“Neredzamos” traucējumus pieņemt vieglāk nekā invaliditāti

Dalīties:

“Iekļaujošā izglītība Latvijā principā nestrādā!” pēc savas pieredzes saka rīdziniece Elīna. Viņas dēlam Robertam (abiem vārds mainīts) ir kustību traucējumi, taču klātienes stundās viņš nekad nav piedalījies. Izglītības un zinātnes ministrijas (IZM) statistika gan rāda pozitīvu tendenci. Audzēkņu skaits ar kustību traucējumiem vispārizglītojošās skolās pieaug, bet speciālajās skolās – sarūk.

Ratiņkrēslā, tātad – dumjš

Vispārējās izglītības likums paredz, ka no 2020. gada 1. septembra speciālās pamatizglītības programmas audzēkņiem ar fiziskās attīstības, valodas, mācīšanās traucējumiem, kā arī somatiskām saslimšanām vairs nevar tikt īstenotas speciālās izglītības iestādēs. Visus šos bērnus nepieciešams apmācīt vispārizglītojošās skolās, teikts pētījuma “Iekļaujošā izglītība bērniem ar speciālām vajadzībām Latvijā” gala ziņojumā. Pagājušajā mācību gadā speciālajās skolās vēl mācījās 19 bērni ar kustību traucējumiem, bet vispārējās – 317. Lai arī skaitļi izskatās labi, jāņem vērā, ka daudzi no šiem bērniem mācās nevis klātienē, bet tālmācībā vai mājas apmācībā.

Tāds ir arī Roberta stāsts. Atbildīgajām institūcijām astoņu gadu laikā nav radusies iespēja viņam nodrošināt ne nepieciešamo atbalsta personālu skolā, ne pielāgot mācību materiālus pildīšanai datorā. Kad mamma ar savu stāstu vēršas pie dažādu iestāžu darbiniekiem, vienmēr saņem vienu un to pašu atbildi – tā nevar būt! “Bet kā nevar būt, ja tā ir!” Elīna ar sašutumu izsaucas un piebilst: “Ja mācības skolā nevar nodrošināt spējīgam, gudram bērnam ar nelieliem kustību traucējumiem, tad ko runāt vispār par bērniem, kam nepieciešama lielāka uzmanība un kam ir garīgi traucējumi.”

 

Biedrības “Latvijas bērniem ar kustību traucējumiem” valdes priekšsēdētāja Ilze Kenne saka – paradoksāli, bet ir gluži pretēji. Bērnus ar garīgās attīstības un veselības traucējumiem “parastās” skolas uzņem daudz labprātāk nekā tos, kam ir kustību traucējumi. “To, ko mēs neredzam, pieņemt ir vieglāk. Redzot cilvēku ratiņkrēslā, daudziem uzreiz liekas, ka viņš ir dumjš. Bet tā nav! Šie bērni reizēm ir pat gudrāki par citiem!” uzsver I. Kenne.


Rindā – vairākus gadus

Robertam slimība sāka attīstīties piecu gadu vecumā. “Sākotnēji viņam diezgan smagi bija skartas rokas un kājas,” stāsta Elīna. Septiņu, astoņu gadu laikā ģimene nonāca līdz diagnozei – reaktīvais artrīts smagā formā un muskuļu distrofija. Tās ir retas ģenētiskas saslimšanas.

Kad dēlam bija jāsāk skolas gaitas, Elīna gribēja viņu sūtīt Rīgas 66. vidusskolā. Tā ir izglītības iestāde, kas pielāgota bērniem ar stājas un kustību traucējumiem. Tai ir gan transports audzēkņu pārvadāšanai, gan atbilstoši inženiertehniskie risinājumi – uzbrauktuve pie ieejas, pacēlājs un lifts, kas bērniem ar speciālām vajadzībām ļauj pārvietoties pa visu izglītības iestādi. Skolas audzēkņi apgūst vispārizglītojošo izglītības programmu, kā arī rehabilitācijas programmu. Tās laikā viņiem notiek tādas aktivitātes kā ārstnieciskā vingrošana, individuālā vingrošana, ritmika, peldēšana, pieejams masāžas kurss.

Taču, lai bērnu uzņemtu šajā izglītības iestādē, nepieciešams saņemt Valsts pedagoģiski medicīniskās komisijas atzinumu. “Mūs ielika rindā, kurā vizīte bija jāgaida vairākus gadus,” stāsta Elīna. Bet bērnam skolā jāsāk iet jau rudenī! Tas lika pieņemt lēmumu par mājas apmācību, ko nodrošināja viena no dzīvesvietai tuvumā esošajām vispārizglītojošām skolām.

Tika izveidots grafiks, saskaņā ar kuru pedagogi ieradās strādāt ar Robertu. “Mums ir ļoti paveicies ar skolotājiem,” uzslavē Elīna. “Vispār jau trūkst pedagogu, kuri būtu gatavi nodarboties ar mājas apmācību. Tas taču prasa laiku!” Turklāt sākumskolas klasēs audzinātāja ļoti rūpējās par to, lai puisis nebūtu pavisam atrauts no skolas vides un varētu iepazīt klasesbiedrus. Vienmēr aicināja uz pasākumiem skolā un mācību ekskursijām. Roberts apmeklēja arī interešu izglītības pulciņus. Lai nokļūtu skolā, mamma viņu aizveda un pavadīja uz mācību telpu. Pēc tam mašīnā gaidīja, kad nodarbība beigsies, gāja pakaļ un veda atkal mājās.
Ierasto kārtību izmainīja pandēmija un mācības vecākās klasēs. Roberts jau ir astotklasnieks. “Tagad es pat nezinu, vai skolā notiek kādi pasākumi,” nosaka Elīna.


Atbalsts tikai uz papīra

Lai varētu apmeklēt skolu klātienē, Robertam būtu vajadzējis tikai pedagoga palīga un asistenta pakalpojumus, apgalvo mamma. “Viņš ir ļoti gudrs un ļoti spējīgs, taču, piemēram, 1. klasē nespēja tik ātri rakstīt kā citi bērni, jo sāp rokas un ir deformēti pirksti. Vajadzēja kādu, kas sēž klāt stundās un to palīdz izdarīt.” Laika gaitā slimība ir progresējusi, un tagad Roberts visu mācību stundu vairs nevarētu nosēdēt, viņam ir vēl lielākas grūtības rakstīt ar roku un vajadzētu vairāk laika atpūtai.

Ministru kabineta noteikumi paredz, ka izglītojamiem ar kustību traucējumiem pienākas gan skolotāja palīga, gan asistenta atbalsts. Asistenta pakalpojumu pārvietošanās atbalstam un pašaprūpes veikšanai izglītības iestādē var saņemt bērni no pieciem līdz 18 gadiem, pamatojoties uz Veselības un darbspēju ekspertīzes ārstu valsts komisijas atzinumu. Ministru kabineta noteikumi paredz, ka valsts nodrošina atlīdzību par vienu asistenta pakalpojuma stundu 4,50 eiro apmērā, ieskaitot nodokļus.

Skolas darbiniece, kas koordinē mājas apmācību, teicās meklējam iespēju šo speciālistu Robertam nodrošināt, taču līdz šim – nesekmīgi. Atalgojums un darba stundu skaits ir pārāk mazs, ienākumi – nepastāvīgi. Roberts bieži nevarētu apmeklēt skolu, jo nepieciešams doties uz ārstniecības un rehabilitācijas iestādēm. Līdz ar to Elīna uzskata, ka visas runas par iekļaujošo izglītību Latvijā ir tikai teorētiski spriedelējumi. To apliecina vēl citas epizodes.

Pirms vairākiem gadiem pašvaldības Pedagoģiski medicīniskā komisija Robertam noteica tādus atbalsta pasākumus kā papildu laiku, pildot pārbaudes darbus, un iespēju rakstot izmantot datoru. Taču pagāja daudzi mēneši, līdz iekārtu no skolas izdevās saņemt. “Vispār jau dators mums mājās bija – izmantoju to saviem darbiem. Tā kā otra nebija, uz mācību laiku to vajadzēja atvēlēt dēlam un pati šajā laikā nevarēju strādāt,” situāciju skaidro Elīna. Viņa apgalvo, ka trūkst arī mācību materiālu, ko dēls varētu pildīt datorā. Tas savukārt rada bažas par iespējām nākamā mācību gada beigās nokārtot pamatskolas beigšanas eksāmenus. “Ja nav mana dēla vajadzībām pielāgotu mācību materiālu, vai būs pielāgoti eksāmeni?” viņa aizdomājas. Nelāga pieredze jau bijusi saistībā ar diagnosticējošiem darbiem.

Kopš 1. septembra Ministru kabineta noteikumi paredz iespēju centralizētos eksāmenus vai to daļas kārtot elektroniski, informē IZM. Pilnveidojot Valsts pārbaudījumu informācijas sistēmu, ir veikta funkcionalitātes modernizācija un papildināšana, lai elektroniski varētu kārtot valsts valodas prasmes pārbaudi, diagnosticējošos darbus, centralizētos eksāmenus un profesionālās kvalifikācijas eksāmenus. Digitālā formātā pārbaudījumi notiks jau nākamgad.


Lifts aizslēgts, atslēga pazudusi

Likumdošana, kas skar iekļaujošo izglītību, Latvijā ir sakārtota, apliecina biedrības “Latvijas bērniem ar kustību traucējumiem” valdes priekšsēdētāja I. Kenne un uzreiz piebilst – problēmas sākas brīdī, kad uz papīra uzrakstīto nepieciešams izpildīt dzīvē.
 

Runa nav par to, ka skolu vide nebūtu pielāgota bērniem ar kustību traucējumiem. Skolās, kurās notikuši lielāki vai mazāki remontdarbi, tas ir paveikts, jo tāda ir būvnormatīvos ietvertā prasība. “Vide ir pielāgota, bet lifts vienkārši aizslēgts,” situāciju raksturo I. Kenne. Daudzas izglītības iestādes bērnus ar kustību traucējumiem vienkārši nepieņem.


Arī skolā, kur mācās Roberts, līdz ar vēl piecām Rīgas izglītības iestādēm pirms vairāk nekā 10 gadiem tika realizēts projekts par vides pieejamības uzlabošanu. Tolaik ziņu aģentūra LETA rakstīja, ka darbu gaitā paredzēts pie ieejas izbūvēt pandusus jeb uzbrauktuves, veikt durvju aiļu platuma pielāgošanu, ārdurvju, iekšdurvju uzstādīšanu. Tāpat plānos ietilpa iekštelpu apdares darbi, grīdas klājuma ierīkošana ar neslīdošo cieto segumu, speciālu tualešu uzstādīšana un liftu izbūve, lai “cilvēki ar kustību traucējumiem varētu nokļūt visos ēku stāvos”. Taču tad, kad mamma kopā ar Robertu vēlējās apmeklēt 1. septembra pasākumu skolā, personālam vajadzēja veselu nedēļu, lai atrastu lifta kabīnes atslēgas. “Neviens to nebija izmantojis gadiem,” piebilst Elīna. Turklāt izrādījās, ka lifts iet tikai līdz otrajam stāvam, lai gan ēkā to kopumā ir trīs.

Roberta mammai saistībā ar vides pieejamību ir vēl kāds stāsts. Kad zēns mācījās 4. klasē, pavīdēja iespēja beidzot tikt 66. vidusskolā. Beidzot bija pienākusi rinda Valsts pedagoģiski medicīniskajā komisijā. Taču puikam nesen bija bijusi operācija, un viņš pārvietojās ratiņkrēslā. Komisijas telpas tolaik atradās trešajā stāvā. Ēkā nebija ne pacēlāja, ne lifta. “Man teica – nesiet augšā! Atbildēju, ka pati to nespēju izdarīt, un lūdzu, vai kāds no darbiniekiem varētu atnākt palīdzēt. Man pateica vienkārši – nē,” ar rūgtumu atceras Elīna. Tā atzinumu Robertam neizdevās saņemt un mamma arī vairs nemēģināja. Zēns turpināja mācīties mājās.


Viss atkarīgs no vecākiem

Lai bērnus ar kustību traucējumiem uzņemtu vispārizglītojošā skolā un nodrošinātu mācības klātienē, vecākiem jāpieliek ļoti lielas pūles, pēc savas pieredzes saka I. Kenne. Arī viņas meitai sākotnēji piedāvāja mācīties mājās un uz skolu iet tikai, lai apgūtu zīmēšanu, dziedāšanu un tamlīdzīgas prasmes. Taču mamma nepiekāpās. Tagad meita maģistratūrā studē mākslas terapiju Rīgas Stradiņa universitātē. “Vissmagāk gāja līdz 9. klasei. Pēc tam viņa mācījās tehnikumā – tur jau bija vieglāk. Arī augstskolās ir normāla attieksme,” stāsta I. Kenne, piebilstot, ka šogad no organizācijas biedriem trīs jaunieši iestājās Latvijas Universitātē, viens – Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmijā, vairāki – tehnikumos un koledžās.
Kāpēc tad vispārizglītojošās skolas izvairās uzņemt bērnus, kuriem ir kustību traucējumi? I. Kenne uzskata: “Izglītības sistēmai tas ir papildu darbs. Ja bērnam ir noteikta invaliditāte, viņš tomēr nav simtprocentīgi vesels. Bieži vien ir arī runas vai roku kustību traucējumi.” Tas savukārt nozīmē, ka pedagogiem šim skolēnam jāvelta papildu uzmanība un darba stundas, ko valsts neapmaksā.

 

Savukārt skolās, kas bērnus ar kustību traucējumiem uzņem, pedagogu attieksme mēdz būt dažāda, zina teikt I. Kenne. Gadās arī tādi skolotāji, kas neņem vērā bērnam noteiktos atbalsta pasākumus. “Ko mēs varam runāt par pārējām skolām, ja pat Rīgas 66. vidusskolā mājturības stundās bērniem ar kustību traucējumiem liek darīt to, kas jādara visiem pārējiem!” viņa norāda. Nereti gan runa ir nevis par negribēšanu iedziļināties bērna individuālajās vajadzībās, bet nezināšanu – pedagogiem trūkst informācijas, ko un kā darīt citādāk. Te savukārt akmens metams augstskolu dārziņā.


Ne visās ir pietiekami kompetenti mācībspēki, kas topošajiem skolotājiem spēj izskaidrot šos jautājumus.
Problēmu noteikti būtu mazāk, ja katram bērnam ar kustību traucējumiem uz izglītības iestādi “sekotu” finansējums atbilstošā apmērā kā ziemeļvalstīs, uzskata I. Kenne. “Patlaban tas ir pārāk mazs, līdz ar to vispārizglītojošai skolai, kurā ir viens līdz trīs bērni ar speciālu programmu, atlīdzība sanāk ļoti minimāla un trūkst resursu gan vides pielāgošanai, gan atbalsta personālam.” Tajā pašā laikā viņa atzīst, ka, salīdzinot ar 90. gadu sākumu, situācija ir krietni uzlabojusies.

 



PIEREDZE



 

Sabiedrībai un skolām jādomā tālredzīgi
Laila Roga, Zentas Mauriņas Grobiņas vidusskolas direktore

Mēs esam izglītības iestāde, kas sevi pozicionē kā izglītības iestādi katram – talantīgam, apdāvinātam bērnam, bērnam ar speciālām, īpašām vajadzībām. Apzināmies, ka ikvienam ir jāiekļaujas sabiedrībā. Bērnam ar kustību traucējumiem bērnībā vienmēr tuvumā ir mamma, tētis, radinieki un daudzi citi, kas palīdz un atbalsta, bet mums ir jādomā tālredzīgi. Kas notiks ar šo cilvēku pēc gadiem – kad mammas vai tēta nebūs blakus? Cik viņš būs sagatavots lielajai dzīvei?

Mums skolā ir pieredze ar diviem bērniem, kuri pārvietojas ratiņkrēslā. Pats svarīgākais šajā gadījumā ir kvalitatīva visu pušu – vecāku, skolotāju un arī paša skolēna – sadarbība. Vidi jau izglītības iestāde var pakārtot. Mūsu skolā nav lifta, tāpēc klasēm, kurās mācījās bērni ar kustību traucējumiem, stundas ieplānojām pirmajā stāvā. Skolas daļa, kur notika stundas, būvēta padomju laikos, tāpēc tur nav cilvēkiem ar kustību traucējumiem piemērotu labierīcību. Toties tādas ir 2015. gadā tapušajā starpbūvē. Arī ēdamzālē var ērti iekļūt, šiem bērniem iekārtojām vietu galda galā.

Jautājumu par asistenta klātbūtni risinājām kopā ar vecākiem. Cilvēku, kas varētu šo darbu veikt, mēs atradām. Nosacījumi no valsts puses gan varētu būt daudz labvēlīgāki – asistentam maksā tikai par nostrādātajām stundām un nav nekādu sociālo garantiju. Šo iemeslu dēļ vienai no audzēknēm asistents nomainījās trīs reizes.

Protams, klases audzinātājam un priekšmetu skolotājiem ir jāiegulda milzīgs darbs, lai pašā sākumā motivētu klases kolektīvu – gan skolēnus, gan viņu vecākus. Arī pieaugušajiem ir jāskaidro, ka klasē tagad būs bērns, kuru nevajadzētu atgrūst. Tā ir dzīves skola – saprast, ka sabiedrībā ir arī šādi cilvēki un viņiem ir jāiekļaujas. Patlaban gan neviens no bērniem ar kustību traucējumiem mūsu skolā vairs nemācās. Viņi pārgājuši uz tālmācību, bet tas bija vecāku lēmums.

 



Visu var izdarīt, tikai jāgrib!

Liene Rancāne, Zentas Mauriņas Grobiņas vidusskolas skolotāja

Viena lieta ir teorētiski runāt ar klasi, ka ir bērni ar kustību traucējumiem, ka mums viņiem jāpalīdz, bet pavisam citādi tas ir praksē, kad šāds skolēns nonāk mūsu vidū. Kad manā audzināmajā klasē nonāca Zane (vārds mainīts), gan es pati, gan pārējie skolēni apguva ļoti daudz jauna – kā palīdzēt, kā sadarboties.

Mamma ar asarām acīs teica mums paldies, ka viņas meitu uzņēmām, jo diemžēl citas skolas tiešām bija mēģinājušas tikt no viņas vaļā. Uzskatu, ka visu var izdarīt, tikai jāgrib! Protams, tas prasa rūpīgu plānošanu, loģistiku. Pirmajā gadā man visu laiku sev nācās atgādināt, ka jāpadomā īpaši par šo skolēnu, bet ar laiku tas kļuva pats par sevi saprotams un notika automātiski.

Kad plānojām ekskursijas, visi bērni uztraucās, kā Zane tiks mums līdzi. Viņu vecāki bija gatavi braukt līdzi un palīdzēt iecelt ratiņkrēslu autobusā. Bijām sarunājuši arī to, lai Zane kopā ar visu klasi var apmeklēt Liepājas teātri. Kad stundas notika ārā, bērni bieži vien teica – varbūt asistente var pagaidīt skolā, mēs gribam palīdzēt! Kad pētījām kokus, bērni izdomāja, kā piebraukt pie ceriņiem, lai Zane tos varētu pasmaržot nenoplūcot. Reiz lasījām pasaku, kur bija pieminēts avots un strauts. Viņa saka: nesaprot, kas tas ir. Tad kopā ar klasi gājām skatīties dabā. Mūsu pilsētā uz avotu ved kāpnes, viņa nevarēja tikt klāt. Ar telefonu nofilmējām un parādījām video, kāds tas izskatās. Sporta stundās piedāvāju mest riņķi vai bumbu, bet viņa negribēja. Toties labprāt spēlēja galda spēles. Vēl tajā laikā Zanei organizējām papildu stundu kādā no mācību priekšmetiem.

Diemžēl gadījās arī pa kādam nepatīkamam starpgadījumam. Bija situācija, kad kāds no skolas audzēkņiem starpbrīdī Zanei pateica: “Tādi bērni kā tu ilgi nedzīvo.” Kad viņa man to raudot pastāstīja, stundā apskatījām tēmu par ilgdzīvotājiem, kas bijuši ratiņkrēslā. Mums viens piemērs ir acu priekšā – rakstniece, grobiņniece Zenta Mauriņa, kuras vārdā nosaukta skola. Atradu vēl citus piemērus.
Zane mūsu skolā mācījās no 2. līdz 5. klasei. Laikā, kad pandēmijas dēļ mācības notika attālināti, viņai sākās depresija. Tā kā viss notika tikai mājās, ļoti noslēdzās sevī. Nāk arī pusaudža vecums – viņa ļoti pārdzīvo, redzot, kā citi iet, skrien, kustās, kā notiek puišu un meiteņu draudzība. Mēģināju par to runāt, bet Zane negribēja. Psihoterapeits vecākiem ieteica pāriet uz tālmācību. Nesen sazvanījos ar mammu un viņa jau sāk šaubīties – vai tikai lēmums nebija pārsteidzīgs. Par to domā arī pati Zane. Ar mācībām nesokas tik viegli kā domāts, jo blakus nav skolotāja, kas paskaidro, bet mammai jāstrādā, pietrūkst arī draugu. Nebrīnīšos, ja ģimene pieņems lēmumu par Zanes atgriešanos skolā, un – mēs viņu gaidām!

 



 

Skaidrojošā vārdnīca



 

  •  Reaktīvais artrīts – salīdzinoši reta slimība. Slimniekiem veidojas iekaisums locītavās, kas izpaužas kā pēkšņas sāpes un pietūkums un attīstās pēc pārciestas ārpus locītavu infekcijas. Iekaisums parasti veidojas asimetriski lielajās vai vidējās locītavās – potītēs, ceļos, plaukstu pamatnes locītavās.
  • Muskuļu distrofija – hroniska slimība, kam raksturīgs progresējošs muskuļu vājums. Parasti sākas nemanāmi, biežāk – bērniem un pusaudžiem, gaita ir lēna.
  • Mājas apmācība– bezmaksas pakalpojums, ko valsts garantē bērniem, kas apgūst pamata un vidējo izglītību un kam radušās ilgstošas veselības problēmas. Šāda veida palīdzība paredzēta ne ilgāk par sešiem mēnešiem. Ja šajā laikā skolēns nav izveseļojies, mājas apmācības laiku iespējams pagarināt.
Avots: tavsreimatologs.lv, slimibas.lv, likumi.lv.



Atbalsta pasākumi izglītojamiem ar fiziskās attīstības traucējumiem
 
Mācību procesa organizācijas principi Mācību un tehniskie līdzekļi mācību vides nodrošināšanai Nepieciešamais atbalsta personāls
1. Rakstiska darba aizstāšana ar mutiskām atbildēm, kuras tiek fiksētas audioierakstā, ja izglītojamais fiziskās attīstības traucējumu dēļ nevar izmantot rakstāmrīku.
2. Pagarināts darba izpildes laiks.
3. Palielināts starpbrīžu skaits.
4. Garākas atpūtas pauzes.
5. Iespēja aizstāt mutvārdu atbildi ar rakstisku vai zīmējumu (ja nav iespējams demonstrēt runātprasmi).
1. Inženiertehniskā piemērotība – uzbrauktuves, lifti, pielāgotas durvis, tualetes, dušas telpas izglītojamiem invalīdu ratiņos.
2. Individuāli pielāgoti mācību krēsli, galdi, pretslīdes paliktnis uz darba galda.
3. Palīgierīces un speciāli rakstāmpiederumi.
4. Datora izmantošana bez teksta redaktora iespējām rakstiskas atbildes sniegšanai.
5. Speciāli rīki izglītojamā ēdināšanai.
1. Skolotāja palīgs vai asistents (ar Veselības un darbspēju ekspertīzes ārstu valsts komisijas atzinumu).
2. Psihologs.
Avots: Ministru kabineta noteikumi Nr.556 “Prasības vispārējās izglītības iestādēm, lai to īstenotajās izglītības programmās uzņemtu izglītojamos ar speciālām vajadzībām”.
 

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Raksts sagatavots Latvijas valsts budžeta finansētās programmas “Atbalsts medijiem sabiedriski nozīmīga satura veidošanai latviešu valodā tematiskajās kategorijās” projekta “Iekļaujošā izglītība Latvijā. Kā ir patiesībā?” ietvaros. Projekta numurs 2022.LV/TMA/56. 
“Par raksta “Neredzamos” traucējumus pieņemt vieglāk nekā invaliditāti” saturu atbild Izdevniecība Skolas Vārds.

 
Atgriešanās atpakaļ