Labas disciplinēšanas pazīmes

23.03.2021

Laba disciplīna ir konsekventa – tā ir pastāvīga, un tās pamata principi nemainās. Laba disciplinēšana nozīmē to, ka konsekvences seko uzreiz pēc nevēlamās uzvedības.  Labu disciplīnu bērns uztver un saprot kā godīgu un situācijai atbilstošu, kā arī tā ir bērna vecumam atbilstoša. Laba disciplīna nerada bērnos kauna un vainas sajūtu un neveido neuzticēšanos pieaugušajiem. Ja runa ir par sodu – konsekvencēm jeb sekām – tās nekad nedrīkst būt asākas par pašu notikumu. Tāpat arī sodiem nedrīkst ļaut krāties. Tā skaidro www.uzvediba.lv vadītāja Līga Bērziņa un atzīst, ka pamanījusi ‒ īpaši pedagogiem ir tendence gribēt novadīt mācību stundu un pēc tam strostēt nepaklausīgos bērnus.

Tomēr tādā veidā sliktā uzvedība tikai turpinās, sodi krājas, un rezultātā pacietību zaudē skolotājs, nevis tiek izmainīta audzēkņa nevēlamā uzvedība.

Būtiskākā pazīme labām konsekvencēm ir tāda, ka bērnam pēc tam ir vismaz divas idejas, ko nākamreiz darīt citādi. Pārāk bargi sodi nepilda disciplinējošo funciju. Drīzāk tas rada bērnā haosa un vienaldzības izjūtu: „Ja jūs atņemsiet bērnam visu, viņam vairs nebūs ko zaudēt un viņš uzvedīsies vēl briesmīgāk.” Labāk ir stratēģiski paplašināt bērna komforta zonu un pēc tam audzināšanas nolūkos atņemt kādu no šiem komfortiem.

 

Ko darīt?

Pirmkārt, pieaugušajiem ir jāpārliecinās par to, vai bērns ir sapratis situāciju. Ja bērnam nav idejas par to, ko viņš varētu darīt citādi nākotnē, no intervences nav nekādas jēgas. Paralēli disciplinēšanai bērniem ir jāmāca jaunas prasmes.

Pedagogiem un vecākiem ir svarīgi saprast, ka bērna uzvedība ir jātulko. Kad pieaugušais to ir sapratis, viņš var palīdzēt to izdarīt bērnam, pavaicājot, ko tad īsti bērns grib pateikt vai izdarīt. Šādi ir iespējams nosaukt bērna vēlmes īstajā vārdā un atrast pozitīvākus veidus, kā rīkoties. Lai ar šo metodi veicinātu uzvedības maiņu, var izmantot tabulu ar divām kolonnām: „Ko bērns grib teikt vai darīt?” un „Ko darīt tā vietā?”. Bērni stresa situācijās izmantos tikai tos uzvedības modeļus, ko būs izmantojuši miera apstākļos.

Bērni, kuriem nav orientieru, nesaprot, kas ir laba un kas ir slikta uzvedība. Bērniem mēdz būt paaugstināta trauksme, ja viņiem nav bijuši noteikumi. „Noteikumi ir kā sienas, pret kurām var droši atstutēties. Ja noteikumu nav, tā ir ļoti bailīga pasaule,” skaidro L. Bērziņa. Noteikumus ir vēlams noformēt vizuāli uztveramā veidā un turēt redzamā vietā mājās vai klasē.

Ir ļoti svarīgi atbalstīt bērnus, kamēr viņi uzvedas labi. Labas uzvedības slavēšana spēj ietekmēt bērnu uzvedības modeļus un to, kādas metodes viņi izmanto, lai piesaistītu sev uzmanību un pārvirzītu no negatīvas uz pozitīvu uzmanību.

Pieaugušajiem ir jāapzinās, ka ir atšķirība starp kaitinošu uzvedību un bīstamu uzvedību. Bīstama uzvedība ir jāaptur uzreiz, savukārt kaitinoša uzvedība ir atrisināma pakāpeniski. Ja vecāki pārāk bieži izmanto „nē”, bērns šos „nē” sāks ignorēt. Līdz ar to, „nē” vajadzētu izmantot tikai tad, kad tas ir patiesi būtiski. Kaitinošu uzvedību var mainīt, uzsākot sarunas par to tad, kad vecāki paši ir nomierinājušies – „Mēs saprotam, ka tu jūties nemierīgs, bet varbūt tu vari darīt kaut ko citu, nevis šūpot kājas. Tas liek galdam čīkstēt un rada nepatīkamu troksni.”

Gan vecākiem, gan pedagogiem ir tiesības uz sliktām domām. „Neatkarīgi no tā, vai esat mājās ar savu bērnu, vai skolā ar veselu klasi, atcerieties, ka jums ir tiesības uz domām, kuras jūs paturat domu līmenī! Domāt ir viens, bet rīkoties – kas cits. Galvenais, lai dusmīgās domas nematerializējas, un tā ir paškontroles funkcija. Iedodiet sev telpu atkāpties – aizejiet no klases vai istabas un nomieriniet sevi, pirmkārt,” stāsta L. Bērziņa. Pieaugušajiem ir svarīgi saprast savas robežas – tad arī viņi neļaus bērniem tik viegli tās pārkāpt un paralēli rādīs veselīgu piemēru. Ļoti grūti ir noturēt veselīgas attiecības ar ļoti mīļiem pedagogiem, kuri ieņem vecmāmiņu lomu. Jāsaprot, ka šī nav pedagoga funkcija.

L. Bērziņa stāsta, ka skolā vidi vienmēr kontrolē viena persona. Ja tas nav pedagogs, tad tas ir kāds cits. Pedagogiem ir svarīgi nedot instrukcijas, kamēr bērni nav nomierinājušies. Tāpat lieki ir mēģināt pārkliegt troksni. Daudz labāk strādā paceltās rokas metode – pedagogs paceļ roku, un bērni, kuri pamana, arī paceļ roku. Pedagogs pozitīvi atbalsta katru bērnu, kurš paceļ roku. Beigās visiem bērniem būtu jāpaceļ roka. Nodarbību pedagogs sāk tikai tad, kad ir iegūta visas klases uzmanība.

Ieteicams runāt klusā un mierīgā balsī. Ātra un skaļa runāšana var izraisīt bērnos trauksmi. Troksnis veido lielāko sensoro pārslodzi. Pedagogs ar bērniem var pārrunāt savu metodi, kā panākt klusumu. Ja pedagogs mācīs bērniem nekliegt, bet pats kliegs, tad bērni neklausīs. Pedagogiem jāatceras arī tas, ka ir svarīgi staigāt par visu klases telpu. Pārvietojoties pa ļoti šauru amplitūdu klases telpā, pedagogs burtiski piešķir vietu bērnu pašdarbībai un sliktai uzvedībai.

Ja bērns uzvedas briesmīgi, tad bieži vien darbojas sociālā nodalīšana. Tas var izpausties kā vārdi „Juri, paliec pēc stundas, lai mēs varam aprunāties divatā”. Bērns saņems viņam nepieciešamo uzmanību veidā, kas tiks koncentrēta uz to, lai izprastu bērna vajadzības, nevis lai bērns izrādītos klases priekšā. Palīdz arī tas, ja vajadzības tiek nosauktas vārdā, sakot: „Es saprotu, ka tev ir vajadzīga uzmanība, un tu to varēsi dabūt pēc stundām. Mēs tad aprunāsimies divatā.” Bērna atstāšana atsevišķā telpā var palīdzēt tad, ja bērna vajadzība ir klusums. Ja bērna vajadzība ir uzmanība, tas nedarbojas.

Jāatceras, ka bērni mājienus nesaprot. Vārdi „Juri, tu uzvedies skaļi” bērnam var neko neizteikt. Taču teiktais „Juri, es gribētu, lai tu šīs stundas laikā esi kluss” sniedz skaidras norādes, ko ir grūti pārprast. To, kas tiek sagaidīts no bērniem, ir jānoformulē skaidri, saglabājot emocionālu neitralitāti.

Mazos bērnus ietekmē sarunas aci pret aci, bet pusaudžiem vairs nepatīk, ka viņiem skatās acīs. Sarunas ar pusaudžiem vislabāk ir veidot, aizejot kopējā pastaigā. Tādā veidā viņi nejutīsies apdraudēti, labāk sadzirdēs teikto, kā arī drīzāk dalīsies ar savām patiesajām vajadzībām, jūtām un uzskatiem. Skolā to var darīt, virzot pusaudzi no viena mācību priekšmeta uz citu.

Iemācīties paškontroli ir smags darbs, kas prasa piepūli. Cilvēks, kurš cenšas to darīt, ir pelnījis daudz atbalsta un atzinības. Tāpat arī personīgā labsajūta un veselība spēlē nozīmīgu lomu klases klimata veidošanā: „Atcerieties, ja jums sāk šķist, ka viss ir slikti un jūs kļūstat asi, nikni un neiecietīgi, visdrīzāk jums ir pietrūcis laika, lai parūpētos par sevi,” stāsta L. Bērziņa.

 

Efektīvas disciplinēšanas pamatprincipi

  • Jo biežāk pozitīvas uzvedības nostiprināšanas metode tiek izmantota, jo efektīvāk tā darbojas.
  • Slavējiet bērnus bieži par pozitīvo un vēlamo uzvedību!
  • Slavējiet konkrētu pozitīvu uzvedību, nevis personības iezīmes!
  • Izvairieties no spēka dinamikas! Izvairieties no iesaistīšanās strīdos! „Es zinu, ka tu vēlies tagad saprast, kurš no mums ir stiprākais, bet tas nav mūsu uzdevums. Mūsu uzdevums ir produktīvi pavadīt dienu.”
  • Esi stingrs, bet laipns. Stingrība un laipnība darbojas lieliski un vienlaicīgi.
  • Runājieties ar agresīvo bērnu viens pret viens! Bērna reputācija netiks apdraudēta, kā arī netiks dota skatuve, lai „uzstātos” klases priekšā.
  • Esiet patiesi! Runājiet ar bērniem par empātiju – savām un viņu jūtām!
  • Dodiet bērniem orientierus par to, kas ir labs un kas nav labs.
  • Lai palīdzētu bērniem ar pašvadību, iedodiet lapiņu ar sarakstu, kurā runa par to, ko viņi var darīt starpbrīžos vai citos apstākļos, kuri netiek kontrolēti!
  • Iedrošiniet bērnu ticēt tam, ka viņš spēj vadīt savu uzvedību!
  • Meklējiet veselīgas motivācijas sistēmas! Autonomija un pastāvība motivē bērnu vairāk nekā soda sistēmas. Iemesls tam ir tas, ka bērnam ir vajadzīga kontrole. Jo bērns labāk jutīs, ka kontrolē dzīvi, izpratīs, kas ir neietekmējamās lietas,  jo viņš būs mierīgāks un labāk sapratīs situācijas, un spēs tajās orientēties. Harmonisks bērns ir orientēts uz sadarbošanos.
  • Ļaujiet dzīvei parādīt sekas, konsekvences un sodus bērnu darbībai vai bezdarbībai! Jūs varat sniegt atbalstu, lai labāk saprastu situāciju vai noregulētu saasinātas emocijas. Piemēram, ja bērns kavē skolu, runājiet par to, ko bērns būtu gatavs darīt citādi, lai tas neatkārtotos!
  • Pārtrauciet problēmu ar jautājumu: „Kā tu domā, vai ar tevi gribēs draudzēties, ja tu visu laiku gribi uzvarēt?” Uzdodiet jautājumus rotaļīgos toņos un vērojiet savu retoriku, lai tā neizklausās pēc moralizēšanas!
  • Izvirziet skaidrus noteikumus! Izmantojiet vizuālo atbalstu! Atcerieties, ka skolā noteikumus var būt nepieciešams atkārtot pirms katras mācību stundas! Mājās tas pats var būt pirms katra izbrauciena.
  • Izveidojiet profilu par to, kas ir lielisks klasesbiedrs, brālis vai māsa – kādas īpašības piemīt šādam cilvēkam! Kādas īpašības nepiemīt? Ko šāds cilvēks mēdz teikt? Ko šāds cilvēks dara? Risiniet problēmas, zīmējot noteikumus!

Autore: Anna Druka, e-žurnāls Skolas Psiholoģija

Komentēt:

Pieslēdzies e-žurnāliem

Aizmirsi paroli?

Vēlies kļūt par abonentu?