Mācību līdzekļiem jābūt bērniem interesantiem
25.03.2025
Ieva Kūla-Zīle► Rīgas 85. pamatskolas skolotāja.
► Beigusi Zvejniekciema vidusskolu, Vidzemes jūrmalas Mūzikas un mākslas skolas tēlotājmākslas nodaļu.
► Ieguvusi trīs bakalaura grādus pedagoģijā – vizuālās mākslas un mākslas vēstures skolotājs (2008), sākumskolas un pirmsskolas skolotājs (2021) un latviešu valodas un literatūras skolotājs (2024). Šobrīd studē maģistratūrā (Latviešu valodas, literatūras un kultūras studijas).
► Strādā pie “Skolas Vārds” izdevuma “Latviešu valoda 2. klasei” izstrādes.
► Atziņa par darbu skolā: “Sākumskolā var pieredzēt ļoti daudz mazo uzvaru, kas sniedz patiesu gandarījumu.”
Skolotāja Ieva Kūla-Zīle šobrīd aktīvi strādā pie jauna latviešu valodas mācību līdzekļa 2. klasēm, skolas dzīvē ieved pirmklasniekus un paralēli studē maģistratūrā. Varētu domāt, ka Ievas diennaktī ir vairāk stundu nekā citiem, bet, iespējams, atslēga ir motivācijā un enerģijā!
– Pastāstiet par jauno mācību līdzekli! Kas, jūsuprāt, attiecībā uz to būtu īpaši izceļams?
– Grāmatu veidojam ar pamatdomu – lai tā ir bērniem interesanta. Kad izvēlos tekstus, stāstus, pasakas, meklēju fragmentus, kas veicinātu interesi izlasīt visu grāmatu un lai bērni gribētu teciņiem skriet uz skolas bibliotēku un sacensties, kurš paspēs pirmais paņemt šo grāmatu. Izstrādes procesā nonācām arī pie rubrikas “Vai zināji?”, kas, manuprāt, jaunajā mācību līdzeklī ir pats interesantākais. Ideja radās, kad izvēlējos Luīzes Pastores grāmatas fragmentu ar stāstu par Rundāles pils spoku dāmām, kuru
frizūras atgādina Gizas piramīdas un Bābeles torni. Iedomājos, ka skolēni, visticamāk, nemaz nezina, kas tas ir, tātad – jāpaskaidro!Grāmata veidota tā, lai virzītos no vieglākā uz sarežģītāko un lai bērni, kuri mazāk saprot valodas jautājumus, arī spēj tikt līdzi, sajūt, ka viņiem izdodas un veidojas interese mācīties tālāk. Ir taču zināms, ka tas, kas mums nepadodas, mums arī nepatīk. Tāpēc jārada sistēma, lai vispirms iepatīkas.
Vēl man patīk pieeja, ka viens atvērums ir veltīts vienai stundai un ka tas nav pārblīvēts, tajā ir skaisti attēli. Tāpat būtiska ir iespēja dažādot uzdevumus bērniem ar dažādām prasmēm. Domāju, ka skolotājam būs viegli izmantot un variēt šo grāmatu, pielāgojoties konkrētai klasei.
Grāmatas saturā laiku pa laikam nemanāmi ieliekam arī rosinošas tēmas, kas tiks mācītas mazliet vēlāk.
– Pastāsiet vairāk par tekstu fragmentiem, kas vēl iekļauti grāmatā! Minējāt, ka svarīgi ir rosināt interesi – vai tas nozīmē iekļaut tikai mūsdienīgus tekstus?
– Mums ar grāmatas pirmo redaktoru bija spraiga diskusija par šo tēmu, jo biju izvēlējusies fragmentu no Annas Brigaderes “Dievs. Daba. Darbs” jeb īsākā formātā – “Anneles stāstiem”.
Redaktora domas bija tādas, ka mūsdienu bērniem to nevajag, bet es viņam centos pierādīt, ka konkrētie stāsti ir interesanti. Piemēram, viens no šiem stāstiem ir par to, kā Annele mācās lasīt. Skaisti parādīts, kā viņa velk kopā burtus, kā viņai darbojas iztēle, piemēram, kā viņa, izlasot vārdu ‘ziema’, uzreiz iztēlojas, kā izskatās ziema. Manuprāt, neskatoties uz to, ka tā literatūra ir sena, mūsdienās tēma joprojām ir aktuāla un tā ir aprakstīta saprotamā veidā! Tāpēc domāju, ka arī šādiem tekstiem ir vieta mācību līdzekļos.Vēl grāmatā iekļauju arī publicistikas tekstus, piemēram, tematiskajā plānā ir par senajām latviešu ciltīm – lībiešiem, latgaļiem –, un šos aprakstus meklēju publicistikā un piemēroju tā, lai tie bērniem ir saprotami. Savukārt par braila rakstu tekstu paņēmu no Neredzīgo biedrības sagatavotās informācijas. Varu gan apliecināt, ka atrast tekstus, kas būtu interesanti un piemēroti mūsdienu bērniem, nav viegli.
– Kāpēc tā, jūsuprāt, ir?
– Bērnu intereses sašaurinās, viņiem ir grūti noturēt uzmanību, tāpēc esmu no tiem pedagogiem, kas ir pret telefoniem. Redzu, ka visas sākumskolas klases no rīta ir ar telefoniem – viņi neredz skolotājus, neredz cits citu, nesarunājas. Kad aizeju ar saviem bērniem uz kino, brīnos – kā tas var būt, ka vecāki ar bērniem jau pēc pusstundas iet prom? Bērni nevar noturēt uzmanību! Man kāds teica, ka varot nosēdēt tik ilgi, kamēr nav beidzies popkorns. Arī citi kolēģi man sūdzas – bērnus neinteresē nekas, reizēm skolotāji dejo uz galvas klases priekšā, bet nevar ieinteresēt, un arī mācību temps ir ļoti lēns. Un tad rodas jautājums, vai padodamies vai tomēr ejam uz priekšu.
– Ja domājam par sākumskolu un latviešu valodu, literatūru, ir būtiski rēķināties arī ar atšķirīgajiem lasītprasmes līmeņiem pirmajās klasēs. Vai tā, jūsuprāt, ir problēma?
– Šis ir ļoti jūtīgs jautājums. Problēma ir tajā, ka šobrīd ir ļoti liela plaisa starp pirmsskolas un sākumskolas programmām. Tā kā mūsu skolā ir arī pirmsskola, mēdzu sazināties ar kolēģēm pirmsskolā un redzam šo plaisu pavisam tiešā veidā. Piemēram, bērniem pirmsskolā ir jāiemācās uzrakstīt vārdu brīvā laukumā ar drukātajiem burtiem, bet 1. klasē viņiem ir jāraksta teikumi burtnīcā. Izglītības ministrija un Skola2030, ko jūs esat izdarījuši? Jūs esat aizmirsuši, ka mācību procesam ir jābūt pēctecīgam! Izstrādājot jauno programmu, netika ņemts vērā, kas ir vecajā programmā – vai, no vecās programmas pārejot uz 1., 4. un 7. klasi, neveidojas kaut kādi iztrūkumi zināšanās. Ar bērnudārzu un sākumskolu tā ir liela problēma. Bet šeit es varētu teikt skarbus vārdus arī pirmsskolas audzinātāju virzienā par to, ka viņas nepasaka vecākiem – jūsu bērns nav gatavs skolai. Piemēram, man šogad ir 1. klase, un šobrīd, martā, ir divi bērni, kuri vēl vispār nelasa. Vienā gadījumā saņemu pārmetumus no mammas, ka nemācu viņas bērnam lasīt, bet vienlaikus ir tā, ka arī bērns negrib mācīties – kad jāpaliek uz ārpusstundu darbu, bērns lūdz mammai atļauju doties mājās un mamma to arī atļauj. Tāpēc, no otras puses, saprotu arī pirmsskolas audzinātājus, jo negribas vecākiem teikt – jūsu bērns nelasa un nav emocionāli gatavs skolai –, jo tas būs audzinātājs, kurš saņems pārmetumus un sūdzības. Līdz ar to viņš saudzē sevi un aprakstā uzraksta, cik bērns ir brīnišķīgs un cik visu lieliski dara, palaiž uz skolu, un tad es 1. klasē secinu, ka man nav materiāla, ar ko strādāt.
– Jūsu skolā ir arī pirmsskola, vai tas pēctecību padara vieglāku?
– Man pašai ir tāda tradīcija – tajos gados, kad man ir 3. klase, dodos uz pirmsskolas izlaidumu un skatos, kādi bērni pie manis nākamajā gadā nāks mācīties. Vēl mums skolā ir ļoti jauka tradīcija – martā notiek iepazīšanās trešdienas ar topošajiem pirmklasniekiem, kur iesaistās visi sākumskolas skolotāji, sporta, angļu valodas un ritmikas skolotājs; man ļoti patīk iepazīties ar topošajiem skolēniem, saprast, kādi bērni būs manā vai kolēģu klasē.
– Pastāstiet, kāds ir bijis jūsu ceļš pedagoģijā!
– Kad vēl mācījos vidusskolā, mana skolotāja no Vidzemes jūrmalas Mākslas un mūzikas skolas ieteica stāties vizuālās mākslas skolotājos. Mans lielais sapnis gan tolaik bija būt māksliniecei – trīs reizes pēc kārtas stājos lietišķajos (šobrīd Rīgas dizaina un mākslas vidusskola – aut.), bet mani neuzņēma, un pēc vidusskolas beigšanas tā arī izdarīju – aizgāju studēt par vizuālās mākslas skolotāju Latvijas Universitātē. Kad dabūju savu diplomu, daudzi man jautāja, kāpēc nestrādāju, un pati jau tobrīd apzinājos, ka vizuālās mākslas skolotāji nav paši pieprasītākie un labāk apmaksātie. Pēc studijām veltīju laiku un spēku saviem bērniem – man piedzima trīs dēli. Tajā laikā arī pārcēlāmies dzīvot uz Purvciemu, kur man pavisam drīz piedāvāja darbu pirmsskolas grupā skolā, kurā šobrīd strādāju. Lai varētu strādāt gan pirmsskolā, gan sākumskolā, izlēmu iegūt nākamo bakalauru, bet, studējot šajā programmā, sapratu, ka gribu būt arī latviešu valodas un literatūras skolotāja, tāpēc šobrīd man ir abi šie grādi un turpinu studēt latviešu valodas studijās maģistratūrā. Ceļš izglītībā man tiešām ir bijis līkumains.
– Uz jums var attiecināt teicienu, ka mācīties var visu mūžu.
– Jā, man ir pārdomas arī par doktorantūras studijām. Te gan ar nožēlu jāsaka, ka ir viens klupšanas akmens – angļu valoda, kas man nav gana labā līmenī, bet doktorantūra šobrīd notiek pārsvarā angliski. Bet saprotu arī to, ka angļu valodu varu iemācīties. Šajā ziņā palīdz tas, ka man klasēs diezgan bieži ir iebraucēji un angļu valoda ir jāvelk ārā, jāliek pie malas skolas laikā iedzītie kompleksi un jārunā.
– Studējat kopā ar jauniešiem, kuri uz pedagoģiju dodas uzreiz pēc vidusskolas. Ko jūs domājat par jaunās paaudzes topošajiem pedagogiem?
– Es tagad runāšu kā veca, iestagnējusi kundzīte, kura saka, ka viss pasaulē ir slikti, bet patiesībā ir jau arī slikti. Tas, ar ko pati šobrīd varu lepoties, ka pirmā progamma, kuru studēju, bija piecgadīgā programma. Tāpēc pēc tam man bija ļoti viegli studēt četrgadīgajā programmā, bet vienlaikus es arī sapratu to, ka prasības ir ļoti kritušās. Kad studēju pirmo reizi man, piemēram, bija dažādu psiholoģiju kursi – vispārīgā psiholoģija, attīstības psiholoģija, pedagoģiskā psiholoģija, sociālā psiholoģija, saskarsmes psiholoģija; šobrīd ir viens vispārināts kurss. Tas pats arī citās tēmās. Šobrīd ir salīdzinoši maz kursu, bet jaunie studenti to pašu nav gatavi mācīties. Jauniešiem nav intereses, nav motivācijas. Un reizēm viņi arī paši nav izdarījuši izvēles. Esmu redzējusi, kā jaunie studenti nāk uz augstskolu parakstīt līgumus. Viņi nāk kopā ar mammām. Pieauguši cilvēki!
Tāpēc es ļoti ceru, ka mēs kā sabiedrība ātri sapratīsim, ka ejam neceļos un atgriezīsimies pie nosacīti vecās pieejas – mācīsim bērniem mācīties un centīsimies viņos audzēt apziņu, ka ir jāmācās.
Zane Blanka, e-izdevums "Izglītība un Kultūra"
Foto: personīgais arhīvs
