Žurnāls "Skolas Psiholoģija"
E-žurnāla SKOLAS PSIHOLOĢIJA jaunajā numurā lasiet:
Risinājumi mobinga mazināšanai skolās. Kā pieaugušie ar savu rīcību var veidot skolas vidi drošāku, par to sociālā projekta #Neklusē līdzdibinātāja Marika Andžāne sarunājas ar psihoterapeiti Lauru Valaini. Uz M. Andžānes aicinājumu raksturot 5, 6 līdz 11, 12 gadus vecu bērnu smadzeņu darbību un iespējamo uzvedību, L. Valaine atzīst, ka šajā vecumposmā bērns jaunas prasmes apgūst skolā un mazāk ģimenē. “Skolas vidē tiek ielikts pamats divām lietām – savai kompetences sajūtai un strādīgumam – spējā produktīvi kaut ko darīt un beigās būt gandarītam par rezultātu,” norāda psihoterapeite un piebilst, ka bērnu aktualitāte ir mācību priekšmetu apgūšana, intelektuālas aktivitātes, lomu un sociālās spēles.
Bērni un jaunieši ar neiropsihiatriskajiem traucējumiem: ieteikumi bibliotekāriem. Iztēlosimies, ka skolēnu grupa dodas uz bibliotēku, un viens vai vairāki bērni no grupas ir ar speciālām vajadzībām. Vai bibliotekārs zinās, kā šos bērnus uzrunāt, kā viņiem palīdzēt, ja ir radušās komunikācijas problēmas vai bērniem nav skaidrs dotais uzdevums? Vai bibliotekārs zinās, kā rīkoties šajās un citās situācijās, kuras varētu rasties, ja grupā vai klasē ir bērni ar speciālajām vajadzībām?
Par komunikāciju ar agresīviem cilvēkiem. Agresīvu komunikācijas stilu raksturo augsta emocionalitāte, zems empātijas līmenis un koncentrēšanās uz argumentu cīņu. Tas ir komunikācijas stils, kurā cilvēks izsaka savas jūtas, vajadzības un tiesības, neņemot vērā citu cilvēku jūtas, vajadzības un tiesības. Šādu komunikācijas veidu mēs varam dzirdēt jebkur – gan no saviem draugiem, kolēģiem, ģimenes, gan arī paši izmantot.
Darbaholisms – čaklums vai atkarība? Reizēm cilvēki mēdz teikt, ka darbīgs cilvēks ir katra darba devēja sapnis, ka strādīgums ir rādītājs cilvēka vēlmei paveikt savu darbu kvalitatīvi. Taču, kur ir robeža, ka veids, kā cilvēks strādā un cik daudz strādā, ir jau cilvēku ārdošs, neveselīgs ieradums – darbaholisms?
Uzdāviniet sev līdzjūtību! Mēs esam mācīti, ka līdzjūtība ir vērtība, tā ir tuvu attiecību dabiska sastāvdaļa, un, kaut ne vienmēr zinām, kā labāk to paust, redzot citu ciešanas, mēs izjūtam rūpes un vēlmi palīdzēt. Būt līdzjūtīgam pret sevi nozīmē atzīt, ka esam ievainojami un trausli cilvēki, tātad atzīt, ka esam cilvēcīgi, bet tas ir ļoti grūti, jo sava vājuma pieņemšana šķiet biedējoša. Līdzjūtība pret sevi ir prasme, kas palīdzēs izkopt neatkarību no citu viedokļiem un pašpietiekamību, kas ir īpaši būtiska trauksmainā, ar informāciju pārblīvētā, nedrošību un apjukumu provocējošā laikā.
