Koda bērns. Vai pienācis laiks atteikties no speciālās izglītības programmu kodiem?

Koda bērns. Tā pedagogi sarunvalodā mēdz dēvēt audzēkņus, kam piešķirts speciālās izglītības kods. Tas norāda uz kādu no traucējumu veidiem – redzes, dzirdes, garīgās attīstības, garīgās veselības un citiem. Taču, ja vēlamies veidot iekļaujošu sabiedrību, varbūt ir pienācis laiks no šāda sadalījuma atteikties?

Meklējot ģimenes, kas būtu gatavas stāstīt pieredzi par iekļaujošo izglītību, izrādījās, ka daudzi vecāki nebija ar mieru publiskot ne vārdu, ne foto. Viņi baidās, ka tas var ietekmēt bērnu nākotni.

Kods nosaka vajadzīgo atbalstu

“Viens cilvēks man diezgan bieži jautā, vai vispār domāju par savas meitas nākotni. Un man gribas viņam atbildēt – es to daru katru sekundi!” saka Santa, 12 gadus vecās Anetes mamma (abām vārds mainīts). Meitenei ir vidēji smaga garīgā atpalicība, runas attīstības aizture, līdzsvara traucējumi un “CS-WS” sindroms. Tas ir viens no epilepsijas paveidiem. Par spīti tam, viņa mācās vienā no Rīgas tuvumā esošajām vispārizglītojošajām skolām.
Līdz šim meitenei bija piešķirts tā sauktais 58. izglītības kods. Patiesībā izglītības programmu kodi sastāv no astoņiem cipariem, piemēram, 21015611. Katram no tiem ir noteikta nozīme. Cipari apzīmē izglītības pakāpi, izglītības formu, mācību valodu un tamlīdzīgi, skaidro Izglītības un zinātnes ministrijas (IZM) pārstāve Inta Bērziņa.
Speciālās izglītības kontekstā būtisks ir piektais un sestais skaitlis. Piektais pasaka, ka tā ir speciālās izglītības programma, bet sestais – tieši kāda speciālā vajadzība bērnam ir. Patlaban Latvijā tādas ir deviņas. Katrai noteikts atbalsta pasākumu kopums, kā arī pedagoģiskais personāls, kas jānodrošina izglītības iestādē.
Piemēram, mācīšanās traucējumu gadījumā skolēnam nepieciešama speciālā pedagoga un logopēda palīdzība, kā arī tādi atbalsta pasākumi kā iespēja izmantot atgādnes, par 30% pagarināts darba izpildes laiks, iespēja izmantot palīglīdzekļus, kas uzlabo teksta uztveri un citi.

Liek mainīt skolu

58. kods nozīmē, ka Anetei nepieciešams apgūt programmu, kas piemērota audzēkņiem ar garīgās attīstības traucējumiem. Skolā, kur meitene mācās, tāda tiek realizēta. Taču pērn septembrī pedagoģiski medicīniskā komisija izlēma meitenei uz gadu piešķirt 59. izglītības kodu. Tas nozīmē, ka viņai nepieciešams apgūt programmu skolēniem ar smagiem garīgās attīstības traucējumiem vai vairākiem smagiem attīstības traucējumiem. “Meita aug un attīstās, bet kodu iedod sliktāku,” neizpratnē ir mamma.
 

Izglītības likums gan paredz – ikvienam cilvēkam ir tiesības iegūt izglītību neatkarīgi no mantiskā un sociālā stāvokļa, rases, tautības, veselības stāvokļa un citiem faktoriem. Iekļaujošās izglītības būtība ir nodrošināt šo tiesību ievērošanu. Tas nozīmē, ka vispārējās izglītības iestādēm ir pienākums licencēt tādas izglītības programmas, kādas audzēkņiem nepieciešamas.

Konflikts Ebreju vidusskolā

Speciālās izglītības programmas neesamība patlaban radījusi konfliktu starp Š. Dubnova Rīgas Ebreju vidusskolas vadību un Izglītības kvalitātes valsts dienestu (IKVD). Pagājušajā mācību gadā skolā sāka mācīties zēns, kuram pedagoģiski medicīniskā komisija bija noteikusi 56. kodu. Taču, piemērojot nepieciešamos atbalsta pasākumus bērniem ar mācīšanās traucējumiem, situācija neuzlabojās. Puika otro gadu palika 1. klasē. Tagad viņam noteikts 58. kods jeb speciālās izglītības programma bērniem ar garīgās attīstības traucējumiem. IKVD skolai mācību gada sākumā pieprasīja licencēt šo izglītības programmu, pretējā gadījumā skolēns mācības tajā nevarot turpināt. Savukārt direktore Karīna Brikmane ar to nebija mierā.
 

Problēmsituācija Š. Dubnova Rīgas Ebreju vidusskolā joprojām tiek risināta, informē IKVD vecākā eksperte Jana Veinberga. Pārrunās iesaistījusies IZM. Dienestam zināms, ka šajā sakarā ir notikusi arī starpinstitūciju sanāksme. Tajā piedalījās Rīgas domes Izglītības, kultūras un sporta departamenta, Rīgas pilsētas bāriņtiesas, Tiesībsarga biroja, Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcijas un Ebreju vidusskolas pārstāvji. “Gan bērna likumiskais pārstāvis, gan departaments un bāriņtiesa šajā situācijā nesaskata bērnu tiesību apdraudējumu vai bērna tiesību uz iekļaujošu un kvalitatīvu izglītību ierobežojumu,” norāda J. Veinberga. Savukārt Tiesībsarga birojs norādījis, ka skolēnam joprojām netiek nodrošināta viņa veselības stāvoklim, spējām un attīstības līmenim atbilstošas pamatizglītības ieguve. Tas aicinājis skolu tomēr licencēt konkrētajam audzēknim ieteikto speciālās izglītības programmu.

Trūkst naudas

Lai licencētu speciālās izglītības programmu, skolai jāvēršas IKVD. Process nav sarežģīts, apgalvo Latvijas Izglītības vadītāju asociācijas (LIVA) valdes locekle Laila Roga. “Nepieciešams tikai nodrošināt pedagogiem būtu atbilstoša izglītība un skolā būtu vajadzīgais atbalsta personāls.” Viņa vada Dienvidkurzemes novada Grobiņas vidusskolu. Šajā mācību iestādē licencēta speciālās izglītības programma bērniem ar mācīšanās traucējumiem (56. kods) un garīgās attīstības traucējumiem (58. kods).
Taču tieši šie abi faktori – pedagogu profesionālā pilnveide un nepieciešamība pēc atbalsta personāla – ir galvenais iemesls, kādēļ skolas vairās licencēt speciālās izglītības programmas. Tas prasa laika ieguldījumu un līdzekļus, kuru izglītības iestādēm bieži vien trūkst. Savukārt kādā Liepājas izglītības iestādē vadība uzskata, ka lielā skolā, lielā klasē realizēt speciālās izglītības programmu un atbalsta pasākumus nav iespējams. Vide – troksnis, pūlis – bērnam ar īpašām vajadzībām rada stresu, kas saasina veselības un uzvedības problēmas.
Gadījumā, ja tiek konstatēts, ka konkrētās skolas audzēknim nepieciešams mācīties speciālās izglītības programmā, vadība runā ar vecākiem, mudinot izvēlēties mācības kādā no novada mācību iestādēm. “Nav noslēpums, ka ir skolas, kas bērnus ar atzinumu par speciālās izglītības programmu novirza uz mācību iestādēm, kur tās jau ir licencētas,” apliecina L. Roga. Šādi gadījumi bijuši arī viņas pieredzē.
Vēl viens iemesls ir saistīts ar audzēkņu vecākiem, kuri uztraucas par savu bērnu nākotni. “Arī mūsu skolā mācās bērni, kuriem vajadzētu kodu, bet vecāki to negrib,” stāsta Rīgas 49. vidusskolas logopēde un latviešu valodas skolotāja Santa Heniņa. “Lai sniegtu atbalstu, mēs skatāmies individuāli, kas katram bērnam vajadzīgs.” Viņa uzskata, ka to nevar iemācīties vai uzrakstīt likumā, to vienkārši intuitīvi jūt.

Baidās par nākotni

Piesardzīgi pret šo jautājumu izturas arī 11 gadus vecās Elīzas mamma Vita (abām vārds mainīts). Viņa pieļauj, ka meitas vajadzībām visatbilstošākais būtu tā sauktais 56. izglītības kods – bērniem ar mācīšanās traucējumiem. Taču mamma uzskata: “Ja bērnam ir iedots kods, nākotnē būs problēmas iestāties citās skolās, piemēram, ģimnāzijā.” To sakot, viņa atgādina gadījumu, kad ar sūdzību Tiesībsarga birojā nācās vērsties kādai ģimenei no Valmieras. Bērnam tika atteikta iespēja iegūt izglītību Pārgaujas Valsts ģimnāzijā, jo iepriekšējā izglītības posmā – līdz 7. klasei – viņš mācījies atbilstoši speciālās izglītības programmai.
“Valmieras Pārgaujas ģimnāzija neuzņēma manu bērnu, kaut gan viņš nokārtoja iestājpārbaudījumus uz septiņi. Neuzņēma tikai tādēļ, ka viņam ir šis kods,” toreiz mamma stāstīja intervijā “ReTV”. Pašvaldības pedagoģiski medicīniskā komisija zēnam otrajā klasē bija sniegusi atzinumu par mācīšanās traucējumiem. Mamma uzskatīja, ka šis atzinums vairs nav saistošs. Pēc 4. klases ģimenei būtu bijis nepieciešams vērsties valsts pedagoģiski medicīniskajā komisijā, taču vecāki to nav darījuši.
Atzinumu par bērna vajadzībām atbilstošāko speciālās izglītības programmu var piešķirt pašvaldības un valsts pedagoģiski medicīniskā komisija. Pašvaldību komisiju kompetencē pārsvarā ir bērnudārznieki un 1.–4.klašu audzēkņi. Vecākiem bērniem atzinumu sniedz valsts komisija.
Pedagoģiski medicīniskajā komisijā var vērsties, ja pastāv aizdomas, ka bērnam nepieciešams piemērot speciālās izglītības programmu, un tās apstiprina pedagoģiskās un psiholoģiskās pārbaudes. Tās var veikt skolas atbalsta personāls, piemēram, logopēds, psihologs vai speciālais pedagogs.
Skola, kurā mācās Elīza, vecākiem nespiež vērsties pie speciālistiem. Tā nepieciešamos atbalsta pasākumus realizē tāpat, pēc saviem ieskatiem. Šāda prakse pastāv daudzās Latvijas izglītības iestādēs.
Arī Ramona Ganiņa, kurai ir redzes traucējumi un kura savulaik mācījusies gan speciālajā, gan vispārizglītojošajā izglītības iestādē, vecākiem iesaka cīnīties par iespēju bērnam mācīties iekļaujoši un bez speciālās izglītības kodiem. Vismaz viņai atbrīvojums no 12. klases eksāmeniem, par ko skolas laikā ļoti priecājās, vēlāk smagi “atmaksājās”, cenšoties iestāties augstskolā. Tāpat daudzus potenciālos darba devējus nobiedē ieraksts par to, ka viņa mācījusies speciālās izglītības iestādē.

Bez zīmoga, bet ar atbalstu

Tas viss rada jautājumu, vai nav pienācis laiks atteikties no tā sauktās kodu sistēmas. Tā radās pagājušā gadsimta 70. gados ar mērķi dot piekļuvi segregētai speciālajai izglītībai, respektīvi, nosūtīt bērnus uz speciālajām skolām, atgādina bērnu psihiatrs Ņikita Bezborodovs. “Taču diagnoze nenosaka izglītības vajadzības. Tās ir individuālas!” uzsver speciālists.
Par piemēru viņš min situācijas, kad bērnam ir uzmanības deficīts un hiperaktivitāte jeb UDHS un viņam piešķir 57. koda izglītības programmu – skolēniem ar garīgās veselības traucējumiem. Bet, ja no simptomiem ir tikai uzmanības un koncentrēšanās grūtības un ģimenē pietiekams resurss, nepieciešamais atbalsts līdzinās audzēkņiem ar mācīšanās traucējumiem, piemēram, disleksiju. Formāli šajā gadījumā nevar piešķirt 56. izglītības kodu, jo tam neatbilst veselības traucējumu kods.
Diskusijas par izmaiņām “kodu sistēmā” notiek arī ministrijas līmenī. Pērn toreizējās izglītības un zinātnes ministres Anitas Muižnieces ārštata padomniece iekļaujošās izglītības jautājumos Zane Ozola organizēja fokusdiskusiju ciklu, kurā šis jautājums tika skarts, atgādina Valsts izglītības satura centra Iekļaujošās un speciālās izglītības nodaļas vadītāja Anita Falka. Viņa pieļauj, ka šādas diskusijas turpināsies arī šogad.

IZM parlamentārais sekretārs Kārlis Strautiņš informē, ka jautājums ir dienaskārtībā. Taču ir vēl daudz punktu, kas jāizdiskutē. Viens no tiem – skolu finansēšanas jautājums. Patlaban par katru bērnu, kam piešķirts speciālās izglītības programmas kods, izglītības iestādei pienākas palielināta valsts mērķdotācija. Ja kodu nebūs, kādā veidā tiks aprēķināts nepieciešamais papildu atbalsta apmērs?
Otra problēma varētu būt informācijas izsekojamība. Ja bērns, kam piešķirts speciālās izglītības kods, maina skolu, viņa lietā tiek atzīmēts, ka mācījies atbilstoši šādai programmai. Ja koda un speciālās programmas nebūs, bet vecāki par traucējumiem neinformēs, izglītības iestādēm un pedagogiem vajadzēs ilgāku laiku, lai secinātu, ka bērnam vajadzīgs atbalsts. “Jau tagad dzirdēts par situācijām, kad pedagogi nevar saprast, kādēļ bērns slikti mācās un neizpilda uzdoto, bet galu galā izrādās, ka viņam ir dzirdes problēmas. Bet vecāki nav par to informējuši,” norāda K. Strautiņš.
Jautājums, kas skar informācijas izsekojamību, īpaši aktualizējās pērn rudenī, kad Liepājā Valsts tehnikuma audzēkne sadūra savu skolotāju. Mainot izglītības iestādes, bija “pazudušas” ziņas par to, ka meitenei ir garīgās veselības traucējumi un šī iemesla dēļ pamatskolā viņai piemērota apmācība mājās. Sākot mācības tehnikumā, audzēknes mamma pedagogus skaidri neinformēja par meitas veselības stāvokli. Viņai likumiski arī nebija šāda pienākuma.
 

Speciālās izglītības programmas kodi un to nozīme

/ 51 – speciālās izglītības programmas izglītojamiem ar redzes traucējumiem;
/ 52 – speciālās izglītības programmas izglītojamiem ar dzirdes traucējumiem;
/ 53 – speciālās izglītības programmas izglītojamiem ar fiziskās traucējumiem;
/ 54 – speciālās izglītības programmas izglītojamiem ar somatiskām saslimšanām;
/ 55 – speciālās izglītības programmas izglītojamiem ar valodas traucējumiem;
/ 56 – speciālās izglītības programmas izglītojamiem ar mācīšanās traucējumiem;
/ 57 – speciālās izglītības programmas izglītojamiem ar garīgās veselības traucējumiem;
/ 58 – speciālās izglītības programmas izglītojamiem ar garīgās attīstības  traucējumiem;
/ 59 – speciālās izglītības programmas izglītojamiem ar smagiem garīgās attīstības traucējumiem vai vairākiem smagiem attīstības traucējumiem.

Avots: Noteikumi par Latvijas izglītības klasifikāciju.
 

Uzziņai
Pedagoģiski medicīnisko komisiju kompetence
Valsts komisijas kompetencē ir sniegt atzinumu par atbilstošāko:
/ speciālās pamatizglītības vai speciālās vidējās izglītības programmu bērniem ar redzes, dzirdes vai fiziskās attīstības traucējumiem no 1. līdz 12. klasei;
/ speciālās pamatizglītības programmu skolēniem ar somatiskajām saslimšanām no 1. līdz 9. klasei;
/ speciālās pamatizglītības programmu audzēkņiem ar mācīšanās, valodas, garīgās veselības, garīgās attīstības, smagiem garīgās attīstības vai vairākiem smagiem attīstības traucējumiem no 5. līdz 9. klasei.
Pašvaldību komisiju kompetencē ir sniegt atzinumu par atbilstošāko:
/ pirmsskolas izglītības vai speciālo pirmsskolas izglītības programmu, kā arī speciālās pamatizglītības programmu izglītojamajiem ar mācīšanās, valodas, garīgās veselība, garīgās attīstības, smagiem garīgās attīstības vai vairākiem smagiem attīstības traucējumiem no 1. līdz 4.klasei;
/ vispārējās pamatizglītības programmu no 1. līdz 4. klasei.

Avots: Noteikumi par pedagoģiski medicīniskajām komisijām.
 

Raksta autores: Ilze Šķietniece, Vita Pļaviņa, Izdevniecība Skolas Vārds

Foto: LETA, pexels.com, Egons Zīverts
 

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Raksts sagatavots Latvijas valsts budžeta finansētās programmas “Atbalsts medijiem sabiedriski nozīmīga satura veidošanai latviešu valodā tematiskajās kategorijās” projekta “Iekļaujošā izglītība Latvijā. Kā ir patiesībā?” ietvaros. Projekta numurs 2022.LV/TMA/56.  Par raksta “Koda bērns. Vai pienācis laiks atteikties no speciālās izglītības programmu kodiem?” saturu atbild Izdevniecība Skolas Vārds.