Politologs: Bērni uz skolu atnes vecāku viedokli

21.04.2022

Bērni redz un dzird, kas notiek apkārt, tāpēc viņiem gluži dabiski rodas jautājumi par situāciju Ukrainā. Un skolotājam ir jāspēj uz tiem atbildēt. Viņš nevar ieņemt neitrālu pozīciju vai teikt, ka nezina, kurā pusē ir patiesība, uzskata politologs, Latvijas Universitātes profesors Juris Rozenvalds. “Ikviens domājošs cilvēks saprot, ka tā ir klaja Krievijas agresija pret citu valsti.” Tajā pašā laikā viņš uzskata, ka šis nav īstais brīdis mazākumtautību skolās organizēt pāreju uz mācībām tikai valsts valodā.

Pirmajās dienās pēc Ukrainas kara sākuma intervēju dažādu skolu pedagogus. Viņu vidū bija tādi, kas norādīja, ka ar skolēniem par šo tēmu runā atbilstoši Izglītības un zinātnes ministrijas vadlīnijām. Bija arī tādi, kas teica – iestājas par mieru, ieņem neitrālu pozīciju, ļauj bērniem pašiem izlemt, kurā pusē nostāties. Vai skolotājs šajā gadījumā drīkst palikt neitrāls?

Man ir grūti iedomāties, ko nozīmē neitralitāte un iestāšanās par mieru, ja runa ir par vienas valsts iebrukumu citā. Šajā gadījumā nav tā, ka divi strīdas un mēs nevaram nojaust, kuram ir taisnība. Kā piemēru varu minēt karu starp Irānu un Irāku. Tur mēs nevarējām saprast, kurš vainīgs – ajatolla Teherānā vai irākieši Sadama Huseina vadībā. Aptaujas arī rāda, ka latviešu sabiedrībā vairāk nekā 90% skaidri pasaka, ka nostājas Ukrainas pusē. Līdz ar to latviešu bērni redz lielo solidaritāti. Pieņemu, ka sarežģītāka situācija ir mazākumtautību skolās. Tur bērni no ģimenes var atnest atšķirīgu viedokli, jo aptuveni 20 līdz 25% krievvalodīgo atbalsta Krievijas “akciju”.

Zinu, ka strādājat pārsvarā ar studentiem, tomēr varbūt varat ieteikt, ko darīt skolotājiem, ja bērnu vidū ir Putina politikas atbalstītāji?

Galvenais šo bērnu nevajadzētu apspiest un apsaukt, izmantojot tādas frāzes kā “Ko tu te muļķības runā!” vai “Kā tu atļaujies teikt kaut ko tādu!”. Tā būtu nepiedodama rīcība. Ja bērns sastopas ar citādu viedokli nekā pauž vecāki mājās, viņš jau izjūt kognitīvo disonansi. Ja man būtu jāstrādā ar klasi, es, pirmkārt, neslēptu, ko domāju, un, otrkārt, mudinātu bērnus izteikt savas šaubas, ja tādas ir radušās, lai atbildētu uz tām. Var izmantot gan racionālus, gan emocionālus argumentus.

Vispirms ieteicams uzdot vismaz dažus jautājumus, kas ir ārkārtīgi nepatīkami tiem, kuri atbalsta Krievijas rīcību. Piemēram, var pajautāt, kura valsts pasaulē vēl atbalsta agresiju pret Ukrainu. Balsojums Apvienoto Nāciju Organizācijas (ANO) Ģenerālajā asamblejā bija absolūti graujošs. Bez pašas Krievijas tās pozīciju atbalstīja tikai četras valstis – Baltkrievija, Sīrija, kuras abas pašreiz grūti nosaukt par neatkarīgām valstīm, Eritreja, kur valda brutāla diktatūra, un Ziemeļkoreja. ANO ir 193 valstis, un apmēram trīs ceturtdaļas jeb 141 valsts nobalsoja par rezolūciju, kas nosoda Krievijas agresiju pret Ukrainu. Kur tad ir tie, kurus Krievijas propaganda parasti uzskata par saviem sabiedrotajiem – Ķīna, Indija un citas bijušās PSRS republikas? Izņemot Baltkrieviju, nav nevienas.

Vēl var pastāstīt, ka pēc oficiāliem datiem līdz šim Ukrainas karā bojā aizgājuši aptuveni 200 bērnu. Puse bērnu [no karadarbības zonā esošajām teritorijām] bija spiesta doties prom no savām mājām un tagad ir vai nu ārpus Ukrainas, vai savas valsts rietumu un centrālajā daļā. Bet kopumā bēgļu gaitās ir devušies vairāk nekā četri miljoni cilvēku. Viņus uzņem visa pasaule.

Kādas vēsmas jūtamas jūsu studentu vidū? Vai ir arī atšķirīgi viedokļi?

No visiem studentiem vidēji 10% līdz 15% nav latvieši. Taču viņi visu laiku apgrozās latviešu studentu vidū, un nekad neesam jutuši, ka kāds paustu īpaši atšķirīgu viedokli. Bērniem tas parādās daudz izteiktāk.

Jo viņi vēl pauž vecāku domāšanu.

Jā. Un, ja arī kāds no studentiem sirdī jūt ko citu, skaļi to nepaudīs, lai nenonāktu konfrontācijā ar visu grupu. Bērni skolā ir tiešāki. Saka to, ko dzird no vecākiem. Tāpēc uzskatu, ka šajā gadījumā skolotāju uzdevums ir komplicētāks nekā mūsu, pasniedzēju.

Taču problēmas ir ne tikai mazākumtautību izglītības iestādēs. Tikko runāju ar skolotāju, kas strādā latviešu skolā, un viņa teica – viens no kolēģiem atbalsta Krievijas politiku. Kā jums šķiet, vai pedagogi ar šādiem uzskatiem vispār var turpināt darbu skolā?

Tieši tāpat kā bērnus, arī kolēģus, kas domā citādi, nevajadzētu uzreiz atstumt un noskaldīt: “Tu domā nepareizi!” Ja cilvēks nepārkāpj likumu un nesāk atklāti slavināt bērnu un sieviešu noslepkavošanu, ja šaubās, kurā pusē ir patiesība, ar viņu labāk vajadzētu izrunāties. To darot, var izmantot jau iepriekš minētos argumentus. Savukārt, ja skolotājs karu atbalstošo nostāju klāsta bērniem, ja lej viņu smadzenēs indi, tad gan jautājums par atbilstību amatam ir vietā. Gatavu recepti nevaru dot, bet pieļauju, ka vispirms direktoram vajadzētu noskaidrot, ko tieši tas cilvēks dara un cik tas ir bīstami.

Dažas dienas pēc Krievijas iebrukuma Ukrainā man bija saruna ar vēstures skolotāju, kurš salīdzināja tur notiekošo ar Amerikas iejaukšanos karā, kas notika bijušajā Dienvidslāvijā 90-to gadu beigās. To esmu dzirdējusi vēl citās sarunās. Vai vienkāršoti varat izskaidrot toreizējā konflikta būtību, lai būtu saprotams, vai šāds arguments ir adekvāts?

Dienvidslāvijas bombardēšana bija saistīta ar Serbijas (viena no sešām republikām, kas ietilpa Dienvidslāvijas sastāvā – I.Š.) un Kosovas (viena no divām Serbijas provincēm – I.Š.) konfliktu. Kosova prasīja sev neatkarību. Te svarīgi zināt, ka Josipa Broza Tito laikā, kas bija Dienvidslāvijas prezidents līdz 1980. gadam, Kosovai bija autonomija. Kad pie varas nāca nākamais prezidents Slobodans Miloševičs, ko vēlāk tiesāja, Kosovas autonomija tika atcelta. Līdz ar to izveidojās ass konflikts. Serbija Kosovā izmantoja karaspēku un veica etnisko tīrīšanu. Lai piespiestu Dienvidslāviju mainīt savu uzvedību, iesaistījās NATO.

Ukrainas gadījumā iemesla šādai Krievijas rīcībai nav. Uzbrukums notiek ar pilnīgi sadomātiem argumentiem. Neviens krievus Ukrainā nav apspiedis, nekāda nacisma tur nav. Tas viss ir feiks. Vēl gribu uzsvērt, ka ANO nerunā par Ukrainas un Krievijas konfliktu. Ja būtu konflikts, tad abas puses būtu vainīgas. Runa ir par Krievijas agresiju pret Ukrainu. Un tā ir ļoti liela atšķirība.

Vai uzskatāt, ka Rietumiem vajadzētu iejaukties Ukrainā notiekošajā karadarbībā?

Rietumi apzinās: nedrīkst pieļaut to, ka Ukraina tiek sagrauta. Man ir nopietnas aizdomas, ka pretējā gadījumā mēs tad varētu būt nākamie.

Iznāk, ka, mainot saskaitāmos vietām, rezultāts nemainīsies. Trešais pasaules karš sāksies neatkarīgi no tā, vai NATO iesaistīsies tagad vai turpinās nogaidīt.

Pētnieki pašreiz domā, kas notiek Putina galvā. Skaidrs ir tas, ka viņš ar visu savu “vareno” armiju ir iesēdies pamatīgā peļķē. Iecere bija ar visu Ukrainu izdarīt tā, kā notika ar Krimu. Toreiz upuru nebija, viss notika tik ātri, ka Rietumi tikai noskatījās. Putina iekšējā pārliecība ir – Rietumi ir vāji un neorganizēti. Domāja: kamēr valstis strīdēsies savā starpā, viņš varēs realizēt savus plānus. Taču notika pretējais – Rietumi izrādīja negaidītu vienotību un pieņēma drastiskas sankcijas. Tagad Putinam ir jāmeklē iespēja iziet no situācijas, nezaudējot seju. Un ne NATO dēļ. Viņam ir svarīgi saglabāt varu, tādēļ jāgūst vismaz kaut kādi panākumi.

Runājot par mazākumtautību skolām – vai uzskatāt, ka tagad ir īstais laiks ķerties pie šī jautājuma risināšanas Latvijā?

Tagad ir pilnīgi nepiemērots brīdis šādu lēmumu pieņemšanai. Es pat nerunāju par Nacionālās apvienības priekšlikumu, kas bija provokatīvs un ārpus jebkuriem rāmjiem. Es runāju arī par to, ko pieņēma valdība (tā pieņēma konceptuālu lēmumu par reformu, sākot no 2023./2024. mācību gada, ar pārejas periodu sešu gadu garumā – I.Š.). Es to saistu ar vēlēšanu tuvošanos. Ir viena daļa vēlētāju, par kuriem cīnās Nacionālā apvienība un Jaunā konservatīvā partija, un tad nu politiķi cenšas pierādīt, kurš būs tautiskāks.

Bet kad tad tam būs īstais laiks? Tā jau varam to nekad nesagaidīt!

Līdz šim mums integrācijas programma un pasākumi daudzos gadījumos ir bijuši ar tādu pieskaņu, ka latviešu politiķi vislabāk zina, kā krieviem būt laimīgiem šajā valstī. Tas, man šķiet, ir naivs priekšstats. Tāpat kā es sarunas sākumā stāstīju par attieksmi pret citādi domājošiem, arī šajā gadījumā ar cilvēkiem ir jārunā. Lēmumi jāpieņem nevis tikai valdības līmenī, bet, uzklausot visas iesaistītās puses, lai meklētu saprātīgu kompromisu.

Pie mums, Latvijas Universitātē, tika aizstāvēta disertācija, kurā autors pētīja krievvalodīgo vecāku pozīciju saistībā ar iepriekšējo skolu reformu. Lielākā daļa no fokusa grupās aptaujātajiem neiebilda pret saturu, pret latviešu valodu, bet pret to, kā ar viņiem runā. Atceraties, kā runāja Šadurskis (bijušais izglītības un zinātnes ministrs Kārlis Šadurskis – I.Š.)? Viņš strādāja pēc principa “Līdzināties, mierā! Būs tā, un punkts”. Ja politiķis tā runā ar sabiedrību, pozitīvu rezultātu grūti sagaidīt.

Daudziem šķita, ka krievu jaunieši iemācīsies latviešu valodu un tad nu mūs mīlēs. Aptaujas to neparāda. Ir gluži otrādi. Arī jaunieši no 18 līdz 24 gadu vecumam – tātad tie, kas mācījušies skolā jau pēc reformas –, jūt atsvešinātību. Ir jāmeklē iemesls, kādēļ tā ir. Pirms dažiem gadiem pie mums tika aizstāvēts promocijas darbs, kur bija skatīts jautājums, kas ir galvenais krievvalodīgo jauniešu integrācijā. Izrādās, atšķirībā no tā, ko spriež daudzi politiķi, tā nav ne pilsonība, ne valoda, bet personiskie kontakti. Ja jaunietim ir draugi latvieši, viņš ar viņiem komunicē, tad arī integrējas. Piederu pie tiem, kas uzskata: ja patiešām gribam integrēt, bērniem ir jāmācās kopā.

Vēlos precizēt – ar “mācīties kopā” Jūs domājāt to, ka, piemēram, latviešu un krievu skolas apvieno, lai neveidojas segregācija? Pieļauju, ka labs piemērs varētu būt sporta skolas, kur saplūst bērni no dažādām izglītības iestādēm un visi draudzējas neatkarīgi no tautības.

Ja izvirzām mērķi mācīties visiem latviešu valodā, tad rodas jautājums – mums būs divu veidu latviešu skolas? Viena īsta, bet otra – tāda, kas bija agrāk krievu, bet tagad ir latviešu? Manuprāt, ka tas nav pareizs ceļš, tāpēc, visticamāk, būs nepieciešama nopietna izglītības iestāžu reorganizācija. Man gan ļoti grūti pateikt, kā tas varētu izskatīties administratīvi. Tā nav mana kompetence. Es tikai gribu teikt to, ka daudzmaz vienotu sabiedrību mēs iegūsim tad, kad latviešu un krievu bērni mācīsies kopā un pedagogi būs gatavi ar viņiem ļoti nopietni strādāt. Un strādāt arī ar vecākiem. Jo pieļauju, ka pretestība varētu nākt arī no latviešu vecāku puses.

******************************

ATBILD Juris Rozenvalds

Skolēna jautājums: Krievija nav vienīgā, kas uzbrūk. Amerika arī bombardēja Irāku, Dienvidslāviju. Kāda atšķirība?

Atbilde: Protams, Amerika kādreiz ir rīkojusies arī uz savu galvu, piemēram, Irākā. Bet pirms tam bija plašas diskusijasANO un citās institūcijās. Tagad tādu nebija. Krievija līdz šim uzsvēra, ka tai ir pretenzijas pret Ukrainā valdošo nacionālismu un nacismu. Sarunā ar skolēniem var pievērst uzmanību tam, ka pasaulē ir pieņemts šādus jautājumus risināt ANO. Tas nozīmē – ja Krievijai bija pierādījumi, vajadzēja vērsties ar sūdzību tur, nevis sākt karu.

 

Skolēna jautājums: Viens no Krievijas argumentiem iebrukumam Ukrainā ir tas, ka tur tiek apspiesta krievu valoda. Vai tad tā nav?

Atbilde: Ziņās redzam, ka pretošanās Krievijas karaspēkam vissīvāk notiek ap pilsētām, kur pamatā dzīvo krievi. Skolēniem var pastāstīt to, ka Harkivā oficiāli dzīvo 30% etnisko krievu, bet krieviski galvenokārt mājās runā pat 70% ģimeņu. Tā ir krievu pilsēta, tāpat kā Mariupole, Hersona, Nikolajeva. Cik var spriest, Krievija visu laiku ir izplatījusi pārliecību, ka “mēs atnāksim un viņi mūs sagaidīs ar ziediem”. Bet kur tad ir tie ziedi un tanku bučošana? Tieši pretēji – cilvēki vicina Ukrainas karogus un saka “Herson ce Ukraina” (Hersona ir Ukraina – no ukraiņu val.).

Ilze Šķietniece, laikraksts Izglītība un Kultūra, www.skolasvards.lv
Foto autors: LETA

Komentēt: