Dzirdēt vēl nenozīmē saprast

11 gadus vecajai Selīnai līdz ar pamatdiagnozi “bērnu cerebrālā trieka” ir trešās pakāpes vājdzirdība. Dzirdes implantu viņa sāka izmantot salīdzinoši vēlu – septiņu gadu vecumā. Līdz ar to labākais risinājums bija sākt mācības speciālajā izglītības iestādē. Tagad ārsti meitenei iesaka iet “parastā” skolā. Taču tas nav tik vienkārši. Latvijā iekļaujošo izglītību iegūst tikai 15 bērni ar dzirdes traucējumiem.

Izvēlas tuvāko

Kad Selīnas vecāki Kristīne Rikmane un Vilnis Skuja saprata, ka meitai būs nepieciešams apmeklēt specializētu izglītības iestādi bērniem ar dzirdes traucējumiem, viņi secināja, ka ir tikai divas iespējas – skola Valmierā vai Rīgā. Ģimene dzīvo Bauskā un izvēlējās tuvāko – Ēbelmuižas pamatskolu.

Ēbelmuižas pamatskola atrodas Rīgā un piedāvā izglītības programmas bērniem ar dzirdes, garīgās attīstības un vairākiem smagiem traucējumiem. Izglītības iestāde nodrošina individuālas nodarbības dzirdes attīstīšanā, valodas un izrunas veidošanā. Tās vada pieredzējuši un augsti kvalificēti surdologopēdi. 1. – 5. klasē mācību procesā bērni izmanto FM klausīšanās iekārtas. To princips ir līdzīgs kā radioaparātiem, skaidro direktore Kristiāna Pauniņa. Iekārtai ir trīs režīmi, kas palīdz uztvert dažādu skaņu spektru. Tādā veidā bērni mācās vārdu izrunu, atšķirt valodas no nevalodas skaņām un tamlīdzīgi.

Skolā pieejamas arī korekcijas un rehabilitācijas programmas, kuru laikā notiek muzikālās ritmikas, zīmju valodas, ārstnieciskās vingrošanas nodarbības, kā arī nodarbības valodas komunikatīvās funkcijas pilnveidei. Izglītības iestāde algo plašu atbalsta personāla komandu. Tajā ir ne tikai izglītības psihologs, sociālais pedagogs, bet arī pediatrs, psihiatrs un surdopedagogs.

Sākums grūts

“Sākumā meitu katru dienu vadāju uz skolu,” atceras Selīnas mamma Kristīne. Nodarbības skolā sākās pulksten 8.20, bet ceļā, ierēķinot sastrēgumus, bija jāpavada vismaz divas stundas, tātad jāizbrauc – jau ap pulksten 6.00. Tā kā pirmajā klasē stundu nav daudz – līdz pusdienlaikam –, no rīta braukt atpakaļ uz Bausku nebija vērts. Mamma sēdēja mašīnā un gaidīja, kad meitai stundas beigsies, lai kopā dotos atkal mājās. Ilgais ceļā pavadītais laiks ģimenei lika izšķirties par lēmumu izmantot internāta pakalpojumus.
Kristīne atzīst: “Sākums bija grūts mums abām.” Vispirms Selīna internātā dzīvoja no pirmdienas līdz trešdienai, bet pakāpeniski šis periods pieauga, līdz meitene bija ar mieru palikt visu nedēļu. “Tas, cik bērns internātā jūtas komfortabli, ļoti atkarīgs no apkalpojošā personāla, kā arī skolēnu savstarpējām attiecībām,” secina mamma. Selīnai tur ļoti iepatikās, jo izveidojās cieša draudzība ar citām meitenēm. Turklāt skola ļoti rūpējās par to, lai audzēknei internātā būtu arī fiziski ērti. Bērnu cerebrālās triekas dēļ Selīna ikdienā pārvietojas ar staigāšanas rāmi. Lai viņa no savas istabiņas līdz labierīcībām varētu aiziet bez tā, internātā gar sienām uzlika margas. Bija nodrošināts arī atbilstošs tualetes un vannasistabas aprīkojums.


11 gadus vecā Selīna kopā ar vecākiem Kristīni un Vilni. “Viņas gadījumā labāk mācīties speciālajā skolā, jo tur ir lifti, asistents, ko pieņēmusi darbā skola,” pārliecināta meitenes mamma. “Parastajās skolās pasaka – meklējiet savu asistentu! Bet sameklējiet cilvēku, kas gatavs strādāt pāris dienas nedēļā…”

Tāpat Ēbelmuižas pamatskola parūpējās par to, lai Selīnai ikdienas būtu pieejams asistents. “Pārvietojoties ar rāmi, rokas ir aizņemtas, līdz ar to viņa nevar neko panest. Nav iespējams kaut vai ēdamzālē paņemt traukus un aiznest līdz galdam,” skaidro Kristīne. Pa kāpnēm meitene pati var uzkāpt vienu vai divus stāvus, bet ir vajadzīgs cilvēks, kas palīdz pieturēties. Daļēji asistēšana vajadzīga, apmeklējot tualeti. Vēl jāpalīdz uzvilkt ortozes, bet virs tām – apavus. Ziemā palīdzība vajadzīga arī, lai uzģērbtu virsdrēbes. “Ar asistenti meitai bija ļoti labs kontakts, sauca par aukli,” atceras Kristīne.

Iesaka mainīt skolu

Izmantojot dzirdes implantu, šobrīd Selīnas runasspējas ir attīstījušās pietiekami labā līmenī. Šī iemesla dēļ Latvijas Bērnu Dzirdes centra vadītāja, otolaringoloģe Sandra Kušķe vizītes laikā viņai ieteica mainīt vidi uz tādu, kur varētu izmantot sarunvalodu. Ēbelmuižas pamatskolā pārējie bērni klasē sazinājās zīmju valodā, stāsta mamma. “Tā kā meita pa nedēļu uzturējās internātā, sanāca, ka lielāko daļu gada atrodas ārpus mājas un kopā ar bērniem, kuriem nav sarunvalodas,” norāda Kristīne. Tā nāca lēmums par skolas maiņu.

Teorētiski tagad Selīna varētu mācīties vispārizglītojošā izglītības iestādē. Taču viss diemžēl nav tik vienkārši. Ņemot vērā, ka meitenei ir arī kustību un mācīšanās traucējumi, neviena no dzīvesvietas tuvumā esošajām izglītības iestādēm viņas vajadzībām pilnībā nav piemērota. Katrai savi mīnusi.
Piemēram, Bauskas 2.vidusskolā vide ir piemērota tam, lai pa telpām varētu pārvietoties bērns ar kustību traucējumiem, bet klašu kolektīvi – lieli. “Manai meitai tomēr vajag nelielu klasīti,” mamma ir pārliecināta un paskaidro – ja bērns izmanto dzirdes implantu, blakus trokšņi ļoti novērš uzmanību, līdz ar to grūti koncentrēties mācību darbam. Tāpat Selīnai nepieciešama papildu uzmanība, individuālas konsultācijas, piemēram, matemātikā, kas īpaši nepadodas.

Savukārt mazajās skolās ir otrādi – klasītes mazas un būtu piemērotas, lai Selīna varētu mierīgi mācīties. Taču problēmas rada vides pieejamība. Līdz ar to ģimene atkal izšķīrās par labu speciālajai skolai.

Pirmklasniekus vairs neuzņem

Izvērtējot visas tuvumā esošās izglītības iestādes, vecāki par piemērotāko Selīnai atzina “Valdeku” Jelgavā. Izglītības un zinātnes ministrijas informatīvajā ziņojumā par speciālo skolu tīklu sakārtošanu gan norādīts, ka šai skolai būtu maināms izglītības iestādes tips. Tas nozīmē – no specializētās kļūt par vispārizglītojošo. Jelgavā ir vēl otra speciālā skola – Paula Bendrupa pamatskola. Tās darbība ministrijas ieskatā būtu attīstāma.

Nepieciešamība optimizēt speciālo izglītības iestāžu tīklu tiek pamatota ar vienu no Eiropas un Latvijas izglītības sistēmas pamatprincipiem – nodrošināt līdzvērtīgas iespējas saņemt labu izglītību ikvienam bērnam, kā arī pilnveidot iekļaujošo izglītību. Lai virzība uz to notiktu raitāk, pirms diviem gadiem stājās spēkā likuma norma, kas nosaka – speciālās skolas īsteno mācību programmas tikai bērniem ar garīgās veselības, garīgās attīstības, smagiem garīgās attīstības un vairākiem smagiem attīstības traucējumiem. Tomēr tām aizvien saglabāta iespēja papildus īstenot speciālās programmas bērniem ar redzes vai dzirdes traucējumiem.

Pēc šīm likuma izmaiņām Ēbelmuižas pamatskolā audzēkņu skaits gan būtiski nav mainījies. Patlaban dažādās izglītības programmās mācās kopumā 97 skolēni. “Ir bērni, kas aiziet uz vispārizglītojošām skolām, ir tādi, kas atnāk no citām speciālajām izglītības iestādēm,” K. Pauniņa stāsta, jautāta par tendencēm. Viņas vadītā izglītības iestāde IZM plānā atzīmēta kā saglabājama un attīstāma.
Bērniem ar dzirdes traucējumiem iespēja mācīties arī speciālajā skolā Valmierā. Gaujas krasta vidusskolā – attīstības centrā gan pamazām notiek virzība uz to, ka nākotnē šāda izglītības programma vairs netiks realizēta. 1. klases audzēkņus tajā vairs neuzņem jau trīs gadus.

“Aizvien vairāk bērniem ar dzirdes traucējumiem tiek ieoperēti kohleārie implanti, kas viņiem dod iespēju mācīties vispārizglītojošā skolā,” skaidro Gaujas krasta vidusskolas – attīstības centra metodiķe, surdopedagoģe Uldze Strazdiņa. Viņa katru nedēļu vada individuālās nodarbības aptuveni 10 bērniem ar dzirdes traucējumiem, kuri mācās vispārizglītojošās izglītības iestādēs Vidzemē – Valmierā, Apē, Staicelē, Gulbenē un citviet. Strādā gan ar pavisam maziem bērniņiem – jaunākajam ir trīs gadi –, gan sākumskolas audzēkņiem, kuri lieto vai nu kohleāro implantu, vai aizauss dzirdes aparātu. Nodarbības apmaksā valsts.

Gluži kā ķīniešu valoda
U. Strazdiņa stāsta, ka ar mazākiem bērniem, kam ir dzirdes traucējumi, visvairāk strādā pie valodas attīstības. Pēc kohleārā implanta ievietošanas viņiem pirmais uzdevums ir iemācīties klausīties. “Bērns ar ierīces palīdzību dzird, bet tas vēl nenozīmē saprast,” skaidro surdopedagoģe. Viņa salīdzina: mēs taču arī dzirdam, piemēram, ķīniešu valodu, bet, ja neesam to mācījušies, nesaprotam. Attīstot klausīšanās prasmi, bērni ar dzirdes traucējumiem pamazām attīsta arī valodas prasmes. Kādam tas notiek ātrāk, kādam – lēnāk.

Nākamais solis ir vārdu krājuma paplašināšana, skaņu izrunas apgūšana, galotņu saskaņošana. Bērni, kas jau mācās skolā, uz nodarbībām ņem līdzi mācību materiālus. “Mēs tos kopā pārskatām, labojam, ja ir kļūdas,” stāsta speciāliste. Pārsvarā darbs notiek ar latviešu valodas materiāliem, bet reizēm palīdzība nepieciešama arī citos mācību priekšmetos. Bērniem ar dzirdes traucējumiem ir grūtības izprast jēdzienus, terminus, rakstot saskaņot vārdu galotnes.

Papildus tam U. Strazdiņa konsultē pedagogus – gan tos, kuri strādā ar bērniem, kas ierodas uz individuālajām nodarbībām, gan citus kolēģus, kas izrāda interesi. Tikšanās reizēs viņa skaidro pamatprincipus, kas jāievēro, strādājot ar skolēniem, kam ir dzirdes traucējumi. Viens no būtiskākajiem – jāpievērš uzmanība, vai komunikācijas procesa laikā bērns skatās uz pedagogu. Ja viņš, noliecis galvu, raksta, skolotāja dzirdēto var neuztvert.

Speciāliste arī atzīmē – lai izglītības process vispārizglītojošā skolā izdotos veiksmīgi, mācību procesā ļoti aktīvi jāiesaistās vecākiem. Tomēr pirms mācību iestādes izvēles viņa iesaka rūpīgi izvērtēt bērna veselības stāvokli. Reizēm ir situācijas, kad labāk, ja skolēns apmeklē specializēto izglītības iestādi. Tas visbiežāk ir gadījumos, kad bērnam bez dzirdes traucējuma ir vēl citi attīstības traucējumi un īpašas vajadzības.

Zīmju valodu māca visiem

Viena no vispārizglītojošām skolām, kas licencējusi programmu audzēkņiem ar dzirdes traucējumiem, ir Rīgas Raiņa vidusskola. Tajā iespējams mācīties gan klātienē, gan neklātienē. Izvēloties neklātienes programmu, reizi mēnesī jāierodas uz četru dienu garām sesijām. Audzēkņiem ar dzirdes traucējumiem stundu laikā tiek nodrošināts surdotulka atbalsts.


“Mēs esam pirmā un vienīgā skola, kur nedzirdīgiem cilvēkiem iespējams iegūt vidusskolas izglītību,” stāsta direktora vietniece izglītības jomā Aija Kārkliņa. Rīgas Raiņa vidusskola dibināta 1961. gadā un sākotnēji bija vakarskola.

Audzēkņi ar dzirdes traucējumiem šajā izglītības iestādē lielākoties mācās 10. –12. klasē. Mazāki bērni – 7. – 9. klases audzēkņi – to izvēlas tikai atsevišķos gadījumos. Lielākā daļa vidusskolēnu izvēlas neklātienes programmu. “Pie mums mācās jaunieši no visas Latvijas, tāpēc šādi viņiem ir ērtāk,” paskaidro A. Kārkliņa. Klātienes programmā mācās tikai viena meitene un viens puisis ar dzirdes traucējumiem. Viņiem katrā stundā tiek nodrošināta surdotulka klātbūtne.

Kopumā skolā strādā četri surdotulki. Viņi papildus ieguvuši pedagoģisko izglītību, līdz ar to var strādāt arī par pedagoga palīgiem. Sudrotulka izglītību iespējams iegūt Sabiedrības integrācijas valsts aģentūras koledžā. “Divas no meitenēm, kas pie mums strādā, ir mūsu skolas absolventes,” piebilst A. Kārkliņa.
Rīgas Raiņa vidusskola kopš 2018. gada visiem saviem vidusskolēniem māca latviešu zīmju valodu un nedzirdīgo kultūru. Kādam tas veicas labāk, kādam – sliktāk, tomēr visiem audzēkņiem rada izpratni par to, kā sazināties ar nedzirdīgiem cilvēkiem un kādas ir viņu vajadzības. “Šogad uz 12. klasi, kur mācās puisis ar dzirdes traucējumiem, atnāca daudz jaunu skolēnu. Viena no jaunajām skolniecēm semestra laikā jau iemācījusies ar viņu brīvi sarunāties,” zina teikt direktora vietniece.

Absurds augstākajā līmenī

Tomēr gan pedagogi, gan vecāku pārstāvji uzskata, ka Latvijā iekļaujošās izglītības sistēma bērniem ar dzirdes traucējumiem kopumā nav attīstīta. “Lielas klases neder, jo tādā kolektīvā īpašais bērns “pazūd”,” saka Selīnas mamma Kristīne. “Es saprotu arī skolotājus, kas negrib, ka klasē ir šādi bērni. Viņi kavē virzīšanos uz priekšu atbilstoši mācību programmai. Lai tas nenotiktu, vajadzīgs atsevišķs skolotājs, kas asistē. Bet pie mums, Latvijā, parasti ir tā – vai nu nav līdzekļu, vai cilvēkresursu, vai ir vēl citas problēmas.”

Tam piekrīt arī U. Strazdiņa – lielās klases pedagogi bez asistenta atbalsta nevar strādāt. Tajās bieži vien ir ne tikai bērni ar dzirdes, bet arī cita veida traucējumiem, līdz ar to var rasties situācijas, kad “dzirdes bērns” neizprot uzdevuma būtību un nav neviena, kas viņam paskaidro. Tajā pašā laikā viņa zina, ka ir arī labie piemēri – skolas, kur šo pakalpojumu nodrošina.

Kristīne piebilst, ka asistenta zemā atalgojuma dēļ skolām šo pakalpojumu ir sarežģīti ilgtermiņā nodrošināt. Jau rakstīts, ka valsts šim speciālistam maksā par konkrētām nostrādātām stundām. Atlīdzības apmērs ir 4,50 eiro, ieskaitot nodokļus. Taču bērni ar īpašām vajadzībām bieži nav skolā. Selīna, piemēram, apmeklē rehabilitācijas centra “Poga” piedāvātās rehabilitācijas programmas. Tās ilgst vidēji trīs nedēļas. Vēl ir pēcoperācijas periodi, kad meitene skolu nevar apmeklēt mēnesi. “Ko asistentam darīt šajā laikā? Viņš taču arī grib ēst!” neapskaužamo situāciju izprot Kristīne. Viņa zina gadījumus, kad asistentam par dīkstāves periodiem mammas maksā no sava maka, lai tikai šie cilvēki neizvēlētos citu darbu.

Savukārt A. Kārkliņa atzīmē, ka izpratnes par īpašo bērnu vajadzībām trūkst pat nozares ierēdņu vidū. To skaidri ilustrē absurdā situācija saistībā ar 12. klases skolēnu valsts pārbaudes darbiem. Līdz šim bērni ar dzirdes traucējumiem bija atbrīvoti no valsts pārbaudes darbiem un tos varēja kārtot brīvprātīgi. Tagad atbrīvojums piemērojams vispārējā kārtībā. Pārbaudes darbu padziļinātajā priekšmetā “Kultūra un māksla” šogad vajadzēs kārtot tiešsaistē. Zināms, ka tajā būs nepieciešams analizēt divus mūzikas fragmentus, ainas no kinofilmām un teātra izrādēm. Mūzikas gadījumā nedzirdīgam skolēnam vispār nav nekāda alternatīva risinājuma, norāda A. Kārkliņa. Filmas un izrādes varētu nodrošināt ar subtitriem, taču – pat tas nav izdarīts.

Par šo situāciju Raiņa vidusskola jau informējusi Valsts izglītības satura centru. “Skaidrs, ka uztaisīt jaunu pārbaudes darbu vairs nevar paspēt. Līdz ar to, visticamāk, šogad nedzirdīgie skolēni no eksāmena būs jāatbrīvo,” nosaka direktora vietniece. “Iekļaujošā izglītība skaisti izskatās uz papīra, konferencēs, kur vajag smuki parunāt. Pasākumos aicina uzstāties visus bērnus, bet, kad vajadzīgs reāls atbalsts, tāda nav.”
 

PIEREDZE

Trūkst zinošu tulku


Zane Embrekte, visvairāk titulētā nedzirdīgā peldētāja Latvijā
Esmu nedzirdīga kopš bērnības. Man ir izteikti smaga 5. pakāpes nedzirdība – tas nozīmē, ka nedzirdu vispār. Aptuveni desmit gadu vecumā man ievietoja dzirdes implantu. Līdz tam biju izmantojusi tikai dzirdes aparātiņus, kas nav tik spēcīgi. Ņemot vērā, ka desmit gadus biju pavadījusi klusumā, implants man radīja lielu diskomfortu. Viss bija pārāk skaļš, man reiba un sāpēja galva. Bija grūti pierast. Es ērtāk jūtos, dzīvojot klusumā, un implantu vairs nelietoju. Ar cilvēkiem, kuri prot zīmju valodu, piemēram, ģimeni, draugiem, runāju zīmju valodā, bet ar tiem, kas neprot zīmju valodu, sazinos rakstiski vai improvizētā zīmju valodā.

Sākumā gāju Grobiņas bērnudārzā, pēc tam – Rīgas nedzirdīgo bērnudārzā. Tur bija jāpaliek visu nedēļu, mājās varēju būt tikai brīvdienās. Gan vecākiem, gan man tas bija emocionāli ļoti grūti, tāpēc atgriezos Grobiņā. Lai varētu iet skolā, man vajadzēja sagatavoties, tāpēc pirms skolas atkal atgriezos Rīgas nedzirdīgo bērnudārzā. No 1. līdz 11. klasei mācījos Rīgas nedzirdīgo bērnu internātskolā, un šajā laikā ieguvu deviņu klašu izglītību – tāds ir standarts. Uz vietas Grobiņā vai Liepājā mācīties nevarēju, jo nebija pieejams zīmju valodas tulks.

Vidusskolas klases pabeidzu Rīgas 8. vakara (maiņu) vidusskolā (tagad – Raiņa vidusskola – I.Š.). Nedzirdīgie bieži izvēlas šo skolu, jo tai ir sadarbība ar tulkiem, līdz ar to bieži sanāk atsevišķa klase ar nedzirdīgajiem skolēniem. Es gan biju viena tāda savā klasē, jo lielākā daļa no nedzirdīgo skolas klasesbiedriem izvēlējās vakara maiņu, bet man derēja dienas maiņa. Principā sanāk, ka mācījos parastā vidusskolā kopā ar dzirdīgiem bērniem un uz manām stundām bija piesaistīts tulks.

Vēlāk mācījos poligrāfiju Rīgas valsts tehnikumā. Arī šeit mācījos iekļaujoši un kopā ar mani uz lekcijām nāca tulks. Valsts to katram nedzirdīgajam bez maksas piešķir noteiktu stundu skaitu gadā, konkrēti man – 120 stundu. Ar to pārsvarā pietiek, lai nosegtu tulkojamo lekciju vai stundu skaitu. Problēmu iekļauties klasē nebija, skolu pabeidzu ar labām sekmēm.

Pēc pieredzes varu teikt, ka pats galvenais, lai bērns ar dzirdes traucējumiem iekļautos parastā skolā, ir nodrošināti tulka pakalpojumi. Svarīgi, lai šis cilvēks mācētu skolotāja teikto paskaidrot, iztulkot pareizi un kvalitatīvi. Es reizēm izjutu, ka tulks nav pieredzējis, ka viņam nav plaša vārdu krājuma. Ja tulkam grūti paskaidrot, mums, nedzirdīgajiem, ir grūti uztvert. Zinu nedzirdīgos, kuri vispār neizmanto tulku, jo viņš tik un tā nevar izskaidrot sarežģītu vielu, piemēram, matemātikā, kur ir daudz specifisku terminu.

Vēl svarīgas ir dažādas nianses. Piemēram, ja skolotāja runā un tajā pašā brīdī rāda paraugu grāmatā, ir grūti uztvert, jo es klausos ar acīm. Man ir arī grūti rakstīt pareizi, tajā skaitā galotnes. Tas tāpēc, ka neesmu dzirdējusi valodas lietojumu. Zīmju valodā nav vārdu locījumu. Piemēram, lai pateiktu “Es biju veikalā” vai “Es braucu uz mājām”, zīmju valodā saka attiecīgi “Biju veikalā” un “mājup”.

Savukārt treneriem vai interešu izglītības nodarbību vadītājiem nevajag specifiskas zināšanas, lai strādātu ar cilvēkiem, kam ir dzirdes traucējumi. Es savai peldēšanas trenerei esmu pirmā nedzirdīgā audzēkne, un viņa nemāk zīmju valodu. Taču mēs tik un tā ļoti labi saprotamies. Viņa man visu nepieciešamo parāda vai arī uzraksta. Ja nav aizspriedumu, ar nedzirdīgiem cilvēkiem ir iespējas komunicēt arī tiem, kas nemāk zīmju valodu! Galvenais ir abu pušu ieinteresētība.

 

Raksta autores: Ilze Šķietniece, Vita Pļaviņa, Izdevniecība Skolas Vārds

Foto: No Ēbelmuižas pamatskolas "Facebook" konta; edic.valmiera.lv; valmierasnovads.lv LETA, YouTube; no personīgā arhīva.
 

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Raksts sagatavots Latvijas valsts budžeta finansētās programmas “Atbalsts medijiem sabiedriski nozīmīga satura veidošanai latviešu valodā tematiskajās kategorijās” projekta “Iekļaujošā izglītība Latvijā. Kā ir patiesībā?” ietvaros. Projekta numurs 2022.LV/TMA/56.  Par raksta “Dzirdēt vēl nenozīmē saprast” saturu atbild Izdevniecība Skolas Vārds.