Iekļaujoši un vienlaikus – droši. Vai pastāv iespēja realizēt iekļaujošo izglītību un vienlaikus saglabāt skolas vidi visiem drošu?

Gadījums, kad septembra beigās Liepājā audzēkne ar nazi uzbruka savai skolotājai, raisījis diskusijas par iespējām realizēt iekļaujošo izglītību un vienlaikus saglabāt skolas vidi visiem drošu. Faktu, ka meitai ir šizotipiski traucējumi, mamma pedagogiem atklāja tikai pēc tam, kad viņa jau bija sākusi mācības tehnikumā. Pamatskolā Ļenai (vārds mainīts) tika piemērota mājmācība. Šādu lēmumu izglītības iestādes vadība pieņēma pēc tam, kad meitene sadūra mammu.

“Interesanta” meitene

Šovasar, stājoties Liepājas Valsts tehnikumā, Ļena iesniedza tikai sekmju izrakstu un ģimenes ārsta izziņu. Pamatskolas beigšanas eksāmenus viņa nebija kārtojusi, jo no tiem saņēmusi atbrīvojumu. Ārsta izsniegtajā izziņā minēta hroniska saslimšana, diagnozi nekonkretizējot, un atļauja apmeklēt mācības izglītības iestādē, stāsta Liepājas Valsts tehnikuma vadītājs Agris Ruperts.
Meitene tika uzņemta izvēlētajā izglītības programmā. Viņa vēlējās mācīties par tērpu izgatavošanas un stila speciālisti. Mamma mācību gada sākumā pabrīdināja grupas audzinātāju Ilzi Elizabeti Romančenko, ka meitai ir komunikācijas grūtības un nepatika uzstāties publikas priekšā. “Mamma stāstīja, ka viņa ir tāda interesanta meitene var būt noslēgusies sevī, var iziet no klases, kad jūt stresu,” atceras skolotāja, “bet – tas arī viss.”
Šāds raksturojums nepārsteidza un nebija nekas jauns. I. E. Romančenko izglītības jomā darbojas gandrīz 15 gadus. Liepājas Valsts tehnikumā viņa strādā kopš 2013. gada, savulaik mācījusi arī Vaiņodes internātpamatskolas audzēkņus. Līdz ar to saskarsme bijusi ar ļoti dažādiem bērniem no dažādiem sociālajiem slāņiem.
Skolotāja aicināja mammu izsūtīt vēstules visiem grupas pedagogiem platformā “E-klase”, izskaidrojot, kā noteiktās situācijās audzēkne var reaģēt un kā ar viņu labāk strādāt. Tikai rakstiski sieviete atklāja, ka meitai ir kods “F21”. Ar to apzīmē šizotipiskus traucējumus. Mamma gan skolotājai apgalvoja, ka satraukumam nav pamata, jo Ļena lieto nepieciešamos medikamentus.

“Mūs nebrīdināja, ka ar viņu runā balsis, ka var būt neadekvāta un pat vardarbīga,” sašutusi ir skolotāja un grupas audzinātāja Ilze Elizabete Romančenko. Tagad atklājies, ka meitene pirms pāris gadiem jau veikusi uzbrukumu – ar nazi sadūrusi savu mammu. Viņa gan notikušo centusies noslēpt līdz pēdējai iespējai. Kad informācija kļuva zināma skolā, kur Ļena mācījās, tika nolemts viņai noteikt mājmācību un regulāras ārsta speciālista pārbaudes. Diagnozes dēļ skolniece arī saņēma atbrīvojumu no eksāmeniem. “Ja es būtu zinājusi kaut vienu no šīm lietām, būtu bijusi piesardzīgāka,” skolotāja saka.

Plānots uzbrukums

Ļena grupas audzinātājai uzbruka vien nepilnu mēnesi pēc mācību uzsākšanas tehnikumā. Tas notika brīvdienā ārpus izglītības iestādes telpām, skolotājas privātajā mākslas studijā. Meitene iepriekš bija interesējusies par individuālām nodarbībām. I. E. Romančenko paskaidrojusi, ka tas nav iespējams, jo strādā tikai ar grupām. Šis jautājums skolotāju tagad vedina domāt, ka uzbrukums tika rūpīgi plānots.
Sestdienas, 24. septembra, rītā Ļena ieradās mākslas studijā, kas atrodas Liepājas centrā. Telpā tobrīd neviena cita nebija. “Studijā man ir apsardzes pults. Ja es būtu zinājusi par iespējamu vardarbību, meitenei ienākot, būtu paņēmusi trauksmes pogu sev tuvumā,” skolotāja uzsver. Negaidītā uzbrukuma brīdī viņa nepaspēja līdz tai aizsniegties. Izglāba tas, ka izdevās iekosties Ļenas rokā un pēc tam izmesties uz ielas, kur palīgā nāca divi garāmgājēji.
Pēc uzbrukuma I. E. Romančenko tika aizvesta uz Liepājas Reģionālo slimnīcu, kur viņai konstatēja astoņas durtas brūces, iegriezumus ādā un lauztu ribu. Daži no dūrieniem sasniedza pat sešu, septiņu centimetru dziļumu, skarot plaušas. Sākumā skolotāja nonāca reanimācijā. “Ārsts teica, ka esmu laimes krekliņā dzimusi,” viņa saka. “Manis varēja arī vairs nebūt…” Patlaban skolotāja turpina ārstēšanos mājās. Kad varēs atgriezties darbā, pagaidām nav zināms.
Nekādu konfliktu ar audzēkni viņai iepriekš nebija. I. E. Romančenko tikai nesen visām grupas meitenēm bija aizrādījusi lielo neattaisnoti kavēto nodarbību skaitu jau pirmajā mēnesī. Ļenai tas bija īpaši liels – 33, stāsta izglītības iestādes direktors A. Ruperts. Sarunas laikā grupas audzinātāja nevienu vārdā nesauca un publiski nekaunināja. Ļenu vispār viņa bija redzējusi vien pāris reižu. Skolotājai zināms, ka uzbrukums notika tikai tāpēc, ka meitene dzirdēja balsis, kas lika viņu nogalināt.
Tūlīt pēc uzbrukuma Ļena no notikuma vietas aizbēga, bet vēlāk pati pieteicās policijā. Tālāk viņa nonāca psihoneiroloģiska rakstura ārstniecības iestādē. Notikušā apstākļu noskaidrošanai Valsts policijā (VP) ir uzsākts kriminālprocess pēc Krimināllikuma 126. panta 1. daļas – par vidēja smaguma miesas bojājumu tīšu nodarīšanu, informē VP Kurzemes reģiona pārvaldes priekšnieka palīdze Signe Šteinberga. Par to var sodīt ar brīvības atņemšanu uz laiku līdz trim gadiem, īslaicīgu brīvības atņemšanu, probācijas uzraudzību, sabiedrisko darbu vai naudas sodu. To, vai sods tiks piemērots, ja vainīgajai ir tikai 17 gadu un garīgās veselības traucējumi, policija nekomentē.
A. Ruperts informē, ka ir izdots rīkojums par audzēknes atstādināšanu no mācību procesa līdz apstākļu pilnīgai noskaidrošanai. “Skatīsimies, kādi būs rezultāti. Kamēr nav oficiāli atzīta vaina, mums nav pamata šo meiteni atskaitīt,” viņš skaidro un piebilst: “Mums arī nav pieredzes, reaģējot uz šādām ekstremālām situācijām.” Līdzīgu gadījumu skolas vēsturē nekad nav bijis. Neko tamlīdzīgu neatceras arī citās aptaujātajās institūcijās un iestādēs.

Diagnoze būtu jāzina

Viens traģisks noziegums izglītības iestādēs gan Latvijā ir bijis, taču tam bija citāds raksturs. 1999. gada februārī bērnudārzā Gulbenē ienāca vīrietis, kurš nogalināja audzinātāju un trīs diendusā guļošas meitenītes. Vairākus mēnešus pēc nozieguma viņš vietējās televīzijas žurnālistam sīki izklāstīja notikumu gaitu, savu rīcību pamatojot ar vēlmi kļūt slavenam. Šis gadījums aktualizēja jautājumu par drošību izglītības iestādēs. Pēc tam aktīvi tika meklēti un īstenoti risinājumi, lai skolās un bērnudārzos viegli nevarētu iekļūt nepiederošas personas.
Arī nupat Liepājā notikušais gadījums licis valstiskā līmenī domāt par to, ko darīt, lai šādas situācijas nekad vairs neatkārtotos. “Realizējot iekļaujošo izglītību, tagad viss ir salikts vienā maisā – bērni ar kustību traucējumiem, palēninātu domāšanu, koncentrēšanās problēmām, Dauna sindromu un garīgām saslimšanām. Saprotu, ka pasaulē ir jādzīvo dažādiem cilvēkiem, bet par diagnozēm pedagogi būtu jāinformē!” uzskata I. E. Romančenko. Tam piekrīt arī A. Ruperts: “Iekļaujošās izglītības elementiem ir jābūt, mums jādomā arī par cilvēkiem, kam ir šādas veselības problēmas. Bet – lielākā problēma ir tā, ka mēs jau nemaz nezinām, kuri ir tie bērni, kuri būtu iekļaujami. Neesam medicīnas darbinieki, kas var noteikt, kuram nepieciešams pievērst pastiprinātu uzmanību.”
Ģimenes ārstiem medicīniskajās izziņās, ko nodod skolām, nav jāmin konkrēta diagnoze, skaidro biedrības “Latvijas Ģimenes ārstu asociācija” prezidente Sarmīte Veide. “Tiesību aktos pamatoti un svarīgu apsvērumu dēļ ir noteiktas pacienta datu aizsardzības prasības. Ārsta pienākums ir aizsargāt pacienta datus,” viņa pamato, vēršot uzmanību uz to, ka diagnoze ir tikai slimības nosaukums, ar kuru sirgst pacients. Pēc tā vien nevar spriest, kā konkrētajam cilvēkam slimība izpaužas. To pašu uzsver arī Izglītības un zinātnes ministrija (IZM).
“Ko datu aizsardzības likums tagad ir aizsargājis? To skolnieci vai mani? Man tāda informācija bija jāzina!” iebilst I. E. Romančenko. “Šā brīža likumdošana skolām un pedagogiem piespiedu kārtā liek spēlēt “Krievu ruleti”. Strādājot mēs nezinām, kad un kura no visiem skolēniem būs “pilnā lode”. Vēlētos pajautāt, vai likuma aizstāvji un izstrādātāji paši būtu ar mieru spēlēt šo “Krievu ruleti”, bet – ne jau uz papīra! Reāli katru dienu tiekoties un esot līdzās cilvēkiem, par kuriem nedrīkst neko zināt.”
S. Veide atzīst, ka Latvijas tiesību aktos nav pietiekams un skaidrs regulējums ārsta darbībai gadījumos, ja viņa rīcībā nonāk ziņas par apstākļiem, kas liecina par iespējamu citu cilvēku apdraudējumu nākotnē, kura iemesls var būt pacienta saslimšana. “Katrs šāds gadījums ir jāvērtē atsevišķi, lai atrastu situācijai piemērotus risinājumus un, pirmkārt, sniegtu pacientam nepieciešamo ārstēšanu un citu palīdzību, otrkārt, samazinātu slimības radītos riskus citiem,” viņa saka.

Rosina grozīt likumu

Patlaban pienākums informēt izglītības iestādes vadītāju par bērna veselības stāvokli un citiem apstākļiem, ja tiem var būt nozīme mācību procesā, Izglītības likumā ir uzlikts uz vecāku pleciem. Taču līdz šim tas netika uztverts par obligātu, norāda Latvijas Izglītības un zinātnes darbinieku arodbiedrības (LIZDA) prezidente Inga Vanaga. Viņai zināms, ka vecāki bieži izvēlas izglītības iestādi neinformēt par bērna veselības problēmām. “Bet, ja pedagogs nav informēts, jo vecāki negrib, lai kāds zina, tā ir sabiedrības lielas daļas pakļaušana veselības un dzīvības riskiem! Ja skolotājs zina – kādam no bērniem ir emocionālās veselības problēmas –, viņš var pastiprināti vērot, vai nav signāli, simptomi, ka jāinformē atbalsta personāls, ģimene vai varbūt pašvaldības policija. Viņam tomēr ir jāatbild gan par savu, gan visu pārējo bērnu veselību, drošību un dzīvību!” uzsver I. Vanaga.
Turklāt nereti skolās stāsta par gadījumiem, kad skolotāji problēmu redz, aicina vecākus vest bērnu pie speciālista, lai veiktu pārbaudes un uzstādītu diagnozi, bet viņi problēmu noliedz un nerīkojas. Šāda situācija bija arī Ļenas gadījumā. Liepājas Izglītības pārvaldes vadītāja Kristīne Niedre – Lathere Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes komisijas sēdē, kas notika septembra beigās, stāstīja, ka jau bērnudārzā meitenes uzvedība bijusi neadekvāta. Skolā tika novērotas vēl lielākas atkāpes no vispārpieņemtajām uzvedības normām. Viņa agresīvi izturējās pret pedagogu, zīmēja uz sienām un neadekvāti rīkojās sanitārajās telpās. Uz pedagogu aicinājumiem meiteni aizvest pie speciālista, lai veiktu pārbaudes, mamma nereaģēja. Viņa izlikās, ka viss ir kārtībā.
Ja izglītojamā likumiskais pārstāvis nesadarbojas ar izglītības iestādi, pedagoģisko vai psiholoģisko novērtējumu var veikt pēc izglītības iestādes iniciatīvas, par to informējot izglītojamā likumisko pārstāvi, uz likuma normām norāda Valsts izglītības satura centra (VISC) Administratīvās nodaļas Sabiedrisko attiecību speciāliste Liene Bērziņa. K. Niedres – Latheres teiktais vedina domāt, ka Liepājas 7. vidusskola, kur Ļena iepriekš mācījās, tā arī darīja. Reaģējot uz meitenes nepieņemamo rīcību, tika sasaukta atbalsta personāla sanāksme. Sociālais pedagogs, psihologs, direktora vietnieks izglītības jomā un medmāsa izstrādāja turpmākās rīcības plānu. Tika pieņemts lēmums par mājmācību. Šādā veidā meitene mācījās no 6. līdz 9. klasei. Iespēja atgriezties pie mācībām klātienē Ļenai radās, jo viņa mainīja skolu, turklāt – tā vairs nebija pašvaldības, bet IZM pārziņā. Līdz ar to tehnikumam informācija par meitenes iepriekšējām gaitām vairs nebija pieejama.
Lai šādas iespējas nākotnē novērstu, LIZDA tūlīt pēc Liepājā notikušā Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes komisijai nosūtīja lūgumu steidzamības kārtā veikt grozījumus Izglītības likuma 58. pantā, kas nosaka vecāku pienākumus. Normatīvajos aktos rosināts iekļaut nosacījumu, ka vecākiem obligāti ir jāinformē mācību iestāde par bērna veselības problēmām, ja tas var būt drauds gan viņa paša, gan pārējās sabiedrības veselībai un drošībai.

Sistēmai ir savi nosacījumi

Lai no traģiskām situācijām izvairītos nākotnē, ar vecāku atbildības palielināšanu gan varētu būt par maz. I. E. Romančenko uzskata – bērniem ar psihiskām saslimšanām bez ārsta speciālista atzinuma nevajadzētu dot atļauju mācīties vispārizglītojošā vai profesionālās izglītības iestādē. “Kāpēc ir jācieš visiem pārējiem bērniem, ja viens stundā sāk mētāt krēslus, sit un aizskar citus? Tikai tāpēc, ka viņam vajag iekļauties sistēmā? Bet sistēmai ir savi nosacījumi. Ne par velti ir teiciens, ka tava brīvība beidzas tur, kur sākas manējā,” atgādina skolotāja, piebilstot, ka iekļaujošā izglītība normatīvajos dokumentos izskatās sakārtota, bet dzīvē ir pilnīgi citādi. “Skrienam pakaļ Somijas, Zviedrijas piemēriem, bet – viņiem tam ir nauda! Priekš kam tas ir vajadzīgs? Lai ierēdņiem ES un ministrijā būtu skaisti papīri, cik mēs esam labi? Vai kāds no šiem ierēdņiem vispār ir saskāries ar reālo situāciju? Lai nāk pastrādā grupā, kurā ir 30 bērni, no kuriem vairāki – ar “kodiem” un piedevām par vienu vēl šādas informācijas nav! Kā viena ar visiem varu tikt galā? Man klasē nav pedagoga palīga vai atbalsta personāla. Bet tādiem bērniem visu laiku ir jābūt blakus valsts apmaksātiem profesionāliem asistentiem.”  
Liepājas Valsts tehnikumā no atbalsta personāla ir tikai sociālais pedagogs, karjeras konsultants un medicīnas māsa. Atsevišķas štata vienības “psihologs” nav. Pirmajā darbdienā pēc notikušā tehnikuma direktors stāstīja, ka audzēkņiem emocionālo atbalstu sniedz sociālais pedagogs un skolotāji, kuriem ir psihologa izglītība. Speciālās izglītības programmas izglītības iestādē netiek realizētas, lai gan ik pa laikam tiek uzņemti bērni ar dažāda veida traucējumiem. Piemēram, pērn programmu IT jomā pabeidza audzēknis ar kustību traucējumiem, kas pārvietojas ratiņkrēslā. Viņu mācību laikā nepārtraukti pavadīja valsts apmaksāts asistents. “Skolotājs nevar vienlaikus pievērst uzmanību bērnam, kam ir īpašas vajadzības, un mācīt visu pārējo grupu,” direktors norāda.

Trūkst atbalsta personāla

IZM dati rāda – lielākā daļa vispārizglītojošo skolu var atļauties algot logopēdu un izglītības psihologu. Daudz retāk tajās pieejams speciālais un sociālais pedagogs, kā arī skolotāja palīgs. “Mēs jau daudzu gadu garumā norādām uz to, ka izglītības iestādēs trūkst atbalsta personāla, kam ir ļoti liela loma, lai jau preventīvi risinātu dažādas situācijas un skolēni nenonāktu līdz vardarbībai,” atgādina I. Vanaga. “Nevar prasīt no skolotāja, lai viņš vienlaikus būtu savas jomas profesionālis, policists, sociālais darbinieks, mamma, tētis un draugs. Tas ir pārāk liels slogs!”
Cerību par labāku nākotni dod pilnveidotais pedagogu finansēšanas modelis “Skolēns pašvaldībā”. Ministru kabineta noteikumi nosaka pienākumu atbalsta personāla algošanai novirzīt ne mazāk kā 7% no piešķirtās mērķdotācijas. Iepriekš bija noteikts, ka atbalsta personālam un administrācijai kopā jānovirza 20,43% mērķdotācijas, informē IZM. Salīdzinājumam – tagad šīm abām pozīcijām jāizlieto 22% finansējuma.
Tomēr izglītības iestādēs nereti norāda, ka atbalsta personāla nav tādēļ, ka ir grūti aizpildīt vakances. Piemēram, psihologi bieži izvēlas strādāt privātpraksē, kur iespējams nopelnīt vairāk, nekā skolā, kur turklāt mēdz būt sadrumstalotas slodzes. To varētu risināt atbalsta personāla atalgojuma pielīdzināšana nevis pedagogu, bet nozares speciālistu un ekspertu algām, uzskata Saeimas deputāte, Izglītības, kultūras un zinātnes komisijas sekretāre Evija Papule. Viņa pēc izglītības ir latviešu valodas un literatūras skolotāja, krievu valodas un literatūras skolotāja ar tiesībām strādāt minoritāšu skolā, kā arī ieguvusi maģistra grādu skolvadībā.

Pieņem likumu pedagogu plašākai sargāšanai no skolēnu un vecāku emocionālās un fiziskās vardarbības

Saeima 20. oktobrī pieņēma grozījumus Izglītības likumā, ieviešot regulējumu, kas pedagogus plašāk sargāšot no skolēnu un vecāku emocionālās un fiziskās vardarbības.

Grozījumi likumā nostiprina to, ka izglītojamais pret pedagogu nedrīkst pieļaut emocionālu un fizisku vardarbību. Gadījumā, ja pret pedagogu vērsta skolēnu vai viņu vecāku vardarbība, pedagogam paredzētas tiesības saņemt atbalstu no izglītības iestādes vadītāja, kā arī dibinātāja.

Izglītības iestādes vadītājam būs pienākums izvērtēt pedagoga sniegto informāciju par vardarbību, kā arī ziņot iestādes dibinātājam vai tiesībsargājošajām institūcijām. Savukārt dibinātājam, saņemot informāciju no iestādes vadītāja par skolēnu vai viņu vecāku vardarbību pret pedagogu, būs jānodrošina saņemtās informācijas izvērtēšana un iesniegšana tiesībsargājošajām institūcijām.

Tāpat likums nostiprinās to, ka pedagogam tūlītēji nav jāatbild uz skolēnu vai viņu vecāku telefona zvaniem, ziņām vai elektroniskām vēstulēm, ja tās saņemtas ārpus pedagoga darba laika.

Deputāti atbalstīja arī priekšlikumu, kas paredz uzdot Izglītības un zinātnes ministrijai (IZM) sadarbībā ar Veselības ministriju (VM) izstrādāt informatīvu ziņojumu par emocionālās un fiziskās vardarbības izskaušanu un nepieļaušanu izglītības iestādēs. Tāpat ziņojumā būs jāietver informācija par valsts un pašvaldību institūciju sadarbību, lai izveidotu atbalsta pasākumu sistēmu skolēniem, viņu ģimenēm un pedagogiem. Ziņojums līdz nākamā gada 15.februārim būs jāiesniedz izskatīšanai Ministru kabinetā (MK), paredzēts komisijas atbalstītajā priekšlikumā.

IZM sadarbībā ar VM un Labklājības ministriju (LM) būs jāizstrādā informatīvs ziņojums arī par iekļaujošās izglītības attīstību visās izglītības pakāpēs. Šis ziņojums izskatīšanai MK būs jāiesniedz līdz nākamā gada 14.aprīlim.

Tāpat tika noteikts, ka vecāki vai personas, kas realizē aizgādību, ir atbildīgi par sadarbību ar izglītības iestādi, tās pedagogiem un citām izglītības procesa īstenošanā iesaistītajām personām, kā arī par savlaicīgas informācijas sniegšanu par bērna veselības stāvokli un jebkādiem citiem apstākļiem, kas var ietekmēt izglītības programmas apguvi un tajā iesaistītās personas. Grozījumi likumā arī nosaka, ka pašvaldībām būs jāsniedz konsultatīva palīdzība bērnu audzināšanā, kā arī jānodrošina atbalsta pasākumi izglītojamajiem un viņu ģimenēm.

"Sabiedrību arvien biežāk sasniedz informācija par emocionālu un fizisku vardarbību pret pedagogiem no izglītojamo un viņu vecāku puses. Diemžēl daudz šādi gadījumi tiek noklusēti, paliek pie paša pedagoga vai izglītības iestādē, kas ne tikai nerisina problēmu, bet to pat saasina, jo izglītojamie, saprotot, ka nesodīti pret pedagogu var vērst emocionālu vai fizisku vardarbību, turpina to darīt drosmīgākā un nežēlīgākā veidā. Emocionālās vardarbība pret pedagogu no izglītojamā vecāku puses visbiežāk izpaužas pedagoga nepamatotā kritizēšanā gan klātienē, gan telefoniski, gan sarakstēs, gan rakstot nepamatotas sūdzības visām atbildīgajām institūcijām. Emocionālās un fiziskās vardarbības pret pedagogu problēma ir jārisina steidzami, likumā stiprinot pedagogu tiesības, iekļaujot izglītības iestādes vadītāja un dibinātāja pienākumu ziņot par vardarbību, kā arī pastiprinot izglītojamo un vecāku atbildību," izmaiņas pamato to autori.
 

Raksta autores: Ilze Šķietniece, Vita Pļaviņa, Izdevniecība Skolas Vārds
Foto: Egons Zīverts, LETA, Shutterstock, no personīgā arhīva

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Raksts sagatavots Latvijas valsts budžeta finansētās programmas “Atbalsts medijiem sabiedriski nozīmīga satura veidošanai latviešu valodā tematiskajās kategorijās” projekta “Iekļaujošā izglītība Latvijā. Kā ir patiesībā?” ietvaros. Projekta numurs 2022.LV/TMA/56. 
“Par raksta “Iekļaujoši un vienlaikus – droši. Vai pastāv iespēja realizēt iekļaujošo izglītību un vienlaikus saglabāt skolas vidi visiem drošu?” saturu atbild Izdevniecība Skolas Vārds.