Valodas traucējumus būtiski diagnosticēt pēc iespējas agrāk

Arī cilvēks bez kājām var uzkāpt Everestā, ja vien tic savām spējām – šo frāzi 11 gadus vecās Magdalēnas mamma Agnese Belousova sarunas laikā atkārto vairākas reizes. Kad meitene piedzima, ārstu prognozes par viņas nākotni nebija iepriecinošas. Magdalēnai tika konstatēta bērnu cerebrālā trieka. Tas savukārt atstāja sekas uz valodas attīstību. Mediķi uzskatīja, ka vispārizglītojošā skolā viņa nekad nevarēs iet. Taču tagad Magdalēna mācās Rīgas 49. vidusskolas 4. klasē un pat apgūst flautas spēli pie privātskolotājas.

Grūtības lasīt un rakstīt

“Magdalēna ir priekšlaikus dzimis bērns, un viņai oficiāli uzstādīta diagnoze –bērnu cerebrālā trieka,” stāsta Agnese. Tomēr tas ģimeni nekavēja soli pa solim doties uz priekšu. Kamēr meita vēl bija maza, vizītes pie audiologopēda, ergoterapeita, rehabilitologa un citiem speciālistiem bija ikdiena.
Centīgais darbs deva augļus – Magdalēna varēja sākt apmeklēt pirmsskolas izglītības iestādi. Vispirms ģimene izvēlējās viņu laist privātajā, pēc tam – pašvaldības bērnudārzā. “Tiekoties ar vadību, izstāstījām, ka Magdalēna ir īpašs bērniņš – viņai ir gaitas defekts, ko var redzēt, un vājāka labā puse,” atceras mamma. “Līdz ar to arī ir ietekmēta spēja rakstīt un lasīt.”
Par pirmsskolas izglītības iestādes audzinātājām viņa saka tikai labus vārdus. Pedagogi bija ieinteresēti bērna attīstībā un gatavi strādāt pat papildus pēc darbalaika beigām. Tas Magdalēnai deva iespēju sākt skolas gaitas līdz ar pārējiem grupas biedriem.

Lielākās grūtības, beidzot bērnudārzu, sagādāja lasīšana. Mācības 1. klasē Magdalēna sāka, šo prasmi vēl neapguvusi. Tomēr vecāku izvēlētās skolas vadība un nākamā klases audzinātāja izrādīja sapratni un pretimnākšanu. Nevienai pusei nebija iebildumu, ka meitene sāk mācības tieši Rīgas 49. vidusskolā.
Pretēji daudziem citiem vecākiem, kas sava bērna problēmas cenšas noklusēt, līdz pedagogi tās pamana paši, Magdalēnas mamma un tētis ar skolas vadību runāja atklāti jau pašā sākumā, atceras logopēde un latviešu valodas skolotāja Santa Heniņa. Ar skolas vadību vecāki tikās jau laikus – vasarā. “Paši daudz dara, ir labvēlīgi noskaņoti, un tad arī skola nāk pretī,” S. Heniņa atgādina, ka attieksme rada attieksmi.

Ne visi vēlas kodu
Pavisam Latvijā vispārizglītojošās skolās mācās gandrīz 800 bērnu ar valodas traucējumiem, rāda Izglītības un zinātnes ministrijas oficiālā statistika. Viņu izglītības programmai pedagoģiski medicīniskā komisija piešķir tā saukto 55. kodu. Speciālajās skolās pagājušajā mācību gadā šādu audzēkņu bija vien nedaudz vairāk par 50.
Pirms septiņiem gadiem “parastajās” un speciālajās skolās mācījās aptuveni vienāds skaits bērnu, kuriem konstatēti valodas traucējumi. Svaru kausi par labu vispārējās izglītības iestādēm izteikti sāka nosvērties 2020./2021. mācību gadā. Tas saistāms ar grozījumiem Vispārējās izglītības likumā, kas nosaka, ka speciālās izglītības iestādes īsteno tikai speciālās pamatizglītības programmas bērniem ar garīgās veselības, garīgās attīstības, smagiem garīgās attīstības vai ar vairākiem smagiem attīstības traucējumiem. Tas nozīmē, ka pārējos gadījumos skolēniem jāmācās iekļaujoši vispārizglītojošās skolās. Likuma grozījumi stājās spēkā 2020. gada 1. septembrī. Patlaban rit pārejas periods.
Patiesībā gan “parastajās” skolās mācās vairāk bērnu, kuriem ir valodas traucējumi, nekā uzrāda oficiālā statistika. Daļa vēl gaida rindā, lai saņemtu pedagoģiski medicīniskās komisijas atzinumu. Daļa izglītības programmu ar “kodu” nemaz nevēlas – tāda ir vecāku izvēle. Viņi baidās, ka tas var traucēt bērnam gūt panākumus turpmākajā dzīvē.

“Jā, ir vecāki, kas laikus nemeklē palīdzību, jo baidās, ka bērnam uzliks diagnozi, no kuras nekad netiks vaļā, vai ka speciālās izglītības kods traucēs atrast darbu. Bet mūsdienās tā vairs nav!” apgalvo audiologopēde Eva Balode. Viņa brīdina – ja valodas traucējumi netiek laikus risināti, tie var saglabāties visu mūžu. Publiskajā telpā gan izskanējusi informācija par gadījumiem, kad speciālās izglītības programmas dēļ bērnam tiek slēgtas durvis uz ģimnāziju, kaut vēlme mācīties tur ir liela.

Mazliet no teorijas

Divas lielākās valodas traucējumu grupas ir ekspresīvie un receptīvie traucējumi, skaidro E. Balode. Ekspresīvie valodas traucējumi nozīmē to, ka bērns vārdus zina, bet viņam ir grūtības tos pateikt. Savukārt receptīvie valodas traucējumi liecina par sapratnes grūtībām. Piemēram, bērnam var lūgt parādīt kādu priekšmetu, bet viņš to nedara, jo nesaprot konkrēto vārdu. Visbiežāk šie traucējumi kombinējas. Vēl bieži bērniem tiek konstatēti lasīšanas traucējumi jeb disleksija un rakstīšanas traucējumi jeb disgrāfija. Valodas traucējumi var būt atsevišķa diagnoze, bet tikpat bieži “nāk komplektā” ar citām, piemēram, autismu, vājdzirdību, vājredzību.
Speciālisti uzsver, ka traucējumus būtiski diagnosticēt pēc iespējas agrāk, jo tad iespējams laikus sniegt atbalstu un novērst citas problēmas. Respektīvi, ja bērns pirmsskolas vecumā vēl nerunā, viņš var būt viegli aizkaitināms, bieži raudāt, darīt pāri citiem. Un tas viss tikai tāpēc, ka nevar pastāstīt, ko jūt, domā un grib. Tomēr konkrētu vecumu un tam atbilstošas normas E. Balode nevēlas minēt, jo katrs bērns attīstās citādi. “Galvenais faktors ir pašu vecāku sajūta,” viņa saka. Ja mammai vai tētim šķiet, ka kaut kas nav kārtībā, tad noteikti vajag doties uz konsultāciju pie speciālista.
Vai tomēr ir kādas sarkanās līnijas, kad būtu jāaizdomājas par valodas traucējumiem? “Pirmos vārdus bērnam vajadzētu sākt izteikt apmēram gada vecumā. Pēc tam vārdu krājumam būtu jākļūst aizvien plašākam. Ap divu gadu vecumu jau jāsāk veidot teikumus. Pēc tam vārdu krājums parasti papildinās arvien vairāk un straujāk,” stāsta audiologopēde.
Par valodas traucējumiem var signalizēt arī tas, ka mazs bērns slikti veido acu kontaktu, nevēlas sadarboties, nesaprot instrukcijas un uz tām nereaģē. Vēlākā vecumā uzmanību vajadzētu pievērst skaņu izrunai. Ja, piemēram, ciemos atbraukusī omīte nesaprot, ko mazais runā, visticamāk, tas ir iemesls vizītei pie speciālista. Vecāki paši problēmu var nemanīt, jo, nepārtraukti esot līdzās, iemācās savu atvasi saprast. Par valodas traucējumiem var liecināt arī tas, ka piecu, sešu gadu vecumā, bērnam ir grūti apgūt lasītprasmi, atcerēties burtus, savienot skaņu ar atbilstošu grafisko attēlu.  

Vispirms pie ģimenes ārsta
Gadījumā, ja vecākiem rodas aizdomas par to, ka bērna valoda neattīstās atbilstoši vecumam, vispirms vajadzētu vērsties pie ģimenes ārsta, iesaka E. Balode. Ja mediķis aizdomas apstiprina, tālāk jau var meklēt logopēda un audiologopēda palīdzību. Atkarībā no traucējumu veida, iespējams, būs nepieciešams apmeklēt ABA terapeitu, neirologu, otolaringologu, okulistu, psihologu, psihiatru, veikt elektroencelogrāfiju. Tā izmeklē galvas smadzeņu aktivitāti, ļaujot identificēt iespējamus to darbības traucējumus.
Speciālistu novērojumi rāda, ka pēdējos gados vecāki kļūst aizvien informētāki par valodas traucējumu pazīmēm un pie speciālistiem vēršas jau agrīni. “Diemžēl ir arī tādi, kas joprojām vadās pēc mīta, ka līdz bērna trīs gadu vecumam var nogaidīt,” piebilst E. Balode. Kad diagnoze apstiprināta, var doties uz pedagoģiski medicīnisko komisiju, kas piešķir traucējumiem atbilstošu kodu. Saskaņā ar to izglītības iestādē tiek piemēroti atbalsta pasākumi.
Izpētot Ministru kabineta noteikumus par pedagoģiski medicīniskajām komisijām, redzams, ka disleksija ir iekļauta gan pie mācīšanās traucējumiem (56. kods), gan pie valodas traucējumiem (55. kods). Jautāta, kādā gadījumā kuru no tiem piešķir, Valsts izglītības satura centra Speciālās izglītības nodaļas vadītāja Anita Falka skaidro: “Komisijas pienākums ir vispusīgi izvērtēt visus faktus, iesniegtos speciālistu dokumentus, izpētes rezultātus komisijas sēdes laikā, kā arī sarunā ar likumiskajiem pārstāvjiem iegūto informāciju. To visu detalizēti izvērtējot, komisija pieņem lēmumu par atbilstošāko izglītības programmu un atbalsta pasākumiem bērna vislabākajās interesēs.”

Svarīgākais – ieinteresēts pedagogs

Ministru kabineta noteikumi paredz, ka bērniem ar valodas traucējumiem pienākas tādi atbalsta pasākumi kā iespēja izmantot atgādnes, aizstāt mutvārdu atbildi ar rakstisku, verbālu informāciju papildināt ar vizuālu, kā arī individuālās un logopēdiskās nodarbības. “Katrs bērns ir citādāks, tāpēc pedagogam jābūt ieinteresētam un jāmeklē atbilstošākā darba metode. Pretējā gadījumā stunda ir atstrādāta, bet rezultāta nav,” uzskata 11 gadus vecās Magdalēnas mamma. S. Heniņa papildina, ka bieži vien nākas strādāt, vadoties pēc intuīcijas, kas konkrētajam bērnam būtu vislabākais. Te izpaužas katra skolotāja profesionalitāte un prasmes.
Tā kā meitenei bērnu cerebrālās triekas dēļ ir vājāka labā ķermeņa puse, rakstīšana joprojām sagādā lielas grūtības. Šī iemesla dēļ ergoterapeits un rehabilitologs pieņēma lēmumu, ka viņai vajadzētu mācīties rakstīt ar kreiso roku. Pagaidām skaisti un raiti uzrakstīt pārbaudes darbu viņa pati vēl nevar. Sākumskolas klasēs, piemēram, uz dabaszinību pārbaudes darbu jautājumiem meitene atbildēja mutiski konsultāciju laikā vai citā audzinātājai brīvā brīdī. Citreiz palīdzēja pedagoga palīgs, kurš Magdalēnas teikto ierakstīja atbilstošā ailītē.
Tagad, kad sākumskolas posms ir beidzies un katrā priekšmetā ir cits pedagogs, tas vairs nav tik vienkārši. Mamma pieļauj, ka jau drīzumā, iespējams, rakstīšanai ar roku nāksies meklēt alternatīvu. “Mūsdienu tehnoloģijas paver daudz iespēju,” spriež Agnese. Var izmantot, piemēram, speciāli pielāgotu datoru. Par to jau ievadītas sarunas ar skolas vadību. Arī Magdalēnas lasītprasme šobrīd vēl neatbilst 4. klases līmenim. Tomēr lielākā daļa pedagogu pret to izturas ar izpratni. Īpaši laba sadarbība izveidojusies ar angļu valodas skolotāju.

Magdalēna nav vienīgā Rīgas 49. vidusskolas audzēkne, kam nepieciešami atbalsta pasākumi. S. Heniņas novērojumi rāda, ka sākumskolas pedagogi darbam ar šādiem bērniem ir gatavāki nekā viņu kolēģi, kas strādā vecākajās klasēs. Iespējams, pie vainas ir zināšanu trūkums par konkrēto traucējumu veidu. Lai to novērstu, skolas atbalsta personāls dodas pie priekšmetu skolotājiem un skaidro situāciju. “No kā vēl skolotāji baidās? Vai tas būs godīgi pret pārējiem skolēniem, ja vienam bērnam pārbaudes darbā zināšanas tiks pārbaudītas citādi,” secinājusi speciāliste. “Bet nav jau arī godīgi, ka viņam ir šie traucējumi!”
Pati S. Heniņa Magdalēnai māca latviešu valodu. Pārbaudes darbos viņa ļauj izmantot atgādnes un piešķir papildu laiku to izpildei. Tad gan meitenei nepieciešama simtprocentīga uzmanība, piebilst skolotāja. Tāpēc konsultācijām meklē laiku, kad klasē nav citu bērnu un var strādāt individuāli. “Piemēram, vakar mēs stundā rakstījām diktātu un pēc tam Magdalēna nāca pie manis strādāt ar tekstu, kurā vajadzēja salikt pieturzīmes un veikt dažādus uzdevumus,” viņa stāsta. Diktātu meitene rakstīja, kā spēj, taču konsultācijā strādāja ar jau gatavu tekstu. Viņas darbus vērtē individuāli – atbilstoši spējām.
S. Heniņa piebilst, ka arī Magdalēnas gadījumā būtiski trenēt roku un rakstīt, taču jāsaprot, ka nevar likt no šiem pierakstiem mācīties. Tas vienkārši nav iespējams, jo rokraksts ir neskaidrs un ne visus vārdus izdodas uzrakstīt pilnībā. Šī iemesla dēļ skolotāja sagatavo mācību materiālu – stundas kopsavilkumu vai prezentāciju –, ko meitene mājās var pārskatīt.
Lai nostiprinātu skolā apgūto mācību vielu, ģimene algo privātskolotāju. “Mans kritērijs Magdalēnai ir – lai viņa būtu sekmīga,” runājot par mācību mērķiem, saka mamma. “Protams, man gribētos, lai vidējā atzīme būtu septiņi, bet, kamēr neatradīsim alternatīvu rakstīšanai, saprotu, ka tas nav iespējams.”
 

KOMENTĀRS

Jāstrādā ar visiem, nevis tikai labākajiem!
Sandra Dreždere, privātprakses “Solis uz priekšu” logopēde

Visiem bērniem ar valodas traucējumiem nevar piemērot vienādus atbalsta pasākumus. Katram nepieciešama individuālā pieeja. Atšķiras vecumposms, traucējumu veids, vajadzības, spēja uztvert uzdevumu, darba temps, temperaments, attieksme pret mācībām. Atbilstoši tam jāmeklē darba metodes, pieeja, lai palīdzētu. Visiem pedagogiem, kas ar bērnu skolā strādā – gan audzinātājām, gan priekšmetu skolotājiem –, jāsaprot, kāda veida traucējumi audzēknim ir un ko tie nozīmē. Arī tas palīdzēs radīt izpratni par atbilstošu atbalstu.
Pirmsskolas vecumā ir ļoti svarīgi attīstīt smalko motoriku. Tādējādi tiek veicināta runas un valodas attīstība, kā arī attīstītas koncentrēšanās spējas. Vēlāk arī lasīšanas un rakstīšanas procesa apguvē ir mazāk sarežģījumu. Tikpat svarīga ir lielā motorika, kas mūsdienās ir nedaudz piemirsta. Pirmsskolas vecuma bērnu galvenais darbības veids ir rotaļa, tāpēc visus vingrinājumus var mācīt rotaļu veidā.
Lai attīstītu valodu, svarīgi trenēt fonemātiku – visu, kas saistīts ar dzirdi. Fonemātisko traucējumu gadījumā var izmantot logoritmikas paņēmienus. Ar bērniem ir daudz jārunā, viņiem jābūt valodas vidē. Vecākiem vajadzētu komentēt savas darbības, piemēram, jāsaka – “es paņēmu grāmatu no plaukta”, “es iešu pēc kafijas, kafiju ielēju krūzē”.
Bērnus, kuriem ir runas tempa, ritma traucējumi, piemēram, kuri runā ļoti ātri, var mudināt runāt lēnāk, mācīt elpošanas vingrinājumus. Skolēniem, kam grūtāk veicas lasītprasmes apguve, piemēram, disleksijas gadījumā, var piedāvāt audiomateriālus. Ja tas nav iespējams, tekstu var lasīt priekšā, mudinot ar acīm sekot līdzi grāmatā vai darba lapā. Mazākiem bērniem uzdevumu izpildei var pielietot vizuālus materiālus.
Tāpat svarīgi pievērst uzmanību uzdevumu sarežģītības pakāpei. Tikko lasīju grāmatu par disleksiju, un tur bija minēts, ka lasītprasmi var attīstīt tikai lasot. Taču ir atšķirība, vai skolēnam pa paradumam iedod veselu grāmatu, lai lasa, bet bez izpratnes, vai vienu rindkopu un viņš pēc tam var pastāstīt, ko sapratis. Es pati šādos gadījumos cenšos piemeklēt atbilstošus attēlus, kas veicina teksta izpratni. Protams, tas prasa lielu darbu, jo ne vienmēr ir iespējams atrast to, ko gribas.
Vēl pie atbalsta pasākumiem minama piemērota skolēna vietas izvēle telpā. Vienam varbūt solu vajag novietot tuvāk tāfelei, citam – telpas malā, kur nav nekādu kairinājumu, kas provocē uzmanības novēršanu. Ja bērnam jau tāpat ir grūti izlasīt tekstu un vēl kāds traucē, grūtības mācīties pastiprinās. Noder arī uzmanības un koncentrēšanās treniņi. Jāņem arī vērā, ka audzēkņiem, kuriem ir valodas traucējumi, darba izpilde bieži vien prasa vairāk laika. Līdz ar to būtiski dot iespēju to pabeigt, piemēram, starpbrīdī vai pēc stundām.
Turklāt bērnam jāsaprot, kāpēc jāsasniedz mērķi gan mācību procesā, gan valodas apguvē. Uz tiem jāvirzās soli pa solim, lai skolēns būtu apmierināts ar savu rezultātu. Tad viņam parādīsies papildu stimuli, prieks mācīties. Nevar strādāt ar attieksmi – tev nesanāca, strādāšu ar tiem, kam sanāk labāk. Jāstrādā ar visiem!
Savukārt vecākiem vēlams sadarboties ar pedagogiem un ieklausīties viņu ieteikumos. Katram vecākam ir tiesības zināt, ko viņa bērns darījis dienas laikā, kas izdevās un pie kā vēl jāpiestrādā. Strādājot komandā “pedagogi – bērns – vecāki”, vēlamais rezultāts tiks sasniegts.
 

PIEREDZE


Disleksija man bija jaunvārds
Elīna Lauberte, SIA “Kurzemes mediji” darbiniece

90. gadu sākumā, kad gāju skolā, disleksija netika atsevišķi diagnosticēta, līdz ar to bija jāiekļaujas kopīgajā plūsmā “vairāk cenšoties”. Lieku to pēdiņās, jo tas, kā ierasts tiek sagaidīts. Savām īpatnībām atradu apzīmējumu vien 27 gadu vecumā, kad draudzene, kura jau vairākus gadus studēja Anglijā, man tā arī pajautāja – tev gadījumā nav tā saucamā disleksija? Man tas bija jaunvārds, bet – jo vairāk iedziļinājos, jo vairāk sapratu, ka tas ir par mani.
To, ka manas intelektuālas spējas neiet kopā ar manām lasīšanas un rakstīšanas spējām, sajutu sākumskolā. Gāju pie logopēda, jo, rakstot tekstus, izlaidu burtus. Diemžēl logopēda apmeklējums mani no šīs īpatnības neglāba – burti kā krita ārā no vārdiem, tā krita. Atceros, kā 2. klasē vajadzēja lasīt tekstu, visiem skaļi dzirdot. No trauksmes man likās, ka atrodos milzīgā augstumā un griežos. Atminos, bija tāds ierakstiņš dienasgrāmatā – Elīna lasa 12 vārdus minūtē.
Man vienmēr bijis nepieciešams mazliet vairāk laika nekā citiem, lai iepazītos ar jebkādiem tekstiem. Vēl atceros, ka nepatika diktāti, jo skaidri zināju, ka nevarēšu gūt labus panākumus. Manis audzināšana vairāk bija mammas rokās, bet jāsaka godīgi – viņa bija ļoti saprotoša un attieksme bija mierpilna. Attiecībā uz atzīmēm nejutu nekādu spiedienu. Mamma drīzāk reizi pa reizei deva padomu: atpūties, paliec mājās. Bet es biju diezgan apzinīga. Likās – darīšu, cik varēšu, ja nesanāks, vismaz būšu centusies. Lielākoties tāda ir mana attieksme arī, ejot cauri dzīvei.
Lai gan viegli nebija, pamatskolu pabeidzu. Tālāk jau bija vieglāk, jo varēju izvēlēties savu ceļu. Šobrīd strādāju SIA “Kurzemes mediji”, vairāk esmu tehniska rakstura darbinieks. 2020. gadā uzsāku studijas Rīgas Stradiņa universitātē, programmā “Māszinības”. Esmu ieguvusi sertifikātu par tiesībām veikt pedagoģisko darbību, kā arī vadīt nometnes bērniem.
 

Atbalsta pasākumi izglītojamiem ar valodas traucējumiem

Avots: Ministru kabineta noteikumi Nr.556 “Prasības vispārējās izglītības iestādēm, lai to īstenotajās izglītības programmās uzņemtu izglītojamos ar speciālām vajadzībām”.
 

UZZIŅAI
Kur saņemt informāciju un atbalstu?
/ Privātprakse “Soli pa solim” Rēzeknē, Jupatovkas ielā 3, e-pasts – solis_uz_prieksu@inbox.lv.
/ Audiologopēde Eva Balode Kuldīgā, Saldū, tālrunis – 26545212, e-pasts – kincaeva@gmail.com. Piedāvā arī mācību materiālus – macibumateriali.lv/autors/eva.
/ Vecāku grupas bērniem ar īpašām vajadzībām sociālajos tīklos, piemēram, “Mūsu īpašie bērniņi” vietnē “Facebook”.
 

Raksta autores: Ilze Šķietniece, Vita Pļaviņa, Izdevniecība Skolas Vārds

Foto: No personīgā arhīva
 

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Raksts sagatavots Latvijas valsts budžeta finansētās programmas “Atbalsts medijiem sabiedriski nozīmīga satura veidošanai latviešu valodā tematiskajās kategorijās” projekta “Iekļaujošā izglītība Latvijā. Kā ir patiesībā?” ietvaros. Projekta numurs 2022.LV/TMA/56.  Par raksta “Valodas traucējumus būtiski diagnosticēt pēc iespējas agrāk” saturu atbild Izdevniecība Skolas Vārds.