Līdz pilnīgai iekļaušanai vēl tāls ceļš ejams

Psihologa nolaidības dēļ Jelgavas 4. sākumskolā meitai divu gadu garumā netika sniegti nepieciešamie atbalsta pasākumi, ar rūgtumu stāsta vecāki. Savukārt kāda cita šīs pašas skolas audzēkņa mamma pēc psihologa atzinuma, ka dēlam ir disleksijas iezīmes, tik un tā izjuta latviešu valodas skolotājas spiedienu par to, ka puika vēl nelasa. Jelgavas 4. sākumskolā mācās vairāk nekā tūkstoš audzēkņu un klases ir lielas. Prakse rāda, ka skolēniem ar speciālām vajadzībām piemērotākas ir mazās skolas. Skaidrojam, kāpēc tā.

Kā tumšā mežā

“Centieni realizēt iekļaujošo izglītību mūsu ģimenei pārvērtās smagā emocionālā pārdzīvojumā,” saka četru bērnu mamma Ivonna (vārds mainīts, redakcijai zināms). Kad vecāki atklāja, ka meitai jau 1. klasē ir nopietnas grūtības mācību vielas apguvē, viņi centās meklēt iespējas bērnam palīdzēt. Devās pie speciālista, saņēma atzinumu par jaukta tipa traucējumiem ar piebildi par nepieciešamību veikt dziļāku izpēti. Diagnozi un sarakstu ar atbalsta pasākumiem nodeva klases audzinātājai, taču nekas nemainījās. “Mācoties kopā ar bērnu, man likās, ka staigājam pa tumšu mežu,” izjūtās dalās mamma.

Meitas teiktais visu laiku signalizēja, ka izvērtējumā norādītie atbalsta pasākumi, piemēram, iespēja izmantot atgādnes latviešu valodā un matemātikā, rakstīt pārbaudes darbus atsevišķā telpā ar pagarinātu laiku, netiek realizēti dzīvē. Mamma centās par to runāt ar audzinātāju, bet nesekmīgi. Klasē bija vairāki bērni ar uzvedības traucējumiem, un šī iemesla dēļ skolotāja šķita izdegusi. Ivonnai zināms, ka pedagoģe tajā brīdī piedzīvoja arī tuva radinieka zaudējumu. “Tā kā bērniem, kam vajadzēja vairāk uzmanības, tā netika sniegta, vairāki vecāki WhatsApp grupā savos izteikumos kļuva pat agresīvi, bet skolotāja tur ne ar vienu nekomunicēja,” mamma atceras. Lai meitas mācības neietekmētu skolēni, kuriem ir uzvedības problēmas, Ivonna palūdza direktorei iespēju nomainīt klasi. Jaunā audzinātāja vārdos izrādīja izpratni, tomēr meitas sekmes joprojām neuzlabojās. Turklāt kādā reizē mamma pat izjuta emocionālu agresiju no skolotājas puses.

Veicot atkārtotu izvērtējumu pie speciālista, atklājās, ka divu gadu laikā bērnam nav nekāda progresa. Taču, realizējot nepieciešamos atbalsta pasākumus, tā tam nevajadzēja būt. Saņēmusi jauno atzinumu, Ivonna kopā ar vīru devās uz skolu, un tad atklājās, ka notikusi nolaidība. Audzinātāja, speciālista pirmo atzinumu nelasot, bija iedevusi to psihologam, kurš arī nebija ziņojumā iedziļinājies un pamanījis, ka konkrētajai skolniecei ir nepieciešams nozīmēt atbalsta pasākumus. Vecāki bija tik vīlušies, ka meitu no šīs izglītības iestādes izņēma, un tagad viņa veiksmīgi mācās nelielā lauku skoliņā. Ivonna uzskata, ka viens no iemesliem neveiksmīgajai pieredzei ir lielais skolēnu skaits klasēs.

Divreiz vairāk palīgu

Jelgavas 4. sākumskola tiešām ir skolēnu skaita ziņā ļoti bagāta izglītības iestāde. Šajā mācību gadā tur mācās 1004 skolēni, no tiem 30 jeb 3% – speciālās pamatizglītības programmā bērniem ar mācīšanās traucējumiem. Klases ir lielas – vidēji vienā ir 27 bērni, atzīst direktore Agita Lundberga. Tomēr no lielā skolēnu skaita ir arī savs labums. Tas nodrošina, ka izglītības iestādē pietiek finansējums spēcīgai atbalsta komandai.  “Viens no maniem vietniekiem atbild tikai par speciālās programmas realizēšanu,” direktore stāsta. Šis cilvēks strādā nepilnu slodzi un kārto visus jautājumus, kas saistās ar speciālistu atzinumiem, individuālu mācību plānu izstrādi un tamlīdzīgi. Vēl skolā strādā divi sociālie pedagogi, divi izglītības psihologi, divas medicīnas māsas, karjeras konsultants un pieci pedagogu palīgi.

Lai arī atbalsta personāla saraksts ir plašs, direktore uzskata, ka uz esošo speciālās izglītības programmas audzēkņu skaitu skolotāju palīgu vajadzētu vismaz divas reizes vairāk. Tad būtu iespējams nodrošināt sadarbību ar konkrētiem bērniem, kas ļautu katru vairāk iepazīt un sniegt kvalitatīvāku atbalstu. “Tagad skolotāju palīgi strādā pēc noteikta grafika un var būt klāt tikai atsevišķās stundās,” A. Lundberga norāda. Kvalitatīvāku atbalstu ir iespējams sniegt arī tad, ja skolēni ar speciālām vajadzībām tiktu ņemti ārā no stundām un strādātu individuāli ar palīgskolotāju, uzskata direktore. Mācīšanās grūtības bieži vien iet roku rokā ar uzvedības traucējumiem. Kad apkārt ir daudz citu cilvēku, bērniem ar speciālām vajadzībām rodas trauksme. Kādam liekas, ka uz viņu kāds ne tā paskatījies. Kādam dusmas izraisa skolasbiedrs, kurš netīšām uzgrūdies virsū. Tas rada nepieņemamu uzvedību un pat agresijas lēkmes, tāpēc tiek traucēts mācību darbs. Skolā šādām situācijām ir izstrādāts rīcības algoritms. Ja agresīvs skolēns uz pedagoga aizrādījumiem nereaģē, pirmais solis ir zvans sociālajam pedagogam. Ja tas neatbild, var zvanīt kādam no direktores vietniekiem, kas steidzas palīgā risināt situāciju. Ir gadījumi, kad bērnu uz laiku no stundas tomēr nākas izņemt.

“Bet, kad šie skolēni ir divatā ar pedagogu, visa dauzīšanās pāriet un viņi var izdarīt daudz vairāk nekā klasē,” zina teikt A. Lundberga. “Taču jaunie noteikumi diemžēl vairs neļauj bērnu ņemt ārā no stundas. Skolēnam ir jāstrādā klasē un pedagoga palīgam jābūt blakus. Viņš var pakoriģēt, uzmundrināt darboties, pabikstīt, bet padziļināts individuālais darbs nenotiek.” Atsevišķu atbalstu skolotāji var sniegt tikai konsultāciju laikā pēc stundām.

Latvijas normatīvajos aktos nav nosacījuma, kas aizliegtu bērnu ar speciālām vajadzībām “ņemt ārā no stundas” un mācīt individuāli, informē Izglītības un zinātnes ministrijā. Mācību procesa norises organizēšana ir katras skolas vadītāja un konkrēta mācību priekšmeta skolotāja kompetencē. Jelgavas 4. sākumskolā skaidro – valstī noteikumi ir vieni, bet Eiropas Sociālā fonda projektam “Atbalsts izglītojamo individuālo kompetenču attīstībai” – citi. Tā kā pedagoga palīgu algas nodrošina, izmantojot šajā projektā iegūto finansējumu, tos nākas ievērot. Jaunie noteikumi pirmoreiz izvirzīti pagājušajā mācību gadā. Lēmums tiek pamatots ar nepieciešamību bērnus ar īpašām vajadzībām pēc iespējas vairāk iekļaut kolektīvā. Tas netiek efektīgi realizēts, ja skolēnu no stundas izņem, lai strādātu individuāli.

Nevis mācības, bet mocības

To, ka bērniem ar mācīšanās un garīgās attīstības traucējumiem labāk klātos mazajās skolās, atzīst arī pedagogi. Ja klasē ir aptuveni 30 bērnu, skolotājam, pirmkārt, nepieciešams vairāk laika, lai sagatavotos stundai un spētu piedāvāt diferencētus materiālus. Otrkārt, laika pietrūkst arī kontaktstundā. Ja tiek izmantoti atšķirīgi mācību materiāli, pie skolēna ar speciālām vajadzībām stundā ir nepieciešams fiziski pieiet klāt, paskaidrot, kā tos izmantot, palīdzēt izpildīt. Šajā brīdī rodas problēmsituācijas, jo pārējie skolēni bieži vien nav tik organizēti un disciplinēti, lai spētu mācīties pašvadīti. “Turklāt – tas, ka skolēnam nav speciālās izglītības programmas, vēl nenozīmē, ka viņš labi mācās. Ir tādi, kam tāpat vajag ļoti lielu atbalstu,” piebilst O. Kalpaka Liepājas 15. vidusskolas skolotāja Anita Strazdiņa. Pēc viņas domām, bērniem ar speciālām vajadzībām daudz labāk klātos mazākās skolās un mazākās klasēs. “Šiem bērniem mācības klasē ar 30 bērniem ir drīzāk mocības,” skolotāja saka. “Viņiem traucē troksnis, haoss. Papildu kairinātājs ir liela cilvēku masa, tāpēc piemērotākas ir individuālas vai grupu nodarbības, kad vairāk var strādāt savā nodabā.”

Piektdaļa – īpašie bērni

Viena no mazajām Latvijas skolām ir Malienas pamatskola. Tā atrodas Alūksnes novadā, netālu no Krievijas un Igaunijas robežas. Pleskava no šejienes ir aptuveni divu stundu brauciena attālumā. Skola iekārtota bijušās muižas ēkā. Patlaban tajā mācās 56 skolēni, deviņi no tiem jeb gandrīz piektā daļa – speciālās izglītības programmās bērniem ar garīgās attīstības vai mācīšanās traucējumiem. Ir arī bērni, kuriem nav pedagoģiski medicīniskās komisijas atzinuma, bet kam tik un tā tiek piemēroti atbalsta pasākumi.

“Bērnu ar speciālām vajadzībām pēdējos gados kļūst aizvien vairāk,” novērojusi Malienas pamatskolas direktore Ieva Baltā – Pilsētniece. Viņa pieļauj – šāda tendence vērojama tādēļ, ka pēdējos gados diagnostikai tiek pievērsts vairāk uzmanības. Agrāk pedagogi strādāja ar visiem, neatkarīgi no viņu vajadzībām, bez speciālām izglītības programmām un atbalsta personāla. Tagad Malienas skolā bērniem ar mācīšanās un garīgās attīstības traucējumiem palīdz palīgskolotājs, speciālais pedagogs un logopēds. Psihologs uz vietas skolā nestrādā, bet vajadzības gadījumā ir pieejams – to nodrošina pašvaldības līmenī. Par atbalsta personāla trūkumu direktore nežēlojas.

Pamatpriekšmetos, kā latviešu valodā un matemātikā, pedagogi ar skolēniem, kam ir speciālas vajadzības, strādā atsevišķi, bet pārējos, piemēram, dizainā un tehnoloģijās, sportā, mūzikā, vizuālajā mākslā, viņi var būt kopā ar savu klasi. Tas nozīmē, ka speciālo programmu audzēkņiem tiek veidots no pārējiem skolēniem atšķirīgs stundu saraksts, un, balstoties uz to, tiek plānots atbalsta personāla darbs. “Ir arī situācijas, kad priekšmeta skolotājs palūdz pedagoga palīgu piedalīties stundā, un tad meklējam iespējas pielāgoties situācijai,” piebilst direktore.

Arī Malienas pamatskolā atzīst, ka lielākos izaicinājumus skolotājiem mēdz radīt bērni ar uzvedības traucējumiem. Tādās reizēs tikt galā palīdz gan profesionālās pilnveides kursos iegūtās teorētiskās zināšanas, gan daudzu gadu garumā uzkrātā pieredze, strādājot praktiski. “Šie bērni ir starp mums, un izglītības pieejamībai jābūt visiem vienlīdzīgai,” uzsver I. Baltā – Pilsētniece, piebilstot, ka pieņemt dažādību jāmācās gan bērniem, gan pieaugušajiem.

Gana daudz jau izdarīts

Pieredzes vecākiem, skolēniem un izglītības iestādēm var būt dažādas, jo katrs gadījums vienkārši pēc būtības ir atšķirīgs, Izglītības kvalitātes valsts dienesta (IKVD) rīkotajā diskusijā, kas bija veltīta iekļaujošajai izglītībai, uzsvēra sociālantropologs Klāvs Sedlenieks. Līdz ar to, dzirdot kādu stāstu par šo tēmu, vēl nevar izdarīt vispārinošus secinājumus par sistēmu kopumā.

“Medijiem un Izglītības un zinātnes ministrijai (IZM) ļoti patīk individuālie stāsti, taču tā nav valīda pieeja. Viena konkrēta skolēna situācija var būt unikāla un pilnīgi atšķirties no kāda cita pieredzes,” piekrīt Latvijas Disleksijas biedrības vadītāja Eva Birzniece. Tā vietā viņa aicina vairāk skatīties uz datiem.

IKVD rīkotajā konferencē “Izglītības kvalitātes monitorings iekļaujošajai izglītībai” nozares eksperti publiski atzina, ka par iekļaujošo izglītību publiski runā jau kopš 1994. gada, bet ar ieviešanu praksē līdz galam labi tomēr neveicas. “Tomēr gana daudz ir arī izdarīts,” uzsvēra IZM Izglītības departamenta direktora vietniece vispārējās izglītības jomā Ilze Seipule. Normatīvie akti, kas valsts līmenī regulē iekļaujošās izglītības realizēšanu, ir izveidoti. Saskaņā ar aktuālajiem datiem šajā mācību gadā vispārizglītojošās skolās mācās vairāk nekā 60% jeb 7529 no visiem skolēniem ar speciālām vajadzībām. Šis rādītājs katru gadu palielinās. 80% gadījumu skolēniem ar speciālām vajadzībām piemērota tā sauktā 58. un 59. izglītības programma, kas paredzēta bērniem attiecīgi ar garīgās attīstības un vairākiem attīstības traucējumiem. “Taču ne visiem, kam vajadzīgi atbalsta pasākumi, ir kods,” I. Seipule apliecina pedagogu teikto.

Izglītības un zinātnes ministres ārštata padomniece iekļaujošās izglītības jautājumos Zane Ozola, sākot darbu, izvirzīja sev uzdevumu noskaidrot, kāpēc iekļaujošo izglītību līdz galam neizdodas realizēt dzīvē. “Nav nekāds jaunums, ka skolām hroniski trūkst atbalsta personāla, naudas un sabiedrība nemaz nevēlas iekļaut tos, ko mēs gribētu iekļaut,” viņa uzskaita galvenās problēmas.

Nauda problēmu neatrisina

Lielākā daļa vispārizglītojošo skolu var atļauties algot logopēdu un izglītības psihologu, rāda IZM dati. Daudz retāk tajās pieejams speciālais un sociālais pedagogs, kā arī skolotāja palīgs. Cerību par labāku nākotni dod pilnveidotais pedagogu finansēšanas modelis “Skolēns pašvaldībā”. Ministru kabineta noteikumi nosaka pienākumu atbalsta personāla algošanai novirzīt ne mazāk kā 7% no piešķirtās mērķdotācijas. Iepriekš bija noteikts, ka atbalsta personālam un administrācijai kopā jānovirza 20,43% mērķdotācijas, atgādina IZM Komunikācijas nodaļā. Salīdzinājumam – tagad šīm abām pozīcijām būs jāizlieto 22% finansējuma.  Ja visas pašvaldības atbalsta personāla atalgojumam novirzīs vismaz 7% no aprēķinātās mērķdotācijas, šo speciālistu likmju skaits Latvijā pieaugs par 460, rāda IZM aprēķini. 165 no tām būs Rīgā. Taču pēc sarunām ar izglītības jomā strādājošajiem nojaušams, ka tas problēmu nebūt neatrisinās.

Alūksnes novada Izglītības pārvaldes vadītāja Gunta Kupča norāda, ka konkrēti skaitļi būs zināmi tikai septembra beigās, bet provizoriskie aprēķini rāda, ka atbalsta personāla likmju skaits tiešām varētu pieaugt. “Taču tas, ka ir likmes un finansējums algām, vēl nenozīmē, ka būs iespēja atrast šos speciālistus,” viņa saka. Patlaban novadā ir viena izglītības iestāde, kur trūkst logopēda, bet divas izglītības iestādes meklē speciālo pedagogu. “Priecājamies, ka izdevies piesaistīt vienu jaunu psihologu no kaimiņu novada – sakarā ar dzīvesvietas maiņu,” G. Kupča piebilst, “līdz šim mums nebija iespējas šo vakanci aizpildīt.”

To, ka trūkst atbalsta speciālistu – logopēdu, psihologu, sociālo, speciālo pedagogu, skolotāju palīgu, karjeras konsultantu, bibliotekāru – konferencē atzina arī I. Seipule. Jaunieši, kas iegūst šāda veida izglītību, bieži neizvēlas darbu skolā. Tam ir vairāki iemesli, piemēram, sadrumstalotas slodzes un iespēja privātā sektorā nopelnīt vairāk.

IKVD Kvalitātes novērtēšanas departamenta direktors Rolands Ozols norādīja, ka vajadzētu pārstāt šo speciālistu slodzi rēķināt, balstoties uz skolēnu skaitu. Izglītība diez vai var būt iekļaujoša, ja speciālists mācību iestādē strādā 0,2 slodzi. Tā vietā katram atbalsta komandas pārstāvim vajadzētu nodrošināt vismaz pusslodzi. Bet, ja tas nav iespējams, tad jādomā par to, vai izglītības iestāde ir spējīga patstāvīgi darboties.

“Iekļaušana ir vīzija, kur mēs dodamies, bet visi dati – ceļš, kā nonākt līdz mērķim,” konferences noslēgumā sacīja R. Ozols. “Ja strādājot redzam bērnu, viss ir kārtībā, bet, ja redzam likumu normas – vēl tālu jādodas.” Citi nozares eksperti tam piekrita, sakot, ka svarīgi ir skatīties nevis uz skaitļiem un likumiem, bet rīkoties atbilstoši situācijai un katra bērna individuālajām vajadzībām. Pats galvenais ir katram iedot instrumentu kasti, kas palīdzētu sasniegt mērķi.

Eksperta komentārs: Pedagogiem un vecākiem ir jāsadarbojas!

Suvi Lakkala, Lapzemes Universitātes Izglītības fakultātes docente:

"Iekļaujošā izglītība met izaicinājumus tradicionālajai skolu kultūrai, pedagoga profesijai un ierastajām mācību metodēm. Tās mērķis nav mācīt akadēmiskās zināšanas, bet sabiedrības dažādību, nodrošināt iespēju cilvēkiem ar speciālām vajadzībām iesaistīties sabiedrības dzīvē un augt, spēt piepildīt pašiem sevi.  Iekļaujošas skolas kultūra ļauj dažādiem skolēniem piedalīties vienā darbā, bet bieži vien šie dažādie skolēni nespēj labi saprasties. Lai nodrošinātu atbalstu un organizatoriskos paņēmienus, kā to risināt, skolām ir jāmeklē stratēģijas, iespējas un nauda. Jāsadarbojas ne tikai pedagogiem, bet visiem izglītības iestādē strādājošajiem speciālistiem un vecākiem vai aizbildņiem.  Iekļaujošā izglītība prasa lielas pārmaiņas no tiem daudzajiem skolotājiem, kas sākuši strādāt jau pirms vairākiem gadu desmitiem. Tagad darbs vairāk vērsts uz sadarbību un koleģialitāti. Labam skolotājam jāpazīst savi skolēni, jāiepazīstina viņi ar dažādām kultūrām un vērtībām. Ir ne tikai jānodod savas zināšanas bērniem, bet jāiemāca mācīties. Mainījušās ir arī attiecības starp pedagogiem un vecākiem. Skolotāji viņiem vairs nevar diktēt, ko un kā darīt. Attiecībām starp skolu un mājām ir jābūt divpusējām, vērstām uz dialogu. Visas šīs pārmaiņas pieprasa pedagogu profesionālo attīstību un izaugsmi. Un skolu vadītājiem ir jābūt priekšgalā, jārāda priekšzīme."

Avots: IKVD konference “Izglītības kvalitātes monitorings iekļaujošai izglītībai”.

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Raksts sagatavots Latvijas valsts budžeta finansētās programmas “Atbalsts medijiem sabiedriski nozīmīga satura veidošanai latviešu valodā tematiskajās kategorijās” projekta “Iekļaujošā izglītība Latvijā. Kā ir patiesībā?” ietvaros. Projekta numurs 2022.LV/TMA/56. “Par raksta “Līdz pilnīgai iekļaušanai vēl tāls ceļš ejams” saturu atbild Izdevniecība Skolas Vārds.

Raksta autores: Ilze Šķietniece, Vita Pļaviņa