Iekļaujoša izglītība vēl ir bērna autiņos

20.02.2022

Latvijā ar iekļaujošu izglītību iet kā pa celmiem ar dažiem veiksmes stāstiem. “Uz papīra valstī sen jau visiem ir skaidrs, kas ir iekļaujoša izglītība, taču tas ir nihilisms, ja tiek rakstīts kas tāds, kam paši nemaz netic un pat necenšas ieviest. Tiek veikti pētījumi un piešķirti līdzekļi, bet daudzu gadu garumā nav notikušas būtiskas izmaiņas. Tomēr pozitīvi, ka pamazām saprašana rodas,” stāsta Latvijas Bērnu labklājības tīkla (LBLT) pārstāve Daiga Eiduka. Ieskats diskusijā “Bērna ar papildu vajadzībām iekļaušana izglītības iestādē”.

Jautājumu ir daudz, bet uz visiem nesaņem atbildes

Diskusijas moderators ‒ invalīdu un viņu draugu apvienības “Apeirons” vadītājs  Ivars Balodis mudina vecākus dalīties ar savu pieredzi un joprojām neatbildētajiem jautājumiem.

Lindas meitai ir alerģiska reakcija uz pārtiku un piedzīvota anafilakse, kas ir dzīvībai bīstams stāvoklis. Pēc ārstu rekomendācijas vienmēr līdzi ir jābūt adrenalīna pilnšļircei, kas ir injekcijas veida medikaments, lai sniegtu palīdzību krīzes situācijā. Izglītības iestādē saskārusies ar asu reakciju un meita nosaukta par problēmbērnu, pedagogi pat draudējuši ar aiziešanu no darba. Kā secina Linda,  personālam nav zināšanu, kā rīkoties arī vienkāršās situācijās, nav zināšanu par alergēniem produktiem. Viņa saskārusies arī ar citu vecāku mobingu un aicinājumu mainīt izglītības iestādi. “Neuzskatu, ka bērns ir jāizolē tikai tāpēc, ka izglītības sistēma nav gatava šādiem bērniem. Lielākais absurds, ka man jācīnās par sava bērna drošību, dzīvību un izglītību, kas citiem ir pašsaprotama lieta,” stāsta Linda un atklāj, ka Bērnu Klīniskās universitātes slimnīcas (BKUS) mediķi piedāvājuši novadīt apmācību šajā pirmsskolas izglītības iestādē (PII), pedagogi ir kļuvuši pretimnākoši, bet jaunā sieviete nevēlas, ka arī nākotnē bērns varētu izjust mobingu tikai tāpēc, ka nav tāds kā visi citi bērni.

Linda diskusijas laikā cer saņemt atbildi uz jautājumu, vai valstī ir vadlīnijas, pasākumi, kas sagatavo pedagogus bērniem ar papildus vajadzībām?

Evitai un Andrim ir sešgadīgs bērns, kuram ir bērnības autisms. Pirmajā bērndārzā tika piešķirts asistents jeb skolotāja palīgs, jo bērnam bija tendence citus pagrūst, kas var radīt apdraudējumu. Taču, pārejot uz specializēto bērnudārzu, ne PII, ne pašiem neizdevās atrast asistentu, tādēļ bija aizliegums apmeklēt PII, lai gan bija jāuzsāk obligātā izglītības apguve. “Bērniem ar šo diagnozi ir nepieciešams socializēties, taču praktiski četrus mēnešus nevarēja iegūt izglītību. Ieguldītie līdzekļi terapijai vairāku gadu garumā un panāktais tika zaudēts. Patlaban gan situācija ir atrisināta, izstrādāts mācību plāns utt., tomēr nevienā no izglītības iestādēm nejautāja, kā mēs tiekam galā ar problēmām. Saprotu arī to, ka asistentu trūkst un viņiem netiek sniegts vajadzīgais atbalsts, jo pārsvarā veic tikai pieskatītāja funkcijas. Katru gadu viņi mainījās, jo pietrūka arī vajadzīgo zināšanu, lai izprastu, ko un kā darīt dažādās situācijās, tas veicina viņu izdegšanu. Arī asistentu atalgojums ir niecīgs, mēs no saviem līdzekļiem maksājām 300 eiro par ceļa izdevumiem,” stāsta zēna mamma. Evita un Andris vēlas uzzināt,  kāda patlaban ir situācija valstī un iespējas sniegt nozīmīgāku atbalstu asistentiem, lai viņi strādātu ar sarežģītajiem bērniem.

Bet otras Evitas bērnam ir veselības traucējumu kopums un smagākais ir epilepsija. Bieži ir uzmanības trūkums, bet brīžiem apziņas traucējumi, kas traucē mācību procesā virzīties uz priekšu, jo rodas pārrāvumi. Tā kā mediķu atzinumā nav atzīmes par īpašo kopšanu, tad netiek pie asistenta. Evita jautā, kā viņai rīkoties un pierādīt, ka asistents ir būtiski nepieciešams, jo uz notiekošo ar bērnu ir laicīgi jāreaģē? Viņa arī norāda, ka atzinums top formāli, pat neredzot bērnu realitātē. Lielākās bažas ir par turpmāko, kad būs jāuzsāk skolas gaitas, tāpat par drošību nākotnē.

I. Balodis atgādina dzirdētu frāzi: asistents ir pieejams, bet nav piekļūstams.

Irmgardes meitai patlaban ir pieci gadi un konstatēti autiskā spektra traucējumi, bet jau no 11 mēnešu vecuma ir pirmā tipa cukura diabēts. 3,5 gadus apmeklē privāto izglītības iestādi un viņu pieredze savā ziņā ir veiksmes stāsts, jo ir lieliska skolas vadības attieksme un skolotājas ir gatavas mācīties. Izdevies piesaistīt arī BKUS Bērnu atbalsta fondu un ir nodrošināta glikozes monitorēšanas sistēma, ģimene piedalās arī ar līdzfinansējumu (ap 1000 eiro mēnesī), lai nodrošinātu nepieciešamo terapiju, psihologa un terapeita konsultācijas, asistenta pakalpojumus.

Kā atzīst Irmgarde, viņu ģimenes priekšrocība, ka dzīvo Rīgā un viens no vecākiem ir labi situēts, tas nenoliedzami dod lielākas izvēles iespējas, taču vienam visu laiku ir jākomunicē ar dažādām institūcijām. “Pārāk daudz ir apstākļu sakritība, nevis sistemātisks atbalsts. Diemžēl PII tam nebija gatavas, jo nav izveidota sistēma un netiek piedāvāti jau gatavi risinājumi. Rodas sajūta, ka esam pirmatklājēji, kuriem pasaules vēsturē ir pirmais bērns ar īpašām vajadzībām, jo paši meklējam risinājumus, zvanām, domājam. Atbilžu vietā visbiežāk atsūta saiti uz Ministru kabineta noteikumiem. Kas tiek darīts, lai efektivizētu pakalpojumu saņemšanu?” jautā Irmgarde.

Jana ir 4 bērnu mamma un vienam bērnam ir kustību traucējumi. Līdz šim bijusi laba pieredze, bet ir jautājums, kas notiks pēc pamatskolas beigšanas, jo izvēlētajā profesionālās izglītības iestādē ir vides nepieejamība un jautājuma skaidrošanai ieteikts vērsties Izglītības un zinātnes ministrijā. “Vai tas ir normāli, ka tas jādara vecākiem? Pie kā jāvēršas, lai bērns varētu iegūt tādu profesiju, kas interesē un patīk?” vaicā Jana.

Pedagogus var motivēt ar iedrošinājumu un zināšanām

Liāna Velka izveidotajā Velku biedrībā organizē atbalsta grupas, kas sniedz emocionālo atbalstu vecākiem, kuri audzina bērnus ar funkcionāliem traucējumiem. Viņa arī iesaka vairākas grāmatas, kurās skaidrota mieru saglabājošā pedagoģiskā pieeja un struktūrā balstītās metodes. “Ja trūkst vajadzīgo metožu, tad cenšamies atbrīvoties no atbildības un to uzveļ tiem, kas to vismazāk spēj uzņemties – vecākiem, politiķiem, kultūrai un visbeidzot bērnam, ar kuru strādā. Pedagogam ir jāuzņemas atbildība par to izglītojamo uzvedību un reakcijām, ar kurām viņš strādā. Ja pedagogs vēlas, lai viņam izdodas, kā arī izvairīties no bezspēcības, viņam ir jānoskaidro, kā rīkoties. Jāizmanto metodes un paņēmieni, kas darbojas,” iesaka L. Velka.

Moderators secina, ka visgrūtāk ir panākt visu iesaistīto pušu sadarbību, jo tas saistīts ar sabiedrības attieksmi un briedumu, bet esam tikai ceļa sākumā, lai arī par iekļaujošu izglītību runā vairākus gadu desmitus.

Kā stāsta Mārupes pamatskolas direktore Sigita Sakoviča, skolā mācās 786 skolēni, pirmskolā –105, ir  3 speciālās pamatizglītības. 11 gadu laikā veikts mērķtiecīgs darbs, lai skolā īstenotu iekļaujošu izglītību. Patlaban pieejamie resursi ir direktora vietnieks speciālās izglītības jomā, 2 psihologi, 2 speciālie pedagogi, 2 pedagogi, kuri strādā individuāli ar 58, 59 programmu bērniem, 3 logopēdi, fizoterapeits, 7 skolotāju palīgi/asistenti.

“Viena no Rīgas un Pierīgas skolu problēmām varētu būt lielais skolēnu skaits. Manuprāt, valstiskā līmenī pēc iespējas ātrāk būtu jānodrošina sākumskolas klasēs otrs pedagogs jeb skolotāja palīgs, kas ir ļoti liels atspaids un tādējādi dažādas lietas ir vieglāk risināmas. Bērnam pat nav nepieciešams asistents, ja ir otrs cilvēks klasē. Iekļaujoša izglītība ir dārga un to nevar atrisināt tikai un vienīgi pašvaldības,” stāsta S. Sakoviča. Atceroties, kā pirms 11 gadiem atnāca mamma un lūdza uzņemt skolā bērnu ar Dauna sindromu, direktore teic, ka viņai vispirms bijušas cilvēciskas bailes un doma, ka nekas nesanāks. “Lai tomēr rastu risinājumu, jo viss ir iespējams, ir jānotiek sadarbībai starp skolu un vecākiem. Pedagogus var motivēt ar iedrošinājumu nebaidīties nezināt, kļūdīties, bet arī pašiem ir jābūt gatavībai meklēt atbalstu, apgūt zināšanas un veidot individuālus risinājumus,” pārliecināta S. Sakoviča un piebilst, ka pati meklējusi atbalstu BKUS, lai zinātu, kā palīdzēt bērniem ar cukura diabētu, kamēr valstī nav radīta kopēja sistēma dažādu gadījumu risināšanai.

Patlaban ir nepietiekošs valsts finansiālais atbalsts bērnu asistentiem, trūkst izglītotu asistentu, tāpat pastāv informācijas trūkums, trūkst praktisku vadlīniju un materiālu skolām, atzīst S. Sakoviča.

SIA CareLatvadītāja Gunta Ķilkute un viņas darbinieki sniedz asistenta pakalpojumus. Viņa stāsta, ka vecāki visbiežāk jautā viņiem, nevis valstiskām institūcijām, piemēram, vai bērnam vispār pienākas pakalpojums, kur vērsties, kas atbild par asistenta nodrošināšanu, kur tādu atrast u.tml.? No vecākiem tiek prasīts saprast sarežģītā juridiskā valodā uzrakstītus likumus un noteikumus, lai arī viņi nevar zināt, kurš no tiem attiecas uz viņu bērnu, bet ir privātās skolas, kurās nezina, kā nodrošināt ar asistenta pakalpojumu, kāda jāpilda līguma forma. “Skolu direktoriem nav atbalsta sistēmas un daudzi nezina, kur meklēt asistentu, tāpat ir nepieciešams attiecīgs atbalsts skolotājiem, jo nav praktisku zināšanu, bet ar bērnu ar īpašām vajadzībām pavada kopā vismaz 5 līdz 8 stundas dienā. Tajā pat laikā jādara viss, lai nebūtu atstumti arī citi bērni klasē. Skolotāji baidās uzņemties atbildību par cita cilvēka bērnu, ja neprot un nezina, kā rīkoties,” teic G. Ķilkute.

Privātās izglītības iestādes “Poga” direktore Kristīne Apse stāsta, ka viņas vadītajā bērnudārzā ir 4 bērni, kuriem ir asistenti, un ir vairāki bērni ar uzvedības grūtībām, valodas aizturi, bet medicīniski viņiem nav konstatētas diagnozes. “Tas liecina, ka vismaz no 1,5 gadu vecuma visiem bērniem būtu nepieciešams veikt skrīningu, lai, uzsākot bērnudārza gaitas, jau būtu atpazītas grūtības un noteikti tālākie ceļi, ko darīt katrā konkrētā gadījumā. Tā kā tas līdz šim valsts līmenī netiek darīts, tad patlaban diagnozes noteikšana aizņem apmēram pusgadu, kas vēlreiz norāda uz sistēmas nesakārtotību. Skolotājiem akūti pietrūkst stiprinājuma un sistemātiska atbalsta no pašvaldības un valsts puses,” secina K. Apse.

“Bērnu skaits ar komplicētām un hroniskām slimībām pieaug. Lielākā sāpe, ka katra ģimene ar savu konkrēto problēmu cīnās viena pati, tikpat grūti ir skolām, jo trūkst resursu un vajadzīgās izglītības. No savas puses sniedzam informāciju, kad uztraukties par simptomiem, kā reaģēt, apmācām, kā lietot medikamentus. Bieži vecāki ir gudrāki par pedagogiem, kas savukārt nav pedagogu vaina, bet izglītības sistēmas robs,” norāda BKUS bērnu alergoloģe un pulmonoģe Ineta Grantiņa un piebilst, ka risinājumiem ir jābūt sistēmiskiem un tos kopā jāizstrādā vairākām atbildīgajām ministrijām. BKUS jau patlaban piedāvā izglītojošas tiešsaistes lekcijas pedagogiem, kā rīkoties, kā lietot medikamentus u.tml. Viņasprāt, bailes var pārvarēt, ja iegūst vajadzīgās zināšanas.

Galvenās ir sarunas starp vecākiem un skolu vadītājiem

Izglītības kvalitātes valsts dienesta Kvalitātes nodrošināšanas departamenta vecākā eksperte Dace Saleniece norāda, ka diskusijā būtu jāpiedalās Valsts Izglītības satura centra pārstāvjiem, jo viņu pārziņā ir vadlīniju izstrāde un būtu arī jāapkopo informācija, kur meklēt atbalsta materiālus.

“Mēs skatāmies, kāda ir izglītības iestādes vadītāja un pedagogu izpratne par šiem jautājumiem. Galvenās tomēr ir sarunas starp vecākiem un skolu vadītājiem, bet kā dzirdēju, ja vecāki netiek uzklausīti, tad IKVD var iesaistīties, lai izvērtētu šo darbinieku profesionalitāti. Izglītības iestādē ir jābūt vismaz vienam cilvēkam, kurš ir izgājis pirmās palīdzības kursus un spētu sniegt palīdzību,” skaidro D. Saleniece.

“Nekas nesanāks, ja neiesaistīsies skolas administrācija un nebūs pozitīva attieksme. Iekļaujoša izglītība ir komandas darbs – vecāku un skolotāju,” teic Rēzeknes novada pašvaldības pārstāve Aija Dundure un dalās ar piedzīvoto.

“Kādam 1. klases skolniekam, kuram ir cukura diabēts un ik pēc pāris stundām nepieciešamība injicēt insulīnu, ko bērns pats nevar izdarīt, bija nepieciešama asistenta klātbūtne. Šajā un vēl citos gadījumos pēc likuma un noteikumiem viņam asistenta palīdzība nepienācās, un pēc Valsts kontroles norādījuma pašvaldībai nācās atmaksāt asistentam samaksāto atalgojumu, taču bērnam bija sniegta palīdzība. Patlaban, ja asistents reāli ir nepieciešams, vecākiem atliek vērsties skolas administrācijā un kopā ar pašvaldību tiek meklēti risinājumi,” norāda A. Dundure.

Latvijā ir speciālās izglītības attīstības centri

Tiesībsarga biroja pārstāve Laila Grāvere atzīst, ka diskusija ir par formālo un par faktisko vienlīdzību. Normatīvais regulējums ir pilnveidots, jo pieņemtie grozījumi Izglītības likumā un Vispārējās izglītības likumā konkretizē vienlīdzīgās iespējas un nosaka, kam un par ko ir jāgādā. Ir ieviesta bērnu no 1,5 līdz 3 gadiem attīstības izvērtēšana, ko dara ģimenes ārsts, tāpat, uzsākot obligāto izglītību, ir ieviesta bērnu attīstības un spēju izvērtēšana. Bērnus ar speciālām vajadzībām var izglītot speciālajā programmā vai vispārējā programmā ar atbalsta pasākumiem.

Ministru kabineta 277. noteikumi paredz, kā ir nodrošināma izglītojamā profilaktiskā veselības aprūpe gadījumos, ja bērnam ir alerģiska reakcija vai cukura diabēts (vai cita kāda hroniska saslimšana). Izglītības iestādes vadītājam ir jānodrošina atbalsta pasākumus saskaņā ar ārstējošā ārsta norādījumiem, tādēļ iestādē ir jābūt ārstniecības personai vai apmācītam darbiniekam, norāda L. Grāvere. Viņa arī skaidro, ka tāda atbalsta persona kā izglītības asistents ir tikai tiem bērniem, kuriem ir invaliditāte un īpašā kopšana. “Ir alternatīva – skolotāja palīgs. Ja nepieciešama īpašā kopšana, tad no valsts budžeta tiek finansēts izglītības asistents, bet citiem bērniem ir tiesības saņemt atbalstu no skolotāja palīga, kas ir tehniskais darbinieks. Viņa amata pienākumos ietilpst sniegt nepieciešamo medicīnisko palīdzību, palīdzēt apgūt mācību priekšmetus u.tml. Skolotāju palīgu nodrošina no dibinātāja līdzekļiem, bet katrā ziņā atrast šo atbalsta personālu nav vecāku pienākums un tādā veidā skolas savu atbildību noveļ uz vecāku pleciem,” skaidro Tiesībsarga biroja pārstāve un atgādina, kā savulaik vecākiem prasīja nodrošināt darba burtnīcas un mācību grāmatas.

L. Grāvere uzsver: “Vēl ir jātiek galā ar tādu fenomenu kā bailes, tāpēc arī esam tur, kur esam. Izglītības iestādes baidās no bērniem, kas ir atšķirīgi, vecāki neuzdrošinās sūdzēties, jo baidās no izglītības iestādēm. Latvijā ir speciālās izglītības attīstības centri, kur konsultē gan bērnus, gan vecākus, gan pedagogus, kā arī rīko izglītojošus pasākumus, tur atrodama dažāda veida informācija, grāmatas.”

Esam turpat, kur bijām

Diskusijas moderators I. Balodis vēlreiz uzrunā vecākus un aicina izteikties pēc dzirdētā. Jana Krūmiņa secina, ka realitātē turpat vien esam, kur pirms 10 gadiem, jo skolas nelabprāt vēlas uzņemt bērnus, ja viņiem ir atzinums ar īpašu koda numuru par mācību traucējumiem, vai arī skolu vadītāji nevar atrast atbalsta personālu. “Man kā vecākam nepalīdz e-pastā atsūtīta saite uz likumu, ja valstī nav konkrēta amatpersona ‒ cilvēka, kas uzklausa un risina pieminētos jautājumus. Nevaram mūžīgi maksāt juristiem, tērēt viena vecāka resursus un būt par kareivi, kas visu laiku par kaut ko cīnās, jo vēlamies taču dzīvot un ļaut dzīvot arī bērnam,” emocijas neslēpj četru bērnu mamma.

Arī Irmgarde piekrīt, ka cilvēkam bez priekšzināšanām un attiecīgām prasmēm ir ļoti grūti uzminēt, kur meklēt informāciju, kā arī izprast atbilstošāko likuma normu, tādēļ ir jārada iespēja saņemt atbalstu jebkuram, kam tas ir nepieciešams.

Ilze Brinkmane, e-laikraksts "Izglītība un Kultūra" (17.02.2022.), www.skolasvards.lv

Komentēt: