Zanda Rubene: Bezierunu paklausību nesagaidīt
08.01.2025
Kad mēs augām, tad gan tā nebija! Tik ļoti pazīstamā un banālā frāze bieži atskan, kad pieaugušie konfliktē ar bērniem. Kas atšķir mūsdienu skolēnus un kā ar viņiem labāk saprasties, skaidro Latvijas Universitātes profesore ZANDA RUBENE. Viņas pētnieciskā interese šobrīd saistīta ar digitālās bērnības izpēti.
Jūs piedāvājat kursus, kā audzināt digitālo paaudzi. Vienā no lekcijām apskatāmais jautājums ir par to, vai iepriekšējos gadsimtos bērnība bija labāka. Manā prātā tas sasaucas ar frāzēm par zāli, kas kādreiz bija zaļāka, un debesīm, kas bija zilākas. Bet vai tā ir?
Bērnība vispār ir jauna sociāla konstrukcija, par to Rietumu kultūrā runājam tikai no 17. gadsimta. Līdz tam cilvēks bija pārāk mirstīgs, lai pret mazuli izturētos īpaši. Sievietei piedzima desmit līdz divpadsmit bērnu, no kuriem astoņi līdz desmit nomira, nesasniedzot piecu gadu vecumu. No tiem, kas sasniedza piecu gadu vecumu, puse nenodzīvoja līdz pilngadībai. Tāpēc sentimentāla attieksme pret bērnu nebija iespējama.
Izglītības filozofs Nīls Postmens saka – bērnība rodas 17. gadsimtā. 19. gadsimtā tā ieņem veidolu, ko spējam saprast un atpazīt, jo samazinās bērnu darbs, rodas buržuāziskais ģimenes modelis. 20. gadsimta vidū bērnība iegūst mūsdienīgo izskatu, bet dažus gadu desmitus vēlāk jau sāk brukt. Pirmais signāls, ka bērnība sāk mainīties, bija televīzijas rašanās. Tehnoloģiju ietekmē tā pamazām izzūd, jo bērns spēj piekļūt tai pašai informācijai, kam pieaugušais. Laimīgas nezināšanas dzīves perioda vairs nav.
Tomēr es uzskatu, ka bērnība ilgst divdesmit piecus gadus. Arī pēc Latvijas likumdošanas. Līdz šim vecumam vēl jāuzrāda dokumenti, lai nopirktu, piemēram, enerģijas dzērienu. Maķedonijas Aleksandrs šajā vecumā jau bija iekarojis pusi pasaules! Vēl 80. gadu sākumā divdesmit piecus gadus vecs cilvēks vairs nebija bērns un pat ne jaunietis. Sievieti, kura līdz šim vecumam nebija precējusies, sauca par vecmeitu.
Šobrīd dzīvojam situācijā, kad bērniem tiek nodrošināti vislabākie dzīves apstākļi. Mēs sakām, ka netiekam ar viņiem galā, ka viņus nekas neinteresē, viņi tikai sēž datorā. Mums nepatīk viņu ikdienas paradumi, mums viņi šķiet sociāli nevarīgāki, bet – kas pie tā vainīgs? Mūsdienu bērnu audzināšanas standarti ģimenē ir ļoti vērsti uz aprūpi, un rezultātā notiek pāraprūpe.
Vai labklājīgā bērnība varētu būt iemesls, kāpēc skolā bieži rodas konflikti starp pedagogiem un audzēkņiem?
Vecāki, tāpat kā skolotāji, grib, lai bērns iegūst izglītību, lai viņš nākotnē spēj uzņemties atbildību par savu dzīvi. Bet izpratne par līdzekļiem mērķu sasniegšanai atšķiras. Mēs savulaik tikām audzināti disciplīnā gan mājās, gan skolā. Mūsdienās vecāki savu ikdienu veido, balstoties uz bērna vajadzību apmierināšanu. Visu pakārto tam, ko bērns grib. Skola nespēj funkcionēt tā, lai apmierinātu katra bērna individuālās vajadzības, tāpēc joprojām strādā pēc principa – disciplīna un kārtība. Protams, nav arī vairs tā, kā bija mūsu bērnībā. Tagad runājam par pašvadītu, uz skolēnu centrētu mācību procesu.
Tātad sadursme veidojas pēc būtības un neviens īsti nav vainīgs?
Savā ziņā tā var teikt. Esam pārejas periodā – konstruējam uz bērnu centrētu sabiedrību.
Pirms simt gadiem skolotājs bija gudrākais cilvēks pilsētā, jo bija lasījis vairāk par visiem citiem, bija zināšanu turētājs. Mūsdienās informāciju var iegūt daudzos citos ceļos un skolotājam mainās funkcija.
Izklausās pēc tādas kā skolotāja profesijas krīzes.
Tāda ir daudzās profesijās, un mākslīgais intelekts šo krīzi noteikti palielinās vēl vairāk. Vecāku sadarbība ar skolu ir starptautiska problēma, bet, manuprāt, īpaši Latvijā trūkst dialoga. Dažbrīd rodas iespaids, ka ģimene cīnās ar skolu vai otrādi. Nenotiek izrunāšanās, ko vēlas sasniegt vecāki un ko var piedāvāt skola. Izglītības zinātņu un psiholoģijas fakultātē esam organizējuši diskusijas, kurās piedalās gan skolotāji, gan vecāku organizāciju pārstāvji. Visi saka – svarīgākais ir saprast katra atbildību. Tāpēc skolas iekšējās kārtības noteikumi nedrīkstētu būt formāli. Tiem vajadzētu būt kā savstarpējas sadarbības līgumam starp skolu un ģimeni.
Skolām arī vajadzētu mācēt nospraust robežas. Skolotājam nav jābūt pieejamam 24 stundas diennaktī. Viņam ir tiesības uz savu privāto laiku un privāto dzīvi. Piemēram, Latvijas Universitātē ir noteikts, ka es savu kolēģu mobilo tālruņu numuru bez piekrišanas nevienam nedrīkstu dot. Ja kāds grib sazināties, tam ir e-pasts. Tādējādi tiek sargāts privātums.
Atgriežoties pie sarunas par paaudžu attiecībām – agrāk bērnam bija jābūt neredzamam un nedzirdamam, tikai tad bija labs, vai ne?
Es parasti saku, ka sievietes esam atbrīvojuši, bērnus sākām atbrīvot daudz vēlāk. Bērnu tiesību konvencija tika pieņemta 1989. gadā, piešķirot viņiem to pašu tiesību komplektu, ko pieaugušajiem. Ja mūsdienās kāds sit sievu, tad to ļoti slēpj no citiem. Bērnu fizisku sodīšanu par pārkāpumu uzskata daudz nesenāk.
Agrāk sievietēm vajadzēja atrast vietu, aktīvu pozīciju publiskajā telpā. Šobrīd par līdzvērtīgu spēlētāju jāpieņem arī bērns. Mainās hierarhija. Līdz ar to bērns ir kļuvis par problēmu, izaicinājumu visos sociālajos līmeņos. Zīdaiņus ņem līdzi uz klasiskās mūzikas koncertiem. Bērni nelaiž pieaugušos apsēsties sabiedriskajā transportā. Bērns izsaka viedokli... Tādi izteicieni kā “Nejaucies pa vidu, kad pieaugušie runā” vai “Daudz gribēsi zināt, ātri vecs paliksi” mūsdienu bērniem nav saprotami.
Man patīk salīdzināt, kā audzināja bērnus 20. gadsimta 70. gados un tagad. 70. gados bērnu kontrolēja, audzinot disciplīnā, tomēr viņam bija daudz vairāk brīvības. To ieguva, apejot ierobežojumus. Pretojoties kontrolei, attīstās noturība pret krīzēm. Mūsdienās vecāki kontrolē tāpat kā agrāk, bet instrumenti ir citi. Tie ir ļoti patīkami, tāpēc nerodas vēlēšanās cīnīties pretī un veidojas iemācītā bezpalīdzība. Sanāk, ka mēs bērnus kontrolējam, izdabājot viņu vajadzībām, un viņi bez mums vairs nevar izdzīvot. Latviešu folklorā ir teiciens, ka cilvēks ir pieaudzis, kad redz pāri galdam un spēj uzsmērēt sviestmaizi. Skaidrs, ka pāri galdam redz, bet – cik gados spēj uzsmērēt to sviestmaizi?
Pagājušajā mācību gadā skolas sapulcē, kur vecāki balsoja par rosinājumu, ka pirmklasniekiem nevajag dot līdzi mobilo tālruni, kāda mamma stāstīja, ka viņas meitai pēc stundām ir jāiet uz mūzikas skolu. Ceļš nav garāks par kilometru. Bet mamma uzskatīja, ka meita bez mobilā telefona var apmaldīties – ko tad darīšot?
Tas ir par sviestmaizes smērēšanu. Bet, ja runājam par mobilo telefonu aizliegumu kā tādu, nesaprotu, kāpēc bija vajadzīgs likums, ka ierīces drīkst izmantot tikai ar skolotāja atļauju. Tas taču ir loģiski! Taču Saeimas atbildīgajā komisijā bija pietiekami daudz cilvēku, kas apgalvoja, ka tas ir nepieciešams gan vecākiem, gan skolotājiem, gan skolu direktoriem.
Esam izlaiduši džinu no pudeles un tagad meklējam radikālas metodes, kā dabūt to atpakaļ. Bet atceramies – bērnam ir tāds pats tiesību komplekts kā pieaugušajam. Te veidojas pretruna. Iedomājamies, kā justos paši, ja darbavietā mums atņemtu privātās ierīces! Vai spējam iedomāties savu ikdienu bez tālruņa? Kā mēs jūtamies brīdī, kad nezinām, kur tālrunis atrodas, vai nevaram tajā paskatīties? Manuprāt, būtu pieticis ar vienošanos starp skolotāju un vecākiem, ka bērni mobilos tālruņus stundās neizmanto.
Problēma slēpjas tajā, ka pedagogi negrib, lai bērni stundās ir uzvilkušies. Grib, lai viņi brīvajā laikā savā starpā sarunājas, socializējas, nevis sēž iekārtās.
Piekrītu, ka ne jau mācību stundas būs lielākais izaicinājums, bet starpbrīži. Kā Rainis saka: “Zārks jau nevar palikt tukšā.” Jāpiedāvā kaut kas vietā. Lai bērni būtu nodarbināti, jābūt iespējai skriet, lēkt, mest kūleņus pa batutiem, dauzīties. Kāds no direktoriem man stāstīja, ka ir skolas, kur šo ierobežojumu noved līdz absurdam, ieslēdzot televizoru, kur starpbrīžos rāda multiplikācijas filmas.
Negrib arī, ka bērni skrien un lec, vai ne? Jo labs bērns ir mierīgs bērns.
Tieši tā! Bet ko darīt starpbrīdī, ja noņem telefonu un neiedod vietā kaudzi ar galda spēlēm, šahu, novusu vai iespēju skraidīt? Mūsu bērnībā bija jāstaigā gaitenī pa pāriem. Vai tagad tas būtu iespējams? Skolā ir jāmaina filozofija, kā izmantot starpbrīžus. Skandināvijā bērni starpbrīžos skrien ārā, skraida – pat bez mēteļiem. Mums vecāki uztraucas, ka saaukstēsies. Mēs esam tāda tuntulēšanās kultūra! Ziemā ģērbjamies daudz biezāk nekā citās valstīs. Nezinu, no kurienes tāda tradīcija.
Ir pierādīts, ka mums jau veidojas obsesīvi kompulsīvo traucējumu pazīmes, kad nemitīgi tiek atkārtota viena un tā pati darbība. Ieskatāmies telefonā, ieskatāmies telefonā, ieskatāmies telefonā... Kas notiek, ja pēkšņi vairs nevaram ieskatīties?
Kāds varbūt teiks, ka bērni ir pārāk mazi. Bet 47% bērnu, kas šobrīd mācās sākumskolā, internetam pieslēgtas ierīces sākuši izmantot līdz divu gadu vecumam. Pēdējos gados veidojas vecāku paaudze, kas to vairs nepieļauj. Bet pētījumi rāda arī to, ka vecāki ideālo audzināšanu praktizē līdz bērna trīs gadu vecumam. Pēc tam ir pārāk noguruši un ved uz bērnudārzu, kur audzina audzinātājas. Un grib, lai audzinātājas ar bērniem nodarbojas tāpat kā viņi iepriekš mājās. Bet, kad bērns atnāk mājās, vecāki atkal ir pārguruši un ļauj bērnam sēdēt telefonā.
Esam izveidojuši tādu vecāku perfekcijas modeli, kur nemitīgi ar viņu jānodarbojas. Es drīkstēju savu bērnu atstāt pie aukles. Mūsdienu vecāki to negrib, jo tā nav pieņemts – tas ir “svešs cilvēks, kas bērnam nepatīk”. Bet aukle vismaz ir cilvēks, humanoīds! Šodien par aukli izmanto tehnoloģijas, tāpēc zūd prasme sarunāties, spontāni reaģēt.
Mums pašiem ir izveidojušies paradumi – darbības, ko vienmēr darām ar telefonu rokās. Ēdam, ejam uz tualeti. Agrāk tualetē bija kaudze ar grāmatām! Bērniem veidojas līdzīgi paradumi. Viņi nespēj saģērbties, paēst bez telefona.
Es varētu atrast citas līdzības. Bērnībā lasīju grāmatas līdz trijiem, četriem naktī, mani neviens nevarēja ierobežot. Tagad bērni līdz vēlai naktij ierīcēs skatās video.
Tāpēc esmu nevis par radikālāko formu – aizliegumiem –, bet par noteikumiem. Ir skolas, kur jau iepriekš bija vienošanās, ka stundu laikā telefonus glabā, ieslēgtus skapītī vai ieliktus kabatiņās pie sienas. Ja bērns redz, ka tas telefons tur ir, varbūt tie obsesīvi kompulsīvie traucējumi nerada trauksmi, jo viņš zina, kur ierīce atrodas. Tas tomēr ir privātīpašums, kas maksā lielu naudu!
Runājot par disciplinēšanu. Mūsdienās vairs nevar nepaklausīgam skolēnam sist ar lineālu pa pirkstiem. Kā pedagogiem ar bērniem runāt, lai nodrošinātu kārtību klasē?
Atbilde ir vienkārša – tāpat kā ar pieaugušajiem. Ar tādu pašu cieņu un respektu. Pavisam vienkāršs piemērs, kā nevajag ar mūsdienu jauniešiem sarunāties. Ieeju kulinārijā pirkt vakariņas. Tur jaunieši pie galda sastūmuši daudz krēslu, jo visiem jālādē telefoni. Ejot prom, viņi krēslus tāpat arī atstāj. Ko dara pārdevēja? Dusmīgā balsī sauc pakaļ: “Puikas, ko jūs iedomājaties! Kā jūs te visu atstājat! Kas jūs ir audzinājis?” Viņi paskatās uz pārdevēju ar lielu nicinājumu un aiziet projām. Vai viņa tā būtu runājusi ar pieaugušajiem? Nē!
Te ir stāsts par cieņu – nevaram to prasīt pret sevi, ja paši necienām.
Atgriežamies pie pirmā jautājuma par laimīgo bērnību. Laimīgā bērnība, pēc pieaugušo domām, bija tā, kurā bērni klausīja. Bet varbūt bērns nemaz nebija laimīgs! Tā bija laimīga bērnība no pieaugušā skatpunkta. Šobrīd sabiedrībā bezierunu paklausība vairs nestrādā. Der atcerēties – citus cienīt spēj tikai tie, kas paši ir cienīti. Bet, protams, nevaram gaidīt, ka bērni uzreiz uzvedīsies kā pieaugušie.
Ilze Šķietniece, laikraksts "Izglītība un Kultūra"
Foto no personiskā arhīva
Atgriešanās atpakaļ
Jūs piedāvājat kursus, kā audzināt digitālo paaudzi. Vienā no lekcijām apskatāmais jautājums ir par to, vai iepriekšējos gadsimtos bērnība bija labāka. Manā prātā tas sasaucas ar frāzēm par zāli, kas kādreiz bija zaļāka, un debesīm, kas bija zilākas. Bet vai tā ir?
Bērnība vispār ir jauna sociāla konstrukcija, par to Rietumu kultūrā runājam tikai no 17. gadsimta. Līdz tam cilvēks bija pārāk mirstīgs, lai pret mazuli izturētos īpaši. Sievietei piedzima desmit līdz divpadsmit bērnu, no kuriem astoņi līdz desmit nomira, nesasniedzot piecu gadu vecumu. No tiem, kas sasniedza piecu gadu vecumu, puse nenodzīvoja līdz pilngadībai. Tāpēc sentimentāla attieksme pret bērnu nebija iespējama.
Izglītības filozofs Nīls Postmens saka – bērnība rodas 17. gadsimtā. 19. gadsimtā tā ieņem veidolu, ko spējam saprast un atpazīt, jo samazinās bērnu darbs, rodas buržuāziskais ģimenes modelis. 20. gadsimta vidū bērnība iegūst mūsdienīgo izskatu, bet dažus gadu desmitus vēlāk jau sāk brukt. Pirmais signāls, ka bērnība sāk mainīties, bija televīzijas rašanās. Tehnoloģiju ietekmē tā pamazām izzūd, jo bērns spēj piekļūt tai pašai informācijai, kam pieaugušais. Laimīgas nezināšanas dzīves perioda vairs nav.
Tomēr es uzskatu, ka bērnība ilgst divdesmit piecus gadus. Arī pēc Latvijas likumdošanas. Līdz šim vecumam vēl jāuzrāda dokumenti, lai nopirktu, piemēram, enerģijas dzērienu. Maķedonijas Aleksandrs šajā vecumā jau bija iekarojis pusi pasaules! Vēl 80. gadu sākumā divdesmit piecus gadus vecs cilvēks vairs nebija bērns un pat ne jaunietis. Sievieti, kura līdz šim vecumam nebija precējusies, sauca par vecmeitu.
Šobrīd dzīvojam situācijā, kad bērniem tiek nodrošināti vislabākie dzīves apstākļi. Mēs sakām, ka netiekam ar viņiem galā, ka viņus nekas neinteresē, viņi tikai sēž datorā. Mums nepatīk viņu ikdienas paradumi, mums viņi šķiet sociāli nevarīgāki, bet – kas pie tā vainīgs? Mūsdienu bērnu audzināšanas standarti ģimenē ir ļoti vērsti uz aprūpi, un rezultātā notiek pāraprūpe.
Vai labklājīgā bērnība varētu būt iemesls, kāpēc skolā bieži rodas konflikti starp pedagogiem un audzēkņiem?
Vecāki, tāpat kā skolotāji, grib, lai bērns iegūst izglītību, lai viņš nākotnē spēj uzņemties atbildību par savu dzīvi. Bet izpratne par līdzekļiem mērķu sasniegšanai atšķiras. Mēs savulaik tikām audzināti disciplīnā gan mājās, gan skolā. Mūsdienās vecāki savu ikdienu veido, balstoties uz bērna vajadzību apmierināšanu. Visu pakārto tam, ko bērns grib. Skola nespēj funkcionēt tā, lai apmierinātu katra bērna individuālās vajadzības, tāpēc joprojām strādā pēc principa – disciplīna un kārtība. Protams, nav arī vairs tā, kā bija mūsu bērnībā. Tagad runājam par pašvadītu, uz skolēnu centrētu mācību procesu.
Tātad sadursme veidojas pēc būtības un neviens īsti nav vainīgs?
Savā ziņā tā var teikt. Esam pārejas periodā – konstruējam uz bērnu centrētu sabiedrību.
Audzināšanas modelim kļūstot liberālākam, mainās skolotāja un skolas vieta sociālajā struktūrā.
Izklausās pēc tādas kā skolotāja profesijas krīzes.
Tāda ir daudzās profesijās, un mākslīgais intelekts šo krīzi noteikti palielinās vēl vairāk. Vecāku sadarbība ar skolu ir starptautiska problēma, bet, manuprāt, īpaši Latvijā trūkst dialoga. Dažbrīd rodas iespaids, ka ģimene cīnās ar skolu vai otrādi. Nenotiek izrunāšanās, ko vēlas sasniegt vecāki un ko var piedāvāt skola. Izglītības zinātņu un psiholoģijas fakultātē esam organizējuši diskusijas, kurās piedalās gan skolotāji, gan vecāku organizāciju pārstāvji. Visi saka – svarīgākais ir saprast katra atbildību. Tāpēc skolas iekšējās kārtības noteikumi nedrīkstētu būt formāli. Tiem vajadzētu būt kā savstarpējas sadarbības līgumam starp skolu un ģimeni.
Skolām arī vajadzētu mācēt nospraust robežas. Skolotājam nav jābūt pieejamam 24 stundas diennaktī. Viņam ir tiesības uz savu privāto laiku un privāto dzīvi. Piemēram, Latvijas Universitātē ir noteikts, ka es savu kolēģu mobilo tālruņu numuru bez piekrišanas nevienam nedrīkstu dot. Ja kāds grib sazināties, tam ir e-pasts. Tādējādi tiek sargāts privātums.
Atgriežoties pie sarunas par paaudžu attiecībām – agrāk bērnam bija jābūt neredzamam un nedzirdamam, tikai tad bija labs, vai ne?
Es parasti saku, ka sievietes esam atbrīvojuši, bērnus sākām atbrīvot daudz vēlāk. Bērnu tiesību konvencija tika pieņemta 1989. gadā, piešķirot viņiem to pašu tiesību komplektu, ko pieaugušajiem. Ja mūsdienās kāds sit sievu, tad to ļoti slēpj no citiem. Bērnu fizisku sodīšanu par pārkāpumu uzskata daudz nesenāk.
Agrāk sievietēm vajadzēja atrast vietu, aktīvu pozīciju publiskajā telpā. Šobrīd par līdzvērtīgu spēlētāju jāpieņem arī bērns. Mainās hierarhija. Līdz ar to bērns ir kļuvis par problēmu, izaicinājumu visos sociālajos līmeņos. Zīdaiņus ņem līdzi uz klasiskās mūzikas koncertiem. Bērni nelaiž pieaugušos apsēsties sabiedriskajā transportā. Bērns izsaka viedokli... Tādi izteicieni kā “Nejaucies pa vidu, kad pieaugušie runā” vai “Daudz gribēsi zināt, ātri vecs paliksi” mūsdienu bērniem nav saprotami.
Man patīk salīdzināt, kā audzināja bērnus 20. gadsimta 70. gados un tagad. 70. gados bērnu kontrolēja, audzinot disciplīnā, tomēr viņam bija daudz vairāk brīvības. To ieguva, apejot ierobežojumus. Pretojoties kontrolei, attīstās noturība pret krīzēm. Mūsdienās vecāki kontrolē tāpat kā agrāk, bet instrumenti ir citi. Tie ir ļoti patīkami, tāpēc nerodas vēlēšanās cīnīties pretī un veidojas iemācītā bezpalīdzība. Sanāk, ka mēs bērnus kontrolējam, izdabājot viņu vajadzībām, un viņi bez mums vairs nevar izdzīvot. Latviešu folklorā ir teiciens, ka cilvēks ir pieaudzis, kad redz pāri galdam un spēj uzsmērēt sviestmaizi. Skaidrs, ka pāri galdam redz, bet – cik gados spēj uzsmērēt to sviestmaizi?
Pagājušajā mācību gadā skolas sapulcē, kur vecāki balsoja par rosinājumu, ka pirmklasniekiem nevajag dot līdzi mobilo tālruni, kāda mamma stāstīja, ka viņas meitai pēc stundām ir jāiet uz mūzikas skolu. Ceļš nav garāks par kilometru. Bet mamma uzskatīja, ka meita bez mobilā telefona var apmaldīties – ko tad darīšot?
Tas ir par sviestmaizes smērēšanu. Bet, ja runājam par mobilo telefonu aizliegumu kā tādu, nesaprotu, kāpēc bija vajadzīgs likums, ka ierīces drīkst izmantot tikai ar skolotāja atļauju. Tas taču ir loģiski! Taču Saeimas atbildīgajā komisijā bija pietiekami daudz cilvēku, kas apgalvoja, ka tas ir nepieciešams gan vecākiem, gan skolotājiem, gan skolu direktoriem.
Esam izlaiduši džinu no pudeles un tagad meklējam radikālas metodes, kā dabūt to atpakaļ. Bet atceramies – bērnam ir tāds pats tiesību komplekts kā pieaugušajam. Te veidojas pretruna. Iedomājamies, kā justos paši, ja darbavietā mums atņemtu privātās ierīces! Vai spējam iedomāties savu ikdienu bez tālruņa? Kā mēs jūtamies brīdī, kad nezinām, kur tālrunis atrodas, vai nevaram tajā paskatīties? Manuprāt, būtu pieticis ar vienošanos starp skolotāju un vecākiem, ka bērni mobilos tālruņus stundās neizmanto.
Problēma slēpjas tajā, ka pedagogi negrib, lai bērni stundās ir uzvilkušies. Grib, lai viņi brīvajā laikā savā starpā sarunājas, socializējas, nevis sēž iekārtās.
Piekrītu, ka ne jau mācību stundas būs lielākais izaicinājums, bet starpbrīži. Kā Rainis saka: “Zārks jau nevar palikt tukšā.” Jāpiedāvā kaut kas vietā. Lai bērni būtu nodarbināti, jābūt iespējai skriet, lēkt, mest kūleņus pa batutiem, dauzīties. Kāds no direktoriem man stāstīja, ka ir skolas, kur šo ierobežojumu noved līdz absurdam, ieslēdzot televizoru, kur starpbrīžos rāda multiplikācijas filmas.
Negrib arī, ka bērni skrien un lec, vai ne? Jo labs bērns ir mierīgs bērns.
Tieši tā! Bet ko darīt starpbrīdī, ja noņem telefonu un neiedod vietā kaudzi ar galda spēlēm, šahu, novusu vai iespēju skraidīt? Mūsu bērnībā bija jāstaigā gaitenī pa pāriem. Vai tagad tas būtu iespējams? Skolā ir jāmaina filozofija, kā izmantot starpbrīžus. Skandināvijā bērni starpbrīžos skrien ārā, skraida – pat bez mēteļiem. Mums vecāki uztraucas, ka saaukstēsies. Mēs esam tāda tuntulēšanās kultūra! Ziemā ģērbjamies daudz biezāk nekā citās valstīs. Nezinu, no kurienes tāda tradīcija.
Vēl jārēķinās ar to, ka, noņemot ierīces, bērniem radīsies tāds kā paģiru sindroms. Šajā gadījumā var būt vairāk darba psihologiem un psihoterapeitiem.
Ir pierādīts, ka mums jau veidojas obsesīvi kompulsīvo traucējumu pazīmes, kad nemitīgi tiek atkārtota viena un tā pati darbība. Ieskatāmies telefonā, ieskatāmies telefonā, ieskatāmies telefonā... Kas notiek, ja pēkšņi vairs nevaram ieskatīties?
Kāds varbūt teiks, ka bērni ir pārāk mazi. Bet 47% bērnu, kas šobrīd mācās sākumskolā, internetam pieslēgtas ierīces sākuši izmantot līdz divu gadu vecumam. Pēdējos gados veidojas vecāku paaudze, kas to vairs nepieļauj. Bet pētījumi rāda arī to, ka vecāki ideālo audzināšanu praktizē līdz bērna trīs gadu vecumam. Pēc tam ir pārāk noguruši un ved uz bērnudārzu, kur audzina audzinātājas. Un grib, lai audzinātājas ar bērniem nodarbojas tāpat kā viņi iepriekš mājās. Bet, kad bērns atnāk mājās, vecāki atkal ir pārguruši un ļauj bērnam sēdēt telefonā.
Esam izveidojuši tādu vecāku perfekcijas modeli, kur nemitīgi ar viņu jānodarbojas. Es drīkstēju savu bērnu atstāt pie aukles. Mūsdienu vecāki to negrib, jo tā nav pieņemts – tas ir “svešs cilvēks, kas bērnam nepatīk”. Bet aukle vismaz ir cilvēks, humanoīds! Šodien par aukli izmanto tehnoloģijas, tāpēc zūd prasme sarunāties, spontāni reaģēt.
Mums pašiem ir izveidojušies paradumi – darbības, ko vienmēr darām ar telefonu rokās. Ēdam, ejam uz tualeti. Agrāk tualetē bija kaudze ar grāmatām! Bērniem veidojas līdzīgi paradumi. Viņi nespēj saģērbties, paēst bez telefona.
Es varētu atrast citas līdzības. Bērnībā lasīju grāmatas līdz trijiem, četriem naktī, mani neviens nevarēja ierobežot. Tagad bērni līdz vēlai naktij ierīcēs skatās video.Tāpēc esmu nevis par radikālāko formu – aizliegumiem –, bet par noteikumiem. Ir skolas, kur jau iepriekš bija vienošanās, ka stundu laikā telefonus glabā, ieslēgtus skapītī vai ieliktus kabatiņās pie sienas. Ja bērns redz, ka tas telefons tur ir, varbūt tie obsesīvi kompulsīvie traucējumi nerada trauksmi, jo viņš zina, kur ierīce atrodas. Tas tomēr ir privātīpašums, kas maksā lielu naudu!
Runājot par disciplinēšanu. Mūsdienās vairs nevar nepaklausīgam skolēnam sist ar lineālu pa pirkstiem. Kā pedagogiem ar bērniem runāt, lai nodrošinātu kārtību klasē?
Atbilde ir vienkārša – tāpat kā ar pieaugušajiem. Ar tādu pašu cieņu un respektu. Pavisam vienkāršs piemērs, kā nevajag ar mūsdienu jauniešiem sarunāties. Ieeju kulinārijā pirkt vakariņas. Tur jaunieši pie galda sastūmuši daudz krēslu, jo visiem jālādē telefoni. Ejot prom, viņi krēslus tāpat arī atstāj. Ko dara pārdevēja? Dusmīgā balsī sauc pakaļ: “Puikas, ko jūs iedomājaties! Kā jūs te visu atstājat! Kas jūs ir audzinājis?” Viņi paskatās uz pārdevēju ar lielu nicinājumu un aiziet projām. Vai viņa tā būtu runājusi ar pieaugušajiem? Nē!
Te ir stāsts par cieņu – nevaram to prasīt pret sevi, ja paši necienām.
Atgriežamies pie pirmā jautājuma par laimīgo bērnību. Laimīgā bērnība, pēc pieaugušo domām, bija tā, kurā bērni klausīja. Bet varbūt bērns nemaz nebija laimīgs! Tā bija laimīga bērnība no pieaugušā skatpunkta. Šobrīd sabiedrībā bezierunu paklausība vairs nestrādā. Der atcerēties – citus cienīt spēj tikai tie, kas paši ir cienīti. Bet, protams, nevaram gaidīt, ka bērni uzreiz uzvedīsies kā pieaugušie.
Ilze Šķietniece, laikraksts "Izglītība un Kultūra"
Foto no personiskā arhīva
