Kā panākt, lai reforma notiktu ne tikai “uz papīra”, bet arī realitātē

Noslēdzoties četrus mēnešus ilgajai rakstu sērijai par problemātiku Latvijas mazākumtautību izglītības iestādēs, organizējām diskusiju, kurā piedalījās nozares eksperti. Galvenais jautājums – kā panākt, lai reforma notiktu ne tikai “uz papīra”, bet arī realitātē.
 

Izdevniecības Skolas Vārds rīkotajā diskusijā piedalījās:

•  Latvijas Izglītības un zinātnes darbinieku arodbiedrības priekšsēdētāja vietniece Irina Avdejeva;

•  Izglītības un zinātnes ministrijas Izglītības departamenta vecākā eksperte Olita Arkle;

•  Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes komisijas priekšsēdētājas biedrs, bijušais Ādažu vidusskolas direktors Česlavs Batņa;

•  Latvijas Izglītības vadītāju asociācijas valdes locekle, Rīgas 40. vidusskolas direktore Jeļena Vediščeva;

•  Mazākumtautību izglītības padomes priekšsēdētājs, Rīgas Valsts klasiskās ģimnāzijas direktors Romāns Alijevs.

Rakstu sērijas tapšanas laikā viesojāmies skolās Liepājā, Ventspilī, Rīgā, attālināti sazinājāmies ar Rēzeknes un Daugavpils izglītības iestādēm. Mūsu novērojumi rāda, ka situācija izglītības iestādēs ir ļoti dažāda. Ir skolas, kur mācības jau tagad notiek lielākoties latviešu valodā, un ir arī tādas, kur jūtams – kaut vadība apgalvo, ka “viss notiek pēc noteikumiem”, patiesībā tā nav. Mūsuprāt, izmaiņas notiks tikai tad, kad skolotājiem, skolēniem un vecākiem būs apziņa, ka valsts valodu vienkārši ir nepieciešams prast. Kā to panākt?

Jābūtības forma ir viens, bet – kā to praktiski panākt?
 
Č. Batņa: Lielākā daļa krievvalodīgo ģimeņu jau kopš 24. februāra apzinās šo situāciju un paši sāk integrēties. Tā ir inteliģentā daļa. Taču mums jārēķinās, ka 5–10% kategoriski nostāsies pret. Viņi slavina to, kas tagad notiek Ukrainā. Pat nezinu, kādas metodes šajā gadījumā var izmantot. Jau agrāk esmu teicis, ka uzskatu – ja neesi piederīgs šai valstij, tad jādodas prom.
J. Vediščeva: Nesen kādā intervijā dzirdēju – pilsonība nav tikai valoda un kultūra, bet arī pieķeršanās. Lētākais paņēmiens, kā veicināt pieķeršanos valstij, ir personīgais piemērs. Piekrītu Batņas kungam, ka liela nozīme ir ģimenes nostājai, bet tikpat būtiska ir arī skolotāju rīcība. Ja mēs ar vecākiem un bērniem sarakstīsimies latviešu valodā, pienāks laiks, kad arī viņi mums atbildēs latviski. Savā skolā ilgu laiku esmu izjutusi vecāku nostāju: mēs atnācām uz mazākumtautību skolu, kāpēc jūs ar mums sarakstāties latviski? Daži citēja pat likumus, ka jānodrošina tulkojums. Šim periodam, par laimi, esam garām, un tagad mums neviens to vairs neprasa.

R. Alijevs: Pēdējos 20 gadus, kopš tiek realizēta bilingvālā izglītība, no pašvaldības puses ir bijusi liela kļūda uzskatīt: tā ir skolas darīšana. Izglītības politikai, kas atbilst valsts politikai, jābūt pašvaldības līmenī. Ja tas nesakrīt, veidojas tāda situācija, kāda ir Rīgā, Daugavpilī…

 

No tā izriet jautājums Izglītības un zinātnes ministrijai – kam tad būtu jākontrolē prasību izpilde?

O. Arkle: Mēs no IZM puses neveicam kontroli, bet monitoringu. Tas notiek jau kopš 90. gadiem. Monitorējot redzam pozitīvas lietas. Skolas ir atbildīgas. Piemēram, sākot bilingvālo apmācību, tām bija iespēja izvēlēties vienu no pieciem modeļiem. Ceturtais paredzēja, ka no 1. līdz 4. klasei visi mācību priekšmeti apgūstami mazākumtautību valodā. Mēs kā valsts devām šo iespēju, jo sapratām, ka sākumposmā var nebūt pedagogu, kas spēj kvalitatīvi mācīt [latviski]. Taču šis modelis izrādījās visnepopulārākais. Tas beidzās pats no sevis un diezgan ātri. Acīmredzot skolas saprata, ka šis nav īstais modelis, kā ieviest mācības bilingvāli vai latviešu valodā. Ar prieku konstatējam arī to, ka uz skolām ar latviešu mācību programmu nāk daudz skolēnu no mazākumtautību izglītības iestādēm. Īpaši daudz mazākumtautību skolēnu, kas sekmīgi iekļaujas, ir valsts ģimnāzijās.
 

Č. Batņa: Integrācija daudz smagnējāk notiek skolās, kurās ir tikai mazākumtautību programmas. Ja nebūtu Ukrainas kara, mēs no šīs bedres tā arī neizrāptos ārā. Tāpēc “paldies” Krievijai, kas parādīja savas vērtības. Ļoti liela daļa sabiedrības saprot, ka tās nav pieņemamas. Iedzīvotāju attieksmi pret Krievijas īstenoto agresiju parāda arī vēlēšanu rezultāti.

Iepriekš uzvarēja “Saskaņa”, bet šobrīd Rosļikovs (Aleksejs Rosļikovs, 14. Saeimas deputāts, ievēlēts no partijas “Stabilitātei!” – I.Š.) ar savām deviņām vietām [Saeimā] ir mazākumā. Tajā pašā laikā gribu uzsvērt, ka mums arī pret krievvalodīgo sabiedrības daļu jāsaglabā cieņpilna attieksme. Tādēļ uzskatu, ka lēmums pēc četriem gadiem neļaut kā otro svešvalodu izvēlēties krievu valodu nav pareizs. Gribu dzirdēt arī IZM trīsgades plānu, kā sagatavos aptuveni 400 citu valodu pedagogu. Mēs atkal sākam būvēt māju, uzbūvējam jumtu, bet pamatu nav!
R. Alijevs: Mums ir jāanalizē, kādēļ esam tādā strupceļā ar skolotājiem. Līdz galam pragmatiski nav izveidots ne vidusskolu, ne pamatskolu tīkls. Ja arī turpmāk uzturēsim tik daudz skolu ar ļoti mazu skolēnu skaitu…
J. Vediščeva: …un zemu izglītības kvalitāti…
R. Alijevs:…tad tiešām zaudēsim laiku un būsim spiesti tikai attaisnoties. Ja Rīgā ir skola, kurā mācās 300 audzēkņu, tas nav pareizi. Ko varam gaidīt no skolas, kur latviešu valodas eksāmenos ir ļoti zems iegūto procentu skaits? Nav pareizi, ja vidusskola nevar nodrošināt laboratorijas un visus nepieciešamos apstākļus pētījumu un praktisko darbu veikšanai.

 

I. Avdejeva: Nevar viennozīmīgi pateikt, ka visas mazās skolas ir ar zemu izglītības kvalitāti un slēdzamas. Noteikti jāvērtē, lai nav tā, ka pēc skolas slēgšanas netiek nodrošināta izglītības pieejamība un bērniem uz izglītības iestādi jābrauc ilgāk par stundu. 1. – 6. klašu posmā skolai jābūt pieejamai pēc iespējas tuvāk mājām.
Mēs daudz runājam par to, kā novērtēt skolas – akreditācijā, pēc centralizēto eksāmenu rezultātiem –, bet jautājums ir par to, ko tālāk darām ar šo novērtējumu. Tas ir tāpat kā pateikt skolēnam “sēdies, divi”, bet nekādu atbalstu nesniegt.

Piemēram, Nīderlandē tiek doti nepieciešamie resursi un termiņš, kurā problēmu novērst. Ja tas neizdodas, domā, vai nepieciešama direktora vai pašvaldības izglītības speciālista maiņa, vai arī skolas slēgšana.

Daugavpils Izglītības pārvaldē norādīja: šobrīd vismaz 14% skolotāju vajadzētu papildināt valsts valodas zināšanas. Avdejevas kundzes teiktais liek domāt, ka nepietiek pakratīt ar pirkstu un pateikt, ka “pie jums viss ir slikti”. Tā vietā nepieciešams sniegt atbalsta instrumentus.

I. Avdejeva: Pedagogi, kuriem nav pietiekamas latviešu valodas prasmes, bija un aizvien ir. Ir arī tādi skolotāji, kas saprot latviešu valodu, bet viņiem bail runāt. Vairāki pedagogi ir vērsušies pie mums arodbiedrībā. Viņi stāsta, ka gatavi paši finansēt kursus, lai apgūtu valodas prasmes, bet lūdz palīdzēt atrast tādus, kas ir kvalitatīvi. Domāju, ka šeit vajadzētu novirzīt, piemēram, projektu līdzekļus.
 

Mazākumtautību bērni nesapratīs tur izmantoto leksiku. Vara un finansējums ir valsts un pašvaldības politiķu rokās.
O. Arkle: Jūs, Romān, ļoti labi zināt situāciju un to, kas attiecas uz autortiesībām. Tas ir bijis digitalizācijas šā brīža kavēklis. Bet gribu uzsvērt, ka, piesaistot Eiropas struktūrfondu finansējumu, tiks ieguldīts ļoti liels darbs, lai visus mācību materiālus digitalizētu. Ļoti labi materiāli nāk arī no pašām izglītības iestādēm.
R. Alijevs: Par 7. klasi man galva nesāp. Bet, ja 1. un 4. klasei no 1.septembra nebūs pieejami mācību līdzekļi, būs nepareiza attieksme pret pašu reformu.

To pašu jau šobrīd redzam saistībā ar projektu Skola2030. It kā doma laba, bet nav mācību līdzekļu, tāpēc skolotāji pauž neapmierinātību.

R. Alijevs: Ja nebūs mācību līdzekļu, skolotāju vidū būs izdegšanas gadījumi, būs liela slodze skolu vadībai, būs nepatīkamas situācijas komunikācijā ar vecākiem utt. Tāpēc labi, ka problēma tiek aktualizēta jau tagad. Vēl ir laiks, lai ministrija rīkotos – spertu konkrētus soļus, lai organizētu darbu un pilnvērtīgi sagatavotos nākamajam mācību gadam. Svarīgi arī atbalstīt skolotājus un iedot viņiem interaktīvās, skārienjutīgās tāfeles, lai bērniem būtu interesanti mācīties.
J. Vediščeva: Ļoti daudz un labus materiālus piedāvā Latviešu valodas aģentūra. Skolas, kas domā par pāreju uz mācībām latviešu valodā, noteikti var izmantot rubriku “Māci un mācies latviešu valodu”. Tur atrodami materiāli, kurus var izmantot, sākot no piedzimšanas līdz pat pensijas vecumam. Taču tie šobrīd nav veidoti tā, lai skolotājs varētu uzreiz izmantot klasē.
I. Avdejeva: Tas, manuprāt, ir viens no atslēgas jautājumiem – lai skolotājiem būtu pieejami kvalitatīvi metodiskie materiāli, kā strādāt, lai informācija nebūtu jāmeklē. Šovasar Valsts izglītības satura centrs prezentēja projekta Skola2030 ietvaros izveidotos materiālus. Platformā skolo.lv ir ievietoti e-kursu paraugi, bet vēl 1. jūnijā nebija izstrādāts neviens mācību materiāls latviešu valodas apguvei mazākumtautību skolās no 1. līdz 9. klasei.
O. Arkle: Latviešu valodas aģentūra jau kopš 1995. gada ir mācījusi un latviešu valodas apguvei gatavojusi 20 000 pedagogu. Arī šobrīd tā pedagogiem nodrošina latviešu valodas kursus. Tad nevaram teikt, ka esam tur, kur esam, ka mums kaut kā trūkst.

Bet tikko bija komentārs, ka latviešu valodas kursiem ir zema kvalitāte. Nezinu gan, vai runa ir tieši par Latviešu valodas aģentūras rīkotajiem.

O. Arkle: Man šādas informācijas nav. Tieši pretēji.
R. Alijevs: Tie kursi, ko organizē Latviešu valodas aģentūra, ir ļoti augstā līmenī. Bet ne visi varēja iziet tieši šos kursus. Bija arī citi piedāvājumi.

 

J. Vediščeva: Labs indikators, kas parāda kursu neefektivitāti ilgtermiņā – atnāk Valsts valodas centra inspektors, izrunājas ar pedagogu, novērtē, ka valodas zināšanas nepieciešams uzlabot. Skolotājs aiziet uz kursiem, pamācās, pēc trim mēnešiem valodas inspekcija konstatē – ir daudz labāk. Bet pēc gada ir tie paši vēži, tikai citā kulītē. Ja pedagogs necenšas pilnveidot savu valodu un aiz aizvērtām durvīm nestrādā latviešu valodā, riņķa dancis sākas no jauna! Un tā tas būs bezgalīgi.

Tas ir stāsts par apziņu un izpratni, ko apspriedām pašā sākumā.

Č. Batņa: Šajā gadījumā pedagogam ir jāpasaka: vai esi gatavs gada laikā iemācīties šo valodu? Ja neesi, tad – paldies.
R. Alijevs: Bet, ja mēs neoptimizēsim skolu tīklu, tos 14%, kas nelieto latviešu valodu, nebūs, ar ko aizvietot.

Gan skolās, gan pašvaldībās un Valsts valodas centrā norāda, ka valsts valodas nezināšana lielākoties ir gados vecāku pedagogu problēma, taču jaunie skolotāja profesiju izvēlas maz un strādāt uz skolu nāk reti. Līdz ar to skolotājus ar sliktām valsts valodas prasmēm vadība vairās atlaist no darba, jo gluži vienkārši nav, kas strādā. Vai skolu tīkla sakārtošana tiešām varētu būt risinājums, lai izglītības iestādes nodrošinātu ar pedagogiem?

I. Avdejeva: Lai atrisinātu problēmu, ir jāatrod spēka pielikšanas punkts. Tas ir punkts, kur vajag vismazāk spēka, bet kas atrisina visvairāk problēmu. Lai piesaistītu jaunos skolotājus un direktoriem būtu iespēja veikt atlasi, pirmkārt, jābūt konkurētspējīgam atalgojumam. Starptautiskie pētījumi rāda, ka skolotāji darbu izglītības iestādēs pamet tādēļ, ka pieaugusi darba spriedze, intensitāte. To var attiecināt arī uz Latviju. No OECD pētījuma – optimāla skolotāja darba slodze nav lielāka par 22 kontaktstundām, 7 stundām, kas paredzētas, lai gatavotos, 4 stundām – vērtēšanai un atgriezeniskajai saitei, 3 – administratīvajam darbam. Dokumentos tas ir nostiprināts, jautājums, vai būs politiskā griba to īstenot.
R. Alijevs: Par pedagogu trūkumu visiem, tajā skaitā politiķiem, jau ir apnicis runāt. Bet problēmu risināšanu nevar atlikt uz 2025. vai 2027. gadu! Tas bija jādara jau vakar. Tas ir sistēmisks un politisks jautājums, kas jārisina valstij, pašvaldībām, tad skolas nebūs situācijas ķīlnieki.

Tātad tiem pedagogiem, kas nevar valodu iemācīties, vajadzētu vienkārši ļaut aiziet no darba?

J. Vediščeva: Arī pedagogu saimei savā starpā ir jāintegrējas. Es piedāvāju vienu “pumpaino ideju”, kā man patīk teikt. Skolotāji, sazinoties savā starpā, bieži vien “vārās savā sulā”, tāpēc ļoti svarīgi būtu, lai ar mums runātu, piemēram, blakus esošās latviešu skolas tā paša mācību priekšmeta speciālists. Bet tas prasa papildu darbu! Un šeit mēs atduramies pret pārslodzi. Iespējams, varētu būt mācīšanās konsultanti. Pašvaldībām ir jādomā, kā šos cilvēkus tīklot un finansiāli atbalstīt.
O. Arkle: Pašvaldības tiek aicinātas ieviest metodiķi un metodiskā darba jomas speciālistu, kurš strādā ar skolām.
J. Vediščeva: Draudzēšanās starp pedagogiem ir vajadzīga mazās kompānijās. Ja sanāk 30 cilvēki, lielākā daļa netiek pie runāšanas. Katram ir jābūt savai slavas minūtei, kad viņš runā un ir dialogā!

Politologs Juris Rozenvalds norādīja, ka, iespējams, vajadzīga vērienīgāka skolu reforma, jo tagad iznāks, ka ir “latviešu latviešu skolas” un “krievu latviešu skolas”. Kā vērtējat šo ierosinājumu? Ja neatbalstāt, tad – kā panākt, lai novērstu šāda veida segregāciju?

Č. Batņa: Beigsim melot sev – mums tā būs! Ja mazākumtautību skola sāks īstenot izglītības programmas tikai latviešu valodā, to tik un tā uzskatīs par mazākumtautību skolu. Tam ir tikai viens drastisks risinājums – skolu tīkla vispārēja reorganizācija.
J. Vediščeva: Vienā naktī šiem bērniem latviešu valoda nekļūs par dzimto. Segregācija īpaši krasi izpaudīsies pirmos sešus gadus – kamēr nākamā gada 4. klase pabeigs 9. klasi. Visi zinām, cik skarba ir vēsturiskā pieredze, ģenētiskā atmiņa. Ja prātā iesēdies, ka šī skola kādreiz bija mazākumtautību, tad vēl pēc 20 gadiem iesim garām un teiksim, ka tā ir mazākumtautību skola.
R. Alijevs: Bet valsts ģimnāzijās jau tagad mācās bērni no mazākumtautību skolām. Un daudz!
J. Vediščeva: Nebūs tā, ka visas latviešu skolas atpletīs rokas un teiks: krievu bērni, nāciet pie mums! Tā ir mazliet utopiska doma.
R. Alijevs: Jāaudzina iecietība.
J. Vediščeva: Mans bērns mācījās latviešu pamatskolā un vidusskolā. Esmu bezgalīgi pateicīga Andreja Pumpura 11. pamatskolai, ka deviņu gadu laikā viņai nevienu reizi neatgādināja, ka ir krieviete. Plašajā dzīvē viņa devās, jau apzinoties, ka ir Latvijas daļa, palikdama krieviete. Bet neliegsimies, ka ir arī tādas skolas, kur bērns jau pirmajā klasē vecākiem pasaka: tu ar mani skolā krieviski nerunā, jo es kautrējos. Esmu pārliecināta, ka būs arī latviešu vecāki, kas, pat dzīvojot viena kvartāla attālumā, ne par kādu naudu nevedīs savu bērnu uz skolu, kas agrāk bija mazākumtautību. Katrai skolai ir sava reputācija.
Jādomā arī par to, lai mūsu “mīļais paradums” salīdzināt skolas pēc eksāmenu rezultātiem šobrīd vienā maisā nesaliktu krievu skolas, kas pāriet uz latviešu valodu, un latviešu skolas. Būs pārejas periods, kurā mēs ļoti krasi atšķirsimies. To jau tagad var redzēt vidusskolas posmā. Ir mazākumtautību skolas, kuru audzēkņi 12. klasē parāda ļoti labus rezultātus, bet ir arī tādas, kur vidējais vērtējums ir tikai 12%.
O. Arkle: Te es gribētu minēt ļoti labu piemēru – Alijeva kunga vadīto skolu, kas ir vienīgā valsts ģimnāzija, kur īsteno mazākumtautību programmu. Tas ir prasījis ļoti ilgu laiku, un skolā jau sen vairs neīsteno mazākumtautību programmu ierastajā nozīmē.
R. Alijevs: Mums jau no 7. klases ir tikai latviešu programmas, un latviešu bērnu mums ir aptuveni 30%.
J. Vediščeva: Romāns uz šo rezultātu gāja 25 gadus. Tas nozīmē, ka arī pārējiem ceļš būs ilgs un ne rožu lapiņām kaisīts! Noteikti būs daudz provokāciju.
Č. Batņa: Par piemēru ņemot Daugavpili – ja tur vadība paliks tā pati, kas šobrīd, šī reforma notiks ļoti smagi. Nespiedīs jau skolotājus!
J. Vediščeva: Vajag ne tikai spiest, bet dot iespēju pieķerties un saprast, ka esi valsts daļa.
Č. Batņa: Nu, beidziet! Ja vadītājs pasaka, ka Krima ir Krievijas sastāvā…
J. Vediščeva:… tad man ir jautājums – ko viņš dara vadītāja amatā?

Viesojoties skolās, redzējām – kopējā noskaņa ļoti atkarīga no direktora, cik viņš ir lojāls valstij.

Č. Batņa: Izglītības iestādes vadītājam ir jābūt lojālam valstij!
J. Vediščeva: Es jūsu teikto pārfrāzēšu – svarīgi ir tas, cik daudz izglītības iestādes vadītājs pats rāda piemēru, kā būtu jābūt.

Vēl novērojām – pat ja stundas notiek valsts valodā, starpbrīžos mazākumtautību skolās bērni un skolotāji bieži savā starpā runā krievu valodā. Vai šāda prakse ir saglabājama?

J. Vediščeva: Atcerēsimies Krievijas impēriju, kurā pēc 1905. gada aizliedza runāt citās valodās, izņemot krievu. Teiksim atklāti, mīlestību uz krievu valodu tas neveicināja. Jāsaprot, ka pārejas procesam jānotiek ļoti dabiski un pieejai jābūt diferencētai. Ja iestādes vadītājs ieies 1. klasē un latviski teiks “Labdien!”, bērniem sasveicināšanās automātiski aizies latviešu valodā. Ja skolotājs starpbrīdī mēģinās ar bērnu runāt latviski viņa spēju robežās, arī viss notiks. Bet situācijā, kad bērns pie manis vēršas pēc palīdzības, nav īstais brīdis viņam mācīt latviešu valodu. Es taču neteikšu: “Tu man tagad pastāsti latviski, kas ar tevi notika!”
Č. Batņa: Ādažu vidusskolā no vadības puses skolotājiem bija uzstādījums: publiskās telpās, piemēram, ēdnīcā, gaiteņos, ar bērniem runājiet latviešu valodā.
R. Alijevs: Mums arī ir tāpat.
Č. Batņa: Tāpēc uzskatu, ka skolas vadībai ir diezgan liela nozīme. Ja tā ies ar uzstādījumu par latviešu valodas lietošanu, viss būs kārtībā. Pedagogi sapratīs, ka pa vecam vairs nevar un jāsāk mācīties dzīvot pa jaunam.

Reforma paredz iespēju fakultatīvi apgūt mazākumtautības tradīcijas, kultūru un vēsturi. Batņas kungs sākumā minēja piemēru par latviešu bērniem, kas dzīvo Anglijā un ātri iemācās runāt angļu valodā. Tajā pašā laikā mums ļoti nepatīk, ja šie bērni, atbraucot uz Latviju, runā angliski. Kā atrast līdzsvaru starp to, lai cilvēks saglabātu savu nacionālo identitāti un vienlaikus justos piederīgs valstij, kurā dzīvo? Vai vispār vajag saglabāt to sakņu sajūtu?

R. Alijevs: Tā ir katras ģimenes izvēle. Protams, interešu izglītībā var piedāvāt krievu valodas, literatūras, teātra nodarbības. Cilvēks, kas saprot savas kultūras vērtības, mācās cienīt arī citas tautas kultūras vērtības.
Č. Batņa: Ir tikai normāli to visu piedāvāt interešu izglītības veidā. Tas parāda mūsu cieņu, toleranci. Ja šāda attieksme būs no valsts un skolas, pāreju uz mācībām valsts valodā ģimenes uztvers pozitīvāk.
R. Alijevs: Attieksme ir atkarīga no ģimenes vēstures. Man, piemēram, visi bija represētie, tāpēc es to visu dažreiz uztveru pārāk emocionāli.
J. Vediščeva: Man ļoti patīk Knuta Skujenieka vārdi: “Tikai saknes nezaudē!” Atbildība par identitātes saglabāšanu ir jāuzņemas ģimenei. Pumpura skolā nebija fakultatīvu nodarbību, un mēs strādājām mājās, lai bērns krieviski lasītu, rakstītu.
 

O. Arkle: Mēs dzīvojam demokrātiskā valstī. Piekrītu, ka neviena valoda nevar būt diskriminēta. Mūsu pieeja, veidojot jauno sistēmu, ir tāda, ka no formālās izglītības mazākumtautību valoda tiek pārcelta uz neformālo. Mēs jau analizējam šā brīža situāciju. Papildu tam, ko mazākumtautību valodu, kultūru, mākslu apguvē nodrošinām formālajā izglītībā, neformālajā vēl izvēlas 14%. No 2023. gada pieprasījums varētu pieaugt trīs reizes. Šo procesu plānojam kopā ar pašvaldībām. To varēs piedāvāt katra izglītības iestāde atsevišķi vai arī vairākas kopā, ja, piemēram, bērns gribēs apgūt romu, baltkrievu vai ukraiņu valodu. 

R. Alijevs: Kādreiz mums bija daudzvalodu nodarbības, kurās iekļāvām ebreju, poļu, ukraiņu, baltkrievu un citas valodas, lai visi saprastu, ka dzimtā valoda nav tikai krievu. Domāju, šobrīd vajadzētu uzsvērt to, ka Latvijā pārstāvēts ļoti daudz kultūru, īpaši izceļot ukraiņu valodu un kultūru. Varētu ieteikt visām skolām organizēt atbalsta dienas Ukrainai. Tas ģimenēs mazinās citādo noskaņu…
J. Vediščeva: Liela nozīme ir arī mediju saturam. Ar prieku skatījos raidījumu “Īstās latvju saimnieces”, kur viena no dalībniecēm bija baltkrieviete. Bet, kad noskatījos Latvijas veiksmes stāstus, kas bija veidoti par godu Latvijas simtgadei, man sāpēja sirds – kur ir cittautieši? To, ka esam dažādi, nevajadzētu slēpt.Es esmu Latvijas krieviete un ar to lepojos. Mani senči jau 300 gadu kā Latvijā.
R. Alijevs: Jeļena ir krievu izcelsmes latviete, es esmu azerbaidžānis, bet tik un tā latvietis, Česlavam ir poļu, baltkrievu saknes. Mums visiem, kas dzīvo Latvijā, jābūt latviešiem, lai arī kāda būtu izcelsme. Citādi visu laiku, kad ir runa par latviešiem, nelatvieši sēž mierīgi un domā, ka tas uz viņiem neattiecas. Esmu šo jautājumu aktualizējis arī sarunā ar Valsts prezidentu.

Tas atgādina situāciju saistībā ar ukraiņiem. Kad pirmoreiz gatavoju materiālus par kara bēgļiem no Ukrainas, jautāju – vai varu lietot vārdu “ukraiņi”, jo ne visi taču pēc izcelsmes ir ukraiņi. Tad man skaidroja: Ukrainā tā nešķiro, viņiem ukraiņi ir visi valsts iedzīvotāji.

I. Avdejeva: Manas saknes arī ir ļoti raibas, ģenētiski manī rit krievu, baltkrievu, poļu, ukraiņu asinis, bet pati jūtos latviete. Esmu mācījusies latviešu skolā un mani draugi vienmēr ir bijuši latvieši. Bērnībā dzīvoju laukos, un latviešu skola atradās trīs kilometrus no manām mājām, bet krievu – desmit. Vecāmamma praktisku apsvērumu dēļ nolēma, ka jāiet skolā, kas atrodas tuvāk. 1. klasē sāku mācīties, vispār nezinot latviešu valodu. No savas pieredzes varu teikt, ka sākumā ir grūti, tāpēc svarīgi, lai būtu atbalsts. Raudāju, kad mani atstāja pēc stundām mācīties lasīt. Visi pārējie bērni gāja mājās, man vajadzēja iet pēc tam – vienai. Bet šobrīd saku paldies tiem skolotājiem, kas ar mani strādāja.
 

Raksta autores: Ilze Šķietniece, Vita Pļaviņa, Izdevniecība Skolas Vārds
Foto: Aigars Jansons

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Raksts sagatavots Latvijas valsts budžeta finansētās programmas “Atbalsts medijiem sabiedriski nozīmīga satura veidošanai un nacionālās kultūrtelpas stiprināšanai latviešu valodā” projekta “Analītisko rakstu sērija “Mazākumtautību skolēnu integrācija. Kas notiek skolās”” ietvaros. Projekta numurs 2022.LV/NMA/37. Par diskusijas “Kā panākt, lai reforma notiktu ne tikai “uz papīra”, bet arī realitātē” saturu atbild Izdevniecība Skolas Vārds.