Vizuālā māksla paplašina bērnu redzesloku
28.10.2024
“Darbs skolā ir skaists!” tā pārliecinoši saka Rīgas Centra daiļamatniecības pamatskolas direktore un vizuālās mākslas skolotāja Baiba Sīmane-Ambaine. Vadot skolu un kolektīvu, viņa gadiem ilgajās tradīcijās gluži kā smalkā adījuma musturā cenšas ievīt mūsdienu prakses valdziņus – iestājas par dalītu atbildību, empātiju un aizliegumu izskaušanu. Savukārt vizuālo mākslu Baiba uzskata par iespēju paplašināt bērnu redzesloku radošā veidā.
Oktobrī izdota jūsu grāmata “Vizuālā māksla. Skolotāja rokasgrāmata 1. klasei”. Vai ir gandarījums par paveikto?
Tik apjomīgas skolotāja darba grāmatas vizuālajā mākslā līdz šim nebija, bijušas tikai atsevišķas grāmatas par konkrētām tehnikām. Jau sākot strādāt pie grāmatas, sākotnējais uzstādījums bija tāds, ka tai jābūt balstītai uz “Skola2030” paraugprogrammu, jābūt saskaņā ar Ministru kabineta noteikumiem un tajā jānorāda sasniedzamie rezultāti un skaidri vērtēšanas principi. Tagad, kad grāmata ir iznākusi un nonākusi pie skolotājiem, ļoti vēlos saņemt atgriezenisko saikni no pedagogiem, lai izvērtētu, kas ir noderīgs, kādus materiālus nākotnē vēl vajadzētu veidot.
Kas jums pašai sagādāja vislielāko izaicinājumu, strādājot pie grāmatas?
2009. gadā es aizstāvēju savu maģistra darbu par vērtēšanu. Tieši pirms grāmatas rakstīšanas to atvēru pašķirstīt un secināju, ka jau tolaik izglītībā virzījās uz pašreizējo, jauno vērtēšanas principu izveidi. Jau tolaik manā darba aizstāvēšanā aktualizējās diskusija, vai radošie darbi vispār ir jāvērtē. Jāsaprot, ka vērtēšana nebalstās uz kritērijiem ‘skaistākais’ un ‘labākais’, bet uz prasmēm, kas skolēnam būtu jāapgūst, piemēram, vizuālajā mākslā. Ne jau ‘māk’ vai ‘nemāk’ zīmēt ir kritēriji, kas jāvērtē.
Ļoti daudz par šo jautājumu esmu domājusi un, lai rastu sev atbildi, veidojot grāmatu, sāku meklēt un apkopot, kas ir tās prasmes, ko mēs ar vizuālo mākslu iemācām. Tā ir sadarbība, darbs komandā. Tā ir prasme vizualizēt, iztēloties, piemēram, teksta uzdevumus citos mācību priekšmetos.
Tajā ir arī gana daudz matemātikas – strukturēt, analizēt, salīdzināt. Piemēram, ja runājam par etnogrāfiju, skolēniem ir uzdevumi, kas ataino rakstus rūtiņās – tā ir simetrija, rūtiņu skaitīšana. Vēl dabaszinības – izpētīt lapas vai koku un mēģināt to atkārtot. Grafiskie izteiksmes līdzekļi, ko apgūst vizuālajā mākslā, – punkts, līnija, svītrinājums, laukums – izmantojami dabaszinībās, zīmējot topogrāfijas plānus, un daudz kur citur. Vēl kas – darbošanās ar rokām, sevišķi sākumskolas posmā, palīdz bērnam attīstīt smadzeņu darbību un valodu. Esmu būvējusi grāmatu tā, lai katrai tēmai var atrast piemēru, kā tas notiek un izpaužas dabā – pretkrāsas, ritms... Mēģināju teoriju parādīt bērnam saprotami.
Cik ilgi esat pedagoģijā?
It kā ilgi un tomēr ne. Līdz 2017. gadam biju gaismu māksliniece Latvijas Nacionālajā teātrī – studiju laikā sāku tur strādāt par garderobisti, bet vēlāk kļuvu par gaismotāju. Paralēli tam pedagoģijā biju uz nelielu slodzi, jo man abas šīs nodarbošanās ļoti patika. Kad dažādu apstākļu dēļ sapratu, ka abus darbus apvienot kļūst par grūtu, pievērsos tikai pedagoģijai un tā nu kopš 2017. gada esmu tikai pedagogs. Šobrīd vizuālo mākslu aktīvi nemācu, bet tā nekur nav pazudusi – turpinu bērnu vasaras nometnēs vadīt vizuālās mākslas nodarbības, sniedzu konsultācijas. Laika trūkuma dēļ gan sanāk arvien retāk, bet arī pati labprāt pagleznoju, īpaši akvareļa tehnikā.
Kas jūs vilina vizuālajā mākslā?
Man patīk darbs ar bērniem un eksperimentu process. Nenoliegšu, darbs ar maziem bērniem nav viegls, jo paņem daudz enerģijas, bet rezultātā ir milzu gandarījums.
Tas liecina par padziļinātu interesi un rada atgriezenisko saiti arī no vecāku puses.
Ļoti daudz esmu strādājusi pie tā, lai nevis iedzītu bērnos nepatiku pret mākslu, bet, lai gluži otrādi, parādītu darbošanos tā, ka viņam tā iepatīkas. Visi nekad nebūs mākslinieki, bet ir svarīgi ieinteresēt bērnu par kultūru – lai viņam būtu interese apmeklēt teātri, operu, izstādes, lai nākotnē, aizbraucot ceļojumā uz aizejot uz kādu mākslas galeriju Parīzē vai citviet, viņš atpazītu darbus, kas tajā apskatāmi. Domāju par mākslu kā redzesloka paplašināšanu. Un, jāteic, arī sabiedrībā jāmainās attieksmei pret mākslas priekšmetiem.
Kāda tā, jūsuprāt, ir pašlaik?
Neslēpšu, bieži ir attieksme, ka māksla nekur dzīvē nav vajadzīga. Protams, es neesmu veikusi pētījumus, lai apgalvotu, vai šāda attieksme ir pārsvarā, bet man ar to nācies saskarties bieži. Un sarūgtina, ka nereti paši skolotāji, piemēram, ja vadu kādas lekcijas, lūdz, lai mazāk stāstu par mākslas ietekmi uz bērnu attīstību un pedagoģiskām niansēm, bet sniedzu konkrētus piemērus, kā pareizi kaut ko darīt. Daudz par to domāju, arī rakstot grāmatu, – cik daudz piemēru var sniegt? Jā, var atlasīt 20 piemērus ar variantiem, kā kaut ko darīt, bet, ja skolotājs dos uzdevumu darboties tikai pēc šiem piemēriem, kur tad paliks radošums? Varbūt bērns ir izdomājis kādu ideju, pavisam citu pieeju, bet mēs, liekot darboties strikti pēc piemēra, aplauzīsim viņam spārnus. Tāpēc grāmatā apzināti neesmu devusi daudz paraugu kā soli pa solim kaut ko darīt.
Kādas vizuālajā mākslā ir iespējas īpaši talantīgajiem bērniem?
Ir iespēja piedalīties gan starptautiskos konkursos, gan tepat Latvijā. Katru gadu gan mūsu skola, gan vairākas citas Latvijas skolas piedalās Čehijā organizētā bērnu mākslas konkursā “Lidice”, kas ir viens no starptautiski populārākajiem. Un uz Latviju tiek atvestas medaļas, par ko prieks! Vēl populārs ir bērnu mākslas konkurss Polijā “Vienmēr zaļš”. Daudzās skolās ir vizuālās mākslas pulciņi, kurus var apmeklēt un izkopt talantu.
Tiesa, bieži vien sarunās ar vizuālās mākslas skolotājiem jūtu, ka viņiem pietrūkst zināšanu, kā ļaut bērniem darīt vairāk, nekā prasīts. Tas nozīmē pašam visu laiku attīstīties līdzi tēmai – meklēt, pētīt, vērtēt. Taču skolotājs šobrīd Latvijā ir tā izdedzis, ka viņš gaida, ka viņam iedos gatavu materiālu, ar kuru viņš varēs iziet uz skatuves. Tomēr man ir priekšstats, ka nekad nebūs gatavas receptes, ko skolotājam iedot, – ne mākslā, ne matemātikā. Visu laiku paralēli kaut kas būs jāiemācās vēl klāt, dziļāk jāpainteresējas.
Ko rāda jūsu pieredze – vai bērni laika gaitā ir mainījušies?
Kādu laiku aktīvi darbojos Izglītības Valsts kvalitātes dienestā un piedalījos skolu akreditācijas procesos. Reiz tādā kontekstā sanāca tikšanās ar Rēzeknes izglītības pārvaldes vadītāju Vili Deksni, un kādā sarunā viņš sacīja: “Ja vēlies vadīt, tev jāmācās.” Nekad nebiju domājusi par sevi kā vadītāju, bet šis teikums man palika prātā vairākus gadus. Rezultātā īsi pirms kovida pandēmijas iestājos Latvijas Universitātē un ieguvu profesionālo maģistra grādu izglītības vadībā.
Lai pētījuma process būtu jēgpilns un interesants man pašai, nolēmu rakstīt maģistra darbu par kvalitātes kultūru izglītības iestādē – tas saistīts ar izglītības iestādes pozitīvu attīstību, un šī tēma ietver to, kā skolotāji savstarpēji sadarbojas, kā notiek sadarbība ar vadību, kā komunicējam ar skolēniem un viņu vecākiem.
Un kādi secinājumi ir gūti, kāda ir labā prakse?
Mūsdienās ir mainījies vadības modelis – kādreiz bija populāri, ka direktors ir galvenais, taču jaunākās vadības tendences paredz pārdalīt atbildību horizontālos līmeņos, lai ikviens – gan direktors, gan direktora vietnieks, gan skolotājs – justos svarīgs. Jā, direktors tāpat pieņem lēmumus, bet tajā pašā laikā iesaistītās puses var diskutēt par katru tēmu un justies līdzvērtīgas. Protams, vienmēr ir aktuāls jautājums – vai kolektīvs, kurš pieradis pie viena vadības stila, ir gatavs mainīties un uzņemties atbildību? Es pati, strādājot par direktori, ļoti cenšos ievērot mūsdienu vadības prakses principus. Esmu par dialogu ar skolotājiem – ja sanācis kļūdīties, censties saprast, kādēļ tas gadījās, un sniegt skatījumu, ko nākamreiz var darīt citādi, lai skolotājs jūtas sadzirdēts, nevis nosodīts. Tas ir būtisks darbs ar sevi, jo, pat ja esi dusmīgs par kādu situāciju, tu nedrīksti dusmas izrādīt, pacelt balsi, jābūt savaldīgam.
Ir dzirdēts sakām, ka sarežģītākais ir darbs ar vecākiem, nevis darbs ar bērniem.
Jāsaprot, ka mēs nevaram pāraudzināt vecākus – viņiem ir sava pieredze, un viņi ir pieauguši cilvēki. Mēs varam vienīgi aicināt uz sarunu un veikt skaidrojošo darbu.
Man šķiet, šajās attiecībās jāiekļauj vairāk empātijas. Mēs, skolotāji, esam noslogoti un zinām, ka liela daļa vecāku ir tikpat noslogoti savos darbos. Godīgi atzīstos, ka arī es pati ne katru dienu pagūstu ieskatīties meitas e-klasē. Tāpēc man šķiet, ka nevajag uzreiz nosodīt, bet elementāri paņemt telefonu un piezvanīt, pajautāt, aprunāties. Varbūt vecākam tajā brīdī ir kāds svarīgs projekts, no kā atkarīga ģimenes iztikšana, un viņam vienkārši trūkst laika visam! Jāpalūkojas uz situācijām caur emocionālās inteliģences prizmu un jāpadomā, kā mēs justos tajā situācijā. Vienlaikus arī saskarsmē ar bērniem skolotājam jāsaprot, kad esi kļūdījies, un jāprot atvainoties.
Nevaram gaidīt vardarbības samazināšanos, ja paši to provocējam ar savu izturēšanos.
Kad sāku strādāt par direktora vietnieci, kolēģe teica: “Nekad neskaties uz situāciju kā vecāks, nekad nevienā sarunā nerunā kā vecāks, tev vienmēr jārunā kā direktora vietniecei.” Esmu labs klausītājs, neesmu pretī runātājs, bet, noklausoties otra sakāmo, man vienmēr ir savi secinājumi. Un es sapratu, ka nevaru melot sev. Ja, piemēram, ar vecākiem runāšu no amata pozīcijām, cilvēki nesapratīs, kāpēc prasu kādas izmaiņas bērna darbībās. Bet, kad runāju kā vecāks, sarunai ir pavisam cits rezultāts. Arī tagad, ja man kā skolas administrācijas pārstāvim jāorganizē kādas tikšanās vai sarunas, dažkārt sarunas gaitā pasaku: “Tagad es runāšu kā vecāks.” Runājot tikai normatīvo aktu terminos, vecāks tiek iedzīts vēl dziļākā nesapratnē un dažkārt sāk reaģēt ar agresiju. Tāpēc man jāizvēlas – vai nu turpinu būt atsvešināta, vai nolaižos līdz sarunas biedra pozīcijām. Ar šo paņēmienu vienmēr visas sarunas ir izdevušās, un man prieks, ka arī kolēģi sāk novērtēt šo pieeju.
Kā aizritējis jūsu pirmais mēnesis direktores amatā?
Man nav bijis tāds klikšķis, ka vārds “direktors” manī kaut ko būtu izmainījis. Tāpat turpinu veikt pienākumus, kurus veicu iepriekš, un man drīzāk ir grūtības deleģēt tos kādam citam kolēģim.
Un vēl kas – esmu tāds cilvēks, kam visu laiku vajag kādu izaicinājumu. Esmu skolotāja, esmu darbojusies akreditācijas komisijās, esmu bijusi direktora vietniece, pašlaik esmu direktore… Tagad jādomā, kāds būs nākamais solis, uz ko virzīties?
Reizēm, kad man izsaka kādu piedāvājumu un vaicā, vai esmu to kādreiz darījusi, es klusēju līdz pēdējam – noklausos, ko man stāsta, atzīstos, ka neesmu to darījusi, bet – darīšu. Jebko jaunu uzsākot, pirmajā brīdī taustos, bet ar laiku viss sāk sanākt un tu saproti, ka vari to izdarīt. Un, kad katrs jaunais projekts beidzas, nagi niez uzsākt ko citu. Jā, varbūt no šādām avantūrām cieš ģimene, bet man ir paveicies ar vīru, kurš arī ir radošs cilvēks, arī ir direktors, tikai tehniskā jomā, un mēs viens otru atbalstām, viens ar otru lepojamies.
Bet negatīvās emocijas arī kaut kur jāliek!
To es daru, mājās gatavojot vakariņas, un vismaz reizi mēnesī ar vīru un meitām cenšamies aiziet uz kādu koncertu vai teātra izrādi. Un vēl labākais veids, kā novērst domas, ir adīšana – tikai nevis kaut kā vienkārša adīšana, bet pēc iespējas sarežģītāku rakstu veidošana. Reizēm, ja bijusi grūta diena, jau braucot mājās, domāju par rakstu valdziņiem. Jo sarežģītāks musturs, jo lielāks izaicinājums!
Ginta Auzniece-Jaunzeme
Foto no personiskā arhīva un shutterstock.com
Atgriešanās atpakaļ
Oktobrī izdota jūsu grāmata “Vizuālā māksla. Skolotāja rokasgrāmata 1. klasei”. Vai ir gandarījums par paveikto?
Tik apjomīgas skolotāja darba grāmatas vizuālajā mākslā līdz šim nebija, bijušas tikai atsevišķas grāmatas par konkrētām tehnikām. Jau sākot strādāt pie grāmatas, sākotnējais uzstādījums bija tāds, ka tai jābūt balstītai uz “Skola2030” paraugprogrammu, jābūt saskaņā ar Ministru kabineta noteikumiem un tajā jānorāda sasniedzamie rezultāti un skaidri vērtēšanas principi. Tagad, kad grāmata ir iznākusi un nonākusi pie skolotājiem, ļoti vēlos saņemt atgriezenisko saikni no pedagogiem, lai izvērtētu, kas ir noderīgs, kādus materiālus nākotnē vēl vajadzētu veidot.
Kas jums pašai sagādāja vislielāko izaicinājumu, strādājot pie grāmatas?
2009. gadā es aizstāvēju savu maģistra darbu par vērtēšanu. Tieši pirms grāmatas rakstīšanas to atvēru pašķirstīt un secināju, ka jau tolaik izglītībā virzījās uz pašreizējo, jauno vērtēšanas principu izveidi. Jau tolaik manā darba aizstāvēšanā aktualizējās diskusija, vai radošie darbi vispār ir jāvērtē. Jāsaprot, ka vērtēšana nebalstās uz kritērijiem ‘skaistākais’ un ‘labākais’, bet uz prasmēm, kas skolēnam būtu jāapgūst, piemēram, vizuālajā mākslā. Ne jau ‘māk’ vai ‘nemāk’ zīmēt ir kritēriji, kas jāvērtē.
Ļoti daudz par šo jautājumu esmu domājusi un, lai rastu sev atbildi, veidojot grāmatu, sāku meklēt un apkopot, kas ir tās prasmes, ko mēs ar vizuālo mākslu iemācām. Tā ir sadarbība, darbs komandā. Tā ir prasme vizualizēt, iztēloties, piemēram, teksta uzdevumus citos mācību priekšmetos.
Pati no sava skolas laika atceros teksta uzdevumu par vistiņām, un mamma, lai man būtu vieglāk uztvert, zīmēja man priekšā vistiņas un lika skaitīt kājiņas. Esmu šo izpratni paņēmusi līdzi arī savā darbā, jo vizuālās mākslas uzdevums nav iemācīt skaisti zīmēt, bet attīstīt prasmes, kas var noderēt citās jomās.
Tajā ir arī gana daudz matemātikas – strukturēt, analizēt, salīdzināt. Piemēram, ja runājam par etnogrāfiju, skolēniem ir uzdevumi, kas ataino rakstus rūtiņās – tā ir simetrija, rūtiņu skaitīšana. Vēl dabaszinības – izpētīt lapas vai koku un mēģināt to atkārtot. Grafiskie izteiksmes līdzekļi, ko apgūst vizuālajā mākslā, – punkts, līnija, svītrinājums, laukums – izmantojami dabaszinībās, zīmējot topogrāfijas plānus, un daudz kur citur. Vēl kas – darbošanās ar rokām, sevišķi sākumskolas posmā, palīdz bērnam attīstīt smadzeņu darbību un valodu. Esmu būvējusi grāmatu tā, lai katrai tēmai var atrast piemēru, kā tas notiek un izpaužas dabā – pretkrāsas, ritms... Mēģināju teoriju parādīt bērnam saprotami.
Cik ilgi esat pedagoģijā?
It kā ilgi un tomēr ne. Līdz 2017. gadam biju gaismu māksliniece Latvijas Nacionālajā teātrī – studiju laikā sāku tur strādāt par garderobisti, bet vēlāk kļuvu par gaismotāju. Paralēli tam pedagoģijā biju uz nelielu slodzi, jo man abas šīs nodarbošanās ļoti patika. Kad dažādu apstākļu dēļ sapratu, ka abus darbus apvienot kļūst par grūtu, pievērsos tikai pedagoģijai un tā nu kopš 2017. gada esmu tikai pedagogs. Šobrīd vizuālo mākslu aktīvi nemācu, bet tā nekur nav pazudusi – turpinu bērnu vasaras nometnēs vadīt vizuālās mākslas nodarbības, sniedzu konsultācijas. Laika trūkuma dēļ gan sanāk arvien retāk, bet arī pati labprāt pagleznoju, īpaši akvareļa tehnikā.
Kas jūs vilina vizuālajā mākslā?
Man patīk darbs ar bērniem un eksperimentu process. Nenoliegšu, darbs ar maziem bērniem nav viegls, jo paņem daudz enerģijas, bet rezultātā ir milzu gandarījums.
Vēl viena mana profesija ir mākslas vēstures skolotājs, līdz ar to vizuālajā mākslā daudz runājam par mākslas vēsturi, pētām dažādus māksliniekus, un ir liels prieks, ja bērni, aizejot mājās, ieinteresēti stāsta par stundā dzirdēto vecākiem un visa ģimene kopīgi izpēta šo tēmu internetā vai kādā literatūrā.
Tas liecina par padziļinātu interesi un rada atgriezenisko saiti arī no vecāku puses.
Ļoti daudz esmu strādājusi pie tā, lai nevis iedzītu bērnos nepatiku pret mākslu, bet, lai gluži otrādi, parādītu darbošanos tā, ka viņam tā iepatīkas. Visi nekad nebūs mākslinieki, bet ir svarīgi ieinteresēt bērnu par kultūru – lai viņam būtu interese apmeklēt teātri, operu, izstādes, lai nākotnē, aizbraucot ceļojumā uz aizejot uz kādu mākslas galeriju Parīzē vai citviet, viņš atpazītu darbus, kas tajā apskatāmi. Domāju par mākslu kā redzesloka paplašināšanu. Un, jāteic, arī sabiedrībā jāmainās attieksmei pret mākslas priekšmetiem.
Kāda tā, jūsuprāt, ir pašlaik?
Neslēpšu, bieži ir attieksme, ka māksla nekur dzīvē nav vajadzīga. Protams, es neesmu veikusi pētījumus, lai apgalvotu, vai šāda attieksme ir pārsvarā, bet man ar to nācies saskarties bieži. Un sarūgtina, ka nereti paši skolotāji, piemēram, ja vadu kādas lekcijas, lūdz, lai mazāk stāstu par mākslas ietekmi uz bērnu attīstību un pedagoģiskām niansēm, bet sniedzu konkrētus piemērus, kā pareizi kaut ko darīt. Daudz par to domāju, arī rakstot grāmatu, – cik daudz piemēru var sniegt? Jā, var atlasīt 20 piemērus ar variantiem, kā kaut ko darīt, bet, ja skolotājs dos uzdevumu darboties tikai pēc šiem piemēriem, kur tad paliks radošums? Varbūt bērns ir izdomājis kādu ideju, pavisam citu pieeju, bet mēs, liekot darboties strikti pēc piemēra, aplauzīsim viņam spārnus. Tāpēc grāmatā apzināti neesmu devusi daudz paraugu kā soli pa solim kaut ko darīt.
Kādas vizuālajā mākslā ir iespējas īpaši talantīgajiem bērniem?
Ir iespēja piedalīties gan starptautiskos konkursos, gan tepat Latvijā. Katru gadu gan mūsu skola, gan vairākas citas Latvijas skolas piedalās Čehijā organizētā bērnu mākslas konkursā “Lidice”, kas ir viens no starptautiski populārākajiem. Un uz Latviju tiek atvestas medaļas, par ko prieks! Vēl populārs ir bērnu mākslas konkurss Polijā “Vienmēr zaļš”. Daudzās skolās ir vizuālās mākslas pulciņi, kurus var apmeklēt un izkopt talantu.
Tiesa, bieži vien sarunās ar vizuālās mākslas skolotājiem jūtu, ka viņiem pietrūkst zināšanu, kā ļaut bērniem darīt vairāk, nekā prasīts. Tas nozīmē pašam visu laiku attīstīties līdzi tēmai – meklēt, pētīt, vērtēt. Taču skolotājs šobrīd Latvijā ir tā izdedzis, ka viņš gaida, ka viņam iedos gatavu materiālu, ar kuru viņš varēs iziet uz skatuves. Tomēr man ir priekšstats, ka nekad nebūs gatavas receptes, ko skolotājam iedot, – ne mākslā, ne matemātikā. Visu laiku paralēli kaut kas būs jāiemācās vēl klāt, dziļāk jāpainteresējas.
Ko rāda jūsu pieredze – vai bērni laika gaitā ir mainījušies?
Man šķiet, viņi nemainās. Domāju, ka bērni ir tādi, kādu piemēru mēs, pieaugušie, viņiem rādām. Pašlaik sabiedrībā runā par telefonu aizliegumu skolās, taču es negribētu, lai skolas pārvēršas par tādu karojošu iestādi, kas cīnās pret telefoniem. Vecāki šīs ierīces bērniem ir nopirkuši un iedevuši, bet skolām jācīnās un tās viņiem jāatņem? Man pašai ir divas meitas – 3. un 12. klases skolnieces –, un arī es viņām esmu diezgan ātri iedevusi telefonus, tomēr ar savu piemēru cenšos rādīt, kā tos pareizi lietot. Turklāt mācību saturā teikts, ka jāintegrē tehnoloģijas, un telefons bieži vien ir veids, kā to izdarīt. Piemēram, speciālās programmās izveidot plakātu. Man pašai nav radusies sajūta un nav bijusi pieredze, ka bērniem telefons stundās traucētu. Pati, ejot uz mācību stundu, telefonu neņemu līdzi, un arī bērni ieliek tos somās un stundas laikā neizmanto. Arī citi skolotāji nav sūdzējušies, ka telefoni būtu traucēklis. Mums, pieaugušajiem, jāsaprot, ka nekur no tehnoloģijām vairs neaizbēgsim, tāpēc aizliegumu vietā drīzāk jāmeklē citas pieejas.
Kādu laiku aktīvi darbojos Izglītības Valsts kvalitātes dienestā un piedalījos skolu akreditācijas procesos. Reiz tādā kontekstā sanāca tikšanās ar Rēzeknes izglītības pārvaldes vadītāju Vili Deksni, un kādā sarunā viņš sacīja: “Ja vēlies vadīt, tev jāmācās.” Nekad nebiju domājusi par sevi kā vadītāju, bet šis teikums man palika prātā vairākus gadus. Rezultātā īsi pirms kovida pandēmijas iestājos Latvijas Universitātē un ieguvu profesionālo maģistra grādu izglītības vadībā.
Lai pētījuma process būtu jēgpilns un interesants man pašai, nolēmu rakstīt maģistra darbu par kvalitātes kultūru izglītības iestādē – tas saistīts ar izglītības iestādes pozitīvu attīstību, un šī tēma ietver to, kā skolotāji savstarpēji sadarbojas, kā notiek sadarbība ar vadību, kā komunicējam ar skolēniem un viņu vecākiem.
Un kādi secinājumi ir gūti, kāda ir labā prakse?
Mūsdienās ir mainījies vadības modelis – kādreiz bija populāri, ka direktors ir galvenais, taču jaunākās vadības tendences paredz pārdalīt atbildību horizontālos līmeņos, lai ikviens – gan direktors, gan direktora vietnieks, gan skolotājs – justos svarīgs. Jā, direktors tāpat pieņem lēmumus, bet tajā pašā laikā iesaistītās puses var diskutēt par katru tēmu un justies līdzvērtīgas. Protams, vienmēr ir aktuāls jautājums – vai kolektīvs, kurš pieradis pie viena vadības stila, ir gatavs mainīties un uzņemties atbildību? Es pati, strādājot par direktori, ļoti cenšos ievērot mūsdienu vadības prakses principus. Esmu par dialogu ar skolotājiem – ja sanācis kļūdīties, censties saprast, kādēļ tas gadījās, un sniegt skatījumu, ko nākamreiz var darīt citādi, lai skolotājs jūtas sadzirdēts, nevis nosodīts. Tas ir būtisks darbs ar sevi, jo, pat ja esi dusmīgs par kādu situāciju, tu nedrīksti dusmas izrādīt, pacelt balsi, jābūt savaldīgam.
Ir dzirdēts sakām, ka sarežģītākais ir darbs ar vecākiem, nevis darbs ar bērniem.
Jāsaprot, ka mēs nevaram pāraudzināt vecākus – viņiem ir sava pieredze, un viņi ir pieauguši cilvēki. Mēs varam vienīgi aicināt uz sarunu un veikt skaidrojošo darbu.
Kad piedalos sarunās ar vecākiem, vienmēr aicinu vispirms vecākus pateikt, ko viņi saredz kā problēmu, un tikai tad īpaši uzsvērt to, ko mēs kā pedagogi redzam kā problēmu un kā varam atrast kopsaucēju.
Man šķiet, šajās attiecībās jāiekļauj vairāk empātijas. Mēs, skolotāji, esam noslogoti un zinām, ka liela daļa vecāku ir tikpat noslogoti savos darbos. Godīgi atzīstos, ka arī es pati ne katru dienu pagūstu ieskatīties meitas e-klasē. Tāpēc man šķiet, ka nevajag uzreiz nosodīt, bet elementāri paņemt telefonu un piezvanīt, pajautāt, aprunāties. Varbūt vecākam tajā brīdī ir kāds svarīgs projekts, no kā atkarīga ģimenes iztikšana, un viņam vienkārši trūkst laika visam! Jāpalūkojas uz situācijām caur emocionālās inteliģences prizmu un jāpadomā, kā mēs justos tajā situācijā. Vienlaikus arī saskarsmē ar bērniem skolotājam jāsaprot, kad esi kļūdījies, un jāprot atvainoties.
Ir jānojauc hierarhija un jākļūst iekļaujošiem un empātiskiem.
Nevaram gaidīt vardarbības samazināšanos, ja paši to provocējam ar savu izturēšanos.
Kad sāku strādāt par direktora vietnieci, kolēģe teica: “Nekad neskaties uz situāciju kā vecāks, nekad nevienā sarunā nerunā kā vecāks, tev vienmēr jārunā kā direktora vietniecei.” Esmu labs klausītājs, neesmu pretī runātājs, bet, noklausoties otra sakāmo, man vienmēr ir savi secinājumi. Un es sapratu, ka nevaru melot sev. Ja, piemēram, ar vecākiem runāšu no amata pozīcijām, cilvēki nesapratīs, kāpēc prasu kādas izmaiņas bērna darbībās. Bet, kad runāju kā vecāks, sarunai ir pavisam cits rezultāts. Arī tagad, ja man kā skolas administrācijas pārstāvim jāorganizē kādas tikšanās vai sarunas, dažkārt sarunas gaitā pasaku: “Tagad es runāšu kā vecāks.” Runājot tikai normatīvo aktu terminos, vecāks tiek iedzīts vēl dziļākā nesapratnē un dažkārt sāk reaģēt ar agresiju. Tāpēc man jāizvēlas – vai nu turpinu būt atsvešināta, vai nolaižos līdz sarunas biedra pozīcijām. Ar šo paņēmienu vienmēr visas sarunas ir izdevušās, un man prieks, ka arī kolēģi sāk novērtēt šo pieeju.
Kā aizritējis jūsu pirmais mēnesis direktores amatā?
Man nav bijis tāds klikšķis, ka vārds “direktors” manī kaut ko būtu izmainījis. Tāpat turpinu veikt pienākumus, kurus veicu iepriekš, un man drīzāk ir grūtības deleģēt tos kādam citam kolēģim.Un vēl kas – esmu tāds cilvēks, kam visu laiku vajag kādu izaicinājumu. Esmu skolotāja, esmu darbojusies akreditācijas komisijās, esmu bijusi direktora vietniece, pašlaik esmu direktore… Tagad jādomā, kāds būs nākamais solis, uz ko virzīties?
Laikam citādi neprotu dzīvot, kā vien tad, ja ir kāds mērķis, izaicinājums, kurp tiekties.
Reizēm, kad man izsaka kādu piedāvājumu un vaicā, vai esmu to kādreiz darījusi, es klusēju līdz pēdējam – noklausos, ko man stāsta, atzīstos, ka neesmu to darījusi, bet – darīšu. Jebko jaunu uzsākot, pirmajā brīdī taustos, bet ar laiku viss sāk sanākt un tu saproti, ka vari to izdarīt. Un, kad katrs jaunais projekts beidzas, nagi niez uzsākt ko citu. Jā, varbūt no šādām avantūrām cieš ģimene, bet man ir paveicies ar vīru, kurš arī ir radošs cilvēks, arī ir direktors, tikai tehniskā jomā, un mēs viens otru atbalstām, viens ar otru lepojamies.
Bet negatīvās emocijas arī kaut kur jāliek!
To es daru, mājās gatavojot vakariņas, un vismaz reizi mēnesī ar vīru un meitām cenšamies aiziet uz kādu koncertu vai teātra izrādi. Un vēl labākais veids, kā novērst domas, ir adīšana – tikai nevis kaut kā vienkārša adīšana, bet pēc iespējas sarežģītāku rakstu veidošana. Reizēm, ja bijusi grūta diena, jau braucot mājās, domāju par rakstu valdziņiem. Jo sarežģītāks musturs, jo lielāks izaicinājums!
Ginta Auzniece-Jaunzeme
Foto no personiskā arhīva un shutterstock.com
