Kurš pirmais – vista vai ola jeb jaunais mācību saturs vai atbilstošas grāmatas?
Oktobrī valdība atbalstīja ieceri regulāri pārskatīt un pilnveidot vispārējās izglītības saturu. Līdz nākamā gada martam Izglītības un zinātnes ministrijai sadarbībā ar Valsts izglītības attīstības aģentūru jāizstrādā arī priekšlikumi valsts iesaistei mācību grāmatu, metodisko materiālu un digitālo resursu nodrošināšanā. Pozitīvi, ka šoreiz abi jautājumi tiek skatīti kopā, jo, mainot prasības tam, kas bērnam skolā jāapgūst, jau laikus jābūt skaidram, ar kādiem materiāliem jauno saturu varēs mācīt. Līdzšinējā pieredze liecina, ka nereti vispirms izveidojam programmu un tikai pēc tam sākam domāt par mācību līdzekļiem, kā rezultātā šobrīd daudzās skolās trūkst saturam atbilstošu, mūsdienu mācību līdzekļu.
Kad grāmata ir, bet bērns to nevar paņemt mājās
Ļoti konkrētu piemēru esmu redzējusi sava bērna skolā: jaunajai programmai atbilstošo latviešu valodas grāmatu nepietika visiem skolēniem, tāpēc vienu komplektu izmantoja divas paralēlklases. Grāmatas glabājās kabinetā – bērni tās lietoja stundā un pēc tam nolika atpakaļ, bet uz mājām paņemt nevarēja.
Kā pagaidu risinājums tas var darboties, bet problēma sākas brīdī, kad šāda pielāgošanās kļūst par ikdienu un trūkumu vairs tik labi neredz, jo skola to pastāvīgi aizlāpa pati. Šādā veidā mācību līdzekļu nepietiekamība no redzamas problēmas pārvēršas par papildu darbu skolotājam.
Turklāt situācija var kļūt vēl sarežģītāka, jo 2027. gadā valsts plāno samazināt finansējumu mācību līdzekļiem no 9,13 līdz 5,68 miljoniem eiro jeb par 38 %. Vienlaikus vairs nav paredzēts arī 5,5 miljonu eiro ES fondu papildfinansējums drukātajiem mācību līdzekļiem. Tas nozīmē, ka kopējais pieejamais finansējums varētu sarukt par aptuveni 61 %. Kā varam plānot regulāru mācību satura pilnveidi, ja jau šobrīd skolām trūkst līdzekļu esošās programmas īstenošanai un nākotnē paredzēts vēl mazāks finansējums?
Bezmaksas izglītībai vajadzīgs reāls nodrošinājums
Man grūti savienot bezmaksas izglītības principu ar situāciju, kurā nepieciešamais mācību līdzeklis it kā ir pieejams, taču bērns to nevar izmantot tad, kad tas viņam vajadzīgs. Es to salīdzinu ar vienu kurpju pāri trim bērniem: kurpes ģimenē ir, bet katrs tās uzvilkt nevar. Ar grāmatu, ko dala divas klases un kas paliek kabinetā, ir līdzīgi. Ja valsts mums nosaka izglītības standartu, tad valstij arī būtu jāgādā, lai mācību līdzekļi būtu pietiekamā daudzumā.
Mūsdienās bērniem nevajadzētu mācīties no saplēstām grāmatām vai dalīt vienu eksemplāru tikai tāpēc, ka cita nav. Arī mana meita vēl nesen izmantoja 2011. gadā izdotu mūzikas grāmatu. Par tās saturu man nav iebildumu – dziesma nekļūst nederīga tikai tāpēc, ka grāmata ir veca, bet uz konkrētā eksemplāra gadu gaitā bija palikušas skaidri redzamas lietošanas pēdas. Grāmatas vecums pats par sevi nav iemesls to nomainīt, taču skolai jābūt iespējai to izdarīt, ja eksemplārs vairs nav labā fiziskā stāvoklī vai saturs neatbilst mācību programmai. Šādu lēmumu nedrīkst noteikt tikai tas, vai jaunam mācību līdzeklim pietiek naudas.
Izmaiņām vajadzīgs laiks nostiprināties
Saturu laiku pa laikam vajag pārskatīt, taču skolai jādod laiks pieņemtās izmaiņas ieviest un saprast, kā tās darbojas praksē. Pedagogiem jāapgūst jaunā pieeja, un pēc pārmaiņām jābūt iespējai novērtēt, kas ir izdevies un kas vēl jāuzlabo. Ja būtiskas izmaiņas seko cita citai pārāk ātri, šādam izvērtējumam laika nepietiek un skola jau gatavojas nākamajām pārmaiņām, pirms iepriekšējās ir nostiprinājušās. Īpaši svarīga stabilitāte ir sākumskolā, kur bērnam vispirms jāapgūst lasīšana, rakstīšana un rēķināšana, tāpēc mācību satura pilnveidei un jaunu metožu ieviešanai jābūt izsvērtai. Ja satura pārskatīšana turpmāk kļūs regulāra, skolām jādod pietiekami daudz laika pārmaiņu ieviešanai, vienlaikus izvērtējot esošo mācību līdzekļu atbilstību un savlaicīgi sagatavojot tos materiālus, kas būs nepieciešami jaunā satura apguvei.
Galu galā izglītības pārmaiņu kvalitāti nosaka tas, kā tās iespējams īstenot skolā. Ar labi izstrādātu programmu vien nepietiek, ja skolotājam ikdienā jāpielāgo darbs materiālu trūkumam, bet bērnam vajadzīgā grāmata nav brīvi pieejama.
Pretējā gadījumā valsts lēmumu praktiskā īstenošana atkal paliek skolas, skolotāja un ģimenes ziņā.
