Dabaszinībās jāattīsta pētnieciskās prasmes
27.03.2025
Daiga Kalniņa► Docente Latvijas Universitātes Izglītības zinātņu un psiholoģijas fakultātes Izglītības zinātņu un pedagoģisko inovāciju nodaļā, pasniedz 1.–6. klašu dabaszinātņu metodiku.
► Pētnieciskās intereses saistītas ar inovācijām izglītībā, tostarp ar dažādu digitālo rīku izmantošanu studiju procesā, dabaszinātņu pētniecisko prasmju pilnveidi un snieguma vērtējumu.
► Vada pilnveides kursus praktizējošiem pedagogiem.
Nākamā mācību gada sākumā ceļu pie skolēniem mēros jaunais mācību līdzeklis “Dabaszinības 3. klasei”, kas pieredzējušu profesionāļu komandā šobrīd top izdevniecībā “Skolas Vārds”. Sarunājamies ar izdevuma redaktori Daigu Kalniņu.
– Ko vēlaties īpaši izcelt, stāstot par topošo dabaszinību mācību līdzekli?
– Tas tiek veidots pēc Skola2030 piedāvātās programmas, un tajā lielu uzsvaru liekam uz pētniecisko darbību un pētniecisko prasmju attīstību. Lielākā daļa tematu būs veidota kā pētnieciska mācīšanās – skolēns pēta, eksperimentē, pats secina, salīdzina ar klasesbiedru secinājumiem un beigās – ar grāmatā rakstīto. Bet formātu veidojam tā, lai skolotājs var brīvi izvēlēties, kā vadīt procesu, un viņš var darīt to klasiskā veidā – sākt ar grāmatu, pēc tam pētīt. Padomāts ir arī par to, kā uzdevumus iekļaut grāmatā konkrētajās, loģiskajās vietās, ja bērns nav bijis skolā un mēģina mācīties mājās.
Šo grāmatu veidojam tā, lai skolotājam nav jādomā, ko darīt ar bērniem, kuri visu var izdarīt ātri. Diemžēl laika trūkuma dēļ nereti ir tā, ka skolotāji strādā ar vidusslāni, bet tiem skolēniem, kas var visu izdarīt ātrāk, iedod darīt to pašu vai atkārtot zināmo, lai būtu laiks nodarboties ar pārējiem. Mēs gribētu nepazaudēt šos bērnus – potenciālos izcilniekus, tāpēc grāmatā ir iekļauti uzdevumi arī atbilstoši “apguvis padziļināti” līmenim. Esam arī centušies pēc iespējas atvieglot skolotājiem dzīvi, izveidot darba lapas, kuras palīdzēs vadīt mācību procesu un izmantot mācību grāmatu. Protams, tādas lietas kā magnētus, lineālus un kompasus skolotājiem vajadzēs sagādāt pašiem, bet viss pārējais būs grāmatā!
– Pastāstiet par komandu, kas izstrādā šo izdevumu!
– Izdevuma izstrādē piedalās Inga Jurgena no Cēsu pilsētas Pastariņa sākumskolas, Dace Gaigale no Rīgas Kultūru vidusskolas, Karlīna Veide no Rīgas Juglas vidusskolas un tālmācības vidusskolas “Intelekts” un Loreta Korna no Rīgas Jāņa Šteinhauera vidusskolas, kura tieši šobrīd strādā ar 3. klasi un cītīgi aprobē visu, ko mēs radām.
– Minējāt, ka liela uzmanība ir vērsta uz pētniecisko pieeju. Kāpēc tas ir svarīgi?
– Ja izlasām sasniedzamos rezultātus dabaszinībās, 3. klasi beidzot, tad divdesmit rezultātu ir tikai un vienīgi par pētnieciskajām prasmēm; arī pārējos lielā daļā ir iekļauta pētnieciskā darbība, piemēram, skolēns stāsta, ka starojumu var aizkavēt dažādi šķēršļi, eksperimentējot ar tālvadības pultīm. Diezgan daudz ir šādu sasniedzamo rezultātu, kuros teikts, ka skolēni, novērojot un eksperimentējot, spēj kaut ko pastāstīt, izdarīt, secināt.
Pirmajos divos mācību gados viņi jau ir apguvuši pētīšanas elementus un ir uzkrājuši diezgan daudz zināšanu. 3. klasē sākam iet ceļu, ko standarts mums rāda priekšā un kas būtībā arī ir dabaszinātņu mērķis – apgūt pētnieciskās prasmes problēmu risināšanai un pētījumu veikšanai. Veicot eksperimentu, kārtīgi iedziļināmies, mēģinām skaidrot darbību gaitu, saprast, kā tas notiek, kāpēc tieši tā ir jādara, vai iegūtie dati ir ticami, vai citiem klasesbiedriem arī tā sanāca un kas ir rakstīts grāmatā. Svarīgi parādīt domāšanas loģiku un to, kā mēs, ņemot vērā iegūtos datus, varam tikt pie secinājumiem, kas kļūst par jaunām zināšanām.
Ja salīdzinām 1.–3. klasi ar 4.–6. klasi, tad pirmajās klasēs satura apjoms ir krietni mazāks un ir laiks pētīšanai – lai veidojas domāšana, lai rodas interese par priekšmetu. Viena no pētniecības pamatprasmēm, ko arī attīstīt šajā laikā, ir tekstpratība. Bet skaidrs, ka pirmajās klasēs bērni lasa lēnāk, tādēļ dabaszinībās viņiem var nedot garus tekstus, bet sagaidīt, kad tekstpratību uztrenēs priekšmetos, kur pamatprasme ir tieši tekstu lasīšana, attiecīgi vēlāk to pielietot arī dabaszinībās.
Mēs arī rosinām skolotājus neizvēlēties vieglāko ceļu, kaut ko nedarot, bet tiešām darīt to, ko standarts prasa. Jo, ja paskatāmies starptautiskā pētījuma TIMSS rezultātus un arī 9. klašu rezultātus, tad redzam, ka dabaszinātnēs mums nemaz tik spoži neiet. Viens no iemesliem, protams, ir tas, ka skolotājiem nepietiek laika pienācīgi sagatavoties un izdarīt to, kas standartā patiešām ir rakstīts.
Bet tajā jau kopš 2004. gada, kad 1.–6. klašu grupā izveidoja priekšmetu “Dabaszinības”, liels uzsvars ir tieši uz pētniecisko prasmju attīstīšanu un pētniecisko darbību. Savukārt standartā, ko apstiprināja 2018. gadā, tas ir vēl vairāk nostiprināts, iekļaujot arī caurviju prasmes, piemēram, kritisko domāšanu. Šīs caurviju prasmes sasniedzamajos rezultātos rakstīts, ka bērni, 3. klasi beidzot, paši pārbauda faktus. Un kur vēl labāk kā dabaszinībās, kur tas pats par sevi ir jādara un kur pētnieciskā darbība ir jāapgūst!
– Cik būtisks dabaszinību apguvē ir pirmo klašu posms?
– Ļoti nozīmīgs ir jau pirmsskolas posms, jo jau pirmsskolas vadlīnijās ir paredzēts, ka bērni, novērojot, salīdzinot un eksperimentējot, iepazīst dzīvās dabas objektus, iežus, ūdeni un tā tālāk. Tad 1. klasē pētnieciskā darbība turpinās un ideja par bērnu kā pētnieku tiek uzturēta un virzīta, attīstot bērna dabisko vēlmi pētīt un zinātkāri izmantot kā instrumentu, lai risinātu problēmas. Līdz 6. klases beigām bērna pētnieciskā prasme jāsasniedz tādā līmenī, kā standartā ir noteikts – jāzina, kā plānot eksperimentu, kā fiksēt datus, kā dati pārvēršas grafikos, kā grafikus analizēt, kā secināt. Sākot no 7. klases, tiek pieņemts, ka bērni jau ir diezgan labi pētnieki, un mācību procesā parādās daudz jauna satura, tāpēc ir svarīgi, lai iepriekšējā periodā nebūtu radīti klupšanas akmeņi bioloģijas, fizikas, ķīmijas un ģeogrāfijas tālākai apguvei.
– Vai, jūsuprāt, šobrīd skolēnu prasmju un zināšanu līmenis šajā priekšmetā, uzsākot 7. klasi, ir pietiekams?
– Grūti pateikt, jo nu jau dažus gadus, 6. klasi beidzot, nav dabaszinību ieskaites, bet pēdējie rezultāti bija, manuprāt, stipri viduvēji. Vienmēr ir bērni, kuri var izdarīt vairāk, kuri ir apdāvinātāki, ar kuriem vecāki no agrīnas bērnības vairāk strādājuši vai kuri gājuši pulciņos, un ir bērni, kas tā arī nesaprot, kas šeit notiek. Bet jārēķinās, ka pa šo laiku ir mainījusies arī vērtēšanas sistēma, un tā mums skaidri pasaka, ka skolēns dabaszinības ir apguvis tad, ja var risināt problēmas, izmantojot priekšmetā apgūto, savukārt apguvis padziļināti ir tad, ja spēj risināt starpdisciplināras problēmas, izmantojot dažādu priekšmetu zināšanas. Starpdisciplinārās problēmas “apguvis padziļināti” līmenī ir norādītas, jau beidzot 3. klasi. Un to nevar iemācīties, risinot vienu problēmu reizi divos mēnešos, tam ir jānotiek ikdienā. Tāpat kā nevar iemācīties spēlēt basketbolu, skatoties, kā to spēlē, tā arī nevar iemācīties pētīt, klausoties, kā jāpēta, vai vienreiz semestrī kaut ko izpētot. Tai ir jābūt regulārai mācību procesa ikdienas sastāvdaļai.
– Kādi ir šķēršļi tā īstenošanai?
– Skolotāji bieži sūdzas, ka viņiem nav tehniskā nodrošinājuma, lai veiktu eksperimentus. Bet tā nevar būt! Ir jāraksta iesniegums vadībai, jānorāda punkti no izglītības standarta un jālūdz sev visu nepieciešamo. Ja standartā rakstīts, ka jāmācās ar kompasu noteikt debespuses, tad kompasam ir jābūt pieejamam. Ja ir jāprot svērt ar svariem miligramos, tad ir jābūt svariem, kuri var svērt miligramos.
Jāņem vērā, ka šis inventārs visbiežāk ir paredzēts ilgākam laika periodam. Kompasu pietiks visam atlikušajam mūžam, magnētus vienreiz nopirks un vairāk pirkt nevajadzēs, tikai jāpieskata, lai neieslīd skolēnu kabatās. Tas ir liels, bet ilgtermiņa ieguldījums, no kura ir atdeve. Ja skolotājam eksperimentu vietā jāskatās, kā to dara video, jo nav inventāra, tad arī rezultāts ir tāds, kāds ir.
– Vai skolotāji baidās skolas vadībai šo inventāru prasīt?
– Viņi paprasa, viņiem atsaka, bet jāsaprot, ka mūsu valstī visu vajag darīt ar iesniegumiem. Ja atnāks kāds vecāks un jautās, kāpēc citā skolā bērniem kaut ko māca, bet šajā nemāca, un uzzinās, ka ir tāds standarts, kas netiek pildīts, var gadīties, ka vainīgs beigās būs skolotājs, jo arī direktori ir dažādi –, lai glābtu savu ādu, pateiks, ka skolotājs viņam neko nav prasījis. Ir jāraksta oficiāls iesniegums, kurš tiek ievadīts lietvedības sistēmā. Ir jāpacīnās, jo šis ir stāsts par prioritātēm. Manuprāt, šajā jautājumā nevar būt atrunas, ka nav naudas. Ja skolai nav piešķirta nauda, jāiet tālāk uz pašvaldību. Varbūt var neizremontēt vienu klasi, bet par tiem tūkstošiem, ko ietaupa, nopirkt visai sākumskolai nepieciešamos līdzekļus. Jo, protams, bez tiem nekāda pētīšana nav iespējama.
– Vai tā ir standarta sūdzība, ka pedagogiem nav šī nodrošinājuma?
– Jā, bet ne vienmēr tāpēc, ka skolā tā tiešām nav. Bieži skolotāji to vienkārši nav paprasījuši, jo ir vieglāk atrunāties, ka nav pieejams. Ja būtu to darījuši, direktors teiktu: “Ziniet, pēc inventarizācijas datiem spriežot, šis ir ķīmijas kabinetā, šis ir fizikas kabinetā.” Tad ir tikai jāaiziet turp un jāpalūdz. Jā, protams, ir kolēģi, kuri savu inventāru nedod, jo ir par to parakstījušies un jūtas materiāli par to atbildīgi. Bet tas atkal ir skolas vadības jautājums, kā viņi organizē šo resursu lietošanu.
– Ar kādām grūtībām vēl dabaszinību pedagogi saskaras savā darbā?
– Viena no grūtībām ir tā, ka nepietiek laika nostiprināt un atkārtot apgūto. Te atkal atgriežamies pie inventāra, jo viens no jautājumiem ir, cik daudz tas pieejams. Vai kompass ir katram skolēnam, pārim vai uz grupu. Jāņem vērā – ja kompass ir uz grupu un klasē ir, teiksim, piecas grupas, lai katrs to varētu izmēģināt, vajadzēs daudz vairāk laika nekā tad, ja kompass ir katram skolēnam vai viens uz pāri. Jo vairāk šo līdzekļu, jo vairāk laika paliek pāri zināšanu nostiprināšanai.
– Jau pieminējāt tekstpratību. Vai piekrītat, ka skolēnu lasītprasme negatīvi ietekmē arī eksakto priekšmetu rezultātus?
– Es tam piekrītu, un ir jautājums, ko vispār dabaszinībās nozīmē tekstpratība. Mazajās klasēs tā nozīmē saprast, ko tev prasa uzdevums un kā tu zini, ka tas uzdevums tev to prasa. Tas būtu pirmais, ar ko būtu jāstrādā. Pirmo klašu teksti nav gari, parasti viena, divas rindiņas, kas ir bērna prātam aptverams apjoms. Tad, kad viņam ir skaidrs, kāda ir tā loģika, kāds ir tas algoritms, kā tiek mācītas dabaszinības, tad var pieķerties arī mācību grāmatas tekstiem un mēģināt no tiem kaut ko izlobīt.
Protams, lai bērns gribētu to tekstu lasīt, tam jābūt saturiski interesantam, tas nevar būt tukšs, skolēnam jāpiedzīvo “ā, cik interesanti!” moments. Otrs būtisks faktors ir tas, kā teksts ir noformēts. Mūsdienās mācību grāmatās lielākoties vairs nav vienlaidu teksta, kas skolēna smadzenēm liek šausmās bēgt. Teksts ir sadalīts kolonnās, ar lodziņiem, ir sastrukturēts mazās vienībās, un skolēnam nav jāizlasa viss uzreiz. Tas, manuprāt, ir ļoti labi.
Sasniedzamais dabaszinību tekstpratības rezultāts, beidzot 3. klasi, ir tāds, ka jāspēj pastāstīt saviem vārdiem neliela, vienkārša dabaszinātniska teksta galvenā doma. Beidzot 6. klasi, jau jāspēj salīdzināt divu veidu tekstus, atrodot atslēgvārdus, un šos tekstus strukturēt. Jāsaprot, ka dabaszinībām ir sava specifiskā tekstpratība, jo teksti ir diezgan daudzveidīgi – tas nav tikai grāmatas lasāmais teksts, bet arī attēli, tabulas, grafiki, kartes un shēmas.
– Esat docente Latvijas Universitātē, mācāt jaunos dabaszinību pedagogus. Kādi ir novērojumi?
– Jā, vadu kursus tieši dabaszinību mācību metodikai no 1. līdz 6. klasei, dažām grupām arī pirmsskolai. Man ir liels prieks, jo studenti ir tiešām zinātkāri un ar diezgan lielu aizrautību. Tieši šodien bija nodarbība, kurā bija jālasa standarta prasības, beidzot 3. klasi, un bija jāsniedz apkopojums. Viena studente teica: “Žēl, ka tad, kad es gāju skolā, mums nekā tāda nebija.” Es viņai prasu: “Ja drīkst zināt, kurā gadā jūs sākāt iet skolā?” Viņa rēķina, rēķina – 2012. Es saku: “Ziniet, jums vienkārši nepaveicās, jo šāds standarts ir kopš 2004. gada.” (Smejas.) Šādās reizēs aicinu studentus nepieļaut savu skolotāju kļūdas, izslēdzot no mācību satura, piemēram, pētniecisko daļu, lai gan tā standartā ir. Žēl, ka studenti to skolas laikā nav pieredzējuši, bet ir prieks, ka viņi to ierauga studiju laikā un tajā brīdī kļūst motivēti, jo viņiem pašiem to gribas apgūt un viņi saprot, ka bērniem tas ir svarīgi.
– Kādi ir jūsu studenti?
– Dažādi! Neklātienē bieži studē tie, kas nolēmuši mainīt dzīvi, kam pašiem ir bērni un iepriekšējā pieredze, tomēr pārsvarā tie ir jaunieši pēc vidusskolas, kas grib kļūt par sākumskolas skolotājiem. Absolventi iegūst iespēju strādāt gan pirmsskolā, gan pirmajās sešās klasēs.
Gribu teikt, ka interese par šīm studijām nemazinās, un es ļoti apbrīnoju šos jauniešus, kuri uzdrošinās būt pirmie skolotāji, kas sniegs vēlmi mācīties, ieliks pamatus. Jo, no vienas puses, varētu šķist, kas tad tur – mācīt sākumskolā un pirmsskolā, bet īstenībā tas ir daudz grūtāk nekā tad, kad cilvēks ir izaudzis, daudz ko jau zina, viņam ir skaidri nākotnes plāni un viņš jau izvēlas, ko grib. Pirmajiem skolotājiem ir jāmāk motivēt un ielikt pamatus visai tālākajai skolas dzīvei.
– Kādu ziņu jūs vēlētos nodot skolotājiem, kuri šobrīd māca dabaszinības?
– Gribu ieteikt skolotājiem nebaidīties eksperimentēt. Pat tad, ja pirmās reizes šķiet neveiksmīgas, tomēr censties iet prom no skaidrojošā procesa, kur skolotājs ir dominējošs, uz pētniecisko, kur skolotājs procesu organizē un vada, nevis visu dara skolēnu vietā. Jo beigu beigās mums vajadzēs pieaugušos, kas pēc tam būtu spējīgi dzīvē izdomāt risinājumus, lai mēs varētu sagaidīt laimīgas vecumdienas.
– Daudz diskusiju bijis par obligāto dabaszinību eksāmenu, vai jums ir kāds komentārs par šo tēmu?
– Man vispār šķiet, ka eksāmenam nevajadzētu būt bubulim. Ja ir bijusi adekvāta formatīvā vērtēšana un adekvāta metodika, tad tas ir skolēna spēju apliecinājums. Protams, ja esi absolūti nemotivēts un negribi vispār piepūlēties, tad rezultāta nebūs. Tāpēc ir tik svarīga skolas un vecāku sadarbība tieši pirmajās klasēs, kamēr bērnam izveidojas mācīšanās ieradums.
Un vēl mana pieredze rāda – ja kaut kas ir obligāts, nekas no tā nemainās, ja tam līdzi nenāk atbilstošs atbalsts. Mēs redzam, kā ir ar matemātikas eksāmenu – cik gadus tas ir obligāts, bet vai rezultāti aug?
Par eksāmeniem domāju arī plašāk – mūsu sabiedrība ir gadu desmitiem veidota tā, ka atzīme un eksāmens, nevis zināšanas ir tas, kā dēļ pūlamies. Šo gan es gribētu likt pie sirds – ejam no tā prom! Lai bērni nāk mācīties ne jau atzīmju dēļ. Lai atzīme ir tikai apliecinājums tam, cik daudz esi sasniedzis un cik lielas pūles pielicis.
Zane Blanka, e-izdevums "Skolas Vārds"
Foto no personīgā arhīva, shutterstock.com
