Turlajs: Izglītības sistēmā nauda it kā ir, bet produktivitātes līmenis ir zems

03.10.2018

Viens no tautsaimniecības attīstības pamatnoteikumiem ir sakārtota un pārdomāta izglītības sistēma, jo izglītoti iedzīvotāji nozīmē kvalificētus speciālistus darba devējiem, inovāciju un augstas pievienotās vērtības produktu radīšanu, sakoptu vidi, kā arī augstu kultūras līmeni. Šobrīd Latvijas izglītības sistēma ir iespējamu pārmaiņu priekšā. Pamazām tiek strādāts pie skolu tīkla efektivizēšanas, ir paredzēts ieviest kompetencēs balstītu apmācību, kā arī ir uzsākts darbs pie pedagogu algu palielināšanas utt. Protams, lielai daļai pārmaiņu ir arī pretinieki, līdz ar to atvērts ir jautājums, kāda situācija izglītības sistēmā būs pēc gaidāmajām Saeimas vēlēšanām – vai kādām idejām tiks norauts stopkrāns un vai ir gaidāmas jaunas iniciatīvas. Kādas ir šā brīža lielākās izglītības sistēmas problēmas un kas jādara, lai tās risinātu, intervijā aģentūrai LETA stāsta ekonomģeogrāfs, SIA "Karšu izdevniecība Jāņa sēta" galvenais redaktors Jānis Turlajs.

Kādas šobrīd būtiskākās problēmas Latvijas izglītības sistēmā?

Izglītības sistēmā problēmu ir daudz. Tad, kad veicām pētījumu, pārliecinājāmies, ka Latvijā no iekšzemes kopprodukta (IKP) izglītībai kopā ar skolu uzturēšanu tiek tērēts pat vairāk nekā virknē citu Eiropas Savienības (ES) valstu, tajā pašā laikā skolotāju algas joprojām ir zemākās Eiropā, bet sekmju ziņā esam kaut kur pa vidu OECD valstu rangā - pat drīzāk lēnām slīdam uz leju, nekā kāpjam augšā. Tas parāda, ka mums nauda it kā sistēmā ir, bet produktivitāte ir gaužām zemā līmenī. Laikam atslēgas moments tajā ir neefektīvais skolu tīkls. Uz to mums ir norādījuši gan Pasaules Bankas eksperti, gan Latvijas Bankas pārstāvji. Faktiski visiem tas ir redzams, izņemot pašvaldību, it īpaši mazo, vadītājiem.

Slodze uz skolotāju Latvijā ir vidēji vismaz divas reizes zemāka nekā skolēnu skaits uz nodarbināto skolotāju vidēji Eiropā.

Bija dati, ka vidējais skolēnu skaits Latvijā uz vienu pedagogu ir 9,8.

Tas atkarīgs, kā rēķina. Var būt no pieci līdz desmit. Vispirms jāvienojas par to, ko uzskatām par skolotāju - vai tikai to, kur viņam ir pamatdarba vieta, jo ir skolotāji, kuri strādā četrās skolās, lai savilktu galus, vai skaitām arī bibliotekārus un mācību pārziņus, kuri dažkārt arī vada kādu stundu u.tml. Ar skolotāju noslodzi ir lielas problēmas. Un kā lai nebūtu, ja mazākajā Latvijas skolā pagājušajā mācību gadā bija vien deviņi skolēni? Šajā mācību gadā šī skola - Priekuļu sākumskola Preiļu novadā - vairs gan nestrādās.

Ņemot vērā, ka uz katru skolotāju ir tik maz skolēnu, līdz ar to arī algas nevar sanākt lielas. Pirmo pamatīgo pētījumu veicām 2016.gadā Bauskas novadā, detalizēti aprēķinot, modelējot situāciju, kādas būtu izmaksas, ja tiešām tiktu ņemts vērā viss tas, ko iesakām. Respektīvi, laukos - 20-25 kilometru rādiusā ap Bausku - atstājot tikai sākumskolas posmu, bet pamatskolas posmu, sākot no 7.klases, kad bērniem jāmāca arī fizika, ķīmija, kam nepieciešami speciālie priekšmetu skolotāji un atbilstoši aprīkoti kabineti, pārceļot uz Bausku. Ekonomiskais efekts bija satriecošs - vienā Bauskas novadā 2016.gadā esošā finansējuma ietvaros, kas bija paredzēts no mērķdotācijas skolotāju algām, teorētiski skolotājam varēja samaksāt pēc nodokļu nomaksas 1000 eiro par vienu slodzi. Turklāt pašvaldībai vēl pāri paliktu skolu uzturēšanai, ja nemaldos, 1,4 miljoni eiro gadā, ko varētu novirzīt, piemēram, skolu modernizācijai. Viena analīze, pateicoties pašvaldības ekonomistu iesaistei, kuri pārzina situāciju līdz katram sētniekam, ļāva šo secināt.

Diemžēl Latvijas realitāte ir tāda, ka pat tik precīzi aprakstīta situācija nepārliecina vietējos politiķus. Lai gan izpildvarai viss ir skaidrs un viņi piekrīt, ka tas ir jādara, lēmumu pieņem deputāti. Deputāti vairāk domā par to, kas ir vai nav populāri. Ja kādā nomaļā pagastā pasaka, ka vidusskolu vai pamatskolu samazinās līdz sākumskolas līmenim vai varbūt pat slēgs to skolu…

Brāļa sieva zaudēs darbu…

Jā, redzam, ka vairāk ir cīņa par budžeta darbvietu saglabāšanu. Tā ir tipiska aina. Arī Bauskā daļa mūsu ieteikto lēmumu tika pieņemti - divas vidusskolas ar lielām sāpēm tika pārveidotas par pamatskolām. Tam tūlīt sekoja sūdzības, ka pētnieki taču bija izrēķinājuši, ka algas līdz ar to būs 1000 eiro, bet tās pat ir samazinājušās. Bet kā lai tās nesamazinātos, ja ķīmijas, fizikas vai bioloģijas skolotājiem, kurus jau tā ir grūti piesaistīt, stundu skaits samazinājās no 10 līdz piecām nedēļā? Nevienā no šīm skolām neiznāk pat pilna klase vienā vecuma grupā, bet ir jābūt vismaz divām paralēlklasēm vidusskolā, lai nodrošinātu mūsdienīgu izglītības kvalitāti. Vidusskolas posms ir kā pusceļš uz augstskolu, bērniem vajadzētu specializēties jomās, kas viņiem labāk padodas, - vieniem eksaktie, citiem - humanitārie priekšmeti. Ja skolēnu ir tik maz, viņus nevar sadalīt efektīvās grupās. Tā mēs dzīvojam, ka šajās mazajās skolās ir grūtības piesaistīt labus speciālistus. Ja paskatāmies uz obligāto eksāmenu indeksu (OCE), kas šobrīd ir vienīgais objektīvais rādītājs, pēc kura varam salīdzināt skolas, redzam, ka lielākajā daļā mazo skolu OCE ir mazāks nekā vidēji.

Savukārt, ja skatāmies tikai uz fizikas, ķīmijas un bioloģijas eksāmenu rezultātiem, virknē skolu varam novērot tendenci, ka šos eksāmenus skolēni vispār nemaz nekārto, jo tie nav obligāti. Tālāk jau ir problēmas mūsu augstskolām, kurās attiecīgajās programmās budžeta vietas ir, bet pieprasījuma pēc tām nav vai arī, ja skolēni piesakās, tad nespēj izpildīt pat minimālās prasības. Līdzīgas problēmas ir arī matemātikā, arī labus šī priekšmeta skolotājus ir grūti piesaistīt.

Vēl viena tipiska lauku vidusskolu problēma ir cīņa par skolēniem. Lai skolēnus dabūtu, bieži vien novadi, kuri jau tā tiek dotēti no pašvaldību finanšu izlīdzināšanas fonda, to uztver par izdzīvošanas biznesu un skolēniem tiek piesolīti dažādi bonusi. Piemēram, Bauskas novadā bērniem, kas mācās Rundālē, tika maksātas stipendijas par labām sekmēm, brīvpusdienas pilnīgi visiem, kamēr Bauskā tikai daudzbērnu ģimenēm un maznodrošinātajiem. Līdz ar to sanāk, ka no Bauskas ar pašvaldības autobusu ved bērnus uz Rundāli, lai gan tur OCE indekss ir zemāks nekā Bauskā.

Kāpēc, jūsuprāt, mazajās skolās eksāmenu rezultāti ir sliktāki? Varētu šķist, ka, tā kā ir maz bērnu, skolotāji var īstenot individualizētu pieeju.

Teorētiski tā ir, bet praktiski tam visam ir vairākas blaknes. Pirmkārt, mazajām skolām ir grūti dabūt spēcīgus, mūsdienīgus skolotājus, kuri seko līdzi aktualitātēm u.tml. Otrkārt, individuālā pieeja ne vienmēr sniedz labākos rezultātus. Daļa varbūt uzskata, ka konkurence ir slikta, bet tomēr bērnam jau no mazotnes ir jāspēj strādāt grupās, kolektīvā, bet, ja klasē ir 3-4 bērni, un ir pat bijuši gadījumi, kad ir tikai viens, un pēkšņi viņi nonāk lielākā grupā, tad viņi ir kā izmesti no laivas. Piekrītu, ka līdz sestajai klasei ir svarīgs skolas tuvums mājai un individuāla pieeja, bet vecāku bērnu gadījumā individuālās pieejas jautājumu bērniem, kuriem neveicas mācībās, varētu risināt ar skolotāju palīgu līdzdalību. Savukārt tas būtu iespējams tad, ja būtu atbilstošs finansējums, taču tas var būt tikai tad, ja ir skolēni.

Mēs runājam arī par deinstitucionalizāciju. Attiecībā uz problemātiskajiem bērniem vai jauniešiem līdzšinējā padomju pieeja bija nogrūst kaut kur, lai nemaisās. Tāpat arī cilvēkus ar veselības traucējumiem. Savukārt Rietumu pieeja ir viņus integrēt sabiedrībā. Protams, tas nav iespējams visos gadījumos. Bet tajos, kuros var, ir jācenšas viņus integrēt un ļaut mācīties kopā ar pārējiem. Pretējā gadījumā tas ir ceļš uz marginalizāciju. To mēs redzam vairākās lauku skolās. Piemēram, ir dzirdēti argumenti, kāpēc ir jāsaglabā kāda lauku skola, ka tur tiek īstenotas speciālās izglītības programmas bērniem ar īpašām vajadzībām u.tml. Vienlaikus tajā pašā skolā mācās arī bērni bez īpašām vajadzībām. Ja bērnu ar īpašām vajadzībām ir vairākums, tad pārējie tiek pavilkti līdzi uz leju. Labāk būtu pretējā variantā, ka atsevišķi bērni ar īpašām vajadzībām klasē "pavelkas" līdzi spēcīgākajam galam. Lai palīdzētu bērniem, kam ir problēmas, lielās skolas finansiāli varētu atļauties algot pedagogu palīgus, kas ar šiem bērniem strādātu individuāli. Tas, protams, neattiektos uz gadījumiem, kad skolēna veselības vai uzvedības traucējumi paralizē visas klases mācību procesu. Tam būtu jāmeklē speciālie risinājumi.

Jūsu pētījumā bija norādīts, ka vidusskolu skaitu varētu samazināt par vairāk nekā 180. Ja skolu tīkls tiešām tiktu efektivizēts atbilstoši jūsu norādījumiem, par cik varētu samazināties nepieciešamo skolotāju skaits?

Konkrētus skaitļus negribu saukt, jo šajā gadījumā nevar vienkārši pateikt, ka, piemēram, puse skolotāju ir lieki. Zinām, ka Latvijā trūkst labu skolotāju, kā arī to, ka lielas problēmas ir saistībā ar skolotāju kvalitatīvo sastāvu. Vidējais skolotāju vecums ir ļoti augsts, ir ļoti daudz skolotāju pirmspensijas vecumā. Mēs tomēr dzīvojam laikā, kad tehnoloģijām ir arvien lielāka nozīme un ir jāspēj sekot tām līdzi. Skumji, ja skolēni tehnoloģijās orientējas kā zivis ūdenī, bet skolotājam tās ir kā tumša bilde. Daudziem skolotājiem tas ir mokošs process. Tas viss notiktu daudz organiskāk, ja skolotāju sastāvā ieplūstu "svaigas asinis". Jauniešiem jau arī gribas, lai viņiem būtu jaunāki skolotāji, ar viņiem varētu interesantāk strādāt, būtu novatoriskāka pieeja u.tml. Redzam, ka augstskolas it kā par budžeta naudu gatavo jaunos skolotājus, bet no viņiem uz skolu aiziet strādāt labi ja katrs piektais. Tā ir nesaimnieciska rīcība, un to var mainīt, tikai paaugstinot skolotāja darba prestižu. Protams, arī atalgojumam tajā ir ļoti būtiska nozīme, bet tas ir saistīts ar slodzi.

Kāpēc tikai katrs piektais aiziet strādāt par skolotāju?

Domāju, ka tieši minēto iemeslu dēļ. Diezgan grūti ir uzturēt ģimeni, it īpaši pilsētā, ja nedēļā tev ir vien 10 darba stundas. Tā ir nepilna pusslodze. Piemēram, ja pamatskolā nav paralēlklašu, tad skaidrs, ka fizikas skolotājam ar tām piecām stundām nedēļā nepietiek, lai savilktu galus, viņam ir jāstrādā četrās skolās vienlaicīgi vai arī vēl jāmāca papildu citi priekšmeti, bet tad jautājums, kādā līmenī viņš to var darīt.

Minējāt, kā Latvijā ir zemākais atalgojums skolotājiem ES. Cik reizes vairāk saņem skolotāji valstīs, kur šis darbs ir augstāk apmaksāts?

Nevarēšu pateikt, taču, lai būtu objektīvs, jānorāda, ka arī Lietuvā šobrīd ir līdzīgas problēmas mūsējām. Tāpat Grieķijā ir visai smaga situācija. Vienlaikus jāatzīmē, ka noslodze skolotājam Latvijā ir zemākā.

Daudz maz ir skaidrs, kāpēc mazās pašvaldības pretojas skolu tīkla sakārtošanai, bet kāpēc problēmas ir arī, piemēram, Rīgā?

Jā, arī Rīgā ir problēmas. Ja sākumskolas, pamatskolas posmā skolēnu skaits vēl ir pietiekams, tad vidusskolas posmā lielākajā daļā Rīgas vidusskolu pat nav paralēlklašu, un tas ir ļoti slikts rādītājs tam, kā saimniekojam. Mūsu priekšlikums bija Rīgā izvērtēt skolu tīklu un uz spēcīgu vidusskolu bāzes, kurām ir labi rādītāji, katrā mikrorajonā atstāt tik daudz vidusskolu, lai var nokomplektēt paralēlklases. Viens no piemēriem bija Bolderāja-Daugavgrīva, kur 1,5 kilometru rādiusā ir trīs vidusskolas, bet nevienā no tām nav pietiekams skolēnu skaits, un visās OCE rādītāji bija zem 50%. Māmiņas vāc parakstus, lai atstātu tiem dažiem skolēniem vidusskolu tuvu viņu dzīvesvietai, bet, paanalizējot situāciju, redzam, ka gandrīz divas trešdaļas (63%) no Bolderājā deklarētajiem jauniešiem dodas mācīties uz Rīgas vidusskolām. Latviešu vidū šādu jauniešu īpatsvars ir vēl lielāks (4/5). Viņus acīmredzot neapmierina tas līmenis, ko piedāvā apkaimes skolas.

Vēsturiski Rīgā, tāpat kā pārējā Latvijā, pirms 25 gadiem bija divreiz vairāk skolēnu, nekā ir tagad, tāpat darbojās paralēlās sistēmas - krievu skolas, latviešu skolas, divplūsmu skolas utt. Taču līdz ar neseno Izglītības un zinātnes ministrijas (IZM) lēmumu faktiski ir likvidēts šķērslis, kas traucētu apvienot latviešu un mazākumtautību skolas. To vajadzētu izmantot. Nav nepieciešamības uzturēt divas pustukšas skolas. Taču būtu svarīgi, ka skolu apvienošana nenotiek automātiski pēc matemātiskiem aprēķiniem. Ja latviešu bērnu vecākiem pateiks, lai sūta bērnus uz bijušo mazākumtautību skolu, viņi labāk izvēlēsies braukt uz blakus mikrorajonu. Skolu apvienošana ir ļoti sāpīgs process. Tajā pašā Bolderājā pat no trijām skolām kopā būtu problēmas savākt kontingentu, līdz ar to izskatās, ka vidusskolas posms būtu jākomplektē pilnīgi no jauna. Ļoti svarīgi, lai vidusskolā būtu spēcīgs skolotāju sastāvs.

Arī Rīgas mērs Nils Ušakovs (S) ir sacījis, ka kļūdās tie, kas iedomājas, ka, aizliedzot krievu skolās mācīt noteiktus priekšmetus krievu valodā, tās pēkšņi kļūs latviskas. Varu viņam tikai piekrist, jo tā problēma ir daudz dziļāka. Lai kā mēs to negribētu atzīt, divkopienu dalījums mūsu sabiedrībā ir ieskaņojies. Lai gan šī tendence mazinās, līdzās joprojām eksistē divas informācijas telpas. Domāju, ka skola tiešām ir tā vieta, kur vajadzētu šo problēmu risināt, lai mums kādreiz būtu vienas kopienas valsts un vienota nācija. Bērni, jaunieši ir atvērti zināšanām. Arī tad, ja ģimenē ir kādi aizspriedumi un stereotipi par otru kopienu, jauniešiem ir daudz vieglāk tos lauzt, mācoties kopā, taču tam ir vajadzīgs atbilstošs skolotāju kolektīvs. Ja konkrētās skolas skolotāju kolektīva lielākā daļa vēl arvien dzīvo kaimiņvalsts informatīvajā telpā, tad agri vai vēlu tas atstāj iespaidu uz mācību procesu. Grūti iztēloties, ka latviešu vecāki savas atvases izvēlēsies sūtīt šādā skolā. Taču, komunicējot ar krievu skolēnu vecākiem, esmu dzirdējis viņu paustās bažas, ka gadījumā, ja viņi sūtītu bērnus latviešu skolā, pret tiem būtu diskriminējoša attieksme. Droši vien pirms gadiem 20 šādām bažām atsevišķos gadījumos varēja gūt apstiprinājumu, taču šķiet, ka tagad šie atsevišķie precedenti tiek mitoloģizēti. Esmu dzirdējis, ar kādām problēmām jāsaskaras skolotājiem, ja vidusskolā nonākušais jaunietis ļoti slikti saprot latviešu valodu, taču arī šādos gadījumos skolas vadības līmenī tiek meklēts risinājums ar papildu stundām valodas apguvei.

Runājot par to pašu Bolderāju, vai, jūsuprāt, tur vajadzētu arī pilnībā pārformēt skolotāju komandu?

Ja nemaldos, mēs ieteicām izmantot latviešu vidusskolas ēku Bolderājas vidusskolas formēšanai. Bolderājas un Daugavgrīvas pusēs varētu palikt pamatskolas, bet jaunajā vidusskolā varētu saformēt pilnīgi jaunu skolotāju kolektīvu. Svarīgi, lai uz šo skolu būtu prestiži doties kā latviešiem, tā krievvalodīgajiem.

Pērn tika ziņots, ka no pašvaldībām tiek gaidīti dati par katru izglītības iestādi, lai varētu aprēķināt viena skolēna izmaksas katrā skolā. Šos datus bija plānots izmantot, lai tālāk aprēķinātu, cik izmaksā viens procentpunkts, ko izglītojamie iegūst centralizētajos eksāmenos. Vai ir veikti šādi aprēķini?

Mēs šos datus saņēmām tad, kad pētījums jau bija beidzies, taču izlases veidā šos datus esmu nedaudz analizējis. Viens no spilgtajiem piemēriem, kuru esmu jau iepriekš izmantojis, bija par vienu tipisku pilsētas vidusskolu - Valmieras Viestura vidusskolu, kur izmaksas uz vienu skolēnu 2016./2017.mācību gada laikā ir 1610 eiro, vidusskolas posmā tad mācījās 194 skolēni un OCE indekss bija 54,8%. Izdalot izmaksas ar OCE procentiem, sanāk 29 eiro par vienu procentpunktu. Vienlaikus Jaunpiebalgā 2016./2017.mācību gadā bija 57 audzēkņi, bet izmaksas 4691 eiro un OCE indekss 39%. Attiecīgi izmaksas uz vienu procentpunktu - 152 eiro. Tātad sabiedrībai būtu jāvērtē, vai ir vērts maksāt vairāk nekā dubultā, lai sasniegtu to pašu izglītības kvalitāti. Gadu vēlāk Valmieras Viestura vidusskolā 10.-12.klasē bija jau 206 skolēni, bet Jaunpiebalgā - 48, bet eksāmenu indekss bija attiecīgi 52,6% un 34,5%.

Valmieras mērs Jānis Baiks ir atzinis, ka viņi ļoti izjūt to, ka vidusskolas posmā, kad ieplūst skolēni no apkārtnes pamatskolām, vidējais sekmju līmenis uzreiz nokrīt zem valsts vidējā. Būtu labi, ja arī pamatskolas eksāmeni būtu centralizēti, jo, kamēr tas tā nav, ir iespējama subjektivitāte. Jau 2015.gadā PISA pētījumā tika norādīts, ka caurmērā lauku skolās pamatskolās zināšanu līmenis par gadu atpaliek no lielajām pilsētas skolām.

Šajā ziņā individuālā pieeja izpaužas kā labāku atzīmju likšana savējiem.

Un te mēs pēc rezultātiem redzam, vai individualizētā pieeja sevi attaisno. Sākumskolas posmā - jā, bet, kad bērns ir pusaudzis, vairs nē. Nesen kopā ar Valsts kontroli analizējām skolēnu pārvadājumu efektivitāti, cik pamatoti dažos novados tie notiek, un izrādījās, ka lielākoties tie ir nepamatoti. Lai arī attiecīgajos novados ir pieejams sabiedriskais transports, nereti pašvaldības kā bonusu nodrošina ar specializētos skolēnu pārvadājumus. Viņi apgalvo, ka, ja tas netiktu darīts, daži skolēni uz skolu vispār neaizietu, jo nāk no nelabvēlīgām ģimenēm. Mūsuprāt, bāriņtiesām, sociālajiem darbiniekiem par šādām ģimenēm būtu individuāli jārūpējas, piemēram, jārada apstākļi, ka šiem bērniem nedēļas darbdienās nodrošinātas dzīvošanas iespējas un uzturs skolu internātos, kur tie būtu labāk aprūpēti.

Skolas paralēli veic sociālo darbu.

Neapšaubāmi skolas laukos nereti tiek uztvertas ne tikai kā izglītības iestādes, bet arī kā sociālie un kultūras centri. Stāsts nav par to, ka skola nebūtu jāuztver kā kultūras centrs, bet vai ir jāuztur skola, kurā ir palikuši daži bērni. Saistībā ar šo jāpiemin pirms kāda laika īstenotais "Gaismas tīkla" projekts, kas tika īstenots paralēli Latvijas Nacionālās bibliotēkas celtniecībai. Tā bija ļoti laba ideja, lai katrā visnomaļākajā Latvijas nostūrī būtu pieejams internets un cilvēks, kurš spēj palīdzēt piekļūt informācijai. Bibliotekārs mūsdienās vairs nav tikai bibliotekārs, viņš savā ziņā ir arī palīgs, kas spēj lauku cilvēkam pieslēgties šīm sistēmām, konsultēt utt. Bibliotēkas punkta uzturēšana ir vismaz desmit reizes lētāka nekā skolas uzturēšana. Mēs varam atļauties blīvu bibliotēku tīklu, bet skolas, kuru kvalitāte ir ļoti svarīga, vajadzētu konsolidēt.

Varbūt vajadzētu visas valsts skolas nodot valsts pārziņā, lai par tīkla sakārtošanu nebūtu jāstrīdas ar pašvaldībām?

Šāda ideja ir izskanējusi, norādot uz Igaunijas piemēru, kur vidusskolu posmu uztur valsts, bet pašvaldības uztur pārējo. Es tam piekristu tikai tad, ja mēs Latvijā mainītu pašvaldību finansēšanas modeli. Igaunijā pašvaldības saņem 40% no iedzīvotāju ienākuma nodokļa (IIN), bet Latvijā - 80%, un daudzās pašvaldībās izdevumi izglītībai veido apmēram pusi budžeta. Tātad, ja atstājam pašvaldību ienākumu proporciju tādā pat apmērā un vēl noņemam vienu būtisku funkciju, pašvaldībām tas būtu pat izdevīgi un valsts varētu sakārtot skolu tīklu, bet valstij tas nozīmētu papildu izdevumus. Tas, ka valsts maksā par skolotāju algām, kopgaldu, mācību līdzekļiem, bet pašvaldība par pārējo, arī nav īsti labi, jo katrs rūpējas tikai par savu daļu, bet gala rezultāts dažkārt paliek otrajā plānā. Nedomāju, ka IZM rezultāts ir otrajā plānā, tā cīnās, lai rezultāts būtu, bet tās iespējas piespiest vai pavēlēt pašvaldībām ir ierobežotas. Kā piemēru varu minēt Jaunjelgavas pieteikumu Satversmes tiesā par to, ka viņiem neļāva uzturēt vidusskolu ar dažiem skolēniem, un viņi to arī uzvarēja. Tas ir arī jautājums par Satversmes tiesu, jo tā burtiski tulkoja likumu, lai gan, manuprāt, tai vajadzētu būt institūcijai, kam vairāk vajadzētu sekot likuma garam. Burtiskā tulkošana nodara milzu ļaunumu Latvijai. Tam vēl viens piemērs ir tiesas lēmums attiecībā uz taksometriem pie Rīgas lidostas, lai it kā neradītu konkurences ierobežojumus, nodarīts ļaunums Latvijas tēlam un sabiedrībai kopumā.

Vai kaut kur vispār ir ņemti vērā jūsu norādījumi attiecībā uz skolu tīkla sakārtošanu? Vai tas notiek pārdomāti vai tikai "griešanas" pēc?

Jāatzīst, ka liels pārsteigums man bija par to, cik liela nozīme ir vēlēšanu tuvumam attiecībā uz politiķu uzvedību. Saistībā ar šo pētījumu divas reizes esmu ticies ar Saeimas deputātiem. Pirmajā reizē tikāmies pērn pavasarī, un tad ziņojums tika uztverts ļoti pozitīvi, un pat saņēmām no deputātiem jūsmīgas atsauksmes par padarīto, bet oktobrī, kad iepazīstinājām ar gala ziņojumu, cik, kur un kam ir jābūt, tad savukārt lielākā daļa to deputātu, kas iepriekš pauda atbalstu, klusēja un sēdēja, acis nodūruši, kamēr runātāji nerunāja par būtiskajām problēmām, bet zīmēja dramatiskas ainas, kas notiks, ja pierobežā to vidusskolu ar tiem dažiem skolēniem aiztaisīsim ciet, vai kas notiks ar bērniem, ja viņiem uz skolu nāksies iet ar kājām, atsaucoties uz senu gadījumu, kad bērns ceļā uz skolu tika notriekts ar automašīnu. Tā tas viss tiek novests līdz absurdam. Mums tomēr ir jāspēj sabalansēt mūsu iespējas ar vēlamo un jāvirzās uz priekšu.

Atgriežoties pie jautājuma, vai kaut kas labs ir noticis, jā! Sabiedrībai ir pieejama sistēma "Skolu karte" (https://izm.kartes.lv), kur katrs interesents var uzskatāmā veidā iepazīties ar katras skolas rādītājiem. IZM ir apņēmusies to arī turpmāk aktualizēt, un līdz ar to jaunie dati būs pieejami. Sabiedrība redzēs, kā katra skola strādā. Otrais ieguvums ir tas, ka, lai gan negribīgi, vairumā pašvaldību ir sākusies diskusija, ka kaut kas tomēr ir jādara.

Taču tāpat daudzās pašvaldībās vēl cer, ka gan jau kaut kā varēs visu turpināt pa vecam. Jāatzīmē, ka izstrādātie skaitliskie kritēriji, ņemot vērā mūsu atpalicību, tika noteikti pat zemāki par Eiropas vidējiem. Lai gan mērķis bija tuvināt mūsu kritērijus Eiropai, no pašvaldībām nereti izskan ierosinājumi ne tikai tos atgriezt vecajā līmenī, bet vietām tos pat pazemināt. Ir izskanējuši pat tādi absurdi no pierobežas, ka vidusskolas varētu saglabāt arī tad, ja vecuma grupā, nevis pat vienā klasē, būtu astoņi bērni. Pretējā gadījumā tiek zīmētas apokaliptiskas ainas.

Mani pārsteidza, ka pat attīstības centri cīnās par to, lai vidusskolās netiktu prasītas paralēlklases. Tad varam iedomāties, kas notiek pārējos reģionos.

Mūsu pieeja bija lielos vilcienos sadalīt visas skolas divās daļās - ir attālās teritorijas, kur 25 kilometru rādiusā nav pieejamas alternatīvas, un šīm teritorijām nosakāmie kritēriji varētu būt divreiz zemāki nekā pārējām, tur varētu nebūt paralēlklases, bet vienai klasei būtu jāsanāk, un tad pārējiem visiem būtu nosacījums par vismaz divām pilnām paralēlklasēm. Četrās lielākajās pilsētās vēlamas būtu vismaz trīs paralēlklases, tas jau būtu atbilstošs rādītājs. Pirmais posms būtu jāsasniedz līdz 2020.gada 1.septembrim, bet otrs - trīs gadus vēlāk. Taču šobrīd izskatās, ka uz IZM tiek izdarīts milzīgs spiediens - pašvaldību ietekmē vispirms tika atcelts priekšlikums par minimālā skolēnu skaita noteikšanu sākumskolās un pamatskolās. Savukārt vidusskolās pēc lielas runāšanas tas tika atļauts, bet joprojām notiek stīvēšanās par cipariem. Dominējošā ir vēlme prasības samazināt. Piemēram, Rīgā pirms vairākiem gadiem jau ir pieņemts lēmums par 22 skolēniem vienā vidusskolas klasē. Ja IZM samazinātu savas prasības no 25 līdz 22 skolēniem, tā nebūtu katastrofa, bet, ja tiks atbalstītas prasības par 15 vai pat 8 skolēniem klasē vai arī neatbalstīta prasība par paralēlklasēm, tas būs ceļš uz nekurieni. Tas būtībā novedīs pie tā, ka reforma izčākstēs.

Dalītas jūtas ir par tiem miljoniem, kurus IZM piešķīrusi tām pašvaldībām, kuras ir kaut kādas reformas veikušas, lai palielinātu skolotājiem algas ar piemaksām. Ja nemaldos tajā sarakstā bija 88 pašvaldības. Kad to ieraudzīju, biju ļoti pārsteigts - reālas reformas ir veiktas ļoti maz pašvaldību, bet tādas, kas veiktas atbilstoši mūsu ieteikumiem, vispār var uz rokas pirkstiem saskaitīt. Protams, var diskutēt par to, kāds ir šis piedāvātais "burkāns" pašvaldībām par reformu veikšanu, bet es noteikti esmu par "burkāniem". Uzskatu, ka tajās pašvaldībās, kas tiešām arī pēc būtības sakārto skolu tīklu, skolotājiem arī uzreiz ir jājūt pozitīvas izmaiņas atalgojumā. Ja viņi visu izdara, kā mēs iesakām, ir jābūt 1000 eiro pēc nodokļu nomaksas.

Šobrīd cita problēma ir tā, ko mēs novērojam, piemēram, Saldū - viena pašvaldība cenšas kārtot savu skolu tīklu, bet blakus pašvaldība (Brocēni) to izmanto, lai pārvilinātu skolotājus, piedāvājot kādus tūlītējus labumus. Tas ir skumji! Ne viens vien man ir teicis, ka tāpat turpinās skolēnu zagšana. Viens no šādiem piemēriem ir Preiļi-Riebiņi - ja nemaldos, 42 skolēni katru dienu tiek vesti septiņus kilometrus no Preiļiem uz Riebiņiem, kur OCE indekss ir par 10-20% zemāks nekā Preiļos. Acīmredzot Riebiņu pašvaldība ir spējusi kaut kādā veidā ieinteresēt šo bērnu vecākus, lai viņi laistu bērnus skolā, kur ir zemākas prasības.

Preiļu vidusskolās bija salīdzinoši augsti rezultāti.

Jā. Ģimnāzijā bija 60,2%, bet 2.vidusskolā - 45,2%, tikmēr Riebiņos - 37,6%. Par šo pašu absurdo gadījumu vēl jāmin, ka šajā maršrutā ir ļoti laba sabiedriskā transporta satiksme, bet tik un tā skolēni tiek pārvadāti ar nodokļu maksātāju finansētiem skolēnu autobusiem.

Kāds ir jūsu viedoklis par skolas gaitu sākšanu no sešu gadu vecuma? Kā tas varētu atsaukties uz izglītības kvalitāti?

Es noteikti šo atbalstu, jo mums ir jādomā par Latvijas nākotni, tās konkurētspēju pasaulē. Sabiedrības galvenie iebildumi ir par to, vai sešgadīgs bērns varēs uztvert mācību vielu, kā arī tas, ka šī reforma bija sasteigta. Par sasteigtību pārmetumus dzirdam teju attiecībā uz visiem noteikumiem. Arī šajā gadījumā ieceri noteikti varēja pilnveidot, bet tas nenozīmē, ka to vajadzēja atlikt. Mums ir problēmas ar darbaspēku, un, ja 19 gadus vecs jaunietis vēl sēž skolas solā, tas nav normāli, viņam jau sen vajadzēja vai nu mācīties augstskolā, vai strādāt.

Nedomāju, ka kategoriski būtu jānosaka, ka obligāti no sešu gadu vecuma jāsāk mācības skolā, varētu būt arī kādi izņēmumi. Bet šobrīd tas ir palicis, karājoties gaisā - cik gados gribat, tik laižat. Tādējādi arī neko nevar plānot. Jāsaprot, ka vairāk tas ir tehnisks jautājums, kur - skolā vai bērnudārzā - notiktu mācības sešgadīgajam, jo mācību viela īpaši neatšķirtos no tā, kas šobrīd ir pirmsskolas grupiņās. Protams, tas nozīmē organizatoriskas pārmaiņas, bet ar tādām jārēķinās jebkuru reformu gadījumā. Ja tās pašvaldību amatpersonas, kas iebilst pret šīm pārmaiņām, strādātu privātajā biznesā, viņi saprastu, ka, neattīstoties līdzi laikam, bankrotētu. Dažkārt ir jāpieņem ļoti nepatīkami lēmumi, bet tas ir jādara nākotnes labā. Tas, ka pašvaldības pretojas šādiem lēmumiem, ir ļoti slikti, tās aizkavē Latvijas attīstību.

Tā teikt, ražošanai ir jābūt efektīvai.

Jā! Vēl ir jūtama sabiedrībā postpadomju elpa - daļa vēl neapzinās, ka neefektīvais skolu tīkls, kuru aizstāvam, turklāt 2/3 pustukšo vidusskolu ir tieši pilsētās, nozīmē nelietderīgu mūsu nodokļu maksātāju naudas izlietojumu. Vai nu tā sabiedrības daļa vispār nemaksā nodokļus, vai tas viņiem šķiet nebūtiski. Padomju laikos neviens tam uzmanību nepievērsa, jo faktiski tu neko nevarēji ietekmēt neatkarīgi no tā, vai maksāji vai nemaksāji nodokļus. Liela daļa mūsu iedzīvotāju nesaprot, ka pilsoniskajā sabiedrībā ir iespējas ietekmēt nodokļu izlietojumu. Varam salīdzināt ar situāciju Skandināvijā, kur pat Norvēģijā, kas ir vismaz trīs reizes bagātāka par mums, šajā ziņā rīkojas taupīgāk. Tas ir tas, kā mums pietrūkst. It īpaši laukos var just, ka cilvēki uzskata nodokļus par teju mistisku naudu, jo mums taču ir bezmaksas izglītība utt.

Ir paredzēta arī pāreja uz kompetencēs balstītu izglītību. Kā tas varētu ietekmēt eksāmenu rezultātus? Pēc cik gadiem vispār varēs novērtēt pirmos rezultātus?

Tas ir liels jautājums arī man. Mums bija priekšlikums veikt pamatskolas eksāmenu centralizāciju, kas vidusskolu direktoru vidū tika uztverts ar pozitīvu attieksmi, jo, viņuprāt, tas varētu būt instruments, kā pasargāt vidusskolas no gadījuma skolēniem, kam vidusskolā nebūtu jāmācās. Piedāvājām ieviest vismaz 5% eksāmenu rezultātu slieksni, lai mācītos vidusskolā, jo vidusskola ir starpposms starp pamatskolu un augstskolu. Labāk lai šis jaunietis iegūst profesiju kādā profesionālajā vidusskolā, kur akcents tiek likts uz profesiju, tādējādi viņš darba tirgū būs ar vismaz kādām zināšanām. Visticamāk, vidusskolas posmā viņa zināšanu līmenis krietni nemainīsies, pretēji gadījumi ir ārkārtīgi reti.

Taču šajā jautājumā nesajutām entuziasmu no Valsts izglītības satura centra vadītāja divu iemeslu dēļ. Būtu vajadzīgs papildu finansējums un profesionāli pārbaudes darbu labotāji, lai ieviestu centralizēto sistēmu. Tā kā pamatskolēnu ir krietni vairāk nekā vidusskolēnu, tas varētu nozīmēt arī pamatīgas organizatoriskas izmaiņas. Viņi nebija principiāli pret, bet uzskatīja, ka to nevar ātri paveikt. Otrs iemesls, kāpēc tas netika uztverts ar sajūsmu, bija šī pāreja uz jauno mācību saturu, līdz ar ko mainīsies vērtēšanas sistēma. Esmu interesējies, kā tad notiks vērtēšana, jo ir ļoti svarīgi, lai tā būtu saprotama un to varētu elektroniski uzskaitīt. Tam jābūt standartizētam risinājumam, lai nav katrā skolā sava sistēma, taču uz jautājumu, kā tas notiks, vēl nav atbildes, tas vēl ir procesā.

Jāpiebilst, ka sākotnēji arī bija izskanējis, ka nav jau svarīgi izmērīt, bet iedot tās zināšanas. Bet, manuprāt, tā savā ziņā ir demagoģija. Protams, zināšanas iedot ir svarīgi, bet mums tomēr ir jāvērtē kā skolotāju, tā sistēmas darbs, vai tā strādā. Vārdu sakot, šis jautājums vēl ir aktuāls un tajā ir daudz neskaidrību.

Pētot eksāmenu rezultātus, rodas arī jautājums, kāpēc paši skolēni piesakās, piemēram, fizikas eksāmenam, ja apzinās, ka laba rezultāta nebūs?

Ir jāuzmanās no marginalizācijas, ko mums dažkārt pārmet. Tā saucamās mikrorajonu un lauku skolas mums dažkārt pārmet, ka mēs neņemam vērā, ka tām ir jāstrādā ar visādiem bērniem, un tās nevar atlasīt labākos kā ģimnāzijas. Arī pētījumā uzsvērām, ka neesam par to, lai ģimnāzijas vēl vairāk "uzpumpētu". Tām ir jābūt kā izcilības kalvēm, taču arī mikrorajonu vidusskolām ir jābūt ar labu izglītības kvalitāti, un, kā jau minēju, tos, kas nespēj eksāmenos apliecināt pat 5% zināšanu līmeni, būt jāorientē uz profesionālo izglītību. Tās skolas, kur ir vissliktākie rezultāti, nereti ir ieskaitīta arī kāda vakara maiņa u.tml. Vakarskolās mēdz būt unikāli gadījumi, piemēram, ka vienā klasē mācās pat sešus gadus. Arī tālmācībā tikai 24% skolēni laikā pabeidz mācības. Par pašreizējo izglītības un zinātnes ministru mēdz pazoboties, ka viņš vienlaicīgi mēģina cīnīties tik daudzās frontēs, bet ir jāsaprot, ka problēmas ir tik ielaistas, ka nevar atlikt to risināšanu. Jautājums, vai pārējā sabiedrība palīdz risināšanā vai cenšas to tikai atlikt vai vispār "noairēt".

Runājot par augstāko izglītību, daudz tiek diskutēts par to, ka Latvijā ir pārāk daudz augstskolu, to programmas pārklājas utt. Vai esat pētījuši šajā virzienā, piemēram, cik augstskolām Latvijā ir objektīvs pamats būt?

Arī augstskolu gadījumā ir līdzīgas problēmas, lai gan sistēma ir pilnīgi citādāka. Studentu kontingents Latvijā ir ļoti ierobežots. Mums ir gandrīz 60 augstskolas, ieskaitot privātās un koledžas, un tas ir tikai divreiz mazāk nekā Lielbritānijā, kur ir, iespējams, pasaules konkurētspējīgākā augstskolu sistēma un kur, maksājot lielu naudu, studē ļoti daudz ārvalstu studentu, tostarp no Latvijas. Mēs varam arī paskatīties uz kaimiņvalstīm - tur augstskolu skaits ir vairākkārt mazāks. Nav brīnums, ka mūsu augstskolās programmas pārklājas, pasaules rangā pat labākās ir krietni zemāk par igauņu un lietuviešu pirmrindniecēm.

Jāpiemin arī noteikumi attiecībā uz profesūru, kuru dēļ ir problēmas piesaistīt ārvalstu speciālistus, līdz ar to konkurences nav. Tā ir milzīga problēma Latvijai. Domāju, ka mazām augstskolām Latvijā nav nākotnes. Maza augstskola var veiksmīgi pastāvēt tikai tad, ja tā ir izcila savā ļoti šaurajā specializācijā. Iespējams, augstskolas varētu sadarboties kādos priekšmetos, piemēram, ķīmijas priekšmetiem izmantojot vienas augstskolas bāzi, kur ir spēcīgākie profesori, labāk aprīkotas laboratorijas. Latvija ir ļoti maza, mums studentu kopā ir tik, cik vienā vidējā pasaules līmeņa augstskolā.

Pērn arī norādījāt, ka joprojām aktuāla problēma ir neracionāls valsts finansējuma izlietojums augstākajā izglītībā, gatavojot neadekvāti lielu speciālistu skaitu profesijās, kam darba tirgū nav pieprasījuma. Vai ir jūtams, ka būs pārmaiņas šajā jomā?

Par šo jomu jau 2014.gadā rakstījām, ka ir ļoti svarīgi noskaidrot, kas tālāk notiek ar augstskolu beidzējiem - kur viņi strādā. Lai arī kaut kāda monitorēšana notiek, šī informācija joprojām ir nepietiekama. Mums nav nekādas informācijas par tiem vidusskolu beidzējiem, kas devušies studēt ārzemēs. Piemēram, pasaules līmeņa augstskolām viens no darbības parametriem ir tas, cik no absolventiem strādā pasaules top firmās. Latvijas situācijā kaut ko tādu pat grūti iedomāties.

Mums ir milzīgas problēmas, sākot jau no tā, kā tiek plānotas programmas. Piemēram, attiecībā uz tām pašām pedagoģijas programmām ir nepieciešamas pārmaiņas - no vienas puses, skolās trūkst labu skolotāju, bet, no otras puses, tikai katrs piektais pēc augstskolas absolvēšanas reāli sāk strādāt skolā, jo skolotāja profesijas prestižs zemā atalgojuma dēļ ir kritiski zems. Tāpat jāatzīmē, ka studentu atbirums lielā daļā programmu, it īpaši eksaktajās zinātnēs, ir milzīgs, pat budžeta vietās.

 

Laura Cibule, Nozare.lv

Foto autors: LETA

Pārpublicēts no www.nozare.lv

Komentēt:

Abonētājiem

Ienāc ar savu paroli un lasi žurnālus jebkurā laikā!

Ja esi aizmirsis savu paroli, spied šeit

Ja vēl neesi abonējis žurnālus, iepazīsties ar abonēšanas piedāvājumu šeit

12.12.2018 20:17

@SkolasVards: RT @ggleizde: Tendence nevakcinēt bērnus ir arī aktīvas dezinformācijas rezultāts. Silti iesaku no 11:30 https://t.co/fymf1x3IOG Un to aizs…

12.12.2018 20:07

@SkolasVards: RT @Borovkovs: Tā vēl ir līdz galam nesaprasta, bet izcila ideja - nevis postīt mežu, izcērtot egles un pēc tam izmetot laukā, bet : - māks…

06.11.2018 19:23

@SkolasVards: Iznācis žurnāla "Pirmsskolā" jaunais numurs https://t.co/6OpCmMPfdf

06.11.2018 19:19

@SkolasVards: RT @GNarvaiss: Dzirdot un lasot cīņas par skolēniem noņemtām un pieliktām stundām, manuprāt, ir būtiski atcerēties kopskatu. Skolēna nedēļa…

06.11.2018 19:15

@SkolasVards: Catlaks: Literatūras stundu skaita samazināšana nenozīmē, ka skolēni lasīs mazāk https://t.co/mumluexTD2 via @SkolasVards

06.11.2018 07:10

@SkolasVards: Digitālo mācību līdzekļu izstrādei jaunā mācību satura ieviešanai būs pieejamai 1,9 miljoni eiro https://t.co/k4VTCbNEFy via @SkolasVards

22.10.2018 09:39

@SkolasVards: Vairākās Latvijas skolās mācās mazāk par 20 skolēniem https://t.co/ds7FH7y6nZ via @SkolasVards

12.10.2018 13:30

@SkolasVards: Valsts kontrole: Necaurskatāma pedagogu atlīdzības sistēma rada risku prettiesiskam valsts līdzekļu izlietojumam un… https://t.co/slOEMVgHRq

05.10.2018 08:32

@SkolasVards: RT @GNarvaiss: Esam apkopojuši lielāko daļu Edurio pirmsskolu konferences resursu https://t.co/j092IHwTzl. Tur arī jaunā grāmata pieejama d…

03.10.2018 08:36

@SkolasVards: Atsākoties skolai, pieaug palīdzības lūgumi no apceltu bērnu vecākiem https://t.co/oPBGV2wI62 via @SkolasVards