Atbalsts skolā: ko darīt, kad bērna uzvedība jau rada bažas?

Izglītības iestādē bērna uzvedības vai atkarību problēmas nereti rada vēlmi pēc iespējas ātrāk rast risinājumu, taču uzmanība bieži tiek vērsta uz aisberga redzamo daļu – bērna uzvedību. Lai panāktu ilgtermiņa izmaiņas, būtiski saprast, kas šo uzvedību izraisa, pievēršot uzmanību bērna fiziskajai pašsajūtai, drošības un pieņemšanas vajadzībai. Bērnu aizsardzības centra Atbalsta pakalpojumu departamenta vadošā eksperte Dace Lonerte skaidro, ka pirmais jautājums, ko vecākam un izglītības iestādes darbiniekam būtu vērts sev uzdot, ir: “ko bērns ar savu uzvedību mēģina mums pateikt?”.

Emocionāla satraukuma brīžos pirmais solis ir vērsts uz drošības nodrošināšanu, emocionālās spriedzes mazināšanu un tūlītēja apdraudējuma novēršanu. Tomēr, lai sniegtu bērnam atbalstu ilgtermiņā un labāk izprastu viņa situāciju, ir svarīgi vispirms aprunāties ar pašu bērnu. Sarunas gaitu un jautājumus pielāgo bērna vecumam, attīstībai un uztverei, izmantojot viņam saprotamu valodu. Bērnam var jautāt, kā viņš jūtas savā grupiņā vai klasē, kas viņam šobrīd sagādā grūtības, kas palīdz grūtos brīžos un ko viņš vēlētos mainīt.

Lai bērnam būtu vieglāk pastāstīt par savām izjūtām, sarunā var izmantot emociju zīmītes (attēlus ar dažādām sejas izteiksmēm, kas attēlo emocijas), piktogrammas (vienkāršus attēlus, kas palīdz bērnam parādīt savas sajūtas, vajadzības vai izvēles) vai citus viegli saprotamus vizuālus materiālus. Sarunā var izmantot arī izjūtu termometra metodi, lūdzot bērnam skalā no 1 līdz 5 novērtēt nosauktās emocijas stiprumu, kur 1 nozīmē ļoti vāju, bet 5 – ļoti spēcīgu emociju. Vizuālie materiāli un izjūtu termometra metode palīdz bērnam atpazīt, nosaukt un izteikt savas izjūtas un vajadzības.

Paralēli sarunai ar bērnu izglītības iestādes darbinieki var novērot bērna uzvedību, konsultēties ar atbalsta personāla speciālistiem un iesaistīt viņus situācijas risināšanā. Vajadzības gadījumā psihologs, logopēds vai speciālais pedagogs var izvērtēt bērna spējas un prasmes. Apkopojot bērna sniegto informāciju, izglītības iestādes darbinieku novērojumus, atbalsta personāla speciālistu izvērtējumu, ja tāds nepieciešams, kā arī vecāku sniegto informāciju un novērojumus, var gūt pilnīgāku priekšstatu par bērna situāciju un vajadzībām. Nākamais nozīmīgais solis ir izglītības iestādes darbinieku un vecāku sadarbība, lai vienotos par bērna individuālajām vajadzībām atbilstošāko atbalstu un tā īstenošanu. Ja nepieciešams papildu speciālistu atbalsts, vecāki kopā ar bērnu vēršas pie speciālistiem ārpus izglītības iestādes.

Vienlaikus izglītības iestādei jāturpina sniegt bērnam nepieciešamo atbalstu ikdienā. Ikviens izglītības iestādes darbinieks savas kompetences ietvaros var sniegt bērnam atbalstu un, ja nepieciešams, vērsties pēc palīdzības pie kolēģiem. Tādējādi izglītības iestādes darbinieku sadarbība kļūst par nozīmīgu resursu bērna atbalstam. Atbalsta personāla speciālisti sniedz metodiskus ieteikumus un materiālus, stiprina izglītības iestādes darbinieku prasmes, kā arī sniedz bērnam individuālu vai grupas atbalstu.

Bērnam var palīdzēt arī vides pielāgošana, strukturēti starpbrīži un viņa vajadzībām un spējām pielāgoti mācību uzdevumi. Daudzi no minētajiem risinājumiem neprasa lielus finanšu līdzekļus, bet gan izglītības iestādes darbinieku laiku, uzmanību un iesaisti. Lai nodrošinātu saskaņotu un nepārtrauktu atbalstu, ir svarīgi noteikt vienu atbildīgo izglītības iestādes darbinieku, kurš koordinē bērnam nepieciešamo atbalstu, organizē regulāras tikšanās ar vecākiem, seko līdzi izmaiņām un izvērtē situācijas dinamiku.

Bērna uzvedības maiņa un piemērotāko risinājumu ieviešana ir pakāpenisks process. Tāpēc atbalsta sniegšanā būtiska ir konsekventa rīcība – pamanīt, uzklausīt, izprast bērna vajadzības un prasmes, sadarboties, vienoties par konkrētu rīcību, īstenot to ikdienā un regulāri izvērtēt rezultātus. Tikpat svarīgi ir turpināt pievērst bērnam uzmanību un sniegt atbalstu arī tad, kad situācija sāk uzlaboties.

Materiāls veidots Eiropas Sociālā fonda Plus līdzfinansētā projekta Nr. 4.3.6.5/1/24/I/001 “Atbalsta pasākumi bērniem ar uzvedības vai atkarību problēmām un to ģimenēm” ietvaros.