Pedagogi mēdz darīt lieku darbu
01.09.2025
Pirmskolas skolotāja, mācību materiālu un grāmatu autore, žurnāla „Pirmskolā” satura redaktore Dace Taurīte pirms trim gadiem veselības dēļ aizgāja no darba pirmskolā, taču tas pavēra iespēju vairāk pievērsties mācību materiālu veidošanai, izveidot savu blogu „RaDace” un strādāt ar bērniem individuāli. Nupat iznākusi viņas otrā grāmata „Gadalaiki”, kas palīdzēs attīstīt lasītprasmi un rakstītprasmi gan pirmskolā, gan sākumskolā.
Vasara pedagogiem ierasti ir mierīgāks laiks, kad atvilkt elpu pirms jaunā mācību gada. Vai jums tas tā ir – esat gan pedagoģe, gan mācību materiālu un grāmatu autore, gan četru bērnu mamma?
Mani četri bērni jau ir lieli, jaunākais nupat pabeidza vidusskolu, tāpēc man nav jāplāno, kā vasarā bērnus nodarbināt. Tā kā veselības dēļ ikdienā vairs nestrādāju pirmskolā, bet vadu privātās nodarbības, tās notiek visu vasaru, pirms skolas palīdzot sagatavoties tiem, kuri nav kārtīgi apguvuši lasītprasmi un rakstītprasmi. Vasara paiet darbā manā privātpraksē. Taču arī visu mācību gadu bērniņi nāk pie manis pēc bērnudārza.
Cik ilgi esat prom no pirmskolas?
Kopš 2021. gada rudens. Aizgāju no darba muguras traumas dēļ, man tika veikta operācija.
Turklāt, veidojot materiālus vai ieteikumus, visu pārbaudu darbā ar bērniem, nevis grābju no zila gaisa.
Reizēm izskan sašutums, ka daļai bērnu jau pirmajās klasēs vajag privātskolotājus, taču te ir runa vēl par pirmskolu. Vai tas, ka pēc šādām nodarbībām ir pieprasījums, liecina kaut ko par vecākiem, pirmskolu vai varbūt pārāk lielām prasībām?
Tas varbūt būs ļoti skaļi teikts, bet – vispirms par vecākiem. Arvien mazāk kopā ar bērniem skatās grāmatas un lasa, daudz laika pavada viedierīcēs, tāpēc ir grūtāk apgūt lasītprasmi – nav izveidojusies interese par lasīšanu. Nesen viena vecmāmiņa man stāstīja, ka viņa trīsgadīgajai mazmeitiņai pērk grāmatiņas, bet bērnu tās neinteresē, jo tur nekas nelēkā un nekustas kā telefonā.
Otra problēma ir tā, ka pirmskolās jau daudzus gadus var strādāt, tiklīdz sāktas studijas. Tikko, jūnijā, cilvēks ir beidzis 12. klasi un saņēmis atestātu, tad viņš iesniedz dokumentus augstskolā un septembrī sāk strādāt par skolotāju. Viņam taču vēl nav izpratnes par vecumposmu īpatnībām, par paņēmieniem, kā kaut ko apgūt un mācīt! Sanāk, ka neieliek pareizus pamatus. Ir pedagogi, kuri līdz galam neizprot vadlīnijas, kuri tās varbūt nemaz nav lasījuši, kuri nepārzina programmu un nezina, kurā vecumposmā ko mācīt. Tas ir liels kokteilis, kas beigās veido tādu rezultātu. Piemēram, metodiskajos ieteikumos ir teikts, kad jāsāk apgūt lielos burtus un kad – mazos iespiedburtus. Ja pie manis atnāk bērns, kuram ir gandrīz seši gadi un kurš nepazīst nevienu mazo iespiedburtu, tekstu var izlasīt tikai ar lielajiem burtiem, tātad skolotājs nav ielicis pamatus un man sanāk veselu posmu atkāpties. Tā kavējas lasītprasme.
Tad problēma sākas jau augstskolā, kur sagatavo pedagogus.
Ir kāds akmens arī augstskolu dārziņā. Lai gan lektori man ir atzinuši, ka viņi studentiem stāsta, stāsta, taču tas, cik cilvēks paņem pretī, ir kas cits.
Augstskolā šogad nonāks cilvēki, kuri ir dzimuši 2007. gadā. Varbūt darbā ar viņiem arī ir jāmaina pieeja, gluži kā ar bērniem, kuri tagad sāk iet skolā, – nepietiek, ka vienkārši stāsta?
Iespējams, lai gan man ir ļoti grūti spriest, jo pēdējos 10 gadus neesmu bijusi uz lekcijām. No dažiem studentiem gan esmu dzirdējusi, ka dominē tas pats stils: priekšā stāv lektors, kurš auditorijā sēdošajiem stāsta un rāda prezentāciju. Iespējams, mainās paaudzes un uztveres veidi, kā saka arī profesore un pedagoģe Zanda Rubene, – mēs nedrīkstam mācīt tā, kā mums bērnībā mācīja. Ir jāiet līdzi laikam un jādomā, kā nākamajai paaudzei to pašu informāciju nodot citā veidā. Taču, no otras puses, ja esi mērķtiecīgi gājis mācīties par skolotāju un tev ir apziņa, ka vēlies būt skolotājs, pašam ir daudz jāuzzina, jāmeklē un jāinteresējas. Var jau dot uz paplātes zināšanas, bet sagremot vajadzēs pašam.
Publiskajā telpā bieži dzirdam, ka pedagogi ir noguruši no prasībām un daudziem pienākumiem. Tad objektīvi var šķist: kurā brīdī lai vēl izglītojas un dara ko papildus?
Pirmskolā nav nemitīgu prasību maiņu, tas vairāk ir vispārējā izglītībā. Pirmskolā pēc kompetenču pieejas ieviešanas nekas tāds nav mainījies. Darbs ir emocionāli ļoti nogurdinošs, jo visu dienu esi starp 20–25 bērniem, ir jāņem vērā viņu dažādās vajadzības. Taču bieži vien arī savām kolēģēm saku: „Jūs veicat ļoti daudz nevajadzīgu darbību!”
Kas tās būtu?
Ļoti daudz dara bērnu vietā. Piemēram, izdomā uz Valentīna dienu dekorēt durvis ar 100 rozā sirsniņām vai Ziemassvētkos ar sniegpārsliņām un stāsta, kā visu pusdienlaiku tās griezušas un ir nogurušas. Vai to vajadzēja? Ja tiešām šķiet, ka šis vienas dienas dekors ir ļoti vajadzīgs, tad varbūt sirsniņas var griezt kopā ar bērniem. Tiks attīstīta bērnu prasme griezt ar šķērēm. Jā, nebūs tik precīzi un skaisti. Bet kam tad ir tā pirmsskolas izglītības iestāde? Bērnu attīstībai un izglītošanai. Tūlīt būs 1. septembris. Zinību dienā pirmskolā nav vajadzīgas medaļas – printēt, kopēt, laminēt, griezt, durt caurumiņus un vērt aukliņas… Bez tā var iztikt. Netērējiet laiku tādām nodarbēm un būsiet vairāk atpūtušās! Kaut kad, darbības sākumā, bijām grupai uz 1. septembri tādas taisījušas, jo šķita, ka to ļoti vajag, jo bērni uz pirmskolu sāka nākt tikai 1. septembrī, bija pilnīgi jauna grupa. Kad viņi aizgāja mājās, puse no medaļām mētājās garderobē. Tad sapratām, ka tā ir pēdējā reize. Varētu saukt vēl daudz lieku darbību, tās neveicot, skolotājam būs vairāk laika un netiks iztērēta nauda, par ko bieži raksta. Nekur nav teikts, ka jums tas viss būtu jāpērk.
Darīšana bērnu vietā reizēm notiek arī gluži praktiski: nevis bērnam iemāca ikdienas prasmi, bet kaut ko paveic pedagogs.
Arī. Skolotāji mēdz rakstīt bērna vārdu uz darbiņiem, nevis iedod norakstīt no parauga vai ļauj pašam rakstīt. Nav jāraksta bērna vietā, ir jāvēro un jāpalīdz, ja nepieciešams. Esmu pat redzējusi, ka skolotāja visiem darbiņiem pielīmē cālīša actiņas. Visiem ir skaisti un vienādi salīmētas actiņas, jo bērni jau tik smuki nepielīmēs. Skolotāja darina papīra puķes, ko bērni dāvinās māmiņām. Tas pats ar ģērbšanos – nevis kartītēs rādām mazajiem apģērbu, bet ņemam reālās bikses, velkam un darbojamies, praktiski nosaucam katru apģērba gabalu vārdā. Tā nošaujam divus zaķus ar vienu šāvienu: gan papildinām vārdu krājumu, gan mācām apģērbties.
Arī te reizēm pie vainas varbūt ir jau pieminētais nogurums, kad nav pacietības skatīties, kā ilgi līmē tās šķībās actiņas vai velk kurpes.
No visām prasmēm pacietība ir ārkārtīgi svarīga, jāspēj pastāvēt un pagaidīt. Kad bērns lasa, ir jāspēj pagaidīt, līdz viņš atcerēsies, kā tā skaņa skan, kā tas burts ir izlasāms. Nedrīkst izlasīt viņa vietā un likt atkārtot, tad viņš neiemācīsies.
Ļoti daudz dzirdam par bērnu lasītprasmes pasliktināšanos, taču savulaik, sākot mācīties 1. klasē, nebija nepieciešams lasīt. Vai neveidojas pretruna: pašlaik jāprot lasīt agrāk, bet bērni to dara sliktāk? Varbūt kādreiz lasītprasmi tā nemērīja?
Kādreiz nebija tik labu pētījumu par lasītprasmi, bet ko tagad arī mēs, pieaugušie, biežāk turam rokās – grāmatu vai telefonu? Atceros, savulaik dēlam teicu, ka ir jālasa, bet viņš man atbildēja: „Tu arī visu laiku esi telefonā.” Es varu rādīt, ka telefonā lasu grāmatu, tomēr man rokās ir telefons. Tādējādi ir arvien grūtāk koncentrēt uzmanību, lai izlasītu garus tekstus. Vienlaikus ir jautājums, ko bērniem liek lasīt. Nesen redzēju, ka skolā bērniem joprojām ir jālasa tas, kas bērnībā bija jālasa manam vecākajam dēlam. Ir taču iznācis tik daudz kas jauns, skolotājam vajadzētu pašķirstīt, kas bibliotēkās ir pieejams.
Runājot par to, kas jāprot uz 1. klasi, bieži tas tiek nepareizi interpretēts. Vadlīnijās ir teikts – lasa vārdus un saprot izlasīto. Padziļināti apguvis ir tas, kurš lasa īsus tekstus. Gan darbā pirmskolā, gan tagad privātnodarbībās redzu, ka 95 procenti bērnu var izlasīt īsus tekstus, piemēram, teikumu „Es eju uz skolu”. Tie ir četri īsi vārdi, un tas ir viens īss teikums. Ja ir īss teksts ar vienkāršiem teikumiem, viņi to var izlasīt. Viņi nevar izlasīt A4 lapu un atcerēties visu, kas tur bija aprakstīts, bet īsus tekstus ar vienkāršiem nepaplašinātiem teikumiem mierīgi var.
Vai pirmskolas un sākumskolas pedagogiem ir vienots viedoklis par to, kas būtu jāzina? Par vidusskolas skolotājiem un augstskolas pasniedzējiem mēdz teikt, ka tur uzskati ir kā no divām dažādām planētām.
Reizēm arī pirmskolā un sākumskolā ir kā no divām planētām. Ja saliek uz papīra pirmskolas un sākumskolas programmu, piemēram, valodu jomā, tur nekāda grāvja nav – ļoti skaisti plūstoši viss pāriet. Taču skolotāji mēdz staipīt un interpretēt vadlīnijas – visi izlasa vienu teikumu, bet katrs saprot kaut ko citu. Esmu dzirdējusi, ka sākumskolas skolotāji ar pieredzi pauž attieksmi – „es visu pārzinu, un man programma nav jālasa” –, bet pārzināt vadlīnijas – tā ir pedagoga kompetence. Jaunie skolotāji bieži nezina, kur vadlīnijas atrast. Reizēm viņi prasa elementāras lietas un ir ļoti laimīgi, kad parādu, kur to visu atrast. Lai gan tie ir darba instrumenti, kurus vajadzētu izlasīt, pirms sāc strādāt, – ir jāsaprot, uz ko ej. Ja gatavojam ēdienu pēc receptes, mēs taču zinām, vai iznākums būs torte vai kartupeļu sacepums.
Kā lai vecāki saprot, vai bērns ir gatavs 1. klasei, ja pat skolotājiem viedokļi atšķiras?
Atzīšos, ka vecākiem ir grūti. Kad vēl strādāju pirmskolā, biju mazā burbulī un par visu Latviju neko daudz nezināju, tad man viss šķita vienkārši: es, skolotāja, pirmajā vecāku sapulcē pastāstu, ko šajā gadā apgūsim, uz ko jāgatavojas un kas būs jāmāk 1. klasē. Ja vajag kādus papildmateriālus, tad iesaku, ko izmantot. Taču uz nodarbību man nāca viena mamma ar puiku, kuram pirmskolā papildus lika trenēties rakstīt rakstītos burtus. Uz jautājumu, kādu burtnīcu vajag, viņai atbildēts, ka grāmatnīcā taču būšot burtnīca. Mammai nav ne jausmas, kāda burtnīca ir jāpērk, viņa gāja skolā sen, tas ir pirmais bērns. Es parādīju, bet tas būtu jādara skolotājai. Grāmatnīcā var nopirkt visādus brīnumus.
Jūsu blogā bija teikums, ka bērniem nevajag kaudzi ar darba lapām un mācīšanās var notikt caur rotaļām.
Es par to stāvu un krītu.
Bet esot pedagogi, kas darba lapas pasūtina „Temu”.
Es nesaprotu, kādēļ. Kad man to parādīja, es vaicāju, vai tie pedagogi arī ir no „Temu”? Man cita nav, ko teikt. Ja tās ir lapas ciparu rakstīšanai, reizēm tie nav latviešu cipari. Daudzās valstīs vieninieku raksta vienkārši kā taisnu strīpiņu, citur raksta vieninieku un tam apakšā kājiņu. Citur deviņi ir nevis ar lociņu, bet taisnu kājiņu – mazas, bet svarīgas nianses.
Sākot strādāt žurnālā, es „Facebook” sāku sekot bērnudārziem, kuri rāda, ko ikdienā dara. Tad es redzu, ka mazi bērniņi ar knupi mutē silītes vecumā sēž pie galda un kaut ko dara lapā. Ir skolotāji, kuri saka: „Jā, bet piecos gados sākas obligātā sagatavošana, un pie galda ir jāsēž.”
To redzu arī savās nodarbībās: kā bērni ienāk pa durvīm, tā skrien apsēsties pie galda. Ja prasu, kāpēc ej pie galda, bērns uz mani skatās izbrīnīti. Vispirms taču mēs varam izkustināt rokas, kājas, notupties, piecelties, apskatīties plauktos, nevis uzreiz sēsties pie galda kā skolnieciņi.
Kāda ir jūsu motivācija veidot blogu un dalīties ar materiāliem, no kuriem daudzi ir pieejami bez maksas? Var jau vienkārši pats forši strādāt un priecāties par saviem panākumiem. Dalīšanās ar zināšanām prasa laiku.
Kad nācās aiziet prom no darba, mana grupa palika bez skolotājas. Ļoti ilgi nevarēja atrast jaunu, tad es savām auklītēm, kuras strādāja divatā, sūtīju dažādus ieteikumus, idejas un materiālus. Vienā brīdī iestādes metodiķe teica: „Dace, tev ir tik daudz visa kā laba, tu vari vairāk dalīties.” Skolotāju vidē dažādās „Facebook” grupās redzēju materiālus ar kļūdām, tulkotus ar „Google” tulkotāju no angļu valodas un tā tālāk. Šķita, ka man ir, ko piedāvāt, – pareizā latviešu valodā un uz sasniedzamiem rezultātiem mērķētus materiālus. Man nav žēl dalīties ar to, kas man ir. Vienmēr ir tā jocīgā sajūta, cik tad par to paprasīt, – tad labāk lai ir bez maksas, es tāpēc nebankrotēšu.
Man nav nekādu sponsoru vai citu atbalstītāju no malas, es pati to visu esmu salikusi un veidojusi. Kad strādāju pirmskolā un saskāros ar daudzu jauno skolotāju jautājumiem, kur atrast to un šo, man šķita, ka tāda vietne būtu jārada Valsts izglītības satura centram vai Valsts izglītības attīstības aģentūrai. Mēģināju veidot vietni, kur skolotājs var atrast sev nepieciešamo atbalstu un palīdzību, – tāda es vienkārši esmu.
Vai no kolēģiem saņemat arī atgriezenisko saiti par šo darbu?
Mūsu sabiedrība labos vārdus saka retāk, bet es aizbraucu uz Jēkabpili, kurp mani uzaicināja pirmskolā vadīt semināru „Mācies lasīt spēlējoties”, un tur teica: „Slavenība atbraukusi! Vai drīkst ar jums nofotografēties?” Tad no vienas Daugavpils pirmskolas uzrakstīja, ka skolotāji izmanto ļoti daudz manu materiālu. Liepājas Izglītības pārvaldes darbiniece atrakstīja, ka bērnudārzos izmanto. Cilvēki raksta.
Tas droši vien dod motivāciju turpināt.
Es vienmēr saku, ka gribētos vairāk, citādi ir sajūta, ka beru kā tukšā caurumā un nesaprotu, vai tas kaut kur nonāk.
Tātad veselības sašķobīšanās jums profesionāli pavēra durvis uz ko jaunu. Arī pirmā grāmata „Burtu balle” iznāca, kad vairs nestrādājāt algotu darbu.
Dzejoļi „Burtu ballei” tika sacerēti, kad es vēl strādāju, bet līdz grāmatai nonāca pēc tam. Tā ir, ka nav sliktuma bez labuma. Esmu sapratusi, kā aizpildīt laiku, kas man tagad ir radies.
Kādā citā intervijā teicāt, ka dzejoļus rakstāt jau sen un tas jums ir nācis no vecākiem.
Jā, mana mamma nekad nav bijusi dzejniece, bet viņai patika rakstīt visādus pantiņus. Ik pa trim gadiem mums notiek radu salidojumi, un uz katru no tiem viņa vienmēr dzejā sacerēja atskatu par notikumiem ģimenē – vismaz 10–12 pantiņus par to, ko esam darījuši. Bērnībā ar vecākiem gājām uz dzejas dienu pasākumiem, kas tad bija populāri. Abiem vecākiem bija kladītes ar dzejoļiem un pilni plaukti ar dzejas grāmatām, tas man ir no mammas un tēta.
Jums dzejoļi rodas viegli?
Es eju pa mežu, skatos apkārt, un tad dzejolis vienkārši rodas un ir jāpieraksta. Es nesēžu pie papīra, man tie iekrīt prātā. Nekur nav saglabājies pirmais dzejolis, ko es uzrakstīju vēl bērnudārzā, – par mēnesi, kuram ir mētelis ar zvaigžņu pogām. Pēc tam rakstīju dzejoļus pieaugušajiem par savām izjūtām. Tad, bērnudārzā strādājot, manā grupiņā bija vairāki bērni, kuriem dzimtā valoda bija krievu, un bija dzejoļi, kur man bija jāskaidro, ko nozīmē gandrīz vai puse vārdu. Tad sāku rakstīt pati, ar laiku kolēģi jau vaicāja, vai drīkst izmantot vienu manu dzejolīti, otru, trešo.
Jūsu jauno grāmatu sauc „Gadalaiki”. Kā radās doma par tādu?
Dzejoļi man jau bija krājumā. Pēc „Burtu balles” kolēģi prasīja, vai tie arī būs kādā grāmatiņā. Sākot strādāt „Skolas Vārdā”, kolēģei pastāstīju, ka man ir tāds krājumiņš ar dzejoļiem, vai no tiem kaut kas var sanākt. Viņa atlasīja konkrētos 16 dzejoļus, izdomājām izveidot gadalaiku izlasi ar katram gadalaikam raksturīgo. Man teica: ja ir dzejoļi, tad vajag arī kādu pievienoto vērtību. Sākumā nevarēju izdomāt – dzejolis, ilustrācija, ko vēl? Tad ienāca prātā kvadrātkodi, kurus noskenējot var noklausīties, kā divi Jūrmalas amatierteātra aktieri ir ierunājuši dzejoļus. Iedomājos par to, jo manam dēlam ir grāmata „Kurbads”, kurā var noskenēt kvadrātkodus un noklausīties dziesmas, – tā ir pievienotā vērtība, kas ilustrē stāstu.
Grāmata ir paredzēta pirmsskolas vecuma bērniem, kuri paši tajā ar roku var rakstīt arī burtus.
Tā ir gan bērniem, kuri vēl mācās pirmskolā, gan tiem, kuri to beiguši un gatavojas skolai, noderēs arī sākumskolēnam pirmajos mēnešos. Bērns dzejoli var izlasīt pats, mamma var izlasīt vai var noskenēt kvadrātkodu un noklausīties. Ir arī jautājumi par lasīto vai dzirdēto tekstu un vieta burtu rakstīšanai, kā arī zīmēšanai un krāsošanai. Tā ir grāmata, kurā ne tikai drīkst, bet arī vajag rakstīt un zīmēt. Es gribēju grāmatu, kurā bērns pats var būt mākslinieks. Skolotājs var izmantot grāmatu, lasot bērniem priekšā dzejoļus. Ļoti jauku atsauksmi uzrakstīja audiologopēde, kura strādā ar bērnu, kuram ir disleksija, – viņam ir grūtības lasīt, tāpēc viņš labāk uztver klausoties.
Elīna Kārkluvalka, E-izdevums "Pirmskolā"
Foto no izdevniecības „Skolas Vārds” arhīva
Atgriešanās atpakaļ
Vasara pedagogiem ierasti ir mierīgāks laiks, kad atvilkt elpu pirms jaunā mācību gada. Vai jums tas tā ir – esat gan pedagoģe, gan mācību materiālu un grāmatu autore, gan četru bērnu mamma?
Mani četri bērni jau ir lieli, jaunākais nupat pabeidza vidusskolu, tāpēc man nav jāplāno, kā vasarā bērnus nodarbināt. Tā kā veselības dēļ ikdienā vairs nestrādāju pirmskolā, bet vadu privātās nodarbības, tās notiek visu vasaru, pirms skolas palīdzot sagatavoties tiem, kuri nav kārtīgi apguvuši lasītprasmi un rakstītprasmi. Vasara paiet darbā manā privātpraksē. Taču arī visu mācību gadu bērniņi nāk pie manis pēc bērnudārza.
Cik ilgi esat prom no pirmskolas?
Kopš 2021. gada rudens. Aizgāju no darba muguras traumas dēļ, man tika veikta operācija.
Privātās nodarbības vadu, lai saglabātu saikni ar bērniem. Bez tā es nevaru.
Reizēm izskan sašutums, ka daļai bērnu jau pirmajās klasēs vajag privātskolotājus, taču te ir runa vēl par pirmskolu. Vai tas, ka pēc šādām nodarbībām ir pieprasījums, liecina kaut ko par vecākiem, pirmskolu vai varbūt pārāk lielām prasībām?
Tas varbūt būs ļoti skaļi teikts, bet – vispirms par vecākiem. Arvien mazāk kopā ar bērniem skatās grāmatas un lasa, daudz laika pavada viedierīcēs, tāpēc ir grūtāk apgūt lasītprasmi – nav izveidojusies interese par lasīšanu. Nesen viena vecmāmiņa man stāstīja, ka viņa trīsgadīgajai mazmeitiņai pērk grāmatiņas, bet bērnu tās neinteresē, jo tur nekas nelēkā un nekustas kā telefonā.
Otra problēma ir tā, ka pirmskolās jau daudzus gadus var strādāt, tiklīdz sāktas studijas. Tikko, jūnijā, cilvēks ir beidzis 12. klasi un saņēmis atestātu, tad viņš iesniedz dokumentus augstskolā un septembrī sāk strādāt par skolotāju. Viņam taču vēl nav izpratnes par vecumposmu īpatnībām, par paņēmieniem, kā kaut ko apgūt un mācīt! Sanāk, ka neieliek pareizus pamatus. Ir pedagogi, kuri līdz galam neizprot vadlīnijas, kuri tās varbūt nemaz nav lasījuši, kuri nepārzina programmu un nezina, kurā vecumposmā ko mācīt. Tas ir liels kokteilis, kas beigās veido tādu rezultātu. Piemēram, metodiskajos ieteikumos ir teikts, kad jāsāk apgūt lielos burtus un kad – mazos iespiedburtus. Ja pie manis atnāk bērns, kuram ir gandrīz seši gadi un kurš nepazīst nevienu mazo iespiedburtu, tekstu var izlasīt tikai ar lielajiem burtiem, tātad skolotājs nav ielicis pamatus un man sanāk veselu posmu atkāpties. Tā kavējas lasītprasme.
Tad problēma sākas jau augstskolā, kur sagatavo pedagogus.
Ir kāds akmens arī augstskolu dārziņā. Lai gan lektori man ir atzinuši, ka viņi studentiem stāsta, stāsta, taču tas, cik cilvēks paņem pretī, ir kas cits.
Augstskolā šogad nonāks cilvēki, kuri ir dzimuši 2007. gadā. Varbūt darbā ar viņiem arī ir jāmaina pieeja, gluži kā ar bērniem, kuri tagad sāk iet skolā, – nepietiek, ka vienkārši stāsta?
Iespējams, lai gan man ir ļoti grūti spriest, jo pēdējos 10 gadus neesmu bijusi uz lekcijām. No dažiem studentiem gan esmu dzirdējusi, ka dominē tas pats stils: priekšā stāv lektors, kurš auditorijā sēdošajiem stāsta un rāda prezentāciju. Iespējams, mainās paaudzes un uztveres veidi, kā saka arī profesore un pedagoģe Zanda Rubene, – mēs nedrīkstam mācīt tā, kā mums bērnībā mācīja. Ir jāiet līdzi laikam un jādomā, kā nākamajai paaudzei to pašu informāciju nodot citā veidā. Taču, no otras puses, ja esi mērķtiecīgi gājis mācīties par skolotāju un tev ir apziņa, ka vēlies būt skolotājs, pašam ir daudz jāuzzina, jāmeklē un jāinteresējas. Var jau dot uz paplātes zināšanas, bet sagremot vajadzēs pašam.
Publiskajā telpā bieži dzirdam, ka pedagogi ir noguruši no prasībām un daudziem pienākumiem. Tad objektīvi var šķist: kurā brīdī lai vēl izglītojas un dara ko papildus?
Pirmskolā nav nemitīgu prasību maiņu, tas vairāk ir vispārējā izglītībā. Pirmskolā pēc kompetenču pieejas ieviešanas nekas tāds nav mainījies. Darbs ir emocionāli ļoti nogurdinošs, jo visu dienu esi starp 20–25 bērniem, ir jāņem vērā viņu dažādās vajadzības. Taču bieži vien arī savām kolēģēm saku: „Jūs veicat ļoti daudz nevajadzīgu darbību!”
Kas tās būtu?
Ļoti daudz dara bērnu vietā. Piemēram, izdomā uz Valentīna dienu dekorēt durvis ar 100 rozā sirsniņām vai Ziemassvētkos ar sniegpārsliņām un stāsta, kā visu pusdienlaiku tās griezušas un ir nogurušas. Vai to vajadzēja? Ja tiešām šķiet, ka šis vienas dienas dekors ir ļoti vajadzīgs, tad varbūt sirsniņas var griezt kopā ar bērniem. Tiks attīstīta bērnu prasme griezt ar šķērēm. Jā, nebūs tik precīzi un skaisti. Bet kam tad ir tā pirmsskolas izglītības iestāde? Bērnu attīstībai un izglītošanai. Tūlīt būs 1. septembris. Zinību dienā pirmskolā nav vajadzīgas medaļas – printēt, kopēt, laminēt, griezt, durt caurumiņus un vērt aukliņas… Bez tā var iztikt. Netērējiet laiku tādām nodarbēm un būsiet vairāk atpūtušās! Kaut kad, darbības sākumā, bijām grupai uz 1. septembri tādas taisījušas, jo šķita, ka to ļoti vajag, jo bērni uz pirmskolu sāka nākt tikai 1. septembrī, bija pilnīgi jauna grupa. Kad viņi aizgāja mājās, puse no medaļām mētājās garderobē. Tad sapratām, ka tā ir pēdējā reize. Varētu saukt vēl daudz lieku darbību, tās neveicot, skolotājam būs vairāk laika un netiks iztērēta nauda, par ko bieži raksta. Nekur nav teikts, ka jums tas viss būtu jāpērk.
Darīšana bērnu vietā reizēm notiek arī gluži praktiski: nevis bērnam iemāca ikdienas prasmi, bet kaut ko paveic pedagogs.
Arī. Skolotāji mēdz rakstīt bērna vārdu uz darbiņiem, nevis iedod norakstīt no parauga vai ļauj pašam rakstīt. Nav jāraksta bērna vietā, ir jāvēro un jāpalīdz, ja nepieciešams. Esmu pat redzējusi, ka skolotāja visiem darbiņiem pielīmē cālīša actiņas. Visiem ir skaisti un vienādi salīmētas actiņas, jo bērni jau tik smuki nepielīmēs. Skolotāja darina papīra puķes, ko bērni dāvinās māmiņām. Tas pats ar ģērbšanos – nevis kartītēs rādām mazajiem apģērbu, bet ņemam reālās bikses, velkam un darbojamies, praktiski nosaucam katru apģērba gabalu vārdā. Tā nošaujam divus zaķus ar vienu šāvienu: gan papildinām vārdu krājumu, gan mācām apģērbties.
Arī te reizēm pie vainas varbūt ir jau pieminētais nogurums, kad nav pacietības skatīties, kā ilgi līmē tās šķībās actiņas vai velk kurpes.
Bez pacietības pirmskolā nav, ko darīt. Skolotājam ir jābūt ļoti lielai pacietībai, ja tās nav, tad šis nav tavs darbs.
Ļoti daudz dzirdam par bērnu lasītprasmes pasliktināšanos, taču savulaik, sākot mācīties 1. klasē, nebija nepieciešams lasīt. Vai neveidojas pretruna: pašlaik jāprot lasīt agrāk, bet bērni to dara sliktāk? Varbūt kādreiz lasītprasmi tā nemērīja?
Kādreiz nebija tik labu pētījumu par lasītprasmi, bet ko tagad arī mēs, pieaugušie, biežāk turam rokās – grāmatu vai telefonu? Atceros, savulaik dēlam teicu, ka ir jālasa, bet viņš man atbildēja: „Tu arī visu laiku esi telefonā.” Es varu rādīt, ka telefonā lasu grāmatu, tomēr man rokās ir telefons. Tādējādi ir arvien grūtāk koncentrēt uzmanību, lai izlasītu garus tekstus. Vienlaikus ir jautājums, ko bērniem liek lasīt. Nesen redzēju, ka skolā bērniem joprojām ir jālasa tas, kas bērnībā bija jālasa manam vecākajam dēlam. Ir taču iznācis tik daudz kas jauns, skolotājam vajadzētu pašķirstīt, kas bibliotēkās ir pieejams.
Runājot par to, kas jāprot uz 1. klasi, bieži tas tiek nepareizi interpretēts. Vadlīnijās ir teikts – lasa vārdus un saprot izlasīto. Padziļināti apguvis ir tas, kurš lasa īsus tekstus. Gan darbā pirmskolā, gan tagad privātnodarbībās redzu, ka 95 procenti bērnu var izlasīt īsus tekstus, piemēram, teikumu „Es eju uz skolu”. Tie ir četri īsi vārdi, un tas ir viens īss teikums. Ja ir īss teksts ar vienkāršiem teikumiem, viņi to var izlasīt. Viņi nevar izlasīt A4 lapu un atcerēties visu, kas tur bija aprakstīts, bet īsus tekstus ar vienkāršiem nepaplašinātiem teikumiem mierīgi var.
Vai pirmskolas un sākumskolas pedagogiem ir vienots viedoklis par to, kas būtu jāzina? Par vidusskolas skolotājiem un augstskolas pasniedzējiem mēdz teikt, ka tur uzskati ir kā no divām dažādām planētām.
Reizēm arī pirmskolā un sākumskolā ir kā no divām planētām. Ja saliek uz papīra pirmskolas un sākumskolas programmu, piemēram, valodu jomā, tur nekāda grāvja nav – ļoti skaisti plūstoši viss pāriet. Taču skolotāji mēdz staipīt un interpretēt vadlīnijas – visi izlasa vienu teikumu, bet katrs saprot kaut ko citu. Esmu dzirdējusi, ka sākumskolas skolotāji ar pieredzi pauž attieksmi – „es visu pārzinu, un man programma nav jālasa” –, bet pārzināt vadlīnijas – tā ir pedagoga kompetence. Jaunie skolotāji bieži nezina, kur vadlīnijas atrast. Reizēm viņi prasa elementāras lietas un ir ļoti laimīgi, kad parādu, kur to visu atrast. Lai gan tie ir darba instrumenti, kurus vajadzētu izlasīt, pirms sāc strādāt, – ir jāsaprot, uz ko ej. Ja gatavojam ēdienu pēc receptes, mēs taču zinām, vai iznākums būs torte vai kartupeļu sacepums.
Kā lai vecāki saprot, vai bērns ir gatavs 1. klasei, ja pat skolotājiem viedokļi atšķiras?
Atzīšos, ka vecākiem ir grūti. Kad vēl strādāju pirmskolā, biju mazā burbulī un par visu Latviju neko daudz nezināju, tad man viss šķita vienkārši: es, skolotāja, pirmajā vecāku sapulcē pastāstu, ko šajā gadā apgūsim, uz ko jāgatavojas un kas būs jāmāk 1. klasē. Ja vajag kādus papildmateriālus, tad iesaku, ko izmantot. Taču uz nodarbību man nāca viena mamma ar puiku, kuram pirmskolā papildus lika trenēties rakstīt rakstītos burtus. Uz jautājumu, kādu burtnīcu vajag, viņai atbildēts, ka grāmatnīcā taču būšot burtnīca. Mammai nav ne jausmas, kāda burtnīca ir jāpērk, viņa gāja skolā sen, tas ir pirmais bērns. Es parādīju, bet tas būtu jādara skolotājai. Grāmatnīcā var nopirkt visādus brīnumus.
Pateikt vecākiem, ka vajag aiziet uz grāmatnīcu, nozīmē viņus iegrūst nesaprašanā.
Jūsu blogā bija teikums, ka bērniem nevajag kaudzi ar darba lapām un mācīšanās var notikt caur rotaļām.
Es par to stāvu un krītu.
Bet esot pedagogi, kas darba lapas pasūtina „Temu”.
Es nesaprotu, kādēļ. Kad man to parādīja, es vaicāju, vai tie pedagogi arī ir no „Temu”? Man cita nav, ko teikt. Ja tās ir lapas ciparu rakstīšanai, reizēm tie nav latviešu cipari. Daudzās valstīs vieninieku raksta vienkārši kā taisnu strīpiņu, citur raksta vieninieku un tam apakšā kājiņu. Citur deviņi ir nevis ar lociņu, bet taisnu kājiņu – mazas, bet svarīgas nianses.
Sākot strādāt žurnālā, es „Facebook” sāku sekot bērnudārziem, kuri rāda, ko ikdienā dara. Tad es redzu, ka mazi bērniņi ar knupi mutē silītes vecumā sēž pie galda un kaut ko dara lapā. Ir skolotāji, kuri saka: „Jā, bet piecos gados sākas obligātā sagatavošana, un pie galda ir jāsēž.”
Es nesaprotu, kur ir teikts, ka obligātā sagatavošana skolai nozīmē sēdēt pie galda.
Kāda ir jūsu motivācija veidot blogu un dalīties ar materiāliem, no kuriem daudzi ir pieejami bez maksas? Var jau vienkārši pats forši strādāt un priecāties par saviem panākumiem. Dalīšanās ar zināšanām prasa laiku.
Kad nācās aiziet prom no darba, mana grupa palika bez skolotājas. Ļoti ilgi nevarēja atrast jaunu, tad es savām auklītēm, kuras strādāja divatā, sūtīju dažādus ieteikumus, idejas un materiālus. Vienā brīdī iestādes metodiķe teica: „Dace, tev ir tik daudz visa kā laba, tu vari vairāk dalīties.” Skolotāju vidē dažādās „Facebook” grupās redzēju materiālus ar kļūdām, tulkotus ar „Google” tulkotāju no angļu valodas un tā tālāk. Šķita, ka man ir, ko piedāvāt, – pareizā latviešu valodā un uz sasniedzamiem rezultātiem mērķētus materiālus. Man nav žēl dalīties ar to, kas man ir. Vienmēr ir tā jocīgā sajūta, cik tad par to paprasīt, – tad labāk lai ir bez maksas, es tāpēc nebankrotēšu.
Man nav nekādu sponsoru vai citu atbalstītāju no malas, es pati to visu esmu salikusi un veidojusi. Kad strādāju pirmskolā un saskāros ar daudzu jauno skolotāju jautājumiem, kur atrast to un šo, man šķita, ka tāda vietne būtu jārada Valsts izglītības satura centram vai Valsts izglītības attīstības aģentūrai. Mēģināju veidot vietni, kur skolotājs var atrast sev nepieciešamo atbalstu un palīdzību, – tāda es vienkārši esmu.
Vai no kolēģiem saņemat arī atgriezenisko saiti par šo darbu?
Mūsu sabiedrība labos vārdus saka retāk, bet es aizbraucu uz Jēkabpili, kurp mani uzaicināja pirmskolā vadīt semināru „Mācies lasīt spēlējoties”, un tur teica: „Slavenība atbraukusi! Vai drīkst ar jums nofotografēties?” Tad no vienas Daugavpils pirmskolas uzrakstīja, ka skolotāji izmanto ļoti daudz manu materiālu. Liepājas Izglītības pārvaldes darbiniece atrakstīja, ka bērnudārzos izmanto. Cilvēki raksta.
Tas droši vien dod motivāciju turpināt.
Es vienmēr saku, ka gribētos vairāk, citādi ir sajūta, ka beru kā tukšā caurumā un nesaprotu, vai tas kaut kur nonāk.
Tātad veselības sašķobīšanās jums profesionāli pavēra durvis uz ko jaunu. Arī pirmā grāmata „Burtu balle” iznāca, kad vairs nestrādājāt algotu darbu.
Dzejoļi „Burtu ballei” tika sacerēti, kad es vēl strādāju, bet līdz grāmatai nonāca pēc tam. Tā ir, ka nav sliktuma bez labuma. Esmu sapratusi, kā aizpildīt laiku, kas man tagad ir radies.
Kādā citā intervijā teicāt, ka dzejoļus rakstāt jau sen un tas jums ir nācis no vecākiem.
Jā, mana mamma nekad nav bijusi dzejniece, bet viņai patika rakstīt visādus pantiņus. Ik pa trim gadiem mums notiek radu salidojumi, un uz katru no tiem viņa vienmēr dzejā sacerēja atskatu par notikumiem ģimenē – vismaz 10–12 pantiņus par to, ko esam darījuši. Bērnībā ar vecākiem gājām uz dzejas dienu pasākumiem, kas tad bija populāri. Abiem vecākiem bija kladītes ar dzejoļiem un pilni plaukti ar dzejas grāmatām, tas man ir no mammas un tēta.
Jums dzejoļi rodas viegli?
Es eju pa mežu, skatos apkārt, un tad dzejolis vienkārši rodas un ir jāpieraksta. Es nesēžu pie papīra, man tie iekrīt prātā. Nekur nav saglabājies pirmais dzejolis, ko es uzrakstīju vēl bērnudārzā, – par mēnesi, kuram ir mētelis ar zvaigžņu pogām. Pēc tam rakstīju dzejoļus pieaugušajiem par savām izjūtām. Tad, bērnudārzā strādājot, manā grupiņā bija vairāki bērni, kuriem dzimtā valoda bija krievu, un bija dzejoļi, kur man bija jāskaidro, ko nozīmē gandrīz vai puse vārdu. Tad sāku rakstīt pati, ar laiku kolēģi jau vaicāja, vai drīkst izmantot vienu manu dzejolīti, otru, trešo.
Jūsu jauno grāmatu sauc „Gadalaiki”. Kā radās doma par tādu?
Dzejoļi man jau bija krājumā. Pēc „Burtu balles” kolēģi prasīja, vai tie arī būs kādā grāmatiņā. Sākot strādāt „Skolas Vārdā”, kolēģei pastāstīju, ka man ir tāds krājumiņš ar dzejoļiem, vai no tiem kaut kas var sanākt. Viņa atlasīja konkrētos 16 dzejoļus, izdomājām izveidot gadalaiku izlasi ar katram gadalaikam raksturīgo. Man teica: ja ir dzejoļi, tad vajag arī kādu pievienoto vērtību. Sākumā nevarēju izdomāt – dzejolis, ilustrācija, ko vēl? Tad ienāca prātā kvadrātkodi, kurus noskenējot var noklausīties, kā divi Jūrmalas amatierteātra aktieri ir ierunājuši dzejoļus. Iedomājos par to, jo manam dēlam ir grāmata „Kurbads”, kurā var noskenēt kvadrātkodus un noklausīties dziesmas, – tā ir pievienotā vērtība, kas ilustrē stāstu.
Grāmata ir paredzēta pirmsskolas vecuma bērniem, kuri paši tajā ar roku var rakstīt arī burtus.
Tā ir gan bērniem, kuri vēl mācās pirmskolā, gan tiem, kuri to beiguši un gatavojas skolai, noderēs arī sākumskolēnam pirmajos mēnešos. Bērns dzejoli var izlasīt pats, mamma var izlasīt vai var noskenēt kvadrātkodu un noklausīties. Ir arī jautājumi par lasīto vai dzirdēto tekstu un vieta burtu rakstīšanai, kā arī zīmēšanai un krāsošanai. Tā ir grāmata, kurā ne tikai drīkst, bet arī vajag rakstīt un zīmēt. Es gribēju grāmatu, kurā bērns pats var būt mākslinieks. Skolotājs var izmantot grāmatu, lasot bērniem priekšā dzejoļus. Ļoti jauku atsauksmi uzrakstīja audiologopēde, kura strādā ar bērnu, kuram ir disleksija, – viņam ir grūtības lasīt, tāpēc viņš labāk uztver klausoties.
Elīna Kārkluvalka, E-izdevums "Pirmskolā"
Foto no izdevniecības „Skolas Vārds” arhīva
