Pret bērniem ir jābūt godīgam
01.09.2025
VIJA SKUDRA► Latviešu valodas skolotāja un direktora vietniece Saulkrastu vidusskolā.
► Savulaik studējusi teātra mākslu un režiju Kultūras akadēmijā, 11 gadus strādājusi Saulkrastu kultūras centrā.
► Pagājušajā mācību gadā mācīja latviešu valodu 9. klasei, pa reizei aizvietojot arī kolēģus jaunākajās klasēs. Šogad mācīs 5. klasi.
► Patlaban izdevniecībā „Skolas Vārds” kopā ar citiem kolēģiem veido 6. klases latviešu valodas mācību grāmatu.
► Par sevi saka tā: „Esot direktora vietniecei, man ir diezgan daudz administratīvo pienākumu, taču cenšos, lai man būtu vismaz viena mācāmā klase, jo tad es labāk jūtu bērnus. Arī administrācijas pārstāvim ir svarīgi pazīt drēbi no skolotāja skatpunkta.”
► Brīvajā laikā labprāt ceļo, iecienītākais galamērķis ir Itālija. Patīk teātris un kino, īpaši vecās latviešu filmas. Dzīve pie jūras ir laba vieta Vijas hobijiem – nūjošanai un nu jau otro gadu arī ziemas peldēšanai.
„Pret bērniem ir jābūt godīgam!” tā saka Saulkrastu vidusskolas latviešu valodas skolotāja un direktora vietniece VIJA SKUDRA. Vēl viņa ir pārliecināta, ka skolotājam ikdienas darbā arvien jārada kas jauns, lai neiestātos apnikums: „Ja no stundas stundā ejam ar vienu un to pašu programmu, neko jaunu neradot, mēs sevi izsmeļam. Jā, tieši tāds paradokss!”
Cik ilgi jūs strādājat par skolotāju?
Skolā sāku strādāt 1992. gadā. Vēl studēju 4. kursā un paralēli sāku mācīt latviešu valodu Zvejniekciema vidusskolā – tajā pašā, kur savulaik mācījos pati. Man tur bija ļoti laba skolotāja Velta Grimma, kura tieši devās pensijā, un es sāku strādāt viņas vietā. Kopš tā laika vienmēr esmu strādājusi skolā, izņemot vienpadsmit gadus, kad strādāju par direktores vietnieci Saulkrastu kultūras centrā un skolā man bija tikai viena klasīte, lai nezaudētu pedagoģisko meistarību. Tomēr pēc šā posma atgriezos tikai skolā, jo izrādījās, ka kultūra, svētki un pasākumi var būt ļoti nogurdinoši.
Sakiet, kas skolā un mācību procesā gadu gaitā ir mainījies!
Mainījušies ir bērni. Mainījusies ir visa sabiedrība, cilvēkiem ir citas gaidas ar to, kam skolā jānotiek, un tā visa iespaidā mainās arī skolotāja darbs.
Vai mūsdienās pārmaiņas ir uz labu?
Ja runājam par bērniem, noteikti jā. Mazajiem ir atvērts prāts, un viņi ir ļoti gudri – es patiešām nebaidos tā teikt. Šovasar skolas mazajiem dejotājiem biju līdzi deju svētkos un varēju tikai brīnīties, cik bērni ir apņēmīgi un izturīgi, arī grūtos brīžos.
Mūsdienu mazie skolēni ir patstāvīgāki, ar to viņi atšķiras no iepriekšējām paaudzēm. Viņiem nav tās baiļu un kauna sajūtas, ko, atceroties savas skolas gaitas, pazīst daudzi no vecākām paaudzēm.
Tiesa, kādā brīdī bailes parādās, jo mūsdienu bērni ir digitālā paaudze – viņi var uzrakstīt ziņu, uztaisīt storiju un rīliņu, bet viņiem bieži ir grūtības dzīvajā pieiet klāt un, skatoties acīs, pateikt. To uzskatu arī par skolotāju uzdevumu – mudināt bērnus iet, jautāt, sarunāties, noskaidrot, komunicēt realitātē.Mainījies ir tas, ka vecākiem ir tendence pāraprūpēt savus bērnus. Mana pieredze liecina, ka mazie ir stiprāki un varošāki, nekā vecākiem šķiet. Ja runājam par harmonisku bērna attīstību, visos laikos aktuāls ir svarīgais trijstūris: vecāki, pedagogs un bērns. Ja te notiek labvēlīga sadarbība, viss rit labā gultnē. Es ticu un praksē esmu pārliecinājusies, ka ļoti svarīga ir situāciju pārrunāšana: ja ģimenē ir kādas problēmas, kas traucē bērna attīstības ceļu, tas būtu jāzina arī skolotājam, lai kopīgiem spēkiem situāciju virzītu uz labu.
Kādas ir jūsu domas par mūsdienu mācību līdzekļiem, kas tajos ir svarīgākais labam rezultātam?
Pašlaik ir ļoti liela dažādība, var atrast visu ko: gan ļoti labu, gan ne tik labu. Bet ir ļoti saprotams, ko vēlas ierindas skolotājs, kurš pats neveido mācību materiālus, – lai viņš var ieiet stundā un viņam ir viss vajadzīgais, proti, nepieciešamā teorētiskā bāze, vingrinājumi darba burtnīcā, uzdevumi zināšanu nostiprināšanai un tālāk jau sarežģītāki uzdevumi. Tagad ir diezgan liela mācību materiālu komplektu izvēle, tajos ietilpst skolēna grāmata un skolotāja grāmata,
un tas ir būtiski, īpaši jaunajiem pedagogiem. Grāmata skolotājam ir svētīga tad, ja tajā ir metodiskie ieteikumi, dziļāks sasniedzamo rezultātu skaidrojums.
Mācību materiālam jābūt kā labam darba zirdziņam, un tā veidotājam jāsaprot, kur lietotājam būs klupšanas akmeņi, un jāiedod norādes, kā rīkoties. Darba burtnīca var būt un var nebūt, kā kurā priekšmetā; latviešu valodā tā, protams, ir vajadzīga, jo bez praktiskās vingrināšanās nekas nesanāks.
Vai taisnība, ka mūsdienu bērni nelabprāt lasa? Kāda ir jūsu pieredze?
Viņi lasa! Jautājums – ko un kā lasa. Šovasar biju Bebrenē uz Latviešu valodas un literatūras skolotāju asociācijas semināru, un tur man ļoti patika jēdziens „lēnlasīšana”, ko piedāvāja tieši vidusskolas posmam, jo mūsdienu bērni bieži lasa neiedziļinoties. Tas ir digitalizācijas, viedtālruņa lietošanas iespaids: cik sekunžu rit viens „TikTok” video? Vajag ātrāk, ātrāk, skrollējam tālāk!
Vai tiesa, ka bērni labprātāk lasa angliski?
Jā, jo viņiem tā ir vieglāk. Bet mans novērojums ir tāds: tad, kad viņi angļu valodā nonāk līdz apjomīgākiem un dziļākiem tekstiem, interese bieži noplok, jo ir pierasts pie vieglās tiktokeru, influenceru angļu valodas.
Un – jā, bērni arī runā angliski, pilna valoda ar anglismiem. Bet es negribētu dramatizēt, jo, kamēr latviešu valoda ir pārsvarā, piemēram – „Brīvdienās es braukšu pie omes actually” –, tikmēr vēl nav tik traki. Tiesa, to vajag nevis atstāt bez ievērības, bet pārrunāt. Pajautāt, kāpēc beigās gribas pielikt to angļu vārdu. Interesanti, ka bērni ļoti labi pamana, kad citi klasesbiedri lieto angļu vārdus, un pat aizrāda cits citam. Tā ka nav gluži tā, ka viņi to uzskata par pašsaprotamu.
Ko var darīt, lai bērniem palīdzētu atklāt un iemīlēt lasīšanas procesu? Kuri ir kritiskie momenti, kad lasītprasmes veicināšanai un attīstībai būtu jāpievēršas īpaši?
Ja bērnam ir mācīšanās grūtības, tās jādiagnosticē laikus. Būtisks kritiskais moments ir sākumskola. Tāpēc no sirds esmu par „bez telefoniem līdz 6. klasei” un labprāt būtu par arī līdz 9. klasei. Manuprāt, tad bērniem tik bieži neveidotos komunikatīvā barjera – pieiet un pajautāt. Un otrs – mazāk pierastu skatīties četrpadsmit sekunžu video, kas atstāj iespaidu arī uz grāmatu lasīšanu: gribas ātri, bet nevar…
Diemžēl bērni var izlasīt tekstu, neapjēdzot, par ko vispār ir stāsts. Tāpēc man ļoti patīk jau pieminētais jēdziens „lēnlasīšana”. Tas, protams, nav nekas jauns, taču nenoliedzami aktuāls. Mācīties lasīt lēnām, ar iedziļināšanos.
Iepriekšējā mācību gadā mums šim nolūkam bija finansējums un skolā izmēģinājām vienu fakultatīvo lasītprasmes stundu 4. un 5. klasē. Tā ietvēra ne tikai literāros darbus – bija arī žurnālu laiks, veco tekstu lasīšana, mājaslapu lasīšana. Lasīšana ar atgriezenisko saiti, ar iedziļināšanos, ar pārspriešanu. Lai tādas stundas iekļautu mācību procesā, būtu jāpalielina stundu skaits.
Varbūt kļūdos, bet man ir pieredze, ka pusaudži nezina literatūras klasiku, kuru tajā vecumposmā zinājām mēs, – lasījuši vai nelasījuši, bet vismaz bijām dzirdējuši par „Džeinu Eiru”, „Vējiem līdzi”, „Trīs draugiem” utt.
Ar retiem izņēmumiem, bet kopumā jūsu novērojums diemžēl ir patiesība. Tas atkal ir jautājums par samazināto stundu skaitu – literatūras stundās mums ir laiks tikai kaut ko, atvainojos par izteicienu, apgrābstīt, nevis iedziļināties. Literatūras stundu ir maz, un tajās mēs lasām tikai fragmentus. Taču skolotājs var censties kaut ko lietas labā darīt, piemēram, vidusskolā ir gan vienkāršais, gan padziļinātais kurss, un padziļinātajā kursā literatūru mācās lielā mērā pēc skolotāja ieskatiem. Ir noteikts virziens, teiksim, 19. gadsimta romantisms, bet to, kurus autorus aplūkot, nosaka skolotājs.
Es pati rīkoju lasīšanas seminārus. Kā mēdzu teikt, kamēr bērni nezina, ka to varētu nedarīt, tikmēr mēs darām. [Smejas.] Divreiz gadā bērni gāja uz bibliotēku izvēlēties grāmatu (ņēmām no lasīšanas veicināšanas programmā „Bērnu, jauniešu un vecāku žūrija” ieteiktajām), un pēc tam viņiem par izlasīto bija jāpastāsta. Vēl viena lieta, ko es praktizēju ar vidusskolēniem, – vairākus literāros darbus, ko izlasījām, iestudējām uz skatuves. Ja jūs zinātu, kā viņiem tas patika! Uzskatu, ka vērtība ir iedziļināšanās, nevis noteikta grāmatu daudzuma izlasīšana.
Kas jums šķiet svarīgākais skolotāja darbā?
Skolēni ir jāmotivē – bieži dzirdēta frāze, vai ne? Bet jāsaprot, ka bērniem ir īstermiņa domāšana: viņiem jaunākajās klasēs pamatskolas vai vidusskolas diploms nav motivācija. Pavisam citādi ir ar „tu varēsi uzrakstīt skaistu apsveikuma kartīti vai vēstuli”, „tu varēsi noskaitīt dzejoli pie eglītes” – tādas mazas, konkrētas lietas bērnus ieinteresē un motivē.
Bērniem ir jāpaskaidro, kāpēc šodien mācāmies tieši to, ko mācāmies, piemēram, mēs apgūsim divdabja teiciena lietošanu, un tas jums palīdzēs tad un tad.
Skolēniem vajag mācību mērķa skaidrību, izskaidrošanu soli pa solim un nodarbinātību stundās. Ja viss iepriekšminētais ir, viņi ļoti labi uztver. Ja vēl bērni uzticas skolotājam un zina, ka vienmēr drīkst jautāt par nesaprotamo, vispār nav problēmu. Tad klasē ir, kā es saku, ideālā atmosfēra – nevis pilnīgs klusums, bet gan darbīga noskaņa ar jautājumiem.
Vai skolotājs drīkst kaut ko nezināt?
Jā! Pret bērniem jābūt godīgam un atklātam. Es ticu tam, ka skolēni atnāk uz skolu dabiski motivēti: viņi grib mācīties. Skolotāju uzdevums ir šo bērnu vēlmi noturēt. Taču to var tikai tad, ja esam pilnīgi godīgi pret bērniem. Ja skolotājs izturas kā „esmu visgudrākais, bet jūs, sīkie, neko nezināt par dzīvi”, nekas labs nevar sanākt. Šogad palaidu tautās savu audzināmo klasi – man bija devītie. Atceros, ka reiz literatūras stundā viņi man jautāja kaut ko ar literatūru nesaistītu. Godīgi atbildēju, ka par to man nav ne jausmas, tad ir jāskatās kādos avotos. Skolēni to uztvēra ļoti normāli, jautāja, vai drīkst meklēt informāciju telefonos, un tā mēs kopīgi atbildi atradām.
Skolotājs nekad nevar zināt visu, tāpēc pašam nemitīgi jāmācās. Ja no stundas stundā ejam ar vienu un to pašu programmu, neko jaunu neradot, mēs sevi izsmeļam. Jā, tieši tāds paradokss! Kad biju pavisam jauna skolotāja, izglītības pārvalde organizēja metodisko darbu konkursus – skolotāji veidoja vingrinājumu krājumus. Pirmo rakstīju pat ar roku un pēc tam datorklasē pārrakstīju datorā. Kad parādījās digitālās tāfeles – šķiet, tas bija 2005. gadā –, mūsu skolai tādas bija pat divas, taču latviešu valodas priekšmetam digitālo materiālu nebija. Divatā ar kolēģi, abas bez šādas pieredzes, rakstījām vingrinājumus, veidojām saites digitālajai tāfelei un pašas brīnījāmies, ka, noklikšķinot uz tām, vingrinājumi patiešām atvērās. [Smejas.] Bija interesanti, un mūsu darbu novērtēja, saņēmām
balvu, pieteicāmies vēl uz citiem projektiem. Manuprāt, skolotājam arvien ir jāmeklē jaunas iespējas, jārada kaut kas savs.Un vēl – ja vien tas būtu iespējams, skolotājiem nevajadzētu pārstrādāties. Jau viena pilna slodze nozīmē daudz darba, bet, ja paņem divas (un tā nereti notiek), ir skaidrs, ka būs grūti, nevarēs paspēt, nevarēs arī atpūsties.
Pastāstiet, ko jums patīk darīt brīvajā laikā!
Ceļot, kad vien iespējams! Mans tālākais galamērķis bijusi Āfrika, bet visu laiku mīļākā zeme ir Itālija – kopā ar salām tur būts padsmit reižu, un gribas braukt atkal. Vēl man ir draugu kopa, mēs apmeklējam teātra izrādes. Labprāt lasu grāmatas, bet ne visu pēc kārtas, tikai tad, ja teksts mani uzrunā. Dažas veru ciet jau ātri, jo jūtu, ka nebūs. Ļoti patīk vecas latviešu filmas, nupat noskatījos „Kapteiņa Enriko pulksteni”, bet vismīļākā man ir „Ezera sonāte”.
Mūsu mājām blakus ir jūra, man patīk nūjot gar krastu, turklāt otro gadu man ir jauna aizraušanās – ziemas peldēšana, vismaz reizi nedēļā. Bet kopumā mana ikdiena ir rimta – dzīvoju tuvu darbam, divatā ar vīru, mūsu bērni izauguši, mums ir divi suņi un divi kaķi –, tā ka man atliek laiks arī tādiem projektiem, kā piedāvāja „Skolas Vārds”.
Ilze Klapere, E-izdevums "Skolas Vārds"
Foto no Vijas Skudras personiskā arhīva
