Skola māca ne tikai akadēmiskās zināšanas, bet arī dzīvi

Ikvienam ir tiesības uz kvalitatīvu un iekļaujošu izglītību neatkarīgi no viņa tautības, dzīvesvietas, veselības un sociālā stāvokļa, kā arī daudzām citām atšķirībām, nosaka Izglītības likums. Tomēr realitātē ir pavisam citādi. Bērniem ar speciālām vajadzībām mācīties parastā skolā ir sarežģīti, jo trūkst atbilstoša personāla, mācību līdzekļu un piemērotas vides. Par šo tēmu veiksim plašu pētījumu, kas ilgs līdz nākamā gada martam.


Iespēja justies labi

“Cilvēciski runājot, iekļaujošā izglītība ir iespēja katram izglītības iestādē justies labi, būt sadzirdētam, saredzētam un, ja nepieciešams, arī saņemt atbalstu,” skaidro Izglītības kvalitātes valsts dienesta (IKVD) Licencēšanas un reģistru departamenta direktora vietnieks Ivans Jānis Mihailovs. “Mazliet formālāk runājot, iekļaujošo izglītību varētu sadalīt divās daļās. Pirmā – bērns ar speciālām vajadzībām tiek iekļauts “parastā” bērnudārza vai skolas kolektīvā. Otrā ir plašāka un paredz, ka pedagogs saskata katra bērna vajadzības, īpatnības un īpašības, tās novērtē un respektē.” Pētījuma laikā fokusu liksim tieši uz skolēnu ar speciālajām vajadzībām iekļaušanu vispārizglītojošajās izglītības iestādēs.

Jau 2018. gadā tika pieņemti grozījumi Vispārējās izglītības likumā, kas noteica jaunu pieeju iekļaujošās izglītības īstenošanā, atgādina Izglītības un zinātnes ministrijas (IZM) Komunikācijas nodaļa. Tie nosaka, ka no 2020. gada 1. septembra speciālās izglītības iestāde īsteno piecas speciālās izglītības programmas: ar redzes, dzirdes, garīgās veselības, garīgās attīstības vai ar vairākiem smagiem attīstības traucējumiem. Pārējās speciālās programmas – bērniem ar fiziskās attīstības, valodas, mācīšanās traucējumiem un somatiskām saslimšanām – īstenojamas iekļaujoši, mācoties vispārizglītojošajā skolā.

Vispārizglītojošās skolas parastā klasē bērni ar redzes, dzirdes, kustību un viegliem garīgās attīstības traucējumiem var mācīties, ja pedagoģiski medicīniskā komisija pēc pārbaudes atzinusi, ka šāda iespēja pastāv. I. J. Mihailovs norāda, ka pretējā gadījumā viņiem tiek piemērota speciāla programma. Tas savukārt nozīmē, ka bērnam nepieciešams mācīties speciālās izglītības iestādē vai apgūt speciālās izglītības programmu, ja tādu piedāvā vispārizglītojošā skola.

Gadījumā, ja bērnam tiek dota iespēja mācīties parastā klasē, skolai jāspēj nodrošināt īpašu palīdzības paketi – pielāgotu fizisko vidi, atbilstoši kvalificētus skolotājus un nepieciešamo atbalsta personālu. “Tas nozīmē, ka vajadzētu pārliecināties, ka pedagogiem ir izpratne par to, kā vislabāk strādāt gan ar visu klasi, gan ar šo bērnu,” norāda IKVD speciālists.

Visbiežāk – mācīšanās traucējumi

Iekļaujošās izglītības jēdziens Latvijā vēl ir salīdzinoši jauns. Padomju savienībā visus no vidusmēra atšķirīgos bērnus uzreiz nosūtīja uz speciālās izglītības iestādēm. Tajās nonāca ne tikai bērni ar izteiktiem garīgās attīstības traucējumiem, bet arī tie, kam bija “vienkārši grūta galva” un kas ar savu uzvedību apgrūtināja pedagogu ikdienas darbu.

No tiem laikiem Latvijā aizvien saglabājies salīdzinoši liels skaits speciālās izglītības iestāžu, kurās mācās tikai bērni ar īpašām vajadzībām. Pēc Valsts izglītības informācijas sistēmas (VIIS) datiem Latvijā kopumā šobrīd ir 43 speciālās izglītības iestādes, tomēr speciālo skolu skaitam ir tendence samazināties, informē Izglītības un zinātnes ministrijas (IZM) pārstāvis Jānis Aizpors.

VIIS statistika rāda, ka 2002. gadā Latvijā bija 64 speciālās izglītības iestādes. Tuvākajos gados varētu tikt slēgtas vēl vairākas šāda tipa skolas, prognozē nozarē strādājošie. Tas tādēļ, ka agrāk katra no tām atradās savā novadā, bet pēc reģionālās reformas vienas pašvaldības robežās ir pat divas vai trīs skolas un visu uzturēšana nav rentabla.

Speciālo skolu slēgšana palielina pieprasījumu pēc iekļaujošās izglītības. Ne visi vecāki spēj savus bērnus katru dienu izvadāt uz skolu, kas atrodas, piemēram, 50 kilometru attālumā, un ne visi arī grib bērnu atstāt internātā. Tas nozīmē, ka skolēns visu nedēļu ir prom no mājām un ģimenes. “Sākumā mēģināju meitu katru dienu vadāt uz Rīgu, jo šķiršanās bija grūta mums abām,” atzīst 11 gadus vecās Selīnas mamma Kristīne Rikmane. Ģimene dzīvo Bauskā, bet, tā kā meitai ir dzirdes traucējumi, viņai bija iespēja mācīties Ēbermuižas pamatskolā Rīgā vai Valmieras Gaujas krasta vidusskolā. Kristīne izvēlējās tuvāko variantu, tomēr sastrēgumu dēļ ceļš vienā virzienā prasīja aptuveni divas stundas laika, kas lika pakāpeniski nonākt līdz situācijai, ka Selīna aizvien biežāk palika internātā. Tomēr tagad mediķi norādījuši, ka viņai būtu labāk mācīties kopā ar bērniem, kam nav dzirdes traucējumu. Tas palīdzētu aktīvāk attīstīt runas spējas.

To, ka daudzas ģimenes vēlas, lai viņu bērni mācītos pēc iespējas tuvāk dzīvesvietai, apliecina arī IZM rīcībā esošie dati. 2019./2020. mācību gadā tika slēgtas septiņas speciālās izglītības iestādes, kurās kopumā bija 1125 audzēkņi. Mācības citā speciālās izglītības iestādē turpināja 127 bērni, bet vispārējās izglītības iestādēs – gandrīz 800. Kopumā Latvijas speciālajās programmās patlaban mācās 11,5 tūkstoši audzēkņu ar speciālām vajadzībām. Biežāko diagnožu vidū ir mācīšanās traucējumi, dažādu pakāpju garīgās attīstības traucējumi un valodas traucējumi. Dati, kas atrodami informatīvajā ziņojumā “Par speciālās izglītības iestāžu tīkla izvērtējumu”, rāda, ka lielākā daļa – vairāk nekā 7000 bērnu ar speciālām vajadzībām – mācās vispārizglītojošās skolās.

Redzēt dažādību ir visas sabiedrības interesēs, uzsver I. J. Mihailovs: “Iekļaujošā izglītība ir būtiska, jo bērns ar speciālām vajadzībām mācās iekļauties klases kolektīvā un arī pārējai klasei ir iespēja iegūt pieredzi, kā sadarboties ar šādu cilvēku. Ja šī sadarbība ir pozitīva, abām pusēm veidojas izpratne, ka cilvēki ir dažādi un ka ikdienā sabiedrībā ir jāsadarbojas ar dažādiem cilvēkiem.” Arī jaunā kompetenču izglītības pieeja paredz, ka skola nav tikai vieta, kur iegūst akadēmiskās zināšanas, bet arī mācās dzīvi, kopā būšanu un komunikācijas prasmes. Turklāt bērnam ar speciālām vajadzībām ir būtiski uzturēties vidē, kur mācās arī veseli skolēni – tas viņu attīsta, uzskata speciālisti un vecāki.

Trūkst galveno sastāvdaļu

Diemžēl realitātē iekļaujošā izglītība, kas skar bērnus ar speciālām vajadzībām, ne vienmēr ir augstā kvalitātē un bieži nes sev līdzi neatrisinātu problēmu gūzmu. “Līdz tādam līmenim, kāds ir Itālijā un Skandināvijas valstīs, mums vēl daudz gadu ejams,” saka Latvijas Izglītības un zinātnes darbinieku arodbiedrības (LIZDA) vadītāja Inga Vanaga. “Ieceres tiešām ir labas. Tās atspoguļojas arī dažādos dokumentos – gan Nacionālās attīstības plānā, gan Izglītības attīstības pamatnostādnēs. Tas ir līdzīgi, kā ar ēdiena recepti. Uzrakstīt pavārgrāmatā ir viens, bet to nav iespējams pagatavot, ja lielākā daļa izejvielu nav mūsu rīcībā.”

Izglītības iestādei ir jānodrošina bērniem nepieciešamie atbalsta pasākumi atbilstoši konkrētajiem traucējumiem, nosaka Ministru kabineta noteikumi. Viens no iekļaujošās izglītības īstenošanas stūrakmeņiem ir izglītības iestādes dibinātāja, vadītāja, pedagoģiskā un atbalsta personāla darbs, spēja sadarboties, tajā skaitā, ar vecākiem, lai iekļaujošā izglītība nekad un nekādos apstākļos nebūtu tikai “uz papīra”, uzsver nozares ministrijā.

Iekļaujošās izglītības realizēšanai pedagogiem Latvijā trūkst atbilstošu mācību materiālu, metodiskā atbalsta, skolēniem ar kustību traucējumiem nav pieejama vide, skolās trūkst atbalsta personāla un palīgskolotāju. Problēmas rada arī novēlota diagnostika. Pēc OECD norādēm, to vajadzētu veikt jau pirmsskolas vecumā. Ja bērnam atbalstu sniedz agrīnā vecumā, tālākajās izglītības pakāpēs ar viņu strādāt ir vieglāk.

Pagājušajā gadā tika pieņemti Ministru kabineta noteikumi par izglītojamo speciālo vajadzību izvērtēšanas metodiku pirmsskolas izglītības iestādēs, atgādina IZM. Normatīvā akta pielikumā atrodama arī mācīšanās pamatprasmju un uzvedības izvērtēšanas veidlapa. Pirmsskolas pedagogi, kas to aizpildīja pagājušajā mācību gadā, norādīja, ka šādā veidā netika atklāts neviens traucējumu gadījums, par kuru jau nezināja iepriekš.

Lielas klases neder

“Iekļaujošā izglītība bieži tiek realizēta lielās klasēs ar lielu skolēnu skaitu, kur tas reāli nav izdarāms,” uzskata Oskara Kalpaka Liepājas 15. vidusskolas skolotāja Anita Strazdiņa. Pirmkārt, ja mācību materiāli ir jādiferencē, skolotājs fiziski nevar paspēt sagatavoties stundai, jo pietrūkst laika resursu. Otrkārt, ja skolēnam ar speciālām vajadzībām tiek piedāvāts no pārējās klases atšķirīgs mācību saturs vai materiāli, pedagogam nepieciešams viņam skaidrot un palīdzēt individuāli. “Ko tajā laikā dara pārējā klases daļa? Daudzi bērni diemžēl nav tik disciplinēti un organizēti, lai spētu strādāt patstāvīgi,” novērojusi skolotāja.

Lai nodrošinātu kārtību un vienlīdz kvalitatīvu izglītību visā klasē, stundās vajadzētu būt klāt arī atbalsta personālam, piemēram, speciālajam pedagogam vai asistentam. Taču tas visbiežāk iespējams tikai lielās skolās, kam ir lielāks valsts budžeta finansējums. Izglītības iestādēs ar nelielu audzēkņu skaitu šiem speciālistiem nepienākas pilna slodze, līdz ar to bieži veidojas vakances. Lai problēmu risinātu, var izmantot Eiropas Sociālā fonda finansētā projekta “PuMPuRS” piedāvāto atbalstu. Taču tas tik un tā nav pietiekami, apgalvo pedagogi.

Atbalsta personāla klātbūtne ir īpaši svarīga, jo daļai skolotāju trūkst metodisko zināšanu par darbu ar bērnu, kuram ir speciālas vajadzības. “Svarīgi, lai nozarē strādājošais darbu var darīt profesionāli, bet tas nav iespējams, ja trūkst (šāda rakursa) profesionālās pilnveides kursu,” norāda I. Vanaga. Otra problēma ir, pēc skolotāju vērtējuma, kursu zemā kvalitāte.

Veidojas krīzes situācijas

Tā kā atbalsta personāla un atbilstošu zināšanu trūkst, skolotāji stundās ir spiesti strādāt spriedzes apstākļos, lai paspētu nodarboties gan ar skolēnu, kuram konstatēti veselības traucējumi, gan pārējo klasi. Taču tas mēdz radīt krīzes situācijas. “Pāris reižu aizvietoju kolēģi klasē, kurā nepārspīlējot pusei no klases skolēniem bija uzvedības traucējumi, vienam skolēnam autiskā spektra traucējumi, bet vēl dažiem vajadzēja bilingvālu apmācību. Tā bija smagākā pieredze manā līdzšinējā pedagoģiskā darba mūžā,” stāsta skolotāja, kura savu vārdu un uzvārdu, kā arī skolu, kurā strādā, publiski nevēlas nosaukt.

Kādā mācību stundā, kad pārējie bērni veica kopēju uzdevumu, puisis ar autiskā spektra traucējumiem tajā neiesaistījās un ar šķērēm grieza papīru. Kad skolotāja aicināja viņu pievienoties klases darbam, skolēns kļuva ļoti neapmierināts. Pēc tam starpbrīdī klasesbiedri, kuriem bija uzvedības traucējumi, puisi vēl kaitināja, apsaukāja un grūstīja. “Ja pieskaras bērnam ar autiskā spektra traucējumiem, tas viņu ļoti uztrauc,” zina teikt skolotāja, kura studiju laikā apguvusi speciālās izglītības kursus. “Zēns sāka kliegt, mest krēslus pa gaisu, beigās palīda zem galda un, kad sākās stunda, vairs nenāca ārā. Labi, ka viņš nevienam neuzbruka! Lai situāciju pārtrauktu, centos nomierināt skolēnus, kuri viņu kaitināja.” Ja izaicinošā uzvedība no klasesbiedru puses būtu turpinājusies, skolotāja pieļauj, ka situācija varēja beigties pat traģiski.

Realizējot iekļaujošo izglītību, vienā klasē drīkst būt līdz četriem bērniem ar speciālām vajadzībām, norāda IKVD. Taču šī norma realitātē tiek pārkāpta – kā iepriekš minētajā piemērā. “Es uzskatu, ka tā ir ļoti liela nolaidība no vadības puses,” saka skolotāja. Taču vēl viena problēma ir tā, ka ne vienmēr bērniem ir uzstādīta atbilstoša diagnoze, jo vecāki šo diagnozi nevēlas atzīt. Līdz ar to bērns mācās to pašu vispārizglītojošo programmu un ar tādām pašām metodēm kā pārējie, nesaņem atbalsta personāla palīdzību un kārto tādus pašus gala eksāmenus kā pārējie. Bet pārbaudījumu rezultāti ir zemi.

Risinājums – cilvēkresursi un lielāks finansējums

Problēmas, kas saistītas ar iekļaujošās izglītības iedzīvināšanu praksē, galvenokārt izraisa nepietiekams finansējums. “Valstis, kur iekļaujošā izglītība ir augstā līmenī un vispār nav speciālo skolu, kā Norvēģija, atzīst, ka tas ir ļoti, ļoti dārgi,” saka I. Vanaga. Viņa piebilst, ka tas liek domāt – Latvijā speciālās izglītības iestādes pastāvēs vēl ilgi.

Atslēgas vārds, lai pilnā apjomā realizētu iekļaujošo izglītību, ir cilvēkresursi, uzskata nozarē strādājošie. Ja pedagogi būs pietiekamā skaitā un saņems metodisko atbalstu, varēs plecu pie pleca darboties kopā ar atbalsta personālu, visi kopā atradīs arī iespēju pielāgot mācību līdzekļus un risināt visas pārējās problēmas.

Tikpat nozīmīga ir arī pārējo bērnu izglītošana par tolerantu izturēšanos pret citādību. “Daudzi nezina, kā rīkoties, ja klasē ir bērns, piemēram, ar uzvedības traucējumiem vai autismu, tādēļ var viņu sakaitināt – nejauši vai speciāli. Tad arī veidojas situācijas, ka sākas lēkmes un metas virsū citiem skolēniem vai skolotājiem,” norāda A. Strazdiņa.

Raksta autore Ilze Šķietniece
 

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.
Raksts sagatavots Latvijas valsts budžeta finansētās programmas “Atbalsts medijiem sabiedriski nozīmīga satura veidošanai latviešu valodā tematiskajās kategorijās” projekta “Iekļaujošā izglītība Latvijā. Kā ir patiesībā?” ietvaros. Projekta numurs 2022.LV/TMA/56.
“Par raksta “Redzēt dažādību” saturu atbild izdevniecība “Skolas Vārds”.

Atgriešanās atpakaļ