Vai iekļaujam skolēnus ar autiskā spektra traucējumiem?

 Ja vecāki nav gatavi ieguldīt lielu darbu, bērnam ar garīgās attīstības traucējumiem mācīties parastā skolā ir teju neiespējami. To var secināt, noklausoties trīs vecāku pieredzes stāstus. Viņu bērniem ir dažādas pakāpes autiskā spektra traucējumi. Tā ir viena no diagnozēm, ko ietver statistikas tabulās redzamais jēdziens “skolēni ar garīgās attīstības traucējumiem”.
 

Tā nav slimība!

Liepājniece Tatjana Hrapunova ir viena no tām drosmīgajām mammām, kas pieredzē par īpaša bērna audzināšanu dalās sociālajos tīklos. Sarunai viņa piekrīt, lieki nedomājot, tomēr satikties klātienē mums neizdodas. Svešu cilvēku ilgstoša klātbūtne 12 gadus vecajam Timuram šobrīd var izraisīt grūti prognozējamu reakciju. Viņam ir bērnības autisms¹.

Autisms un autiskā spektra traucējumi ir viena no diagnozēm, kas Izglītības un zinātnes ministrijas statistikā slēpjas zem termina “garīgās attīstības traucējumi”. Pagājušajā mācību gadā Latvijas vispārizglītojošās skolas apmeklēja 923 bērni, kuriem piešķirts tā sauktais 58. kods. Tas nozīmē, ka viņiem ir piemērota speciālās izglītības programma.

Garīgās attīstības traucējumi nozīmē pazeminātas intelektuālās un apgrūtinātas adaptācijas spējas, kas skar vismaz divas jomas un ir konstatētas pirms 18 gadu vecuma, skaidro Valsts izglītības satura centra Speciālās izglītības nodaļas vadītāja Anita Falka. Viņa piebilst: “Tā nav slimība, bet stāvoklis, kurā cilvēks ir piedzimis un dzīvo.”
 

Pēkšņs regress

Timurs līdz aptuveni pusotra gada vecumam attīstījās atbilstoši savam vecumam. Bet tad pēkšņi pārstāja runāt, reaģēt uz apkārtējo vidi – citiem bērniem, vecākiem ‒, šķita ierāvies sevī. Bērnudārzā sprieda, ka vaina varētu slēpties divvalodībā. Ģimenē vecāki sarunājās krieviski, bet Timurs apmeklēja pirmsskolas izglītības iestādi, kur apmācība notiek latviešu valodā. Tāda bija vecāku apzināta izvēle, stāsta mamma, tomēr nepiekrīt, ka traucējumi varētu būt radušies valodas dēļ: “Tagad Timurs mācās latviešu skolā, un problēmas ar valodu apguvi viņam noteikti nav!”

Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas Bērnu psihiatrijas klīnikas Agrīnās intervences komandas vadītāja Iluta Vilnīte apliecina, ka pēkšņs valodas attīstības regress ir viens no autiskā spektra traucējumu simptomiem. Vēl pie pazīmēm minama rotaļlietu kārtošana rindās, uzturēšanās savrup, neatsaukšanās uz savu vārdu, acu kontakta trūkums, stereotipiskas roku un ķermeņa kustības². Kas tieši šādus traucējumus izraisa, zinātnieki vēl pēta, taču zināms, ka autisms skar aptuveni 1% populācijas.

Saprotot, ka Timura attīstība un saziņas spējas neatbilst vecumposma normai, Tatjana vērsās pēc padoma pie ģimenes ārsta. Saņēma nosūtījumu pie psihiatra, un speciālists puikam uzstādīja diagnozi “bērnības autisms”. Tika piešķirta arī invaliditātes grupa.

Intelektuālās spējas pēc standartizēta testa izvērtē sertificēts psihologs, skaidro A. Falka. Par garīgās attīstības traucējumiem var runāt, ja tiek konstatēts, ka intelektuālo spēju koeficients jeb IQ ir zemāks par 70 standartballēm. Pamatojoties uz psihologa intelektuālo spēju izvērtējumu, diagnozi uzstāda psihiatrs. Tālāk var vērsties Valsts vai pašvaldības pedagoģiski medicīniskā komisijā, kas lemj par atbilstošāko izglītības programmu vai atbalsta pasākumiem mācību satura apguvē. Taču pedagoģiski medicīniskās komisijas atzinums vajadzīgs tikai tādēļ, lai izglītības iestāde varētu saņemt papildu finansējumu.

Ja vispārējās izglītības iestādē mācās bērni ar garīgās attīstības traucējumiem, atbilstoši to skaitam mērķdotācijai uz vienu skolēnu piemēro koeficientu 3,75, informē Izglītības un zinātnes ministrija. Mērķdotācijas apjoms vienam skolēnam, kas mācās speciālās izglītības programmas speciālās izglītības klasēs vai iekļaujoši vispārējās izglītības iestādēs 1. – 12. klasē, šobrīd noteikts 115 eiro apmērā. Lai iegūtu reālo mērķdotācijas summu, šis skaitlis ir jāreizina gan ar reģionālo koeficientu, gan ar koeficientu, ko piemēro speciālās izglītības programmai.
 

Liktenīga kļūda

Ne audzinātājas, ne bērnudārza vadība nespieda Timuram meklēt citu izglītības iestādi, tomēr Tatjana izlēma, ka dēlam varētu būt noderīgāk apmeklēt pirmsskolas izglītības iestādi, kas specializējas runas attīstīšanā. Pirms tam bija nepieciešams saņemt pedagoģiski medicīniskās komisijas slēdzienu. “Tur apstiprināja, ka bērnam nepieciešams apmeklēt logopēdisko dārziņu. Arī tāpēc, ka tas bija dārziņš ar krievu mācību valodu,” stāsta Timura mamma.

Tagad viņa to uzskata par lielāko kļūdu. “Ar Timuru tur neviens nodarboties negribēja – pedagogiem tas bija par grūtu,” stāsta mamma. “Piekrītu, ka no trīs līdz piecu gadu vecumam viņš tiešām nebija viegls bērns, tomēr uzskatu, ka šī bērnudārza dēļ Timuram bija liels regress attīstībā.” Tā kā zēns negulēja diendusu, mammai lika viņam nākt pakaļ tūlīt pēc pusdienām – lai viņš pārējiem netraucētu. Šī paša iemesla dēļ puikam nekad neļāva uzstāties vai piedalīties pasākumos, izrādēs, pat izlaiduma laikā vajadzēja sēdēt zālē. Mammai gadījās dzirdēt arī tādus komentārus kā “Redz, kur atkal tas muļķis nāk!”.

Pēc pirmsskolas izglītības iestādes absolvēšanas Tatjana dēlu pieteica mācībām Liepājas 8. vidusskolā. “Gribēju, lai dēls pabeidz skolu nevis tikai ķeksīša pēc, bet, iegūstot zināšanas. Biju dzirdējusi, ka visi runā par iekļaujošo izglītību, apgalvo, ka dara visu, lai notiktu inklūzija,” mamma stāsta. Taču jau pēc pirmās adaptācijas dienas saprata, ka tas nebūs iespējams. Stundas laikā Timurs bija staigājis pa klasi un uzvedies neatbilstoši skolā pieņemtajām normām, tādēļ audzinātāja un pārējie vecāki Tatjanai palūdza viņu vairs uz šo skolu nevest. Mamma uzsver, ka šī ir vairāk nekā piecus gadus sena pieredze un, iespējams, šajā laikā situācija ir mainījusies.

Skolotāji bieži vien izvairās no nepieciešamības strādāt ar bērniem, kuriem konstatēti garīgās attīstības traucējumi, jo baidās no nezināmā, novērojusi Latvijas Autisma apvienības vadītāja Līga Bērziņa. Viņa ne vien palīdz vecākiem cīņā par iespēju bērniem ar autismu mācīties parastā skolā, bet arī sniedz informatīvo atbalstu pedagogiem. Latviski pieejams ļoti maz materiālu un profesionālās pilnveides kursu, kas sniedz praktiskas rīcības padomus. “Pedagogiem būtu nepieciešami metodiskie materiāli, kā veidot stundas plānu, ja klasē ir gan ļoti apdāvināti bērni, gan skolēni ar mācīšanās grūtībām,” uzskata L. Bērziņa.
 

Cīnīties nemēģināja

Citu vispārējo izglītības iestādi, kas būtu gatava Timuru uzņemt, Tatjana nemeklēja. Tagad zēns mācās Liepājas Līvupes pamatskolā – attīstības centrā. Tā ir izglītības iestāde bērniem ar dažāda veida un pakāpju garīgās attīstības traucējumiem. “Līdz ar to uzskatu, ka normālas nākotnes viņam nebūs, kaut māk runāt vairākās valodās, māk lasīt, māk skaitīt,” atklāj mamma.

Vispārizglītojošo skolu, pēc Tatjanas domām, dēls varētu apmeklēt, ja viņam būtu atvieglota izglītības programma, maza skola un klase, kā arī nepārtraukti blakus atrastos cilvēks, kas izskaidro veicamo uzdevumu, palīdz pārvietoties no vienas telpas uz citu un arī pasargā no mobinga. “Viņš zina visu valstu karogus, ir teju staigājoša enciklopēdija, bet tajā pašā laikā nespēj aizsiet kurpēm šņores, aizbraukt ar autobusu uz skolu un nekomunicē,” viņa stāsta.

Psiholoģe I. Vilnīte apliecina – bērniem ar autiskā spektra traucējumiem ir raksturīgas šauras specifiskas intereses, daži pat apveltīti ar ģenialitāti, tajā pašā laikā daudziem trūkst pašaprūpes iemaņu. Starp citu, arī klasiskās un mūsdienu fizikas radītājiem Izakam Ņūtonam un Albertam Einšteinam bija viens no autisma paveidiem – Aspergera sindroms.

Lai palīdzētu Timuram nokļūt skolā un pēc tam atkal mājās, Tatjana nokārtojusi asistenta statusu, ar kuru par 80 stundām darba iespējams saņemt nepilnus 200 eiro. Labāk nekā nekas, tomēr nepietiekami, lai ģimene iztiktu. Tāpēc viņai pa dienu ir jāstrādā un nav iespējams būt par asistentu skolā.
 

Vai mainīt skolu?

Tatjana nav no tām mammām, kas par katru cenu cenšas panākt iespēju dēlam mācīties vispārējās izglītības iestādē. “Kam es ko pierādīšu, ja mans bērns mācīsies parastā skolā, bet viņam tur klāsies ļoti smagi?” viņa retoriski jautā. L. Bērziņa zina situācijas, kad bērniem ar autiskā spektra traucējumiem līdz pirmā semestra beigām nācies nomainīt pat piecas vispārizglītojošās skolas.

Arī viena no “Skolas Vārda” uzrunātajām mammām, kas savu vārdu nevēlējās publiskot, atzina, ka meitai parastajā skolā klājas grūti. Izglītības iestādes vadītāja dažādībai ir atvērta, tomēr radusies nesaprašanās ar klases audzinātāju, kas sākumskolā māca lielāko daļu priekšmetu. Lai panāktu vēlamo rīcību, viņa stundu laikā uz bērnu, kuram psiholoģiskajā izpētē atklāti autiskā spektra traucējumi, cenšas izdarīt spiedienu. Kad mērķi neizdodas sasniegt, skolotāja kļūst dusmīga. Sarunās ar vecākiem pati audzinātāja pauž izpratni, ka šādai rīcībai nav jēgas, jo meitene tikai vēl vairāk ieraujas sevī, bet praktiskā rīcība gada laikā tā arī nav mainījusies. Šī iemesla dēļ ģimene apsver domu par izglītības iestādes maiņu.

“Šiem bērniem trauksmi un uzvedības izaicinājumus rada jau skolas vide pati par sevi – tā ir ļoti skaļa un prasa ātru reakciju,” skaidro L. Bērziņa. “Liels izaicinājums ir arī attiecības ar vienaudžiem, jo Latvijas skolās ir viens no augstākajiem vardarbības līmeņiem Eiropas Savienībā.” Viņasprāt, lai skolēns ar autiskā spektra traucējumiem veiksmīgi iekļautos parastā izglītības iestādē, ir nepieciešams pievērst uzmanību četriem faktoriem – individuāla mācību plāna izstrādei, vides pielāgošanai, mācību dinamikai un attiecībām starp klasesbiedriem.

Tatjanas novērojumi rāda, ka Timurs speciālajā skolā jūtas labi un neietekmējas no tā, ka apkārt ir daudz bērnu ar smagākiem garīgās veselības traucējumiem. “Viņš tik daudz dzīvo savā pasaulē, ka tas, ko dara citi bērni, viņam ir vienaldzīgi. Necenšas viņus attēlot,” viņa piebilst.

Raksta autores: Ilze Šķietniece, Vita Pļaviņa

Foto: pexels.com