Mācību grāmatām piešķir tikai piektdaļu no nepieciešamā finansējuma

Kvalitatīvu mācību līdzekļu pieejamība ir viens no priekšnosacījumiem efektīva un laikmetīga mācību procesa īstenošanai, tikko aizstāvētajā maģistra darbā raksta Jekaterina Grahoļska-Krjukovska. Viņa izstrādājusi ieteikumus, kā pilnveidot sistēmu, kas nodrošina skolēnus ar mācību līdzekļiem. 

J. Grahoļska-Krjukovska jau 20 gadus strādā interešu izglītības jomā. Patlaban ikdienā vada pulciņu “Multimediju pamati” un poļu valodas nodarbības Jēkabpils Bērnu un jauniešu centrā. Maģistra darbu par mācību līdzekļu nodrošināšanas sistēmas pilnveidi izstrādāja, studējot Latvijas Universitātes programmā “Izglītības vadība”. Aizstāvot par to saņēma pašu augstāko novērtējumu – 10 balles. 
  

– Kāpēc radās interese pētīt, kā pilnveidot mācību līdzekļu nodrošināšanas sistēmu Latvijā?  

– Par to, ka mācību līdzekļu nodrošinājums skolēniem Latvijā ir problēma, biju dzirdējusi no kolēģiem un zināju arī no personīgās pieredzes. 

Tajā pašā laikā poļu valodas mācīšanai no Polijas saņemu jaunu mācību grāmatu ik pēc trim gadiem.  

– Kādi ir galvenie secinājumi pēc veiktās izpētes? 

– Citās valstīs ir ļoti daudz pētījumu par mācību līdzekļu nodrošināšanas sistēmu un pedagoģisko lietderību ilgtermiņā. Pasaulē tas šobrīd ir moderns pētījumu virziens. Savukārt Latvijā šo tēmu gandrīz nemaz nepēta. Bija ļoti maz publiski pieejamu materiālu, uz kuriem varēju balstīties maģistra darba izstrādē – ne vairāk par trim. Neatradu arī nevienu pētījumu par to, cik liels finansējums būtu nepieciešams, lai skolēnus pilnībā nodrošinātu ar mācību līdzekļiem. Uzskatu, ka tas būtu nepieciešams, lai saprastu, cik daudz naudas piešķir no tā, kas būtu vajadzīgs. 

Papildus tam vēl vajadzīga nauda darba burtnīcām un digitālajām platformām, tātad kopējais apjoms ir vēl mazāks. Zinu, ka pēdējos gados ar īslaicīgiem risinājumiem, piemēram, finansējumu no Eiropas Savienības struktūrfondiem, daļēji tiek segts pieprasījums pēc mācību līdzekļiem.  

Turklāt 60% respondentu – skolotāji un izglītības iestāžu vadītāji – pauž neapmierinātību ar grāmatu un citu mācību līdzekļu kvalitāti. Tas nozīmē, ka mācību līdzeklis konkrētajā mācību priekšmetā ir pieejams, bet nav izmantojams. Vēl sastapos ar situācijām, kad skolotāji apgalvo, ka grāmatu trūkst, bet Izglītības un zinātnes ministrija iebilst – tās ir. Izrādās, eksistē akreditēti mācību līdzekļi, kas nav iekļauti ministrijas mājaslapā ievietotajā sarakstā. Bet kā skolotājs var uzzināt, ka šāda grāmata ir? Vai pašam būtu jāmeklē, aptaujājot izdevniecības? 

– Vai pētījāt arī konkrētus mācību priekšmetus, vecuma grupas, kur piedāvājums ir plašāks un kur tā nav? 

– Šo aspektu pētīju nedaudz, bet sapratu, ka grāmatu visvairāk trūkst vidusskolas posmā un 9. klasei. Labāka situācija ir sākumskolas klasēm, kā arī tādos mācību priekšmetos kā latviešu valoda un vēsture. Tur pat iespējama izvēle!  

– Kāpēc, jūsuprāt, ir būtiski skolēnus nodrošināt ar mācību līdzekļiem?  

– Esmu dzirdējusi domu, ka mācību līdzekļiem nav noteicoša loma izglītības kvalitātes nodrošināšanā. Taču tā nav!  

Nākamais – ja skolēni netiek nodrošināti ar mācību līdzekļiem, tas nenozīmē, ka skolotāji tos neizmanto. Tas nozīmē, ka skolotājs naktīm neguļ, lai izdomātu savus. Taču ne visiem ir iespēja un vēlme radīt jaunus mācību līdzekļus vai savu pieeju. Protams, ja pedagogs grib, var to darīt, tomēr tai jābūt brīvai izvēlei.  

– Vai jums ir viedoklis par to, kam dodama priekšroka – drukātām vai digitalizētām grāmatām?  

– Mācību procesam ir jābūt strukturētam, un to nodrošina tikai grāmatas. Jo grāmatās ir apkopoti metodiski paņēmieni, kas balstīti uz iepriekš iegūtām zināšanām. Te gan ir jautājums, vai grāmata digitālā formātā ir inovatīvs vai konservatīvs mācību līdzeklis. Jo tā tik un tā ir grāmata un būvēta strukturēti. 

Izmantot tikai digitālos resursus, manuprāt, ir sarežģīti gan skolotājam, gan skolēnam, jo var pazaudēt struktūru. Patlaban aug tikai pirmā paaudze, kas mācās, izmantojot šādus līdzekļus, kas konkurē ar mācību grāmatām. Līdz ar to ilgtermiņā vēl nav iespējams pateikt, kādas būs sekas. Tas, ka skolēni jauno vielu veiksmīgāk uztver ar inovatīviem mācību līdzekļiem, ir fakts. Bet vēl ir strīdīgs jautājums, vai ar to var pilnībā aizstāt mācību grāmatas. Pētījumi par to ir, bet rezultāti šobrīd krasi atšķiras.  

– Grāmata iedod ne tikai struktūru, bet arī iespēju pašķirt atpakaļ un apskatīties, ja kas aizmirsies.  

– Vēl gribu piebilst, ka Starptautiskais matemātikas un dabaszinātņu izglītības attīstības tendenču pētījums jeb OECD TALIS rāda – 14% no aptaujātajiem skolotājiem vispār nav piekļuves internetam. Tātad viņiem nav iespējas piekļūt arī digitāliem mācību līdzekļiem. Tāpat var tikt zaudēta iespēja mācīties, ja rodas elektrības padeves traucējumi, tehnoloģiski vai cita veida apdraudējumi. Tāpēc uzskatu, ka vajadzētu izmantot kombinētu pieeju – lai bērni turpina rakstīt, lasīt un vienlaikus apgūst digitālās prasmes.  

Starp citu, esmu pret brīvi pieejamu internetu telefonā bērniem līdz noteiktam vecumam, bet tajā pašā laikā iestājos par digitālo prasmju attīstību. Mana pieredze rāda, ka prast strādāt ar programmām un no rīta līdz vakaram sēdēt sociālajos tīklos ir divas dažādas lietas. Bērni, kuri ir atkarīgi no viedierīcēm, pārsvarā izmanto “TikTok”, “Instagram” un citus sociālos tīklus. Tam nav nepieciešamas īpašas prasmes. Kad viņiem vajag izmantot datorprogrammas, uzrāda zemus rezultātus.  

– Vai jums ir viedoklis par to, kurā vecumā skolēniem var dot neierobežotu piekļuvi internetam?  

– Domāju, ka katram bērnam tas ir individuāli, jo visi neattīstās vienādā ātrumā.  

– Pieminējāt rakstītprasmi ar roku. Tātad nepietiek tikai ieklikšķināt ekrānā pareizo atbilžu variantu? 

– Mūsu paaudzei parasti ir skaists vai nesalasāms rokraksts. Mūsdienu bērniem ir tikai salasāms un nesalasāms – skaistu rokrakstu viņu vidū neesmu redzējusi sen. Bet bērniem, kuri maz raksta ar roku un tam izmanto datoru, pasliktinās noteiktas kognitīvās prakses. Agrāk veikti pētījumi norāda uz saistību starp sīko motoriku un runātprasmi.  

– Sākumā pieminējāt Polijas pieredzi. Kāda tad tur ir situācija? 

– Es savā pētījumā salīdzināju mācību līdzekļu nodrošināšanas sistēmu Latvijā un Polijā. Tā ir ļoti līdzīga, bet Polijā ir pieejams lielāks finansējums un ir arī lielāka konkurence. Tur mācību līdzekļus izdod ap 50 izdevniecībām, kas dabiskā veidā koriģē kvalitāti. Latvijā ir tikai četras – “Skolas Vārds”, “Lielvārds” “Zvaigzne ABC” un “RaKa”. 

Vēl interesanti, ka Latvijā skolēnu izmantotajām mācību grāmatām nav vecuma limita, bet Polijā tās nedrīkst būt izdotas senāk par trim gadiem. Tas nodrošina sistēmas elastīgumu un dod iespēju laikus reaģēt uz izaicinājumiem. Laikā, kad bija Covid-19 pandēmija, Polijā lielāku uzsvaru lika uz digitālajiem mācību līdzekļiem, kā arī izdeva grāmatas, kurās teorija papildināta ar saitēm uz piemēriem digitālā vidē. Savukārt šobrīd Polijā ir ļoti daudz bēgļu no Ukrainas. Sistēma rēķinās ar to, ka klasē var būt cilvēks ar citu lingvistisko pieredzi, tāpēc uzreiz pielāgojas un tiek izdoti piemēroti mācību līdzekļi.  

Ir arī prakse – ja skola pērk drukātus mācību līdzekļus, cenā iekļauta pieeja tiem pašiem materiāliem digitālā formātā. Turklāt Polijā patlaban notiek reforma, kuras laikā ieplānots padziļināti pētīt digitālos mācību līdzekļus, arī grāmatām būs jāiziet lielāka kvalitātes pārbaude. 
 

Lai vērstu politikas veidotāju uzmanību izaicinājumiem, ko rada finansējuma trūkums mācību līdzekļiem un nevienlīdzīga situācija dažādās pašvaldībās, izdevniecība “Skolas Vārds” 20. maijā organizēja diskusiju “Mācību līdzekļi skolās: valsts atbildība vai pašvaldību iespēju jautājums?”, kurā piedalījās politisko partiju pārstāvji.

Diskusijā piedalījās Ilze Vergina (“Jaunā Vienotība”), Antoņina Ņenaševa (“Progresīvie”), Česlavs Batņa (“Apvienotais saraksts”), Jānis Grasbergs (Nacionālā apvienība), Ilze Stobova (“Latvija pirmajā vietā”), Uldis Vanags (“Suverēnā vara”), Rita Vectirāne (Zaļo un zemnieku savienība).
Diskusija notika klātienē izdevniecības “Skolas Vārds” telpās (Brīvības gatve 208 a, Rīgā).

Diskusijas ieraksts ir pieejams “Skolas Vārda” Youtube kontā.