Atklāta vēstule jaunajam izglītības un zinātnes ministram

Latvijas izglītības sistēmā šobrīd ļoti daudz runājam par izglītības kvalitāti, skolēnu sasniegumiem, pedagogu trūkumu, mākslīgo intelektu un mūsdienīgu mācību procesu. Taču aiz visām šīm lielajām tēmām joprojām paliek neatrisināts viens ļoti praktisks un fundamentāls jautājums, vai Latvijas skolēniem vispār ir pieejami pilnvērtīgi mācību līdzekļi?  

Pēdējā gada laikā sarunās ar pedagogiem, pašvaldībām, bibliotekāriem un izglītības nozares ekspertiem arvien biežāk dzirdam vienu un to pašu - skolās trūkst mācību grāmatu, darba burtnīcu un citu mācību materiālu, savukārt skolotāji spiesti kombinēt dažādus resursus, kopēt darba lapas vai meklēt alternatīvus risinājumus. Daudzviet situācija tiek risināta ar pedagogu entuziasmu, nevis sistemātisku valsts pieeju. 

Īpaši satraucoši ir tas, ka pieejamie dati apliecina – problēma nav atsevišķu skolu vai pašvaldību jautājums. Tā ir sistēmiska problēma. OECD TALIS 2024 pētījumā 65 % Latvijas skolotāju norādījuši, ka mācību līdzekļu trūkums vai neatbilstība negatīvi ietekmē viņu darbu. Tas ir augstākais rādītājs starp 54 valstīm. Savukārt 76 % pedagogu atzinuši, ka esošais finansējums mācību līdzekļiem ir nepietiekams. 

Šobrīd valsts finansējums mācību līdzekļu iegādei ir aptuveni 35 eiro uz vienu skolēnu gadā. Tajā pašā laikā nozares aplēses rāda, ka pilnvērtīgam mācību līdzekļu nodrošinājumam nepieciešami vismaz 60 līdz 100 eiro gadā uz vienu bērnu. Tas nozīmē, ka skolas un pašvaldības jau gadiem dzīvo pastāvīgā kompromisu režīmā. 

Vēl lielāku satraukumu rada tas, ka Izglītības un zinātnes ministrijas sniegtā informācija paredz iespējamu finansējuma samazinājumu 2027. gadā līdz 5,67 miljoniem eiro. Tas nozīmētu vien aptuveni 21 eiro uz vienu skolēnu. Šāds solis faktiski nozīmētu vēl lielāku nevienlīdzību starp skolām un pašvaldībām. 

Šobrīd bērna iespējas saņemt kvalitatīvus mācību līdzekļus pārāk lielā mērā ir atkarīgas no konkrētās pašvaldības rocības. Vienās pašvaldībās papildus finansējums uz vienu skolēnu ir 10 eiro, citās – 40 vai pat 50 eiro. Tas nozīmē, ka Latvijā faktiski nepastāv vienlīdzīga pieeja mācību līdzekļu nodrošinājumam. 

Vienlaikus pati Izglītības un zinātnes ministrija atzinusi, ka Latvijā nepastāv vienots minimālais mācību līdzekļu nodrošinājuma standarts pa klašu grupām vai mācību priekšmetiem, kā arī netiek veikta vienota valsts līmeņa kontrole par to, vai skolēniem reāli ir pieejami visi nepieciešamie mācību līdzekļi. 

Tas rada ļoti būtisku jautājumu: kā mēs varam prasīt vienādus rezultātus no skolām un skolēniem, ja viņu pieejamie resursi ir tik atšķirīgi? 

Neuzskatām, ka problēmas risinājums būtu vēl lielāka sloga radīšana pašvaldībām vai skolām. Tāpat nav pamata pretnostatīt drukātos un digitālos mācību līdzekļus. Mūsdienīgā izglītībā nepieciešami abi. Taču ir nepieciešama skaidra, prognozējama un taisnīga valsts politika, kas nodrošina, ka katram bērnam Latvijā ir pieejami kvalitatīvi mācību līdzekļi neatkarīgi no dzīvesvietas. Tāpēc aicinām jauno izglītības un zinātnes ministru vienu no savām prioritātēm noteikt mācību līdzekļu pieejamības jautājumu un tuvākajā laikā: 

► izstrādāt vienotu minimālo mācību līdzekļu nodrošinājuma standartu; 

► pārskatīt valsts finansējuma apmēru mācību līdzekļu iegādei; 

► nepieļaut finansējuma samazinājumu 2027. gadā; 

► ieviest regulāru monitoringu par mācību līdzekļu pieejamību skolās; 

► veidot ilgtermiņa un prognozējamu mācību līdzekļu finansēšanas modeli; 

► mazināt nevienlīdzību starp pašvaldībām. 

Mācību līdzekļi ir izglītības kvalitātes pamata infrastruktūra. Ja vēlamies augstus sasniegumus, konkurētspējīgu ekonomiku un vienlīdzīgas iespējas bērniem, tad nevaram atstāt novārtā pašu mācību procesa pamatu. Šis ir īstais brīdis nevis kārtējo reizi atlikt problēmu uz nākamo budžeta ciklu, bet pieņemt skaidrus un ilgtermiņa lēmumus. 

Ar cieņu 

Izdevniecība “Skolas Vārds”