Māksla iemācīt domāt
03.06.2025
ILZE KLINTS
► Inženierzinību un fizikas skolotāja.
► Strādā Kuldīgas Centra vidusskolā.
► Iepriekš bijusi zinātniskā asistente Latvijas Universitātes Skaitliskās modelēšanas institūtā.
► Mācību līdzekļu autore izdevniecībā “Skolas Vārds”.
► Novēlējums, ko velta saviem skolēniem un kolēģiem: “Lai visa enerģija aiziet panākumos!”
Skolotājas Ilzes Klints atziņa, sākot strādāt skolā un sastopoties ar izglītības nozares realitāti, bijusi – mācību materiāli būs jāveido pašai. Tā no pašas apkopotās pieredzes un pierakstiem par to, kā strādāt stundās, tapušas jau vairākas mācību grāmatas fizikā, un nu viņas vadībā top skolēnu rakstāmgrāmata “Inženierzinības 7. klasei”.
– Sarunājamies pašā mācību gada izskaņā. Kā Jūs jūtaties?
– (Smejas.) Šo jautājumu skolotājiem nevajag uzdot! Mācību gada beigas ir saspringtas – ir gan eksāmeni, gan vērtējumi jāsaliek. Ir nogurums – gan fiziski, gan garīgi.
Par kuriem priekšmetiem Jūs turat rūpi?
– Ikdienā mācu fiziku un inženierzinības, mēdzu aizvietot kolēģus arī matemātikas stundās, jo labi zinu matemātikas programmu vidusskolām.
– Un, par spīti noslodzei, atrodat laiku, lai rakstītu mācību grāmatas!
– Man citreiz jautā: “Kā tev tas ienāca prātā?” Problēma tāda, ka man tas neienāca prātā, patiesībā vienkārši bija tāda vajadzība. Proti, kad izglītības programma nomainījās uz kompetenču pieeju, daudziem skolotājiem bija jautājums, kā turpmāk strādāt, taču atbilde, kas sekoja, bija – strādājiet pa jaunam. Kad vaicājām, kā tas ir, skaidrojums bija apmēram tāds – tā, kā nav pa vecam. Apmēram tik daudz informācijas mums bija – zināms, ka vecie uzdevumi jāpielāgo jaunajai programmai, un tas arī viss. Sapratne par to, kā strādāt, radās procesā, tāpēc arī manis veidotās grāmatas lielā mērā ir tapušas, pierakstot savas idejas un meklējot pieejas, kā strādāt pēc jaunās kompetenču pieejas. Es un daudzi citi skolotāji esam mācījušies paši no savas pieredzes, jo daudz kas bija jāpielāgo, jāizzina tēmas, kuru vecajās mācību grāmatās nav... Tādā ziņā ar fiziku bija vienkāršāk, jo fizikā mācību materiālu ir daudz, vienīgi ir jāvelta ļoti daudz stundu vēlos vakaros, lai tos sakombinētu, lai piemeklētu atbilstošus uzdevumus.
– Savukārt inženierzinībās viss esot bijis jāizdomā no nulles.
– Kad pirms nu jau pieciem gadiem tika ieviests šis mācību priekšmets, mums ar kolēģi tā arī tika pateikts – ir jauns mācību priekšmets, to vēl neviens nav mācījis, nevienam nav ne jausmas, kā to mācīt, bet jūs tiksiet galā. Mūsu reakcija bija – kas jādara, tas jādara! No savām pozīcijām saprotam, ka nevar jau atstāt skolēnus bez iespējas šo priekšmetu apgūt, bet skaidrības, kas tieši jādara, bija necik. Tā pamazām sākām lasīt programmu, saprotot, ka sagaidāmais rezultāts ir viens, bet iedotie materiāli – pavisam citi. Tas ir priekšmets, kurā ir mazliet no fizikas, mazliet no dizaina, un skolēni to apgūst 7. klasē kā pārejas posmu uz fiziku, ko sāk mācīt 8. klasē. Priekšmeta mērķis – iemācīt dizaina domāšanas procesu, kur galvenais ir plānošana.
Nu jau mēs, skolotāji, esam pie šī priekšmeta pieraduši, bet pirmos gadus negāja viegli – bija jātaustās, kā radīt jaunu priekšmetu tikai no idejas un bez attiecīgiem mācību materiāliem. Tagad varu teikt, ka inženierzinības patiesībā ir labs izgudrojums, viens no labajiem kompetenču pieejas piemēriem. Mīnuss ir vienīgi tas, ka pašiem viss bija jāizdomā. Bet redzam, ka skolēniem patīk – darboties, veidot savus projektus; tā viņi iegūst interesi par fiziku.
– Ko esat vēlējusies dāvāt skolotājiem un skolēniem ar grāmatas “Inženierzinības 7. klasei” starpniecību?
– Pirmā, ko uzrakstīju, bija skolotāju grāmata, un tur galvenais man šķita tematiskie plāni, kas, kā dzirdu, skolotājiem ļoti noder. Pašlaik top skolēniem paredzēta rakstāmgrāmata, kuras mērķis ir tas, lai skolēni paši varētu strādāt patstāvīgi un pašvadīti. Teksti un uzdevumi ir veidoti tā, lai grāmata runātu ar skolēnu, lai viss būtu paskaidrots, lai viņus uzvedinātu izpētīt kādu tēmu dziļāk, ierosinātu paskatīties kādus interesantus video. Vēlējos, lai grāmata mijiedarbotos ar skolēniem, lai tie nebūtu tikai sausi, teorētiski teksti, bet lai uzdevumi mudinātu domāt, zīmēt, izpildīt, paanalizēt savu darbošanos un mēģināt vēlreiz, ja kaut kas nav sanācis.
– Zinu, ka Jūs fizikas un matemātikas jomā mākslu domāt vērtējat augstu.
Iemācīt domāt – tas ir fizikas un matemātikas pats galvenais uzdevums.
Šie priekšmeti māca filtrēt, šķirot un apstrādāt informāciju. Un iemāca algoritmu – tiklīdz tu atpazīsti saņemto informāciju, tu spēj to tālāk analizēt un saskatīt sakarības.
– Jūs esat izvēlējusies priekšmetus, par kuriem nereti ir aizspriedumi ne tikai bērniem, bet arī vecākiem. Kā Jūs kā skolotāja padarāt tos par mazākiem bubuļiem?
– Tas ir koks ar diviem galiem. Viens aspekts, protams, ir tas, kā skolotājs pasniedz attiecīgo priekšmetu – cik daudz atļauj domāt, darīt, kļūdīties. Otrs – kā skolēns to uztver, jo ir skaidrs, ka bērni visu grib viegli un vienkārši un labprāt saņem labas atzīmes, neko nedarot. Ja arī vecāki tā uzskata, tad es varu kaut stāvēt uz galvas vai dejot piruetes, bet nekas nesanāks. Savukārt tad, ja skolēns ir gatavs mācīties un ieguldīt sevi, bet skolotājs šo interesi nomāc ar sausu teoriju, arī tad nebūs rezultāta. Tāpēc izglītības procesam jābūt abpusējam – skolēnam jāgrib mācīties un jābūt gatavam strādāt, vecākiem jāsaprot, ka būs jāiegulda darbs un būs mājasdarbi, un arī man pašai jābūt noskaņotai, ka stundā mēs cītīgi strādājam visas 40 minūtes, nevis tikai 10 un pārējā laikā skatāmies filmiņu.
– Vai skolēni nesaka: “Kur man šo dzīvē vajadzēs?”
– Protams, saka. Arī to, ka būs jūtūberi un blogeri un fizikas uzdevumi uz papīra lapas ir kaut kas vecmodīgs. Bet jāsaprot – ja mēs vēlamies attīstīt savu domāšanu, ja vēlamies zināšanas, tad ir jāiegulda darbs. Turklāt dzīvē būs jādara ne tikai interesantais un aizraujošais, bet jāiemācās darīt arī nogurdinošais un apnicīgais darbs. Un prasmi strādāt var iemācīties tikai skolā, kur jānoskaņojas intensīvam darbam, kas reizēm var šķist mazliet garlaicīgs. Sēžot mājās uz dīvāna, strādāt iemācīties nevar. Mēs gan skolā cenšamies dažādot savas mācīšanas metodes, lai skolēniem būtu vieglāk noturēt uzmanību. Jāatceras arī tas, ka skola nav teātris vai cirks, mācībām nav pienākuma būt izklaidējošām.
.– Kas jums darbā ar skolēniem sagādā vislielāko gandarījumu?
– Tas, ka redzu, ka vidusskolēni risina uzdevumus, viņiem interesē fizika. Un, ja vēl kāds plāno augstskolā studēt fizmatos vai Rīgas Tehniskajā universitātē, man ir pats lielākais prieks un gandarījums! Ir patīkami redzēt, kā no 8. klases palaidņa, kuram interesē tikai meitenes un videospēles, izaug zinātkāri jaunieši. Ja vēl kāds, būdams jau students, atnāk un pasaka paldies, ir pavisam laba sajūta.
– Jums pašai darbs skolā ir bijis kā atgriešanās pie saknēm – ar šo izvēli no Rīgas nokļuvāt atpakaļ dzimtajā Kuldīgā.
– Jā, iepriekš strādāju par zinātnisko asistenti Latvijas Universitātē, piedalījos pazemes ūdeņu modeļa izstrādē, klimata pētniecības pētījumos – mana joma ir nepārtrauktas vides fizikas modelēšana. Kad piedzima bērni, vēlējos dzīvošanai mierīgāku vidi un zināju, ka skolās trūkst fizikas skolotāju, tāpēc atgriezos skolā, kuru pati absolvēju. Papildus, protams, apguvu nepieciešamos kursus, lai varētu strādāt par pedagogu.
– Kā jutāties kā jaunā skolotāja, nonākot skolā?
– Aptuveni biju sagatavojusies, ko tur sagaidīt, tāpēc milzīgu pārsteigumu man nebija. Zināju, ka būs nepieciešams laiks, lai skolēni mani pieņemtu un iepazītu, lai es viņus iepazītu, lai viss ieietu ritmā. Zināju arī to, ka skolēni vienmēr nebūs jauki un pūkaini. Viss apmēram tā arī bija, bet tas, ko negaidīju, bija kovida pandēmija. Pārvācoties uz Kuldīgu, vēl kādu laiku strādāju attālināti institūtā Rīgā, tāpēc pēc bērnu kopšanas atvaļinājumiem biju noskaņojusies strādāt klātienē, bet pašā pirmajā manā mācību gadā sākās pandēmija, tā es atkal no klātienes darba nokļuvu neklātienē. Manā skatījumā attālinātā mācīšanās, pilnīgi citu mācīšanās principu izmantošana, tajā pašā gadā arī jaunā kompetenču pieeja – tas viss bija ļoti izaicinoši. Kad atsākās klātienes mācības, mūsu skolā bija remonts, tādēļ nācās uzturēties dažādās citās telpās pilsētā, bieži mainīt lokāciju pa sešām dažādām ēkām. Kad tikām atpakaļ savā skolā un klātienē, tikai tad jutu, ka mācību process ieiet kaut kādā ritmā.
– Aptaujas saka, ka ļoti bieži jaunie skolotāji pēc pieciem darba gadiem skolā nomaina darba vidi, aizejot no skolas. Jūs esat pārkāpusi robežšķirtni.
– Es gribētu sacīt, ka visas jaunās mācību pieejas, mācību materiālu trūkums, ja vēl pa vidu notiek tādi apstākļi kā pandēmija, tā kopumā ir milzīga slodze, kas skolotājam jāiztur.
Līdz naktij veidot pārbaudes darbus un gatavot stundas ir pārcilvēcisks darba apjoms! Tādēļ nav jābrīnās, ka daudziem vienkārši trūkst enerģijas turpināt strādāt.
Turklāt, ja runājam tieši par dabaszinātņu skolotājiem, viņu jau tāpat trūkst, tādēļ slodzes un pienākumi tiek uzvelti esošajiem pedagogiem. Tas, ka nemitīgi ir jaunas prasības, jauni noteikumi, jauna vērtēšana, tas nogurdina. Ja tam visam ļoti apzinīgi grib izsekot līdzi, tas dažbrīd pat nav iespējams.
– Kā jums sokas ar šā mācību gada jauninājumu – jauno vērtēšanas kārtību?
– Tas man neradīja lielas problēmas. Un par to, ka pārbaudes darbus vairs nevar pārrakstīt, esmu absolūtā sajūsmā! To jau sen vajadzēja ieviest, jo skolēni beidzot cenšas mācīties uz katru pārbaudes darbu, kā tam arī būtu jābūt. Redzu lielu atšķirību, ka konsultācijās tagad varu strādāt ar skolēniem, kuri tiešām vēlas mācīties, nevis sagaidīt pilnu klasi, kas vēlas tikai pārrakstīt darbu.
Tā pārrakstīšana bija dubults darbs skolotājam, jo skolēni bieži mēdza ar pirmo reizi pārbaudes darbā iepazīties ar uzdevumiem, saprast, kas tieši jāmācās, bet ar otro reizi centās uzrakstīt. Jaunā kārtība skolēnus disciplinē, trenē viņu raksturu.
Medijos gan var redzēt, ka vecāki ir neapmierināti, jo “bērniņiem vairs neļauj kļūdīties”. Bet, manuprāt, jāsaprot, ka vērtēšana jau tā ir pazemināta uz 31% – vairs pat nav jāapgūst 35% no mācību vielas, lai iegūtu sekmīgu atzīmi. Cik zemu mēs vēl nolaidīsim prasības savai izglītībai? Manā skatījumā jābūt arī skolēna atbildībai par mācību procesu, jo var nepaveikties vienā pārbaudes darbā, bet nevar nepaveikties visu mācību gadu un visos mācību priekšmetos. Tad tā vienkārši ir nemācīšanās rutīna. Taču mācību procesam jābūt sistemātiskam.
– Nav noslēpums, ka arvien vairāk ir bērnu ar mācīšanās traucējumiem. Tad nepaveikšanās droši vien ir attaisnojama.
– Tas ir cits stāsts. Bet arī tad nevar teikt, ka nepaveicās, vienkārši ir jāatrod skolēnam piemērota metode un pieeja. Un patiesībā mana pieredze liecina, ka tad, ja skolēni ir motivēti mācīties, es nejūtu lielu atšķirību, neskatoties uz to, ka kādam varbūt biežāk jāatkārto vai vajadzīgs kāds cits atbalsts. Problēmas biežāk rodas ar skolēniem, kuri saka, ka būs jūtūberi vai “manai mammai ir bizness, viņa man visu nopirks”.
– Vai darbs ar vecākiem ir vēl viena sarežģītā lappuse?
– Es ļoti izvairos no audzināmās klases, tā vietā labāk esmu ar mieru strādāt virsstundas. Bērnus es varu paaudzināt, bet, ja man būtu jāsāk audzināt pieauguši cilvēki, es nezinu, kā to spētu. Protams, arī tagad sanāk kontakts ar vecākiem, bet viss notiek pieklājības robežās.
– Kā Jūs ļaujat sev atpūsties no darba?
– Jāteic, ka Ziemassvētku vecītis atnāk biežāk, nekā man ir brīvais laiks. (Smejas.) Bet, ja pastāv tāda varbūtība kā brīvais laiks, man patīk zīmēt. Arī lasīt. Man patīk darīt ko tādu, kas rosina manis pašas domāšanu.
– Toties ar humoru jums viss ir kārtībā!
– Reizēm vajag pasmieties, jo citādi, domājot par visu, kas notiek pasaulē un izglītības nozarē, kļūst skumji.
– Kādi ir Jūsu tālākie profesionālie plāni?
– Visticamāk, man šis gads būs pēdējais pamatskolā, turpināšu strādāt tikai vidusskolas posmā. Ceru gan, ka kādam noderēs mācību līdzekļi, ko esmu radījusi pamatskolas posmam, – tad gan es justos ļoti gandarīta. Es pati turpmāk vēlētos apvienot darbu vidusskolā ar sevis pašas profesionālo izaugsmi. Esmu tāds cilvēks, kam visu laiku vajag ko jaunu – izzināt, izpētīt, darīt. Skolā savā ziņā ir rutīna, jo katru gadu māci kaut ko līdzīgu. Tāpēc vēlētos turpināt kaut ko darīt zinātniskajā virzienā, kas šajā laikā, kamēr strādāju skolā, netiek darīts.
Jāatzīst, ka skolotāja darbs ir ļoti izsmeļošs – mēs visu sevi atdodam skolēniem, bet rezultāts un gandarījums nereti ir jūtams tikai pēc vairākiem gadiem. Tāpēc vismaz man gribas kādu blakus jomu, kurā gūt tūlītēju gandarījumu.
Ginta Auzniece-Jaunzeme, e-izdevums "Skolas Vārds"
Foto no izdevniecības “Skolas Vārds” arhīva
