Kur ņemt skolotājus?

29.11.2021

Šobrīd Latvijā ir katastrofāls skolotāju trūkums un tiek meklēti dažādi risinājumi, kā šo trūkumu varētu mazināt. Problēma nav jauna un par to tiek runāts jau samērā ilgu laiku. Skolu direktori atzīst, ka trūkst skolotāju, un vecāki grib saviem bērniem labākos skolotājus. Dažviet situācija jau ir eskalējusies tik tālu, ka šīs vēlmes kļūst arvien pieticīgākas, un galvenais ir, lai vispār būtu skolotāji.

 

No Latvijas Universitātes (LU) puses varam teikt, ka situācija kļūst arvien draudošāka. Līdz šim darītais nav mazinājis skolotāju trūkuma problēmas. Šobrīd arī nekas neliecina, ka tuvākajā laikā situācija var strauji mainīties uz labo pusi.

Kāpēc absolventu daudz, bet skolotāju maz?

Šogad LU Pedagoģijas, psiholoģijas un mākslas fakultāti pabeidza un skolotāja kvalifikāciju ieguva samērā daudzi pirmsskolas un sākumizglītības pedagogi – vairāk kā 300. Kas ir tie iemesli, kāpēc mums joprojām trūkst pirmsskolas un sākumskolas skolotāju? Šobrīd var izteikt tikai versijas par šo situāciju: vairums šo pedagogu tā arī nedodas strādāt uz pirmsskolām un sākumskolām, bet kļūst par privātām auklēm vai izvēlas sev citu profesijum vai arī šie visi cilvēki jau studiju laikā strādā. Tātad tie nav speciālisti, kas no jauna ierodas nozarē un ir gatavi aizpildīt tukšās darba vietas.

Savukārt citās studiju programmās situācija nav tik laba. Bakalaura līmeņa studiju programmu LU Pedagoģijas, psiholoģijas un mākslas fakultātē šogad pabeidza 46 dažādu jomu skolotāji un dažās specialitātēs tikai pa vienam vai diviem skolotājiem. Darba vidē balstīto studiju programmu, kas plašāk zināma ar nosaukumu “Mācītspēks”, pabeidza un diplomus šogad ieguva 58 jaunie skolotāji. Vēl 99 jaunie profesionāļi šogad ir beiguši 2.līmeņa studiju programmu, iegūstot skolotāja kvalifikāciju, bet šī programma skolotāju sagatavošanas reformu procesā tiek slēgta un vairāk šajā programmā absolventu nebūs. Akadēmiskā maģistra grādu ir ieguvuši 34 cilvēki, bet neiegūst skolotāja kvalifikāciju. Profesionālo maģistra grādu ieguvuši 47 absolventi, kļūstot par kāda mācību priekšmeta skolotāju, bet arī šī programma ir slēgta un vairāk absolventu tur nebūs.

Apkopojot šos skaitļus varētu šķist, ka diezgan daudz cilvēki iegūst skolotāja kvalifikāciju, tomēr ir vairāki aspekti, kas jāņem vērā.

Pirmkārt, lielākā daļa no šiem cilvēkiem uzsāk strādāt skolās jau studiju laikā, tāpēc tas, ka noteikts skaits cilvēku iegūst skolotāja kvalifikāciju, nebūt nenozīmē, ka viņi tikai tagad nonāk nozarē un var aizpildīt tukšās skolotāju vietas. Viņi jau ir nozarē.

Otrkārt, ir jomas, kurās kvalifikāciju iegūst ļoti maz cilvēku. Tikai dažos mācību priekšmetos kvalifikāciju iegūst nedaudz virs 10 cilvēkiem. Vairumā gadījumu tie ir viens vai divi cilvēki gadā, kas kļūst par vēstures skolotājiem vai par fizikas skolotājiem, vai par citiem ļoti nepieciešamiem skolotājiem.

Treškārt, daļa no studiju programmām tiek slēgtas, pārstrukturējot sistēmu, kā tiek sagatavoti skolotāji, kas kopumā ir pareizs virziens sistēmas sakārtošanai. Tomēr šī programmu slēgšana var radīt vēl lielāku skolotāju trūkumu, jo programmas, kurās cilvēki varēja mācīties jau pēc vienas augstākās izglītības iegūšanas, beidza 146 cilvēki (tagad tiek slēgtas), bet jauno darba vidē balstīto studiju programmu “Skolotājs” (pazīstama kā “Mācītspēks”) pabeidza 58 jaunie speciālisti. Tomēr nebūtu korekti vienkārši matemātiski aprēķināt, cik studentu beidza programmas, kas tiek slēgtas, un cik studentu beidz jaunatvērtās programmas, un no tā izdarīt secinājumus, jo ir mainījušās prasības papildus skolotāja kvalifikācijas ieguvei.

Problēmām nozarē – dažādi iemesli

Tomēr iepriekšminētie apsvērumi ļauj prognozēt, ka tukšās skolotāju vietas tik drīz  netiks aizpildītas, jo visi saprotam, ka šis skolotāju skaits nav pietiekams un tik drīz arī nebūs. Mums ir jāpārstāj ticēt brīnumiem, ka skolotāji rodas tukšā vietā. Problēmām nozarē ir vairāki iemesli.

1)     Viena no problēmām ir sabiedrības attieksme pret skolotājiem, kas izpaužas gan kā nožēla par dīvaino (lasīt: neprestižo) profesijas izvēli, gan arī kā nepārtraukta cīņa par skolotāja vietu un lomu sabiedrībā.

2)     Arī skolotāju trūkums rada situāciju, kurā studenti jau no pirmā kursa uzsāk strādāt, un skolas ir laimīgas, ka ir dabūjušas vismaz kādu cilvēku, kas var iet klasē un aizpildīt tukšās vakances. No vienas puses tā ir iespēja mācīties darba vietā, bet no otras puses tas nozīmē, ka jaunais cilvēks vienlaicīgi gan studē, gan strādā. Vai spējat iztēloties, ka viņš vienlīdz kvalitatīvi dara visu? Atļaušos domāt, ka tomēr nē. Tātad šis jaunais skolotājs savā rīcībā balstīsies uz intuīciju, uz savu pieredzi, kas viņam ir bijusi skolas laikā un uz tām zināšanām, ko viņš būs paspējis apgūt studiju procesā, kurā viņš piedalās samērā fragmentāri, paralēli strādājot skolā. Tātad domājot par profesionālu skolotāju, mums ir jāapzinās, ka viņš balstās uz intuīciju, pieredzi un nezināma apjoma zināšanām. Kā viņam izdosies? Daļai izdosies gluži labi, daļa mācīsies no savām kļūdām, tātad no eksperimentālas darbības ar skolēniem, bet daļa vienkārši pametīs nozari.

3)     Pazeminātās prasības kļūšanai par pedagogu, kad tiesības strādāt skolā var iegūt pabeidzot 72 stundu kursus pedagoģijā, noved pie tā, ka skolotāji nav pilnībā sagatavoti visiem izaicinājumiem, kas ir pedagoga darbā. Mums no vienas puses ir milzīga vēlme nekavējoties sameklēt cilvēkus, kas var doties skolā un strādāt, lai aizpildītu tukšās skolotāja vietas, bet no otras puses mums ir jāapzinās, ka skolotāja darbā nepieciešamās zināšanas ir gana plašas. Tas būtu ļoti optimistiski uzskatīt, ka tās visas var apgūt 72 stundu kursos. Tātad mums ir jārēķinās, ka kaut kas tiks apgūts šādos kursos, bet kaut kas tiks apgūts jau strādājot (atkal jau eksperimentālā ceļā strādājot ar bērniem), kaut kas tiks darīts intuitīvi utt. Vai šis ir ceļš, kas ved pie tā, lai skolās nonākti tikai labākie speciālisti un par skolotājiem kļūst tikai paši motivētākie? Šķiet, ka arī šī doma ir pārāk optimistiska.

Īss pārskats, kas jādara skolotājam un kādām prasmēm jābūt, lai to darītu

1. Jāpārzina savs mācību priekšmets.

2. Jāzina, kā to, ko viņš pats zina, iemācīt citiem. Piemēram, kā to, ko pats zina par vēsturi, iemācīt 7. klases skolēniem (analoģiski var runāt arī par citiem mācību priekšmetiem) un palīdzēt skolēniem veidot izpratni par visiem procesiem un novērstu fragmentāru zināšanu veidošanos.

3. Jāzina, kā iemācīt tiem, kas nemaz nav pārliecināti, ka viņus interesē tas, ko skolotājs grib iemācīt. Tātad jāsaprot, kā motivēt mācīties gan tos, kam interesē, gan tos, kam neinteresē mācīties. Tas nozīmē, ka skolotājam ir jāpārzina dažādas motivēšanas stratēģijas.

4. Jāzina, kā novērtēt skolēnu sniegumu gan summatīvi (ar atzīmēm), gan formatīvi (sniedzot atgriezenisko saiti), un kurā brīdī kuru no vērtēšanas metodēm izmantot, kādiem ir jābūt vērtēšanas kritērijiem.

5. Jāzina, kādus mācību materiālus izmantot gan klātienes, gan attālinātā mācību procesā. Iespējams, ka ir arī pašam jāgatavo mācību materiāli.

6. Jāsastāda mācību plāni gan ilgākam laika periodam, gan uz katru mācību stundu dažādām klasēm, prognozējot sasniedzamos mācību rezultātus.

7. Jāzina, kā ieviest kompetenču pieeju.

8. Jāzina, kā organizēt darbu klasē, lai visi skolēni veiktu uzdotos uzdevumus, tātad jāpārzina skolēnu pozitīvās disciplinēšanas stratēģijas.

9. Jāaizpilda gan e-klase (vai Mykoob), gan dažādi pārskati par skolēnu mācību sasniegumiem un kā šos sasniegumus uzlabot.

10. Jāsniedz individualizēts mācību atbalsts ikvienam skolēnam. Gan tam, kam gribas mācīties un kuram viss padodas, gan tam, kam varbūt gribas mācīties, bet viņam ne viss padodas, gan arī tam, kam šķiet, ka viņam nemaz negribas mācīties.

11. Jānodrošina iekļaujošs mācību process.

12. Jāzina, kā sniegt sociāli emocionālo atbalstu skolēniem, kam tāds ir nepieciešams.

13. Jāspēj izskaidrot visiem vecākiem, kāpēc jāveic konkrēts mācību uzdevums. Piemēram, kāpēc jāmācās dzejolis no galvas, kāpēc tieši šis dzejolis, kāpēc bija kontroldarbs un kāpēc katrs bērns saņēma tieši tādu vērtējumu un vēl daudzi citi kāpēc.

14. Jāspēj vienmēr būt pozitīvam un korektam, lai gan kādreiz gadās, ka tiek saņemtas negācijas gan no skolēniem, gan no viņu vecākiem.

15. Lielam vairumam skolotāju vēl ir arī jāvada klases stundas, tātad jāzina, kā organizēt audzināšanas darbu, bet tās prasmes šoreiz sīkāk neuzskaitīšu.

Droši vien šo sarakstu varētu turpināt un paplašināt ar vēl daudz un dažādiem pienākumiem, kas skolotājam ir jādara. Pat neminēšu visus aktuālos izaicinājumus, ko rada pandēmijas situācija. Vai šo visu var apgūt 72 stundu kursos? Tas ir samērā retorisks jautājums pārdomām ilustrējot to, kuras no prasmēm visdrīzāk nevar paspēt apgūt.

Ko mums darīt?

Lai aktualizētu skolotāju trūkuma problēmas un spriestu par iespējamajiem risinājumiem, Latvijas Universitātes Pedagoģijas, psiholoģijas un mākslas fakultāte sadarbībā ar Latvijas Pašvaldību savienību 10. decembrī organizē konferenci. Taču te piedāvāju jau dažus ierosinājumus, ko ir vērts darīt, lai risinātu šo samilzušo situāciju nozarē.

Pirmkārt, stiprināt sadarbību par nozari atbildīgajai ministrijai, augstskolām, kas gatavo skolotājus, pašvaldībām, arodbiedrībām un citiem sadarbības partneriem. Gribētos domāt, ka ikviens apzinās situācijas nopietnību un ir gatavs runāt par risinājumiem.

Otrkārt, pārtraukt uzskatīt, ka skolotāji radīsies, ja tikai to ļoti gribēsim. Ir izstrādātas atjauninātas skolotāju sagatavošanas programmas, bet arī šajās jaunajās programmās ir nepieciešami studenti, kur tur mācās, nevis kuri var piedalīties lekcijās tikai tad, kad nestrādā.

Treškārt, pārtraukt uzskatīt, ka skolotāja profesija tikai dīvainas kļūdas dēļ ir reglamentētā profesija un domāt par to, kā paaugstināt prasības kļūšanai par skolotāju. Visiem kopā domāt ne tikai par to, ko mēs sagaidām no skolotāja, bet arī par to, kā celt profesijas prestižu.

Raksta autore prof. Linda Daniela, Latvijas Universitātes Pedagoģijas, psiholoģijas un mākslas fakultātes dekāne.

*Autore Linda Daniela ir Latvijas Universitātes Pedagoģijas, psiholoģijas un mākslas fakultātes dekāne, profesore un vadošā pētniece, maģistra studiju programmas “Tehnoloģiju inovācijas un dizains izglītībai”** direktore. Viņas pētniecības jomas ir tehnoloģiju bagātināta mācīšanās, inovatīvās pedagoģijas, izglītojošā robotika, digitālie mācību līdzekļi, virtuālās realitātes risinājumu izglītībai utt. Profesore ir autore un līdzautore vairāk kā 90 publikācijām, bijusi iesaistīta vairāk kā 30 pētniecības projektos, bijusi eksperte citu Eiropas projektu iniciatīvu izvērtēšanā.

Komentēt: