Žurnāls "Skolas Psiholoģija"
E-žurnāla SKOLAS PSIHOLOĢIJA 24. janvāra numurā lasiet:
Mileniāļi – mūsdienu jaunieši. Katra paaudze ienāk pasaulē neatkārtojamā laika posmā un nes sev līdzi šī laika posma iezīmes, uzskatus, redzējumu un izaicinājumus. Paaudze, kas pašlaik kļūst par pieaugušiem cilvēkiem, tiek dēvēta par mileniāļiem. Šī ir paaudze, kura ienāca pasaulē milzīgu pārmaiņu laikā un nes sevī utopiskas ideoloģijas, bezgalīgus meklējumus un neapturamu reformas garu. Šīs paaudzes pārstāvjiem sākot darba gaitas, kolektīvos mēdz uzvirmot nesaskaņas atšķirīgu vērtību, uzskatu un redzējuma dēļ, kas nesakrīt ar iepriekšējām paaudzēm. Lai novērstu konfliktu, būtiska ir izpratne par to, kas ir šī paaudze, kas tai ir nepieciešams un ko tā spēj sniegt.
Noteikumi veicina bērnu vēlamo uzvedību. Bērnu dusmu un nepaklausības situācijās priekšrocības būs tiem pedagogiem, kas investē laiku, veidojot vidi, kur bērniem ir skaidrs, kādu uzvedību no viņiem sagaida. Paredzama vide palīdz bērniem justies droši un samazina nepieciešamību eksperimentēt ar pieaugušo un citiem bērniem. Rakstā apkopojām grāmatas „Grāmata skola visiem. Palīgs pedagogiem, psihologiem un vecākiem” ieteikumus skolotājiem par vides ietekmi uz bērna nepaklausību un to, kā reaģēt uz bērna dusmām.
Empātijas slazdi. Parasti uzskata, ka veiksme, produktivitāte un efektivitāte ir atkarīga tikai un vienīgi no tā, cik augsts ir intelekta koeficients IQ, kas nosaka cilvēka spēju atcerēties un analizēt informāciju, pieņemt lēmumus un izdarīt secinājumus, pamatojoties uz loģiku. Taču mācību procesā iegūtā inteliģence faktiski nedod prasmi tikt galā ar dzīves problēmām, kuras rodas saskarsmes procesā. Empātija ir viena no spējām, kas nepieciešama emocionālās inteliģences attīstīšanā, tomēr bieži vien iekrītam tieši empātijas slazdos un sadegam līdzcilvēku emocijās.
Unikāls, bet iederīgs vienaudžu grupā. Mūsdienās bieži vien vecāki un skolotāji runā par izjusto apkārtējās vides spiedienu, ka bērniem ir jāpērk tieši tās pašas lietas, piemēram, mobilais telefons, planšete, spēles, kas ir viņu vienaudžiem, grupas vai klasesbiedriem. Pieaugušie, atceroties savu skolas pieredzi, mēdz šaubīties, kā bērnam ir labāk – pirkt vai nepirkt pieprasīto mantu, jo bieži vien pārējiem bērniem tā jau ir. Arī bērni diezgan ātri apgūst praksi norādīt, ka visiem citiem draugiem kārotais jau ir un ka neviens jau nevēlas būt neiederīgs, atgrūsts vai izstumts. Pavērojot vienaudžus spēļu laukumā vai grupā, jau no salīdzinoši agra vecuma un vēlāk izteikti vairāk skolā bērni mēdz ļoti salīdzināties viens ar otru. Taču, kur ir robeža starp salīdzināšanos un sāncensību, starp piederību grupai un unikalitāti?
Žurnāla saturs pieejams abonētājiem.
