PISA ir valsts atbildības eksāmens
16.09.2026
Violeta Brenčeva, izdevniecības “Skolas Vārds” vadītāja
PISA 2025 rezultāti Latvijai nav patīkami, īpaši satraucoša ir lasītprasme – Latvijas skolēnu vidējais rezultāts ir 430 punkti, salīdzinot ar OECD vidēji 461 punktu, un 41 % Latvijas piecpadsmitgadīgo nesasniedz minimālo lasītprasmes līmeni. Bažas rada arī matemātika – lai gan šeit Latvijas rezultāts joprojām ir tuvu OECD vidējam, salīdzinājumā ar 2022. gadu redzams būtisks kritums. Klausoties publisko diskusiju par šiem rezultātiem, satraucošs šķiet arī tas, cik viegli skaidrojums tiek pārcelts uz “laikmeta maiņu”, ekrāniem, uzmanības trūkumu un to, ka “mūsdienās bērni ir citādi”. Jā, bērni, vide un tehnoloģijas patiešām ir mainījušies, taču tas nozīmē tikai to, ka izglītības sistēmai bija jāmainās līdzi un jānodrošina bērniem apstākļi, kuros viņi var mācīties kvalitatīvi.
Bīstami atrunāties tikai ar to, ka “mūsdienu bērni ir citādāki"
Pirms prasām atbildību no bērniem, mums ir jāuzdod jautājums sev – pieaugušajiem un valstij: vai mēs esam izdarījuši visu, lai šiem bērniem būtu iespējams sasniegt rezultātus, kurus no viņiem prasām?
Bērna paradumu maiņa nav ārējs dabas spēks, pret kuru valsts ir bezspēcīga. Tā ir realitāte, uz kuru jāspēj reaģēt izglītības politikai, mācību saturam, skolotāju sagatavošanai un mācību līdzekļiem. Ja esam secinājuši, ka bērniem kļūst grūtāk lasīt garākus tekstus, risinājums nevar būt dot viņiem vēl mazāk iespēju sistemātiski strādāt ar kvalitatīvu, strukturētu tekstu.
Vai visiem bērniem esam nodrošinājuši vienādus apstākļus?
Šie rezultāti viennozīmīgi ir arī rezultāts nepietiekamajam finansējumam mācību līdzekļiem. Valsts nosaka vienotu izglītības standartu, sasniedzamos rezultātus un pārbaudījumu prasības, taču nav vienlīdzīgi nodrošinājusi resursus, ar kuriem šie rezultāti jāsasniedz. 2026. gadā valsts finansējums mācību līdzekļiem ir aptuveni 35,20 eiro uz vienu skolēnu. Viena mācību grāmata maksā aptuveni 20–25 eiro, bet skolēnam gada laikā ir 12 – 16 mācību priekšmeti, turklāt daudzos nepieciešamas arī darba burtnīcas, digitālie resursi un praktiskie materiāli. 2027. gadā paredzēts ievērojams valsts dotācijas samazinājums mācību līdzekļiem, līdz apmēram 5,6 miljoniem eiro. Finansējumā parādās arī plaisa starp pašvaldībām – “Skolas Vārds” veiktajā vietvaru aptaujā redzams, ka 2026. gada papildfinansējums mācību līdzekļiem svārstās no 9,90 līdz 73,55 eiro uz vienu skolēnu – vairāk nekā septiņas reizes. Tas nozīmē ļoti vienkāršu lietu: vienā Latvijas pašvaldībā valsts nepietiekamo finansējumu var kompensēt ievērojami vairāk, citā – daudz mazāk. Tad rodas jautājums: vai varam prasīt vienādus rezultātus no bērniem, ja neesam nodrošinājuši vienādus apstākļus?
Valstī nav definēts minimālais mācību līdzekļu grozs
Tikpat satraucošs ir arī apstāklis, ka valsts joprojām nav definējusi, kas katram bērnam pienākas. Septembrī Izglītības un zinātnes ministrija atbildē Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kamerai norādīja, ka pašlaik neplāno izstrādāt atsevišķu oficiālu mācību līdzekļu izmaksu grozu, daudzgadu finansēšanas modeli vai atsevišķu mācību līdzekļu nodrošinājuma monitoringa sistēmu.
Ja valstī nav definēts minimālais mācību līdzekļu grozs, nav sistemātiskas informācijas par faktisko nodrošinājumu katrā izglītības iestādē un nav aprēķināts nepieciešamais finansējums, kā mēs varam secināt, ka sistēma no savas puses ir izdarījusi visu nepieciešamo?
Mācības Covid-19 laikā, jaunais kompetenču saturs, pārmaiņas pārbaudījumu sistēmā
Izglītības un zinātnes ministrija norāda, ka atbildība ir kopīga – valstij, pašvaldībai un skolai – piekrītu, taču kopīga atbildība nedrīkst pārvērsties par situāciju, kad beigās nav viena skaidri atbildīgā par to, lai katram bērnam būtu garantēts minimums. Skolēni, par kuru rezultātiem šobrīd diskutējam, ir mācījušies ļoti sarežģītā laikā – Covid-19 attālinātās mācības, jaunais kompetenču saturs, pārmaiņas pārbaudījumu sistēmā, pāreja uz mācībām valsts valodā. Vienlaikus daudzās skolās skolotājiem gadiem ir nācies strādāt ar vecām mācību grāmatām, kopētiem materiāliem, dažādu interneta resursu fragmentiem un pašu veidotiem materiāliem.
Skolotāju darba apstākļi
Vēl viena lieta, par kuru PISA diskusijā runājam pārāk maz, ir skolotāju darba apstākļi – ja trūkst mācību līdzekļu, kādam tie ir jārada. Un ļoti bieži to dara skolotāji – pēc stundām, vakaros un brīvdienās. Viņi meklē informāciju, veido prezentācijas, sagatavo darba lapas, izvēlas uzdevumus, pārbauda tos, diferencē dažādiem skolēniem.
MI laikmetā pieaug lasītprasmes nozīme
PISA 2025 rezultātos ļoti interesants vēl viens signāls, proti, Latvijas skolēnu rezultāts digitālo prasmju jomā – 507 punkti – ir virs OECD vidējā, kamēr lasītprasmē mēs būtiski atpaliekam. Tas vēlreiz atgādina, ka digitālā prasme nav tas pats, kas lasītprasme, dziļa izpratne vai kritiskā domāšana. Tehnoloģijas un mākslīgais intelekts nav jāizstumj no skolas, tie jau ir klātesoši bērnu dzīvē, un mūsu pienākums ir iemācīt tos lietot gudri. Taču arī pieņēmums, ka digitālie resursi var vienkārši aizstāt grāmatas, jo tā ir lētāk vai modernāk, ir kļūdains. Mākslīgā intelekta (MI) laikmetā lasītprasme kļūst vēl nozīmīgāka – lai kritiski izvērtētu MI atbildi, skolēnam vispirms ir jāprot saprast tekstu, salīdzināt argumentus, pārbaudīt avotus, ieraudzīt pretrunas un formulēt savu spriedumu.
PISA rezultātiem nevajadzētu kļūt par kārtējo iemeslu meklēt vienu vainīgo – bērnos, vecākos, skolotājos, skolās vai tehnoloģijās. Atbildība ir kopīga, un arī izdevējiem ir pienākums radīt kvalitatīvus, metodiski pārdomātus un mūsdienīgus mācību līdzekļus, kas atbilst gan izglītības standartam, gan skolotāju un skolēnu vajadzībām. Taču ar kvalitatīva satura radīšanu vien nepietiek, ja skolai nav iespēju to iegādāties, tāpēc būtiskākais jautājums, uz kuru valstij šobrīd būtu jāspēj atbildēt, ir ļoti konkrēts – kādu mācību līdzekļu minimumu mēs garantējam ikvienam Latvijas bērnam neatkarīgi no tā, kurā pašvaldībā un skolā viņš mācās? Vai katram skolēnam ir pieejamas mūsdienīgas mācību grāmatas un secīgs, strukturēts saturs, bet skolotājam – nepieciešamie metodiskie materiāli?
PISA nav tikai skolēnu zināšanu un prasmju pārbaude – tas ir arī valsts atbildības eksāmens par to, kādus apstākļus esam radījuši bērniem, no kuriem pēc tam sagaidām starptautiski konkurētspējīgus rezultātus.
Atgriešanās atpakaļ
PISA 2025 rezultāti Latvijai nav patīkami, īpaši satraucoša ir lasītprasme – Latvijas skolēnu vidējais rezultāts ir 430 punkti, salīdzinot ar OECD vidēji 461 punktu, un 41 % Latvijas piecpadsmitgadīgo nesasniedz minimālo lasītprasmes līmeni. Bažas rada arī matemātika – lai gan šeit Latvijas rezultāts joprojām ir tuvu OECD vidējam, salīdzinājumā ar 2022. gadu redzams būtisks kritums. Klausoties publisko diskusiju par šiem rezultātiem, satraucošs šķiet arī tas, cik viegli skaidrojums tiek pārcelts uz “laikmeta maiņu”, ekrāniem, uzmanības trūkumu un to, ka “mūsdienās bērni ir citādi”. Jā, bērni, vide un tehnoloģijas patiešām ir mainījušies, taču tas nozīmē tikai to, ka izglītības sistēmai bija jāmainās līdzi un jānodrošina bērniem apstākļi, kuros viņi var mācīties kvalitatīvi.
Bīstami atrunāties tikai ar to, ka “mūsdienu bērni ir citādāki"
Pirms prasām atbildību no bērniem, mums ir jāuzdod jautājums sev – pieaugušajiem un valstij: vai mēs esam izdarījuši visu, lai šiem bērniem būtu iespējams sasniegt rezultātus, kurus no viņiem prasām?
Atruna, ka “bērni ir mainījušies” nevar būt valsts izglītības politikas attaisnojumi. Patiesībā, tas, ka PISA rezultātu kritums galvenokārt tiek skaidrots ar jaunās paaudzes paradumiem, ir bīstami. Ja bērniem ir grūtāk koncentrēties, ja viņi lasa mazāk un informāciju uztver fragmentārāk, tas nav iemesls samazināt prasības pret izglītības sistēmu. Tieši pretēji – tas nozīmē, ka mums jābūt vēl precīzākiem tajā, kā mācām lasīt, domāt, analizēt un ilgstoši strādāt ar tekstu.
Vai visiem bērniem esam nodrošinājuši vienādus apstākļus?
Šie rezultāti viennozīmīgi ir arī rezultāts nepietiekamajam finansējumam mācību līdzekļiem. Valsts nosaka vienotu izglītības standartu, sasniedzamos rezultātus un pārbaudījumu prasības, taču nav vienlīdzīgi nodrošinājusi resursus, ar kuriem šie rezultāti jāsasniedz. 2026. gadā valsts finansējums mācību līdzekļiem ir aptuveni 35,20 eiro uz vienu skolēnu. Viena mācību grāmata maksā aptuveni 20–25 eiro, bet skolēnam gada laikā ir 12 – 16 mācību priekšmeti, turklāt daudzos nepieciešamas arī darba burtnīcas, digitālie resursi un praktiskie materiāli. 2027. gadā paredzēts ievērojams valsts dotācijas samazinājums mācību līdzekļiem, līdz apmēram 5,6 miljoniem eiro. Finansējumā parādās arī plaisa starp pašvaldībām – “Skolas Vārds” veiktajā vietvaru aptaujā redzams, ka 2026. gada papildfinansējums mācību līdzekļiem svārstās no 9,90 līdz 73,55 eiro uz vienu skolēnu – vairāk nekā septiņas reizes. Tas nozīmē ļoti vienkāršu lietu: vienā Latvijas pašvaldībā valsts nepietiekamo finansējumu var kompensēt ievērojami vairāk, citā – daudz mazāk. Tad rodas jautājums: vai varam prasīt vienādus rezultātus no bērniem, ja neesam nodrošinājuši vienādus apstākļus?
Valstī nav definēts minimālais mācību līdzekļu grozs
Tikpat satraucošs ir arī apstāklis, ka valsts joprojām nav definējusi, kas katram bērnam pienākas. Septembrī Izglītības un zinātnes ministrija atbildē Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kamerai norādīja, ka pašlaik neplāno izstrādāt atsevišķu oficiālu mācību līdzekļu izmaksu grozu, daudzgadu finansēšanas modeli vai atsevišķu mācību līdzekļu nodrošinājuma monitoringa sistēmu.
Un tā ir fundamentāla problēma – mēs ļoti detalizēti izmērām bērnu rezultātus, bet joprojām pietiekami precīzi neizmērām, kādus resursus valsts viņiem ir devusi šo rezultātu sasniegšanai.
Mācības Covid-19 laikā, jaunais kompetenču saturs, pārmaiņas pārbaudījumu sistēmā
Izglītības un zinātnes ministrija norāda, ka atbildība ir kopīga – valstij, pašvaldībai un skolai – piekrītu, taču kopīga atbildība nedrīkst pārvērsties par situāciju, kad beigās nav viena skaidri atbildīgā par to, lai katram bērnam būtu garantēts minimums. Skolēni, par kuru rezultātiem šobrīd diskutējam, ir mācījušies ļoti sarežģītā laikā – Covid-19 attālinātās mācības, jaunais kompetenču saturs, pārmaiņas pārbaudījumu sistēmā, pāreja uz mācībām valsts valodā. Vienlaikus daudzās skolās skolotājiem gadiem ir nācies strādāt ar vecām mācību grāmatām, kopētiem materiāliem, dažādu interneta resursu fragmentiem un pašu veidotiem materiāliem.
Skolotāju darba apstākļi
Vēl viena lieta, par kuru PISA diskusijā runājam pārāk maz, ir skolotāju darba apstākļi – ja trūkst mācību līdzekļu, kādam tie ir jārada. Un ļoti bieži to dara skolotāji – pēc stundām, vakaros un brīvdienās. Viņi meklē informāciju, veido prezentācijas, sagatavo darba lapas, izvēlas uzdevumus, pārbauda tos, diferencē dažādiem skolēniem.
Skolotājiem ir jābūt profesionāļiem, kuri pielāgo mācību procesu konkrētajiem bērniem, taču viņiem nevajadzētu katru dienu no jauna būt arī mācību grāmatu autoriem, redaktoriem, metodiķiem un maketētājiem. Jo vairāk laika pedagogi velta sistēmas robu aizpildīšanai, jo mazāk laika paliek sarunai ar bērnu, individuālajam atbalstam, atgriezeniskajai saitei un kvalitatīvai stundas vadīšanai.
MI laikmetā pieaug lasītprasmes nozīme
PISA 2025 rezultātos ļoti interesants vēl viens signāls, proti, Latvijas skolēnu rezultāts digitālo prasmju jomā – 507 punkti – ir virs OECD vidējā, kamēr lasītprasmē mēs būtiski atpaliekam. Tas vēlreiz atgādina, ka digitālā prasme nav tas pats, kas lasītprasme, dziļa izpratne vai kritiskā domāšana. Tehnoloģijas un mākslīgais intelekts nav jāizstumj no skolas, tie jau ir klātesoši bērnu dzīvē, un mūsu pienākums ir iemācīt tos lietot gudri. Taču arī pieņēmums, ka digitālie resursi var vienkārši aizstāt grāmatas, jo tā ir lētāk vai modernāk, ir kļūdains. Mākslīgā intelekta (MI) laikmetā lasītprasme kļūst vēl nozīmīgāka – lai kritiski izvērtētu MI atbildi, skolēnam vispirms ir jāprot saprast tekstu, salīdzināt argumentus, pārbaudīt avotus, ieraudzīt pretrunas un formulēt savu spriedumu.
PISA rezultātiem nevajadzētu kļūt par kārtējo iemeslu meklēt vienu vainīgo – bērnos, vecākos, skolotājos, skolās vai tehnoloģijās. Atbildība ir kopīga, un arī izdevējiem ir pienākums radīt kvalitatīvus, metodiski pārdomātus un mūsdienīgus mācību līdzekļus, kas atbilst gan izglītības standartam, gan skolotāju un skolēnu vajadzībām. Taču ar kvalitatīva satura radīšanu vien nepietiek, ja skolai nav iespēju to iegādāties, tāpēc būtiskākais jautājums, uz kuru valstij šobrīd būtu jāspēj atbildēt, ir ļoti konkrēts – kādu mācību līdzekļu minimumu mēs garantējam ikvienam Latvijas bērnam neatkarīgi no tā, kurā pašvaldībā un skolā viņš mācās? Vai katram skolēnam ir pieejamas mūsdienīgas mācību grāmatas un secīgs, strukturēts saturs, bet skolotājam – nepieciešamie metodiskie materiāli?
Kamēr uz šiem jautājumiem nevaram pārliecinoši atbildēt ar “jā”, PISA rezultātu kritumu nevaram galvenokārt skaidrot ar to, ka bērni ir mainījušies.
