Direktori: Valsts piešķirtais finansējums ir nepietiekams
28.10.2024
Izdevniecības “Skolas Vārds” organizētajā skolotāju aptaujā par mācību līdzekļu pieejamību vairums jeb 76 % pedagogu norādījuši, ka skolās, kurās viņi strādā, trūkst finansējuma mācību līdzekļu iegādei. Tas ir iemesls garajām rindām pie kopētājiem, bērni mācās no jaunākajai izglītības programmai neatbilstošām grāmatām un darba burtnīcām un rodas virkne citu neērtību mācību procesā. Vaicājām skolu direktoriem – kā viņi risina ar mācību līdzekļu nodrošinājumu saistītos jautājumus?
Grāmatas neatbilst izglītības programmai
Sigita Kūla, Tukuma Raiņa Valsts ģimnāzijas direktore:
“Mūsu skolā visi bērni ir nodrošināti ar grāmatām, tomēr tās nav atbilstīgas izglītības programmu plāniem. Jauno grāmatu, kuras būtu atbilstīgas, ir ļoti maz, un skolotājiem šobrīd lielākais izaicinājums ir salāgot mācību saturu ar mācību līdzekļiem. Piemēram, ja bērns mācās 7. klasē, bet apgūstamā tēma atrodas 8. klases grāmatā, tad stundā tiek izmantota šī grāmata. Pārsvarā skolotāji to arī veiksmīgi dara, tomēr jaunajiem pedagogiem, kuriem nav līdzšinējās pieredzes, sokas mazliet grūtāk.
Skolā rūpīgi plānojam grāmatu iegādi un, lai arī tas ir problemātiski, tiekam galā. Tāpat arī darba burtnīcas ir ļoti dārgas, un mūsu skolā tās izmanto pārsvarā sākumskolas skolēni un teju visās klasēs svešvalodas apguvei. Turklāt tas tiek darīts pilnvērtīgi un rūpīgi, citādi finanšu resursi tiktu izmantoti nelietderīgi. Vecāko klašu skolēniem skolotāji darba lapas mācību stundām veido paši. Kā zinām, kopēt darba burtnīcas nedrīkst, tas ir autortiesību pārkāpums. Skolotāji no dažādiem materiāliem un uzdevumiem veido savas darba lapas. Tas, protams, rada milzīgu papīra patēriņu. Lai to samazinātu, cenšamies vairāk izmantot elektroniskos materiālus, izvietojot tos platformā skolo.lv. Papildu uzdevumi skolēniem tiek uzdoti arī elektroniskajās vietnēs, piemēram, uzdevumi.lv, soma.lv u. c.
Mēs esam tā laimīgā skola, kurā ir ļoti atsaucīgi vecāki. E-klasē esam ieraduši rakstīt stundā izmantojamos materiālus, tādējādi vecāki var izlemt dot materiālus savam bērnam līdzi, jo ir ne mazums skolēnu, kas tiešām vēlas strādāt, piemēram, ar savām krāsām un otiņām. Tajā pašā laikā skolotājs nedrīkst paļauties uz to, ka bērns pats būs visu paņēmis, un viņam jāspēj nodrošināt skolēns ar visiem mācību stundā nepieciešamajiem materiāliem. Uzskatu, ka skolai ir jānodrošina elementāras lietas, bet visam jānotiek saprāta robežās.”
Novērtējam vecāku atsaucību
Māris Zāģeris, Natālijas Draudziņas vidusskolas direktors:
“Šobrīd Rīgas Natālijas Draudziņas vidusskolas skolēniem un skolotājiem ir nodrošināti mācību procesam nepieciešamie mācību līdzekļi. Skolā, ņemot vērā katra mācību priekšmeta specifiku, tiek izmantoti mūsdienīgi mācību līdzekļi – mācību grāmatas, darba burtnīcas un digitālie resursi. Skolotāji individuāli un mācību jomās plāno nepieciešamos mācību līdzekļus, cenšoties iegādāties arvien jaunus. Mācību līdzekļiem paredzēto finansējumu izmantojam jēgpilni, mācību gaitā integrējot tos dažādos priekšmetos un aicinot skolotājus tālredzīgi plānot mācību procesu.
Nepieciešamo mācību līdzekļu apjoms ir būtiski palielinājies, tāpat arī izmaksas, piemēram, dizaina un tehnoloģiju, vizuālās mākslas un citos mācību priekšmetos nepieciešamie mācību materiāli ir ļoti dārgi. Novērtējam, ka mūsu skolā ir ļoti atsaucīgi skolēnu vecāki, kas vienojas ar skolotājiem par nepieciešamo mācību līdzekļu nodrošināšanu visai klasei.
Mācību līdzekļu saraksts radījis sajukumu
Guna Pudule, Rīgas Teikas vidusskolas direktore:
“Šobrīd lielākās grūtības rada tas, ka visas izdevniecības vēl nav izdevušas visas grāmatas visām klašu grupām. Katrs grāmatas autors mācību metodiku veido atšķirīgi, un mūsu skolotāji skatās, kura no tām ir piemērotākā mūsu skolai. Būtiski izjūtam arī lielo cenu pieaugumu. Ja iepriekš uz vienu skolēnu tie bija 18 eiro par kādu grāmatu, tad nu tagad tie ir 54 eiro (jo vienam mācību priekšmetam ir divas un pat trīs grāmatas, vairākas daļas), kas ir būtiska starpība.
Mūsu skolā darba lapas netiek kopētas. Drīzāk skolotāji kritiski izvērtē to, kuros mācību priekšmetos ir nepieciešamas darba burtnīcas un kuros skolotāji materiālus veidos paši.
Jāsaka, ka Tiesībsarga birojs ar publicēto sarakstu, kas jāgādā skolai, ir radījis lielu sajukumu. Manuprāt, iepriekšējais modelis, kad skolas padomē tika izrunāts tas, ko gādās skola un ko skolotāji, bija ļoti veiksmīgs. Cirkuļus, otiņas un zīmēšanas blokus noteikti varētu gādāt arī vecāki, bet nu to darām mēs, un tas veido ārkārtīgi lielas izmaksas. Ja tā nebūtu, līdzekļus varētu izmantot, piemēram, datortehnikas nomaiņai.
Uzskatu, ka Tiesībsargam būtu jātiekas ar atbilstošajām institūcijām (piemēram, Izglītības un zinātnes ministriju, Valsts izglītības satura centru u. tml., varbūt arī kādu nevalstisko vecāku organizāciju) un pašvaldību pārstāvjiem, lai kopā vērtētu šī saraksta lietderīgumu un iespējamās izmaiņas.”
Darba burtnīcas – tikai pirmo klašu skolēniem
Agnese Rode-Daniša, Raunas pamatskolas direktore:
Pedagogi paši izvērtē, vai viņi grib strādāt ar esošajiem vecajiem materiāliem vai vēlas jaunus. Protams, lielākā daļa gribētu strādāt ar jaunajiem. Šobrīd ikdienā redzu, kā darbā pedagogiem palīdz viņu pieredze. Tajos mācību priekšmetos, kur nekas jauns netiek izdots, skolotāji liek lietā savas iepriekšējo gadu zināšanas un radošumu, tādējādi top kas jauns.
Darba burtnīcas pērkam tikai pirmo klašu skolēniem. Vecākajās klasēs darba lapas tiek kopētas. Protams, ir vecāki, kas paši saviem bērniem sagādā darba burtnīcas, bet mēs cenšamies izvairīties no nevienlīdzības.
Drīzumā plānojam veikt akciju, kad aicināsim ģimenes uz skolu nest to, kas pašiem mājās stāv neizmantots, bet varētu noderēt mācību procesā. Apjoms, kas skolai šobrīd jāsagādā, ir milzīgs! Piemēram, dizaina un tehnoloģiju stundās nepieciešams ļoti daudz dažādu materiālu, lai varētu realizēt plānā paredzēto. Mēs esam vidēja lieluma lauku skola, bet maza attiecībā pret lielajām pilsētu skolām. Kā ar to tiek galā lielās skolas?
Ir vecāki, kuri paši vēlas visu saviem bērniem sagādāt, un par to ir prieks. No savas bērnības atceros, cik ļoti gaidīju augustu un to, ka par savu vasarā sapelnīto naudiņu varēšu nopirkt skolai vajadzīgās lietas. No tā palikušas patīkamas atmiņas! Šobrīd mēs nozogam laiku, ko vecāki varētu kvalitatīvi un jēgpilni pavadīt kopā ar bērniem, un atņemam viņiem pieredzi parūpēties par sevi. Cilvēka dabā ir just atbildību par to, par ko tas rūpējas. Ja skolēns stāv malā un gaida, ka viņam viss tiks pasniegts, tad viņš nejūt atbildības sajūtu. Diemžēl tas tiek pārnests arī uz citām jomām dzīvē. Vai mēs šādā veidā neaudzinām sabiedrību, kas gribēs dzīvot no pabalstiem? Turklāt, ja tas tiek kultivēts arī mājās, bērns uz skolu nāk ar attieksmi, ka viņam šeit viss pienākas.
Tajā pašā laikā pozitīvo cerību staru dod vecāki, kuri zina, ka tieši viņi ir tie, kuri saviem bērniem ieaudzina vērtības.”
Valsts piešķirtais finansējums ir nepietiekams
Kristaps Purviņš, Mārupes pamatskolas direktors:
“Mārupes pamatskolā sākumskolas posmā mācību līdzekļu nodrošinājums ir labāks nekā pamatskolas posmā. Tas pārsvarā saistīts ar to, ka pēc jaunā mācību satura veidotie mācību līdzekļi pamatskolas posmam vēl nav izdoti vai ir izdoti nupat, bet līdzekļus esam novirzījuši jau citur, jo mācību grāmatu un darba burtnīcu iegādi jaunajam mācību gadam skola veic augustā. Tas nozīmē, ka ir mācību priekšmeti, kuros grāmatas un darba burtnīcas, kas veidotas pēc jaunā mācību satura, iegādāsimies un sāksim izmantot nākamajā mācību gadā.
.
Darba burtnīcas pārsvarā izmanto sākumskolas skolēni. Vecākajās klasēs darba lapas skolēniem tiek kopētas. Tas, protams, rada lielu papīra un tonera izlietojumu. Lai to samazinātu, arvien vairāk ikdienā tiek izmantoti digitālie mācību līdzekļi.
Kas attiecas uz individuālajiem mācību piederumiem, tad tos nodrošina vecāki. Skolas pienākums ir nodrošināt skolēnus ar visu pārējo. Diemžēl ir lietas, kas ārkārtīgi ātri nolietojas un jāiegādājas atkal no jauna. Tāpat dizaina un tehnoloģiju norisei nereti jāgādā pārtika. Nesen viesojos kādā no Ziemeļvalstīm, kur pabiju skolās, kas nodrošina absolūti visu mācību procesam nepieciešamo, tostarp miltus, pienu un citus pārtikas produktus. Dizaina un tehnoloģiju skolotājam tiek piešķirta maksājuma karte, ar kuru tad arī tiek iegādāti produkti. Skolotājam šis pienākums ir iekļauts darba slodzē. Domāju, ka šāda pieeja arī Latvijā varētu būt ieviešama.
Daudz tiek runāts par to, kas un cik daudz būtu jāgādā skolai un ģimenēm. Pašreizējā pieeja ir atbalstāma, tomēr jāsaprot, ka ģimeņu (īpaši daudzbērnu ģimeņu) finansiālās iespējas sagādāt skolai visu nepieciešamo ir dažādas. Vēl viens svarīgs aspekts ir tas, kā mēs mācām bērniem lietot mācību līdzekļus: “Ja tev nepieder konkrētā lieta, varbūt pret to jāizturas pat labāk nekā pret savējo?” Šādā gadījumā nebūtu nepieciešama tik bieža mācību līdzekļu (īpaši grāmatu, otiņu, transportieru, adatu utt.) nomaiņa, kas ļautu finansējumu novirzīt citur.
.
Jau ziņots, ka oktobrī izdevniecība "Skolas Vārds" veikusi aptauju par mācību līdzekļu nodoršinājumu skolās. Aptaujas dati liecina: 76% pedagogu ir norādījuši, ka skolām nepieciešams papildu finansējums mācību līdzekļu iegādei. Gandrīz puse skolotāju (45,2%), vērtējot mācību līdzekļu pieejamību, ailē par darba burtnīcām norāda "pavisam nepietiekami" vai "drīzāk nepietiekami". Līdzīga situācija ir arī ar mācību grāmatām: 38,4% pedagogu norāda, ka grāmatu nepietiek.
Aptauja turpinās arī šobrīd, tāpēc aicinām to aipildīt ikkatram Latvijas skolotājam, norādot patieso situāciju mācību līdzekļu pieejamībā savā skolā. Aptauju iespējams aizpildīt šeit: https://forms.office.com/r/cs3jY7uh3M
Lai aktualizētu šo jautājumu medijos un izglītības politikas veidotāju dienaskārtībā, izdevniecība “Skolas Vārds” 28. novembrī plkst. 16:00 rīkos klātienes diskusiju “Vai izglītība ir prioritāte: mīti un patiesība par mācību līdzekļu nodrošinājumu Latvijas skolās”. Diskusijā piedalīsies pārstāvji no IZM, VISC, LIZDA, Latvijas Pašvaldību savienības, Tiesībsarga biroja, skolu direktori, skolotāji, Saeimas Izglītības un zinātnes komisijas deputāti, pašvaldību pārstāvji.
Foto: LETA un no personiskā arhīva
Atgriešanās atpakaļ
Grāmatas neatbilst izglītības programmai
Sigita Kūla, Tukuma Raiņa Valsts ģimnāzijas direktore:
“Mūsu skolā visi bērni ir nodrošināti ar grāmatām, tomēr tās nav atbilstīgas izglītības programmu plāniem. Jauno grāmatu, kuras būtu atbilstīgas, ir ļoti maz, un skolotājiem šobrīd lielākais izaicinājums ir salāgot mācību saturu ar mācību līdzekļiem. Piemēram, ja bērns mācās 7. klasē, bet apgūstamā tēma atrodas 8. klases grāmatā, tad stundā tiek izmantota šī grāmata. Pārsvarā skolotāji to arī veiksmīgi dara, tomēr jaunajiem pedagogiem, kuriem nav līdzšinējās pieredzes, sokas mazliet grūtāk.
Mācību līdzekļu sadārdzinājums ir ļoti liels, un, ja mēs gribētu iegādāties mācību grāmatas saskaņā ar skolotāja vēlmēm, tas nebūtu izdarāms.
Mēs esam tā laimīgā skola, kurā ir ļoti atsaucīgi vecāki. E-klasē esam ieraduši rakstīt stundā izmantojamos materiālus, tādējādi vecāki var izlemt dot materiālus savam bērnam līdzi, jo ir ne mazums skolēnu, kas tiešām vēlas strādāt, piemēram, ar savām krāsām un otiņām. Tajā pašā laikā skolotājs nedrīkst paļauties uz to, ka bērns pats būs visu paņēmis, un viņam jāspēj nodrošināt skolēns ar visiem mācību stundā nepieciešamajiem materiāliem. Uzskatu, ka skolai ir jānodrošina elementāras lietas, bet visam jānotiek saprāta robežās.”
Novērtējam vecāku atsaucību
Māris Zāģeris, Natālijas Draudziņas vidusskolas direktors:
“Šobrīd Rīgas Natālijas Draudziņas vidusskolas skolēniem un skolotājiem ir nodrošināti mācību procesam nepieciešamie mācību līdzekļi. Skolā, ņemot vērā katra mācību priekšmeta specifiku, tiek izmantoti mūsdienīgi mācību līdzekļi – mācību grāmatas, darba burtnīcas un digitālie resursi. Skolotāji individuāli un mācību jomās plāno nepieciešamos mācību līdzekļus, cenšoties iegādāties arvien jaunus. Mācību līdzekļiem paredzēto finansējumu izmantojam jēgpilni, mācību gaitā integrējot tos dažādos priekšmetos un aicinot skolotājus tālredzīgi plānot mācību procesu.Nepieciešamo mācību līdzekļu apjoms ir būtiski palielinājies, tāpat arī izmaksas, piemēram, dizaina un tehnoloģiju, vizuālās mākslas un citos mācību priekšmetos nepieciešamie mācību materiāli ir ļoti dārgi. Novērtējam, ka mūsu skolā ir ļoti atsaucīgi skolēnu vecāki, kas vienojas ar skolotājiem par nepieciešamo mācību līdzekļu nodrošināšanu visai klasei.
Tomēr uzskatu, ka skolai ir jānodrošina gan mācību process, gan nepieciešamie mācību līdzekļi pilnā apmērā. Skolēniem un vecākiem par to nebūtu jādomā. Taču šobrīd tas nav iespējams nepietiekamā finansējuma dēļ.”
Mācību līdzekļu saraksts radījis sajukumu
Guna Pudule, Rīgas Teikas vidusskolas direktore:
“Šobrīd lielākās grūtības rada tas, ka visas izdevniecības vēl nav izdevušas visas grāmatas visām klašu grupām. Katrs grāmatas autors mācību metodiku veido atšķirīgi, un mūsu skolotāji skatās, kura no tām ir piemērotākā mūsu skolai. Būtiski izjūtam arī lielo cenu pieaugumu. Ja iepriekš uz vienu skolēnu tie bija 18 eiro par kādu grāmatu, tad nu tagad tie ir 54 eiro (jo vienam mācību priekšmetam ir divas un pat trīs grāmatas, vairākas daļas), kas ir būtiska starpība.Mūsu skolā darba lapas netiek kopētas. Drīzāk skolotāji kritiski izvērtē to, kuros mācību priekšmetos ir nepieciešamas darba burtnīcas un kuros skolotāji materiālus veidos paši.
Jāsaka, ka Tiesībsarga birojs ar publicēto sarakstu, kas jāgādā skolai, ir radījis lielu sajukumu. Manuprāt, iepriekšējais modelis, kad skolas padomē tika izrunāts tas, ko gādās skola un ko skolotāji, bija ļoti veiksmīgs. Cirkuļus, otiņas un zīmēšanas blokus noteikti varētu gādāt arī vecāki, bet nu to darām mēs, un tas veido ārkārtīgi lielas izmaksas. Ja tā nebūtu, līdzekļus varētu izmantot, piemēram, datortehnikas nomaiņai.
Uzskatu, ka Tiesībsargam būtu jātiekas ar atbilstošajām institūcijām (piemēram, Izglītības un zinātnes ministriju, Valsts izglītības satura centru u. tml., varbūt arī kādu nevalstisko vecāku organizāciju) un pašvaldību pārstāvjiem, lai kopā vērtētu šī saraksta lietderīgumu un iespējamās izmaiņas.”
Darba burtnīcas – tikai pirmo klašu skolēniem
Agnese Rode-Daniša, Raunas pamatskolas direktore:
“Domājot par mācību līdzekļu iegādi, mēs ļoti izjūtam finansiālo trūkumu. Lai arī izdevniecību piedāvājums gan grāmatām, gan darba burtnīcām ir gana plašs un kvalitatīvs, vienam bērnam tiek atvēlēts pārāk maz līdzekļu to iegādei.
Darba burtnīcas pērkam tikai pirmo klašu skolēniem. Vecākajās klasēs darba lapas tiek kopētas. Protams, ir vecāki, kas paši saviem bērniem sagādā darba burtnīcas, bet mēs cenšamies izvairīties no nevienlīdzības.
Drīzumā plānojam veikt akciju, kad aicināsim ģimenes uz skolu nest to, kas pašiem mājās stāv neizmantots, bet varētu noderēt mācību procesā. Apjoms, kas skolai šobrīd jāsagādā, ir milzīgs! Piemēram, dizaina un tehnoloģiju stundās nepieciešams ļoti daudz dažādu materiālu, lai varētu realizēt plānā paredzēto. Mēs esam vidēja lieluma lauku skola, bet maza attiecībā pret lielajām pilsētu skolām. Kā ar to tiek galā lielās skolas?
Ir vecāki, kuri paši vēlas visu saviem bērniem sagādāt, un par to ir prieks. No savas bērnības atceros, cik ļoti gaidīju augustu un to, ka par savu vasarā sapelnīto naudiņu varēšu nopirkt skolai vajadzīgās lietas. No tā palikušas patīkamas atmiņas! Šobrīd mēs nozogam laiku, ko vecāki varētu kvalitatīvi un jēgpilni pavadīt kopā ar bērniem, un atņemam viņiem pieredzi parūpēties par sevi. Cilvēka dabā ir just atbildību par to, par ko tas rūpējas. Ja skolēns stāv malā un gaida, ka viņam viss tiks pasniegts, tad viņš nejūt atbildības sajūtu. Diemžēl tas tiek pārnests arī uz citām jomām dzīvē. Vai mēs šādā veidā neaudzinām sabiedrību, kas gribēs dzīvot no pabalstiem? Turklāt, ja tas tiek kultivēts arī mājās, bērns uz skolu nāk ar attieksmi, ka viņam šeit viss pienākas.
Tajā pašā laikā pozitīvo cerību staru dod vecāki, kuri zina, ka tieši viņi ir tie, kuri saviem bērniem ieaudzina vērtības.”
Valsts piešķirtais finansējums ir nepietiekams
Kristaps Purviņš, Mārupes pamatskolas direktors:“Mārupes pamatskolā sākumskolas posmā mācību līdzekļu nodrošinājums ir labāks nekā pamatskolas posmā. Tas pārsvarā saistīts ar to, ka pēc jaunā mācību satura veidotie mācību līdzekļi pamatskolas posmam vēl nav izdoti vai ir izdoti nupat, bet līdzekļus esam novirzījuši jau citur, jo mācību grāmatu un darba burtnīcu iegādi jaunajam mācību gadam skola veic augustā. Tas nozīmē, ka ir mācību priekšmeti, kuros grāmatas un darba burtnīcas, kas veidotas pēc jaunā mācību satura, iegādāsimies un sāksim izmantot nākamajā mācību gadā.
.
Izaicinošākais ir 7.–9. klašu posms, jo, piemēram, pēc vecā mācību satura 8. klases mācību grāmatā ir tas, kas pēc jaunā mācību satura jāapgūst 7. klasē. Līdz ar to skolēnam nav savas mācību grāmatas, kuru viņš varētu ņemt uz mājām un vajadzības gadījumā izmantot.
Darba burtnīcas pārsvarā izmanto sākumskolas skolēni. Vecākajās klasēs darba lapas skolēniem tiek kopētas. Tas, protams, rada lielu papīra un tonera izlietojumu. Lai to samazinātu, arvien vairāk ikdienā tiek izmantoti digitālie mācību līdzekļi.
Kas attiecas uz individuālajiem mācību piederumiem, tad tos nodrošina vecāki. Skolas pienākums ir nodrošināt skolēnus ar visu pārējo. Diemžēl ir lietas, kas ārkārtīgi ātri nolietojas un jāiegādājas atkal no jauna. Tāpat dizaina un tehnoloģiju norisei nereti jāgādā pārtika. Nesen viesojos kādā no Ziemeļvalstīm, kur pabiju skolās, kas nodrošina absolūti visu mācību procesam nepieciešamo, tostarp miltus, pienu un citus pārtikas produktus. Dizaina un tehnoloģiju skolotājam tiek piešķirta maksājuma karte, ar kuru tad arī tiek iegādāti produkti. Skolotājam šis pienākums ir iekļauts darba slodzē. Domāju, ka šāda pieeja arī Latvijā varētu būt ieviešama.
Daudz tiek runāts par to, kas un cik daudz būtu jāgādā skolai un ģimenēm. Pašreizējā pieeja ir atbalstāma, tomēr jāsaprot, ka ģimeņu (īpaši daudzbērnu ģimeņu) finansiālās iespējas sagādāt skolai visu nepieciešamo ir dažādas. Vēl viens svarīgs aspekts ir tas, kā mēs mācām bērniem lietot mācību līdzekļus: “Ja tev nepieder konkrētā lieta, varbūt pret to jāizturas pat labāk nekā pret savējo?” Šādā gadījumā nebūtu nepieciešama tik bieža mācību līdzekļu (īpaši grāmatu, otiņu, transportieru, adatu utt.) nomaiņa, kas ļautu finansējumu novirzīt citur.
.
Domāju, ka kopumā valsts piešķirtais finansējums mācību līdzekļu iegādei ir nepietiekams. Straujā mācību līdzekļu nomaiņa uz mācību līdzekļiem, kas veidoti pēc jaunā satura, situāciju neatvieglo. Ja vēlamies, lai skola pilnībā nodrošinātu visus mācību līdzekļus, tad tam nepieciešams arī attiecīgs finansējums.”
Jau ziņots, ka oktobrī izdevniecība "Skolas Vārds" veikusi aptauju par mācību līdzekļu nodoršinājumu skolās. Aptaujas dati liecina: 76% pedagogu ir norādījuši, ka skolām nepieciešams papildu finansējums mācību līdzekļu iegādei. Gandrīz puse skolotāju (45,2%), vērtējot mācību līdzekļu pieejamību, ailē par darba burtnīcām norāda "pavisam nepietiekami" vai "drīzāk nepietiekami". Līdzīga situācija ir arī ar mācību grāmatām: 38,4% pedagogu norāda, ka grāmatu nepietiek.Aptauja turpinās arī šobrīd, tāpēc aicinām to aipildīt ikkatram Latvijas skolotājam, norādot patieso situāciju mācību līdzekļu pieejamībā savā skolā. Aptauju iespējams aizpildīt šeit: https://forms.office.com/r/cs3jY7uh3M
Lai aktualizētu šo jautājumu medijos un izglītības politikas veidotāju dienaskārtībā, izdevniecība “Skolas Vārds” 28. novembrī plkst. 16:00 rīkos klātienes diskusiju “Vai izglītība ir prioritāte: mīti un patiesība par mācību līdzekļu nodrošinājumu Latvijas skolās”. Diskusijā piedalīsies pārstāvji no IZM, VISC, LIZDA, Latvijas Pašvaldību savienības, Tiesībsarga biroja, skolu direktori, skolotāji, Saeimas Izglītības un zinātnes komisijas deputāti, pašvaldību pārstāvji.
Foto: LETA un no personiskā arhīva
