Krīzes laika atziņa: attiecības ir vērtība

19.04.2021

„Vieglums ir būtisks elements izglītības procesā, un to nedrīkst izlaist,” tā saka Cēsu Jaunās skolas direktors un skolotājs Ivo Rode. Viņš kļuva par skolas direktoru 2019. gada decembrī, un jau martā nāca pandēmija, kad bija jāsāk strādāt citādi. Direktors uzskata ‒ lai kādā formā, veidā, platformā, bet vajadzētu dibināt, saglabāt, uzturēt attiecības. Klausīties citam citā, stāstīt, sadzirdēt. Sarunāties vienkārši tāpat. Gatavojot uzdevumu skolēnam, zināt, kur viņš dzīvo, kā jūtas, cikos ceļas un ko darīs vakarā. 

Runājam ar jums attālināti, turklāt visai zīmīgā laikā – ir sācies pavasara brīvlaiks. Laikam jau ļoti gaidīts brīvlaiks.

To nevar noliegt. Tomēr šajā laikā viss notiek citādi. Ja agrāk darbs sākās un beidzās, tad tagad – ā, visi jau tāpat esam mājās, uztaisām sapulci septiņos vakarā. Esmu apslimis? Tas nekas, varu taču strādāt! Skolotāji jau ir apzinīgi, arī slimošanas laikā turpina gatavot stundas un tās vadīt, jo zina, ka attālinātā vielas apguve nerit tik raiti kā klātienē. Bet tā nav pareizi!

Jautājums, uz kuru ir jāatbild visai pasaulei – vai attālinātā darba dēļ mēs vairs nekad nevarēsim atslēgties, atpūsties?

Krīze radījusi skolotājiem papildu darbu un pilnīgi atšķirīgu realitāti. Vai skolotāji māk ar to sadzīvot, kā jūs to redzat?

Tiešām nav viegli. Visu šo laiku skolotājiem atkārtoju kādu gudrību: mazāk ir vairāk. Ko tas nozīmē? Noteikti nevajag censties izdarīt pilnīgi visu. Jo šobrīd nevar iemācīt visu to, ko gribētu, jāatstāj savi ļoti skaistie un plašie mērķi. Nevajag iedomāties, ka tas, kas notika klasē, stundā, visi ierastie noteikumi un apjomi tiek vienkārši pārlikti uz attālināto platformu. Tā nav! Tādēļ drīkst kaut ko atstāt aiz borta, pieļaut pašam sev, ka allaž paliks tēmas, kurās nevarēsi kopā ar skolēniem ieiet dziļumā. Labāk izvēlies vienu tēmu, kuru tvert līdz galam, jo – mazāk ir vairāk.

Es domāju, ka tikai daļa skolotāju tiek galā ar šo uzstādījumu. Katru nedēļu mēs ar kolēģiem to pārrunājam, un ik reiz ir kāds, kurš satraucas, ka kaut ko nav paspējis. Tad es saku: 182 miljoni skolēnu pasaulē šobrīd kaut ko nav paspējuši. Nu nav tā, ka tas, ko tu, skolotāj, neesi paspējis, izšķir bērna likteni!

Ja skolotāji visu paredzēto darbu, visas atgriezeniskās saites un sarunas censtos paveikt tādā apjomā, kā gribētu, visticamāk, mācību gada noslēgumā es skolas kolektīvā būtu palicis vienīgais. (Pasmaida.)

Pats pamats ir un vienmēr tiks saglabāts ‒ bērni piedalās izglītības procesā, kurā mēs mācām viņus mācīties, domāt, analizēt, izvērtēt, rēķināt, izpētīt, prezentēt.

Kas sagādā vislielākās galvassāpes?

Skolotājs lieliski sagatavos un novadīs tiešsaistes stundu, bet problēmas sākas tajā brīdī, kad katram bērnam savlaikus jānosūta rezumējums. Vecāki, protams, to lūko tikai no sava bērna skatupunkta. Kāpēc skolotāja mums vēl nav atrakstījusi? Bet pirmdienas darbu viens bērns atsūta pirmdien divos, cits – deviņos, vēl kādam vecāki strādā, un bērns visus nedēļas darbus atsūta tikai svētdienas vakarā. Tad kurā brīdī skolotājam likt atzīmes un to saiti sūtīt?

Kā zināms, elektroniskajā sistēmā E-klase katrs pārbaudes darbs, katrs kritērijs jāievada manuāli un atsevišķi. Tādēļ skolotāja ikdiena izskatās šāda – visu laiku skatās, kur kas jauns pienācis klāt, labo, ieraksta kritērijus, sūta atgriezeniskās saites.

Ir dažs labs censonis skolotājs, kurš uzņem un ieliek internetā video, kā viņš labo katra bērna darbu un skaidro savu vērtējumu. Cits skolotājs noskatās šo video un plēš matus, jo pašam nekam tādam nepietiktu laika. Es, piemēram, mācu trīs atšķirīgus mācību priekšmetus piecām dažādām klasēm. Esmu mēģinājis daudz ko – ierunāt audioziņas, filmēt, veidot visiem kopīgu vēstuli. Reiz bija tā, ka skolēni saņēma manu kopējo vēstījumu, bet trīs bērni vēl darbus nemaz nebija iesnieguši. (Smejas.) Tāpēc es iesaku skolotājiem procesu tvert vieglāk. Turklāt allaž cenšos uzsvērt, ka šobrīd vissvarīgākais ir attiecību kopšana.

Kā jūs to domājat? Kāpēc uzsverat tieši attiecību nozīmi?

Mans viedoklis laikam nebūs pārāk populārs. Kopt attiecības gan kolēģiem savā starpā, gan pedagogiem ar bērniem, gan pedagogiem ar vecākiem.

Nevienam taču nepietrūkst sajūtas, ka skolā ir iespējams saņemt akadēmiskas zināšanas, bet visiem pietrūkst iespējas satikties, socializēties un komunicēt normālā veidā. Komunikācija caur ierīcēm tomēr ir stipri limitēta un vienveidīga, tā nekad nevar aizvietot klātbūtnes efektu. Tā neder attiecību uzturēšanai.

Bērna smadzenes ir veidotas tā, ka viņa dzīves lielākā nepieciešamība ir kopā būšana ar citiem bērniem. Tāpēc jau mācībās klātienē centāmies veicināt skolēnu sadarbības prasmes, notika darbi grupās, kur viņi cits citu varēja dziļāk iepazīt.

Arī tiešsaistes stundās daudz vairāk uzmanības vajadzētu pievērst attiecību veidošanai, ne tikai tehniskai uzdevumu pildīšanai.

Ko varētu darīt, lai mainītu šo attālināšanās situāciju?

Mēs esam veidojuši dažādus eksperimentus, piemēram, ieviesām pļāpāšanas stundu. Tas izklausās pēc muļķošanās, bet skolēni novērtēja to kā mīļāko stundu.

Pļāpāšanas stunda nav kaut kāds sarunu haoss, tai ir savi noteikumi un struktūra. Nesen kopā ar kolēģi vadījām šādu stundu 9. klasei. Sarakstījām tēzes par mūsdienu komunikāciju, tehnoloģijām un to lomu dzīvē, par nākotnes iespējām un prognozēm. Skolēna uzdevums bija atrast tās tēzes, kurām piekrīt un tās, kurām ne, savu attieksmi skaidrojot caur personīgo pieredzi. Iznāca interesanta un vērtīga domu apmaiņa par to, kas notiek viņu dzīvē. Pat tie jaunieši, kuri parasti runā maz, stāstīja aizrautīgi un atklāti.

Piemēram, bija tāds apgalvojums: internetā mani ciena, es jūtos cienīts. Bija jaunieši, kuri tam pilnībā nepiekrita, jo internetā notiekot tāda aizvainošana un pāridarījumi, kādus reālajā dzīvē neesot piedzīvojuši. Pārējie gribēja dzirdēt šo pieredzi, veidojās saturīga un dzīva saruna. Šādi bērniem radās iespēja dalīties savos pārdzīvojumos. Ja ir jāmācās trigonometrija, nesāksi taču klāstīt par to, kā jūties? Klātienes skolā ir starpbrīdis, kad skolēni var papļāpāt, izklāstīt savas domas, bet tiešsaistē tam ir mazāk iespēju – limitētais laiks un tehnoloģiskie izaicinājumi paredz vairāk koncentrēties uz sasniedzamo rezultātu. Tāpēc der atrast veidu, kā rosināt bērnu pastāstīt par savu ikdienu, un to mērķtiecīgi ieplānot.

Nesen man ar 1. klasi notika klases vakars tiešsaistē. Bija īsta ballīte un pat burvju triki. Bērni, kuri spēlē mūzikas instrumentus, iepriecināja citus. Pēc tam es spēlēju ģitāru, un bērni dejoja, bet patiesībā tā bija spēle „Nakts un diena” – kusties, kamēr skan mūzika, pēc tam sastingsti. Notika spēle platformā „Kahoot!”, šoreiz izveidoju smieklīgus jautājumus par mācību semestri. Vēl izteicām novēlējumus cits citam. Vakaru beidzām ar dejošanu.

Vai tas ļauj radīt vieglumu līdzās mācīšanās grūtumam, nopietnībai?

Skola taču ir lieliska vieta, mācīties ir forši, un ne tikai tāpēc, ka varam iegūt zināšanas, bet varam būt cits ar citu. Vieglums ir būtisks elements izglītības procesā, un to nedrīkst izlaist.

Šobrīd arī vairumam pedagogu pietrūkst sajūtas, ka esam klase, skola, kopiena. Diemžēl tas viss ir pastumts maliņā.

Skolotāji jau krietnu laiku ir jaunā situācijā, slodze ir milzīga, ir daudz dzirdēts par izdegšanu. Kā no tā izvairīties?

Nav atbildes uz šo jautājumu. Tāpat kā par kovidu, vīrusa ierosināto slimību – kāpēc viens jauns cilvēks saslimst smagi, bet cits, pat senioru riska grupā esot, nesaslimst, viņam vīruss „nepielīp”. Nav tāda raksturojošā lieluma, pēc kā pateikt – jā, šis ir pret izdegšanu drošs cilvēks. Esmu redzējis, kā „izdeg” jaunas un ļoti talantīgas skolotājas.

Te es atkal gribu uzsvērt attiecības – attiecības pedagogu kolektīvā. Kā darām mūsu skolā? Dāvinām cits citam brīvdienas. Ja redzam, ka kāds skolotājs ir ļoti noguris, cits piedāvājas paņemt viņa stundas, piemēram, nākamajā pirmdienā, lai viņam būtu trīs brīvas dienas. Mēs arī mēdzam samainīties ar stundām, lai kolēģim būtu nedaudz vieglāka diena.

Bet tas neatrisina problēmu saknē, tik tāda apārstēšana, kā tablete pret sāpēm. Kopš sācies kovids, brīvdienas nekad nav tikai brīvas.

Laikam būtu nežēlīgi teikt, ka šis laiks sašķiros, kurš ir īstais pedagogs, bet kurš ne…

Skolotāja talants jau nav uztaisīt skaisti noformētu interaktīvu video stundu, viņam nav jāpārzina neskaitāmi „gadžeti”, nav jāmāk montēt videoklipi vai veidot interaktīvas spēles. Es uzskatu, ka pedagogam tas nav jāmāk. Nu, goda vārds, nav!

Taču pedagogi ir daudz ko iemācījušies salīdzinoši īsā laikā. Ir skolotājas, kuras agrāk nemācēja neko, pat telefonā palaist „WhatsApp” programmu. Tagad redzu, kā šī pati skolotāja skaidro jaunietim, kā pareizi lietot tiešsaistes rīku.Un viņa to visu ir spējusi apgūt dažos mēnešos. Jo grib. Pie mums sāka strādāt matemātikas skolotājs, viņš vairs nav jauns. Viņš vispār nesaprata, kā matemātiku var mācīt „Zoom” platformā. Bet tad pedagogs ķērās klāt, paņēma divas tāfeles, sazīmēja visu nepieciešamo un – viss notika. Tagad viņš saka: man stundās nav nekādu problēmu.

Ja skolotājs grib, noteikti atradīs veidu, kā kvalitatīvi un radoši strādāt jaunajos apstākļos. Bet tie pedagogi, kuri īpaši negrib, tiem arī neizdodas.

Protams, visā ir milzu nozīme skolotāja personībai. Bērnu attieksme ir pavisam citāda, ja skolotājs uzdevumus ļauj pildīt brīvā formā – vari rakstīt stāstiņu vai to ierunāt, vari darīt šādi vai vēl citādi. Piemēram, kāda skolotāja uzdeva sākumskolas bērniem uzrakstīt humorveida stāstiņu – ko teiktu tavs mājdzīvnieks par tevi, ja spētu runāt. Pēc tam uzrakstītais bija jāierunā audioziņā, ko bērni sūtīja cits citam. Ļoti smieklīgi iznāca, bērniem ļoti patika.

Kad mazajiem bija projektu nedēļa, izdomājām iepazīt Itāliju. Visu nedēļu pavadījām šīs zemes noskaņās – runājām ar īstu itāli, kurš dzīvo Cēsīs, tātad bērni varēja dzirdēt autentisku valodu, cepām picas, gājām pastaigā Itālijas zābaka jeb Apenīnu pussalas formā, katru dienu mācījāmies teikt frāzes itāļu valodā. Kāda kolēģe nofilmēja tā, it kā viņas suns runātu itāļu valodā. Bija jautri.

Bieži mēdz teikt, ka krīze ir iespēja. Kā saredzat to, ko esam ieguvuši?

Šo laiku es mēdzu salīdzināt ar kara situāciju. Vienīgi karā ir zināms, kur atrodas ienaidnieks, tātad – kur ir bīstami, bet pašlaik to nevaram zināt, jo tas ir šķietami visur. Tomēr atšķirībā no kara mums ir ne tikai postījumi un zaudējumi, bet arī ieguvumi.

Esam daudz vairāk apguvuši datorprasmes un tehnoloģijas, augušas plānošanas prasmes, rodas jaunas metodes. Šobrīd jebkurš mūsu kolēģis prot izveidot lielisku stundu internetā vai mācībām noderīgu klipu. Zināšanas un prasmes ir augušas ļoti strauji. Redzēju tūrisma bukletu divās valodās, ko izveidoja kāds informātikas skolotājs kopā ar 6. klases skolēniem. Tas bija perfekts, tiešām augstā līmenī, un bērni paši visu veidoja un maketēja. Agrāk informātikas mācību stundas 40 minūtēs varējām iespēt izstāstīt vien kripatiņu par IT tehnoloģijām, bet tagad var iemācīt daudz ko, jo praktiskos pamatus jau viņi zina. Skolēni – pat paši mazākie! – māk darboties epastā, pievienot pielikumu, veidot audio un video failus.

Vairojusies bērnu savstarpējā izpalīdzība. Ja kāds netiek „Zoom” stundā, citi uzreiz gatavi palīdzēt, sazvanās. Ja kāds kaut ko nokavē, neizdara, citi skubina, uzmundrina. Tātad bērni ir kļuvuši par ideāliem sadarbības partneriem skolotājam.

Mani priecē, ka daudzi skolēni kļuvuši patstāvīgāki, iemācījušies labāk plānot savu laiku. Internetā prot atšķirt lietderīgo informāciju no izklaides. Mēs redzam, ka jauniešiem ir lielas iespējas būt patstāvīgiem. Ar šo domu mūsu skolā sākām veidot vidusskolu, šovasar plānojam pirmo uzņemšanu.

Tā būs citāda vidusskola, tajā būs nevis skolotāja centrētas mācību stundas, bet gan skolēnu centrētas – viņi zinās, kāds rezultāts ir jāsasniedz, un visu darīs paši. Skolotājs būs tikai kā atbalsts, konsultants, viņš atradīsies līdzās, taču palīdzēs vien tad, ja skolēniem tiešām būs nepieciešams. Līdzīgi kā topošais autovadītājs jūtas droši, mācoties braukt ar mašīnu, jo blakus atrodas instruktors. Instruktors ir blakus, bet brauc jau tu pats.

Kādas pārdomas jums raisa šis laiks?

Ko vērtīgu mēs paņemsim no šī laika? 9. klases skolēniem lūdzām izvērtēt, kurus mācību priekšmetus viņi gribētu/varētu ļoti efektīvi mācīties attālināti, bet kurus – tikai klātienē. Matemātika, bioloģija, fizika un ķīmija ieguva vismazāk punktu kā priekšmeti, ko iespējams apgūt patstāvīgi. Skolēni teica: mēs uzskatām, ka tos nevar iemācīties attālināti. Taču literatūru, svešvalodu, vēsturi, ģeogrāfiju un mūziku – to gan viņi varētu turpināt apgūt attālināti.

Es un mani kolēģi esam dziļās pārdomās par šādu tēmu: ko atstāt no tā, kas tagad ir apgūts. Jo daudz kas ir ļoti labs. Es negribētu, ka pēc pandēmijas mēs izglītības jomā atgriežamies atpakaļ turpat, kur bijām. Iemetamies vecajās sliedēs un izliekamies, ka šī laika nav bijis. Mums vairāk vajadzētu domāt par potenciālajiem ieguvumiem nākotnei.

 

Gunta Lūse, laikraksts Izglītība un Kultūra.

Foto: Roberts Skutelis, no Ivo Rodes personiskā arhīva.

Komentēt:

Pieslēdzies e-žurnāliem

Aizmirsi paroli?

Vēlies kļūt par abonentu?