Uz skolu – ar prieku!
02.04.2025
AIGA KRIŅĢELE,
sākumskolas skolotāja, bērna izaugsmes telpas “Es” dibinātāja.
Tuvojoties mācību gada noslēgumam, aizdomājamies par to, vai mazais pirmsskolnieks ir gatavs doties uz skolu. Vai pirmsskolas izglītības iestādē apgūtās prasmes un iemaņas būs tādas, lai skolēns pēc iespējas veiksmīgāk varētu uzsākt mācības un spētu pozitīvi iekļauties skolas vidē?
Atbildīgs ir ikviens
Dažādos pētījumos ir pausta atziņa, ka pirmsskolas un sākumskolas posms ir ļoti nozīmīgs rakstītprasmes apguvei un nostiprināšanai. Kā bērns rakstīs, cik salasāms būs viņa rokraksts, kā vienlaikus varēs saklausīt un pareizi pierakstīt dzirdētu tekstu, veikt savu domu loģisku pierakstu – par to atbildīgi ir abu šo posmu pedagogi.
Pedagoga atbildība ir vērsta ne tikai uz to, lai nodrošinātu obligāto izglītības standartu un izglītības programmu prasības, bet arī lai sniegtu iespēju katram izglītojamajam mācīties atbilstoši viņa interesēm un spējām.
Pedagoģiskajā darbā ir nozīmīgi saprast, ka katrs solis ir svarīgs, ka par rezultātu esam atbildīgs ikviens, kas ir kopā ar bērnu viņa izziņas procesos, viņa prasmju veidošanā. Pedagoga atbildība ir pieņemt lēmumus un izvēlēties tādas mācību metodes, kas būs vislabākās, lai bērna attīstība piedzīvotu augšupeju. Un ļoti svarīgi šo saskatīt, ievērot metodiskos ieteikumus tieši rakstīšanas prasmju veidošanā. No pareizas rakstītprasmes ir atkarīgi arī visi bērna kognitīvie procesi.
Katram savā laikā
Ir ļoti būtiski savlaicīgi pamanīt un sniegt atbilstošu atbalstu rakstītprasmes apguvē tajā mirklī, kad bērns par to izrāda interesi. Katram bērnam ir dziņa pēc attīstības valodas apguvē (to zinām vēsturiski kā humānās tendences). Itāļu pedagoģe Marija Montesori uzsvēra, ka nepieciešams ņemt vērā dažādos sensitīvos periodus valodas attīstībā. No trim līdz sešiem gadiem ir sensitīvais periods rakstu valodas apguvei. Šajā periodā bērns sāk izrādīt interesi par rakstīto tekstu (gan lasot tekstu, gan atdarinot rakstību – drukātos burtus). No sešiem līdz deviņiem gadiem ir attīstības sensitīvais periods gramatikas apguvei. Bērns iemācās lasīt un rakstīt. Ļoti nozīmīgi šajā laikā būt klāt tieši pedagogam, kas pareizi iemācītu gan rakstīšanas, gan lasīšanas pamatus.
Valodas pētniece Ilva Elnebija pilnvērtīgai bērna valodas attīstībai iesaka – ar bērnu visu laiku jāsarunājas, ir svarīgi spēlēt tādas spēles, kas vienlaikus attīsta gan valodu, gan kustības, lasīt bērniem stāstiņus un dzejoļus, kas atbilst bērna vecumam, minēt mīklas; bērna grāmatām jābūt ar zīmējumiem, lai viņš redzētu un saprastu. Viena no nozīmīgākajām bērna valodas attīstības atbalsta nepieciešamībām ir bērna tiekšanās pēc kontakta. Tas nozīmē, ka pieaugušais, izrādot savu vēlēšanos atbildēt uz bērna kontaktu, ir klātesošs tajā mirklī, kad bērns ir sācis izrādīt interesi par rakstītprasmi.
Sadarbība ar vecākiem
Gan pirmsskolas, gan sākumskolas speciālistiem rakstītprasmes procesā ir ļoti svarīgi sadarboties ar vecākiem. Jāatceras, ka vecāki nav pedagogi un ne vienmēr viņi izprot precīzu prasmju apguves nozīmību vispārējā bērna attīstībā, kā arī viņiem nereti trūkst pilnīgu zināšanu, kā un ko iemācīt, kaut arī viņi tiešām savam bērnam cenšas mācīt ar labāko nodomu. Vecāki reizēm iegādājas rakstīšanas vingrinājumu materiālus, kas ir nekorekti, kas piedāvā nepareizu rakstīšanas elementu apguvi. Un tā nav vecāku pavirša attieksme pret bērnu – tā vienkārši ir specifiska joma, kurā kompetenti ir pedagoģijas speciālisti. Tādēļ tieši viņi ir tie, kas var ieteikt, kā labāk, kā pareizāk, lai sniegtu maksimālu atbalstu bērna rakstītprasmes attīstībā.
Tā kā katram bērnam interese par rakstīšanu rodas savā noteiktā laikā, tad ne vienmēr frontāli pirmsskolā šīs prasmes apguve noderēs. Nav iespējams, ka visi bērni, kas atrodas konkrētā vecumā, ir vienlaicīgi gatavi dažādu prasmju apguvei. Katram bērnam ir individuāla pieredze un spējas. Tādēļ pedagoga uzdevums ir pamanīt pirmos mirkļus, kad bērns ir izrādījis interesi par simbolu un skaņu atdarināšanu, lai konkrētam bērnam varētu demonstrēt, kā rakstīt burtu elementus, un atbalstīt to apguvi metodiski atbilstoši sasniedzamam rezultātam.
Līdz ar ķermeņa attīstību
Rakstītprasme ir viena no sarežģītākajām, komplicētākajām prasmēm, un tās apgūšanā ir ļoti daudz iesaistīto. Ir nepieciešama labi attīstīta lielā un smalkā motorika. Tās attīstība notiek visā pirmsskolas vecumā, ne tikai pirmsskolas posmā. Lielā motorika – tās ir kustības ar visu roku un ķermeni. Rakstīšanai tā nepieciešama, lai bērns varētu koordinēt savas kustības, lai neiestātos sagurums, veicot vienkāršus uzdevumus, lai neveidotos saspringums plecu daļā, kas kavē domāšanas procesus. Savukārt, jo labāk ir attīstīta sīkā motorika, jo mazāk bērna roka nogurs rakstot, viņam būs vieglāk iekļauties līnijās, glītāki izdosies burti, vārdi un teikumi.
Rakstītprasmes apguvē ir ļoti būtiski attīstīt arī acu-rokas koordināciju, uzmanības noturību, analizēšanas prasmes, abu roku iesaisti rakstīšanas procesā (kamēr viena roka raksta, otra noteikti iesaistās). Abu roku iesaistei procesā ir nozīmīga loma domāšanas procesos. Tādēļ rakstot ir jāpievērš uzmanība ķermeņa stāvoklim un pasīvās rokas iesaistei – turēt papīru vai burtnīcu. Nav pieļaujama galvas atbalstīšana vai rokas pasīva atrašanās zem galda.
Ieteicams rakstīšanas apguves procesā un pat pirms tam piedāvāt bērniem dažādus vingrinājumus, kas sniedz atbalstu visu kognitīvo procesu darbībā, veiksmīgi sagatavo lasīšanai un rakstīšanai – labirinti, atšķirību meklēšana attēlos, sīko detaļu saskatīšana attēlos, vizuāli vienādo elementu saskatīšana jūklī, burtu atšķirību piefiksēšana konkrētiem iespiestiem burtiem (piem., a, b, d, p), veikt vairāku darbību uzdevumus (piemēram, atrast, atšķirt un izkrāsot konkrētā krāsā konkrētas figūras), veikt dažādus rūtiņuzdevumus pēc parauga, pēc diktāta u. c.
Šo vingrinājumu veikšana ir ļoti nepieciešama, lai varētu cerēt, ka bērns iemācīsies pareizi ne tikai uzrakstīt burtus, tos savienot, bet arī savu domu pierakstīšanai izmantos rakstītos burtus.
No drukātajiem uz rakstītajiem burtiem
Rakstītprasme sevī ietver ļoti daudz darbību, kas pakārtotas cita citai, un tikai tad veidojas burts – uzrakstīts skaņas simbols. Bērnam nepieciešama prasme orientēties lapā, pārvaldīt savas rokas, ķermeņa kustības. Lai pieradinātu apzināti darboties un domāt rakstīšanas procesā, ieteicams, rakstot burtu elementus, runāt līdzi pie sevis vai domās – sākumā pedagoga vadībā, pēc tam to dara bērns pats. Bērniem jāpalīdz veidot rakstīto burtu elementus, kustības, tad viņi labāk izjūt to formu. Pirmo burta formas rakstības paņēmienu iesaka veikt gaisā, rakstot ar rokas kustību un runājot līdzi. Vēlāk var praktizēties uz bezlīniju lapas. Ir ieteicams praktizēties rakstīt burtu elementus pēc orientieriem (punkti, kuri jau izlikti vai kurus izliek bērni). Uzrakstītie burti vai burtu elementi vienmēr jāsalīdzina ar bērnam pieejamu paraugu. Svarīgi šajā periodā ir uzklausīt bērna paša spriedumu par to, kas izdevies, ko nepieciešams uzlabot. Un tikai pēc ilgāka treniņa laika ir iespējams, ka bērns rakstīs līnijās, jo domāšana un prasme burta formas uzrakstīšanai jau būs nostiprinājusies.
Tā kā sākotnēji bērni apgūst lielos drukātos burtus, tad arī savas domas pierakstīšanai pirmsskolas vecumā viņi biežāk izmantos šos burtus. Taču pirmais, kur bērns izmanto rakstītos burtus, līdz ar to arī varētu būt apgūta ne īpaši veiksmīga burtu rakstība un burtu savienošana, ir savs vārds. Tad šo arī pedagogs demonstrē bērnam individuāli, māca maziem solīšiem, pa posmiem, vērojot bērnu darbībā, runājot līdzi katru darbību.
Visbiežāk sākumskolā bērns nonāk ar jau apgūtiem rakstīšanas pamatiem. Tas nozīmē, ka galvenā loma pareizas rakstītprasmes veidošanā tomēr jāuzņemas pirmsskolas speciālistiem. Pārmācīt apgūto, koriģēt to ir ļoti sarežģīti skolas sākumposmā, jo viens no kognitīvajiem procesiem ir atmiņa. Ir būtiski saprast, ka tā nav tikai atmiņa, par kādu esam pieraduši runāt, bet tā ir arī muskuļu atmiņa. Katram bērnam iemaņas rakstītprasmē ir izveidojušās atšķirīgas, kas nozīmē, ka sākumskolā pedagogs vispirms vēros un secinās par katra bērna prasmes attīstību. Mēģinot koriģēt šīs prasmes, kas nostiprinājušās un kļuvušas par iemaņām, saskaramies ar bērna emocionālo frustrāciju, iekšējo spriedzi, viņš piedzīvo vilšanos un neapmierinātību. Bieži skolā vērojam, ka bērns pie galda sēž neatbilstošā pozīcijā, ka rakstu darbus veic neatbilstoši iepriekšminētajam roku stāvoklim, ka kājas darba laikā atrodas uz krēsla, ka skolēns augumu tur garlaikotā un atpūtas pozā. Tā ir apgūta un jau nostiprinājusies pieredze, kuru skolā ir ļoti grūti lauzt.
.
Ir svarīgi, lai pedagoģijā būtu vienotas prasības, kuras zinātu gan bērns, gan vecāki, gan visu posmu speciālisti.
Ne velti skolas gaitu uzsākšana ir izaicinājums (psihologi to dēvē par krīzi) gan bērniem, gan vecākiem. Kā katra krīze tā rada trauksmi, nedrošību un vienlaikus prasa jaunu prasmju attīšanu un paver iespējas augšanai. Uzsākot skolas gaitas, bērnam primāri nepieciešama pozitīva adaptācija jaunā, nezināmā vidē. Tādēļ, mazinot šo spriedzi, aktuāli rakstītprasmes apguves pamatus veidot pareizi un nostiprināt tos bērnam tajā posmā, kad viņš patiesi par to ir ieinteresēts. Ja bērnam būs kādas grūtības, pieaugušie viņu sadzirdēs un atbalstīs. Tomēr ir būtiski, lai bērns nezaudētu uzticēšanos skolotājiem tikai tāpēc, ka esam palaiduši garām bērnam tik nozīmīgos izziņas posmus, atļaujot nostiprināties nepareiziem ieradumiem. Tāpat kā citās jomās – instrumenta spēlē, sporta veidu tehniku apguvē, pašapkalpošanās iemaņu apguvē utt. – arī rakstītprasmē ir nepieciešams ierādīt pareizos soļus un nostiprināt pareizās iemaņas atbilstošā laikā un vietā un atbilstoši katra bērna vajadzībām un attīstībai. Tad arī mazais ķipars varēs uz skolu doties droši, pārliecināti un ar prieku!
Ieteikumus pareizas rakstītprasmes apguvei pirmsskolas un sākumskolas skolotājiem var atrast ŠEIT.
Foto: perosnīgais arhīvs, shutterstock.com
E-izdevums "Pirmsskolā"
