Nevis slinks, bet ar mācīšanās grūtībām

 Kad jelgavniece Irīna Trence – Stefanenko secināja, ka dēls nelasa un tas viņam rada problēmas mācībās, nosprieda, ka puikam, iespējams, ir disleksija. Lai apstiprinātu diagnozi, meklēja palīdzību pie dažādiem speciālistiem, līdz sajutās kā nonākusi riņķa dancī. Galu galā nonāca Iekļaujošās izglītības centrā, kur puikam disleksiju tomēr nekonstatēja. Tāpat neatzina disgrāfiju un intelekta traucējumus. Taču tas problēmu nemazina.

Pēc Izglītības un zinātnes ministrijas datiem mācīšanās traucējumi ir biežākais no konstatēto mācību traucējumu veidiem skolēniem, kas izglītību iegūst vispārējās izglītības iestādēs. Pagājušajā mācību gadā šādu skolēnu skaits sasniedza 5000.

Trīs “dis –”

Mācīšanās traucējumi nozīmē to, ka bērna mācību sasniegumi neatbilst viņa intelektuālajām spējām, skaidro Bērnu psihiatrijas klīnikas psiholoģe Iluta Vilnīte. Viņa strādājusi arī pedagoģiski medicīniskajās komisijās. Bieži vien šādus audzēkņus mēdz dēvēt par slinkiem, tomēr patiesībā viņiem ir grūtības apgūt lasīšanu, rakstīšanu vai matemātiskās prasmes.Tas sevī ietver attiecīgi tādus mūsdienās populārus terminus kā disleksiju, disgrāfiju un diskalkuliju.

I. Vilnīte norāda, ka par mācīšanās grūtībām ir pamats aizdomāties tad, ja pirmklasnieks vēl otrā semestra beigu posmā nespēj apgūt lasīšanas, rakstīšanas vai rēķināšanas pamatprasmes. Lai saprastu, kas šīs grūtības rada un pēc iespējas ātrāk sniegtu atbalsta pasākumus, nepieciešams veikt psiholoģisko izpēti. To var darīt skolas psihologs vai jebkurš cits šāda profila speciālists.

Irīnas dēls ar lasīšanas grūtībām, bet bez konkrētas diagnozes aizcīnījies jau līdz 6. klasei. Kaut arī tas rada problēmas ne tikai latviešu valodā un literatūrā, bet arī vēsturē, dabaszinībās un citos mācību priekšmetos, kur nepieciešams lasīt, mamma zēna sekmes kopumā vērtē kā normālas. Pēc Jelgavas 4. sākumskolas beigšanas viņš mēģinājis stāties pat ģimnāzijā. Kaut citiem bērniem, kas kārtoja pārbaudījumus, atzīmes bija zemākas, ceļš uz šo izglītības iestādi palika slēgts, jo latviešu valodā, beidzot 6. klasi, gada vērtējums bija vien 4 balles.

Nepalikt vienaldzīgiem

Uz mācīšanās traucējumiem var norādīt arī tas, ka skolēnam ir plānošanas un organizēšanas grūtības. Viņš, piemēram, patstāvīgi nepilda mājas darbus. Tā vietā sēž un gaida, kamēr no darba atbrauks kāds no vecākiem. Bet, kad mamma vai tētis ir blakus un kaut vai ieliek punktiņu darba lapā, bērns uzreiz sāk pildīt uzdoto, norāda I. Vilnīte.

Vēl viens būtisks signāls ir uzvedības problēmas. “Bieži izglītības iestādēs cīnās ar sekām – uzvedības grūtībām. Bet tas var būt indikators, ka bērnam grūti veicas mācības,” norāda psiholoģe. Ja skolēns nesaprot, par ko skolotājs stāsta, jo nespēj atrast atbilstošu informāciju grāmatā, kurā līnijā vai rūtiņā jāraksta, ar laiku sāk grozīties, dīdīties, staigāt pa klasi vai pat vispār neiet uz skolu. Vai arī rīkojas pilnīgi pretēji – stundu laikā sēž, skatās vienā punktā un nedara pilnīgi neko.Tā kā viņi netraucē, skolotāji bieži vien šādus audzēkņus neuztver kā tos, kam ir grūtības mācīties, norāda I. Vilnīte.

Šo vajadzētu ņemt vērā arī vecākiem – ja bērns regulāri saņem piezīmes par stundu traucēšanu vai uzdevumu nepildīšanu, viņš nav jāstrostē. Tā vietā jācenšas atrast patieso šādas rīcības iemeslu. “Tomēr vecāki bieži atzīst, ka negrib iet pie speciālistiem, jo baidās, ka bērnam uzstādīs konkrētu diagnozi,” stāsta psiholoģe.

Irīna, konstatējot dēla lasīšanas grūtības, meklēja palīdzību gan pie ģimenes ārsta, gan logopēdiem un citiem speciālistiem, bet arvien tika nosūtīta no viena pie nākamā. Galu galā Jelgavas 4. sākumskolas psiholoģe veica specializētu testu, kura rezultāti uzrādīja disleksijas iezīmes. “Taču nekādu izziņu neizsniedza. Skolā šādi tādi atbalsta pasākumi bija, taču tik un tā izjutu spiedienu no latviešu valodas skolotājas puses, ka dēls nelasa,” viņa dalās rūgtajā pieredzē. Tieši tādēļ mamma vēlas, lai diagnoze būtu oficiāli apstiprināta.

Datu trūkst

Konkrētas statistikas par to, kāda veida mācīšanās traucējumi skolēniem tiek konstatēti visbiežāk, Latvijā nav, norāda izglītības nozares eksperti un speciālisti. Tomēr nojaušams, ka augšgalā varētu būt lasīšanas grūtības. Rīgas Stradiņa universitātes (RSU) Rehabilitācijas katedras lektore, RSU Psihosomatikas klīnikas audiologopēde Andra Vabale stāsta, ka pētījumi rāda – dažādās kultūrvidēs lasīšanas grūtības var skart 5 – 17% bērnu. Piemēram, angliski runājošās valstīs šis rādītājs ir augstāks, bet zemēs, kurās izmanto regulāras valodas (lielākoties vārdus raksta un izrunā vienādi), tostarp, latviešu – zemāks.

“Šo funkciju ierobežojumu raksturo trīs dažādi deficīti,” skaidro A. Vabale. “Viens ir vārdu lasīšanas precizitātes deficīts, kas nozīmē, ka tie netiek izlasīti precīzi. Otrs ir lasīšanas raituma, ātruma deficīts, trešais – lasītā izpratnes deficīts.” Funkciju ierobežojums var būt dažādās pakāpēs: viegls, vidējs un smags. Konkrētu skaitli, cik vārdu minūtē konkrētā vecumā būtu jāizlasa, speciāliste atsakās nosaukt. Pretējā gadījumā pastāv risks, ka vecākiem vai pedagogiem radīsies vēlme bērnu sākt trenēt, lai sasniegtu minēto rezultātu. Tas nebūtu īsti pareizi, jo svarīgāk ir lasīt plūstoši, raiti, bez kļūdām, ar izteiksmi un vienlaikus arī, saprotot izlasīto. “Ne visus tekstus var lasīt vienādi. Vienu svarīgi lasīt raiti, lai uzzinātu, kas tur teikts, savukārt citu, piemēram, dzeju – izbaudot,” viņa pamato.

Lai diagnosticētu lasīšanas traucējumus, pasaulē nav vienotu vadlīniju. Tādu nav arī Latvijas līmenī. Diagnostika notiek pēc izslēgšanas principa. Vispirms pārbauda, vai bērnam nav funkcionālu traucējumu, piemēram, redzē, dzirdē, motorikā, intelektā, un tad seko līdzi tam, kā bērns ar noteiktiem atbalsta veidiem progresē lasītprasmes apguvē. Ja divu vai trīs gadu laikā progress notiek ļoti lēnām, var secināt, ka bērnam tiešām ir lasīšanas traucējumi. Latvijā tos var monitorēt no sagatavošanas posma līdz pat 6. klasei, izmantojot tādu instrumentu kā AcadienceTM (DIBELS Next). “Svarīgi riskus identificēt jau pirmsskolā un nepieciešamo atbalstu nodrošināt agrīni,” uzsver A. Vabale. Mērījumi, izmantojot testa rīku, veicami trīs reizes gadā. Lasītprasmes veicināšanas materiāli, ko var izmantot gan skolotāji, gan atbalsta personāls, brīvi pieejami projekta “Skola2030” digitālajā mācību resursu krātuvē.

Var palīdzēt tehnoloģijas

Ja monitorēšanas laikā uzlabojumi notiek ļoti lēni, tas nozīmē, ka bērnam nepieciešams sniegt cita veida atbalstu. Viens no tādiem ir Tildes piedāvātais rīks, ar kura palīdzību drukātu tekstu ir iespējams pārveidot audioformātā. Ja tehnoloģiski šāda iespēja nav pieejama, nepieciešams, lai tekstu priekšā izlasītu kāds klasē esošs cilvēks, piemēram, skolotājs vai viņa palīgs. “Tas skolēnam palīdzēs piedalīties mācību procesā, taču lasītprasme būs jāturpina pilnveidot,” uzsver A. Vabale.

Aizputes vidusskolas latviešu valodas skolotāja Inese Krauze pirmo pieredzi, strādājot ar bērnu, kuram ir disleksija, ieguva pirms dažiem gadiem. Tā kā audzēknis aktīvi nodarbojās ar sportu, viņam uzreiz pēc stundām laika konsultācijām nebija, jo vajadzēja apmeklēt treniņus, tāpēc skolotāja ar viņu papildus strādāja vakaros – pat pulksten 19 un 20. “Tā kā mācu arī vakarskolā, man tā nebija problēma,” viņa saka. Abi kopā gatavoja ļoti daudz atgādņu. “Šiem bērniem uztvere ir mazliet citādāka nekā pārējiem – viņi labi uztver shēmas, tabulas. It kā nofotografē to, ko redz.” Skolniekam bija grūtības arī ar rakstītprasmes apguvi. Psiholoģe šim mērķim ieteica izmantot datoru. Tomēr I. Krauze tam nepiekrita. Viņa uzskatīja, ka šajā gadījumā ir svarīgi trenēt roku: “Un labi, ka nepiekritu, jo tagad puisis tekstu var uzrakstīt normāli, bet – izcilā rokrakstā!”

Skolotāja uzskata, ka atrast materiālus, kā sniegt atbalstu bērniem ar mācīšanās grūtībām, var. Turklāt Aizputes pedagogi ļoti vērtīgas zināšanas ieguva pirms gadiem 15. Tolaik izglītības iestādē tika veidota korekcijas klase, un skolotājiem deva iespēju apmeklēt atbilstošus kursus Liepājas Universitātē. Tāpat viņi smēlās pieredzi no kolēģiem toreizējā Pelču speciālajā internātpamatskolā. “Vēl būtiski, lai darbs notiktu plecu pie pleca ar logopēdu,” piebilst I. Krauze. “Mums Aizputē tāda iespēja ir.”

Pietiekama atbalsta personāla nodrošināšana skolās gan ilgus gadus bijusi būtiska problēma. Tas savukārt bieži radījis konfliktus starp izglītības iestādi un vecākiem, kuru bērniem formāli atbalsta pasākumi ir noteikti, bet praktiski netiek īstenoti. Skolotājs viens pats nevar nodrošināt visu nepieciešamo atbalstu bērnam ar mācīšanās traucējumiem, ja klasē ir, piemēram, 30 skolēnu. Ar logopēda vai speciālā skolotāja konsultāciju vienu reizi nedēļā ir par maz, lai justu būtiskus uzlabojumus, piekrīt A. Vabale. Konsultācijas ar mērķtiecīgu funkcionālo treniņu būtu nepieciešamas vismaz trīs reizes nedēļā. Daudzas skolas naudas trūkuma dēļ to nespēj nodrošināt.

Ja izglītības iestādē nepieciešamos atbalsta pasākumus bērniem ar mācīšanās traucējumiem nav iespējams saņemt, vecāki var meklēt ārpakalpojumus, iesaka A. Vabale. Viņa saprot, ka tas prasa būtiskus finansiālos resursus, un vecākiem, kam pašiem nav iespējams segt izdevumus, iesaka izeju meklēt, vēršoties pašvaldībā. “Dažreiz proaktīva rīcība vainagojas ar panākumiem,” audiologopēde saka pēc savas pieredzes.

Vai efektīvi?

Tomēr Latvijas Disleksijas biedrības vadītāja Eva Birzniece uzskata, ka Latvijā efektīva palīdzība skolēniem ar disleksiju neeksistē. Pirms kāda laika organizācijas sociālo tīklu kontā tika publicēts lūgums dalīties vecākus pieredzē par labo praksi disleksijas jomā Latvijas skolās. Bija nepieciešams iesniegt konkrētus datus – piemēram, ka sākotnēji bērns lasīja 10 vārdus minūtē, bet pēc pusgadu ilgām nodarbībām pie logopēda šis rādītājs sasniedza jau pus simtu; cik garš papildu laiks pārbaudes darbos uzlabo skolēna atzīmi; kā iespēja izmantot datoru un teksta korekcijas programmas uzlabo rakstītā apjomu un kvalitāti. Aicinājumam neatsaucās pilnīgi neviens no vecākiem.

“Lai skolēniem palīdzētu, valstij būtu jārada mācību audiogrāmatas, jāveido plašs asistīvo tehnoloģiju nodrošinājums un lietojums, digitālie eksāmenu darbi. Tad arī varētu mērīt tā visa efektivitāti,” norāda biedrības vadītāja. Arī E. Birznieces dēlam ir disleksija, taču par to viņa vairs nevēlas detalizēti runāt: “Mana pieredze ir pārāk briesmīga un nu jau arī astoņus gadus veca.” Turklāt, pēc viņas domām, svarīgāk par atsevišķiem gadījumiem esot skatīties uz sistēmiskiem datiem. Viena skolēna un skolas pieredze var būt pilnīgi unikāla un citiem nepieejama. Taču datu nav.

Savukārt A. Vabale sarunas noslēgumā uzsver: “Pats galvenais ir palīdzēt bērnam iegūt tādu lasītprasmes kapacitāti, lai viņš kļūtu maksimāli neatkarīgs no citiem. Ja tas nav iespējams, vajadzētu vismaz atbalstīt emocionāli un tik ļoti nekoncentrēties uz traucējumiem, bet atklāt talantus un virzīt šajā virzienā. Tas cilvēkam ļaus tālāk dzīvē būt ļoti veiksmīgam. Tādu piemēru mums ir pietiekami daudz!” Arī I. Krauzes pieminētais jaunietis tagad grasās beigt tehnikumu un ir labs speciālists savā profesijā.

Pieredze: Klasesbiedri uzskatīja, ka man ir priekšrocības

Patrīcija Danilāne, Rīgas Stradiņa universitātes 2. kursa studente: “Skolas laikā man tika atklāta disleksija. Tas bija liels pārbaudījums gan man, gan maniem vienaudžiem. Viņi nesaprata, kā es varu lasīt lēnāk, kāpēc man ir tik sarežģīti uztvert kaut ko, kas it kā ir pašsaprotams. Kad klasē vajadzēja skaļi citiem priekšā lasīt kādu tekstu, es iepriekš izskaitīju, kurš teikums varētu būt mans, un vairākas reizes pārlasīju, lai vajadzīgajā brīdī varētu izlasīt labi. Skolas beigšanas eksāmenus rakstīju citā telpā, un daudzi nebija apmierināti – kāpēc man ir tādas privilēģijas. Man bija piešķirts papildu laiks, kas mani nomierināja, jo zināju, ka varēšu mierīgi pārlasīt visus tekstus un iedziļināties.

Lai varētu precīzāk izlasīt, es reizēm izmantoju lineālu, ko lieku zem attiecīgās rindiņas, jo reizēm teksts aizpeld. Citreiz man nākas pārlasīt vienu un to pašu lappusi divas reizes, jo esmu tehniski izlasījusi, bet nesaprotu domu. Vēl pietiekami bieži ir tā, ka vārdam izlasa sākumu un pieliek pilnīgi citu galotni. Tas ir tādēļ, ka atmiņā iespiedušies jau zināmi vārdi un salieku tos kopā, pat neizlasot.

To, ka man ir grūtības lasīšanas apguvē, pirmie saprata mani vecāki. Rīgas Teikas vidusskolā, kurā es mācījos no 1. klases, tas bija kaut kas jauns. Mani vecāki skolotājus un direktori iepazīstināja ar informāciju, kas ir disleksija un kā šādos gadījumos skolēnam var palīdzēt. Skolotāji man tiešām nāca palīgā. Ja kontroldarbā latviešu valodā kaut ko nepaspēju izdarīt, man ļāva strādāt 10 – 15 minūtes ilgāk nekā citiem, lai varētu pabeigt savu darbu. Gāju arī pie skolotājiem pēc stundām, vajadzības gadījumā izrunājos, daudz darīju mājās pati. Bet līdz šim sarežģītākā dzīves pieredze man ir mācīties krievu valodu, kur ir pilnīgi citi burti. Tur man daudz palīdzēja klasesbiedri – viņi ar latviešu burtiem uzrakstīja, kā katru vārdu izrunā. Tikai tā es spēju lasīt, jo kirilicā to nevarēju izdarīt.

Pēc vidusskolas beigšanas studēju psiholoģiju Rīgas Stradiņa universitātē. Iet labi, bet mācības prasa vairāk laika un manis pašas uzmanību. Studēt psiholoģiju izvēlējos tādēļ, ka vēlos palīdzēt saviem vienaudžiem un arī jaunākiem cilvēkiem, lai viņi zina un sajūt, ka nav vieni.”

Raksta autores: Ilze Šķietniece, Vita Pļaviņa

_______________________