No sajūsmas līdz riebumam. Skolēni attālināto mācību laikā izgājuši cauri plašai emociju gammai

11.10.2021

Robi zināšanās un motivācijas trūkums ir mazākais ļaunums, ko daļai skolēnu nodarījusi attālinātā mācīšanās. Daudz sliktāk ir tas, ka viņiem, esot vienatnē, pazuda interese par dzīvi. Bija domas par pašnāvību, un bija mēģinājumi to izdarīt. Baltijas pētnieciskās žurnālistikas centra „Re:Baltica” pētījuma autores uzsver, ka šī iemesla dēļ attālinātās mācības ilgtermiņā vairs nedrīkst pieļaut.

Kustību mazāk nekā cietumā

Sociālā izolācija pandēmijā bija smaga daudziem, taču sevišķi cieta pusaudži un jaunieši, rāda „Re:Baltica” pētījums par attālināto mācību ietekmi. „Pirmās pandēmijas laikā iezīmējās un otrās laikā kļuva par samilzušu problēmu tas, ka izrādījās – jaunieši, pusaudži un arī mazāki bērni tik labi nefunkcionē, ja viņus ieslēdz istabā kopā ar datoru,” videokonferencē platformā „Zoom” pagājušajā nedēļā stāstīja „Re:Baltica” žurnāliste un rakstu sērijas „Covid-19, Nevienlīdzīgā izglītība” koordinatore Inga Spriņģe.  „Lai varētu normāli attīstīties, viņiem ir vajadzīga konkrēta vide: ritms, ko parasti diktē skola ar stundu sarakstu, iespēja būt kopā ar vienaudžiem, lai salīdzinātu sevi ar citiem, parunātos, kā arī fiziskās aktivitātes. Viņi kustējās mazāk nekā stundu dienā, kas ir mazāk nekā cilvēkiem ieslodzījuma vietās.” Latvijas skolās veikts pētījums, kura līdzautors bija pusaudžu psihoterapeits Nils Konstantinovs, rāda: katrs otrais vecumā no 12–25 gadiem izjuta nomāktību un depresiju. Līdz ar to skolēniem un studentiem zuda motivācija mācīties un pasliktinājās sekmes.

Lai saprastu, kāds ir skolēnu emocionālais stāvoklis pandēmijas laikā, Līvānu 1. vidusskolā regulāri notiek anketēšana, stāsta direktors Gatis Pastars. Par šo tēmu viņš, absolvējot Daugavpils Universitāti, izstrādāja arī savu maģistra darbu. Pirmā anketēšana notika 2020. gada martā un aprīlī, kad izglītības iestādes tika slēgtas pirmoreiz. Tajā brīdī pēc atbildēm varēja spriest, ka skolēni ir sajūsmā. Anketās tika rakstīts: „Super!”, „Tiksim mājās”, „Varēsim plānot paši savu dienu”, „Darīsim uzdevumus savā tempā”, „Neviens netraucēs”, „Būsim klusumā”. Otrā izjūtu novērtēšana notika pagājušā gada rudenī, un tad tika secināts, ka lielākā daļa jauniešu nonākuši līdz ļoti negatīvām emocijām. „Anketās valoda bija krasi izmainījusies. Atslēgas vārdi bija „man riebjas”, „man besī”, „mani kaitina”, „tas ir murgs”, „tā ir spīdzināšana”, „cik ilgi tas vilksies”. No tā varēja secināt, ka attālinātās stundas tiešsaistē skolēniem tomēr nav pievilcīgas,” direktors saka.

Kārtējā anketēšana Līvānu 1. vidusskolā notika septembrī, un tagad bērni ir sajūsmā par klātienes mācībām. Viņiem ir ļoti augsta motivācija darboties, grib satikt draugus, uzlabot sekmes, labāk pabeigt skolu, apgūt to, ko attālinātajās mācībās nav sapratuši, vairāk kustēties, piedalīties skolas pasākumos. Skolēni kļuvuši arī ļoti disciplinēti. Agrāk vajadzēja cīnīties par to, lai viņi nekavētu stundu sākumu, bet tagad nāk laikus, kaut skolā zvans vairs neskan. „Vai tā būs līdz mācību gada beigām – tiešām nezinu,” pasmaida G. Pastars.

Trūkst atbalsta personāla

„Re:Baltica” pētījums iezīmē skolu atbalsta personāla trūkuma problēmu. Jau rakstīts, ka mācību iestādēs ir psihologu vakances, jo daudzi speciālisti priekšroku dod privātpraksēm, kur iespējams vairāk nopelnīt un regulēt apmeklētāju plūsmu. Baltijas pētījumu centra aprēķini rāda, ka viskritiskākā situācija šai ziņā ir profesionālās izglītības iestādēs. „Bet uz arodskolām mācīties iet tieši tie bērni, kuriem nav labākās sekmes, kuri nav tie turīgākie, kuriem nav tik liela atbalsta ģimenēs,” apgalvoja I. Spriņģe.

To, ka cilvēkresursi ir ļoti liela problēma, redzam, ieviešot projektu „PuMPuRS”, „Re:Baltica” organizētajā videokonferencē atzina izglītības un zinātnes ministre Anita Muižniece. Uz „Skolas Vārda” jautājumu, vai paredzams, ka tuvākajā laikā atbalsta personāla atalgojumam valsts varētu atvēlēt vairāk līdzekļu, viņa atbildēja: „Ir vairākas aktivitātes, kam valsts kovida laikā piešķīra gana prāvus papildu līdzekļus, kā klātienes konsultācijas un vasaras nometnes, bet [skolām] nav kapacitātes. Līdz ar to esam apburtajā lokā. Mums saka: trūkst naudas, mēs piešķiram, bet skolas pašas šos līdzekļus nespēj apgūt.” Ilgtermiņā, iespējams, atbalsta personāla atalgojuma jautājumu atrisinās izglītības iestāžu finansēšanas modeļa maiņa. Valdībā to paredzēts izskatīt šomēnes. „Man nav burvju nūjiņas, un nevaru visiem apsolīt, ka 1. janvārī dzīvosim skaistā izglītības sistēmā,” piebilda A. Muižniece. To sakot, ministre atkal aktualizēja jautājumu par skolu tīkla sakārtošanu, apgalvojot, ka sistēmā ir gana daudz līdzekļu, lai tos varētu novirzīt atbalsta personāla atalgojumam. Taču tas nav iespējams, kamēr Latvijā pastāv mācību iestādes, kurās „mācās 30 bērnu un strādā 17 skolotāji”.

Cīnās par katru

Taču arī tur, kur atbalsta personāls ir, skolas attālināto mācību laikā ne vienmēr to piesaistīja problēmsituāciju risināšanā. „Re:Baltica” izdevies atrast jaunieti, kuram izglītības iestāde Rīgā nesniedza ne psihologa, ne sociālā pedagoga palīdzību, kā arī skolotāji atteicās no konsultācijām klātienē pat tad, kad valdība to atļāva. „Kā mēs redzējām, divas trešdaļas [valsts piešķirtās] naudas palika neizmantota dažādu iemeslu dēļ: skolotāji aizņemti, skolotāji negrib, pārāk tālu jābrauc līdz skolai,” videokonferencē stāstīja pētījumu centra žurnāliste Evita Puriņa.

Turpretī Līvānu 1. vidusskola visiem spēkiem cīnījās par katru savu skolēnu. Atbalsta personāls – sociālais pedagogs un psihologs – sadarbībā ar vecākiem un klašu audzinātājiem noskaidroja, kuriem bērniem radušās problēmas. Uz vizītēm pie psihologa vajadzības gadījumā nāca ne tikai skolēns, bet arī citi viņa ģimenes locekļi. „Spriedze jau nebija tikai bērnos. Tā radās mijiedarbībā starp skolēnu, vecākiem, skolu, radiniekiem. Vai arī tieši pretēji – izolētībā,” G. Pastars saka. Nopietnas problēmas bija pieciem skolēniem. Pirmkārt, tiem, kuru vecāki neinteresējas par to, kā veicas skolā, vai ar mācībām viss kārtībā. „Mēs pārkāpām paši savus noteikumus, ka trešās personas nedrīkst uzturēties skolā. Ja man ir jāizvēlas starp to, ka mani soda, jo neievēroju epidemioloģiskās prasības, vai ļauju 40 minūtes saņemt klātienē psihologa atbalstu, izvēlos to, ka bērns nāk un strādā.” Kopumā izdevies tikt galā veiksmīgi, jo visi jaunieši, kuriem radās psihoemocionālas un līdz ar to arī mācīšanās grūtības, tagad turpina iegūt izglītību.

Nekas vēl nav beidzies

Par bērniem, kuriem draud „atbiršana” no skolas, atbildīgie dienesti uzzina pārāk vēlu, pētījuma laikā secinājusi I. Spriņģe. Iestādēm par skolēnu tiek ziņots tad, ja neattaisnoto kavējumu apjoms sasniedz 20 stundu. „Taču mūsu rīcībā esošie dati rāda, ka aptuveni puse skolu informāciju Valsts izglītības informācijas sistēmā ievada nevienmērīgi, pat tikai semestra beigās. Un tad jau ir par vēlu kaut ko iesākt.” A. Muižniece piekrīt, ka informāciju par „pazudušajiem” skolēniem ministrija saņem ļoti novēloti. Skolas ne vienmēr ir motivētas šos datus ievadīt uzreiz, jo izglītības iestādes finansējums un līdz ar to pedagogu atalgojums korelē ar audzēkņu skaitu. Tāpēc arī šai gadījumā risinājums varētu būt izglītības iestāžu finansēšanas modeļa maiņa.

Izglītības kvalitātes valsts dienests (IKVD) norādījis, ka ar laiku plānots ieviest elektronisko sistēmu, kurā atbildīgie dienesti kavējumus var redzēt jau uzreiz. Pagaidām nav zināms, kad tieši tāda varētu sākt darboties. Tikmēr I. Spriņģe klauvē pie skolu sirdsapziņas un aicina mazāk skatīties uz darba pienākumu aprakstu, vairāk centies palīdzēt grūtībās nonākušiem skolēniem. Viņa iesaka piesaistīt brīvprātīgos palīgus – studentus vai vietējos iedzīvotājus –, kas būtu gatavi iet pie bērniem uz mājām palīdzēt mācīties.

Par to ir svarīgi domāt, jo saslimstība ar „Covid-19” turpina augt. Jau septembrī bija skolas, kurās bērni lielāko daļu mēneša mācījās attālināti vai bija spiesti doties karantīnā pat divas reizes. Izglītības un zinātnes ministrijas dati rāda, ka pāreja uz attālināto vai daļēji attālināto mācību procesu skārusi 10% klašu. 15% gadījumu skolēnus karantīnā aizsūtīja skolotājs. Tas nozīmē, ka no 890 klasēm 135 būtu varējušas mācīties, ja visi pedagogi būtu vakcinējušies, videokonferencē norādīja A.Muižniece.

„Re:Baltica” žurnāliste E. Puriņa pauž bažas, ka direktoriem patlaban dotas lielākas pilnvaras pieņemt lēmumus par mācību procesu organizēšanu nekā pērn: „Ir bērni, kuriem aizvien nav tiešsaistes stundu, viņi sēž mājās, un, tāpat kā pagājušajā gadā, viņiem ir uzdots lērums mājasdarbu. Vai pie tik liela skaita nekvalitatīvu skolu šī patstāvība ir tā vērta? Man ir bažas, vai mēs neesam turpat, kur jau bijām, un vai pēc gada atkal nerunāsim šo pašu.” A. Muižniece norādīja: skolu vadītājiem savi lēmumi ir jāsaskaņo ar Izglītības pārvaldi, pašvaldību un IKVD. „Dubulto kontroles sistēmu ieviesām, lai pārliecinātos, ka pieņemtie lēmumi ir bijuši pamatoti,” ministre skaidroja.

VIEDOKLIS

Lielākā nedrošība – pieaugušajiem

Rita Niedre, izglītības psiholoģe: „Daļai skolēnu ir trauksme par to, ka atkal nāksies mācīties attālināti. To zinu gan no savas pieredzes, gan esmu dzirdējusi sarunās ar kolēģiem. Pusaudža vecumā ir svarīgi socializēties, bet laikā, kad visi sēdēja mājās, daļa vecāku neļāva saviem bērniem kontaktēties ar draugiem pat ārā, svaigā gaisā, pastaigu laikā. Protams, viņi varēja sazināties, izmantojot tehnoloģijas, bet tas nav tas pats, kas ikdienā.

Psihoemocionāli pandēmija visvairāk ietekmēja 7. un 8. klašu skolēnus. Kad bērns mācās 5., 6. klasē, vecāki viņu parasti vairs nekontrolē kā sākumskolā un ļauj kļūt patstāvīgākam. Sākoties attālinātajam mācību procesam, daudzās ģimenēs pasliktinājās attiecības, jo pieaugušajiem likās, ka jaunajos apstākļos jāatgriežas pie stingrākas kontroles, bet bērni to uztvēra kā neuzticēšanos. Viņos radās iekšējs konflikts.

To, cik ilgs laiks, mācoties attālināti, skolēniem var būt emocionāli traumējošs, nevar viennozīmīgi pateikt. Tas atkarīgs no katra cilvēka individuāli: kāds katrs ir pēc rakstura, temperamenta. Ļoti komunikabliem skolēniem pat viena diena mājās šķiet grūta, bet tie, kuri tādi nav, var mēnešiem sēdēt mājās un jūtas labi, jo nav jākontaktējas ar citiem.

Lielākā nedrošība attiecībā uz iespējamu pāreju uz attālinātu mācību procesu šobrīd ir pieaugušajiem, jo viņi jaunām situācijām pielāgojas lēnāk. Bērni ir elastīgāki. Jau pieraduši – ja klasē konstatē infekciju, visiem jāsēž mājās. Saprot, ka to nevar prognozēt, tas notiek vienā dienā. Protams, tas rada diskomfortu, bet apzinās – tā vienkārši ir.”

 SVARĪGI

Lai mazinātos stress, pārejot uz attālināto mācību režīmu:

/ svarīgi laikus informēt audzēkņus un viņu vecākus par nākamās dienas un pat nedēļas plānu, lai mājiniekiem iespējams saplānot dienas ritmu;

/ vēlams plānot blokstundas, lai bērniem dienas gaitā vajadzētu koncentrēties diviem vai trim mācību priekšmetiem, nevis, piemēram, sešiem;

/ tiešsaistes stundām vajadzētu notikt vismaz 30% apjomā un visos mācību priekšmetos;

/ ieteicams laikus ievadīt informāciju „e-klasē” par stundā plānoto darbu;

/ der apdomāt, vai vajag uzlikt par obligātu pienākumu stundu laikā ieslēgt kameru, jo daļai skolēnu tas rada diskomfortu gan apkārtējās vides dēļ, gan tādēļ, ka nepatīk skatīties pašiem uz sevi.

 

Programmas skolēnu atbalstam

/  „PuMPuRS” – Eiropas Sociālā fonda projekts, kura mērķis ir mazināt to izglītojamo skaitu, kas pārtrauc mācības. Mērķgrupa – vispārizglītojošo un profesionālo skolu audzēkņi. Projekts veicina ilgtspējīgas sadarbības sistēmas veidošanu starp pašvaldību, izglītības iestādēm, pedagogiem, atbalsta personālu un izglītojamo vecākiem vai pārstāvjiem, lai laikus identificētu izglītojamos ar risku pārtraukt mācības un sniegtu viņiem personalizētu atbalstu.

/  „Atbalsts izcilībai”– Eiropas Sociālā fonda projekts, lai nodrošinātu izglītības pakalpojumu daudzveidību un uzlabotu skolēnu kompetences un mācību sasniegumus. Mērķgrupa – vispārējās izglītības iestādes.

/ „Labbūtības ceļa karte” – pilotprojekts „Atbalsts psihoemocionālās veselības veicināšanas pasākumiem skolās „Covid-19” pandēmijas radīto seku mazināšanai” notiek Jaunatnes politikas valsts programmas ietvaros. Tā laikā izglītības iestāžu pašpārvaldes izstrādā labsajūtas celšanas plānu savas skolas kopienai. Tas tiks izvērtēts un varēs saņemt līdz 1000 eiro finansējumu ieceres īstenošanai. Decembra beigās tiks izvērtēti rezultāti un lemts, vai šādu praksi ieviest plašākā mērogā.

Avots: www.pumpurs.lv, atbalstsizcilibai.lv, jaunatne.gov.lv.

Raksta aurore: Ilze Šķietniece, žurnāls "Skolas Vārds".

Komentēt:

Pieteikšanās bezmaksas vebināram «Skolotājs — vēstnesis zaļākai nākotnei» (20. oktobris, plkst. 10:00)