Palīdzēt saprast matemātiku vislabāk var izdevniecības “Skolas Vārds” grāmata un burtnīca

11.06.2024

Dalīties:

“Pētnieciskajā darbā analizēju matemātikas apguvi 1. klasei, ko skolēniem jāzina un jāprot – saskaitīt, atņemt skaitļus otrajā desmitā pēc programmas Skola2030. Salīdzināju un analizēju, kādi pēc šīs programmas vadlīnijām mācību līdzekļu komplekti skolām tiek piedāvāti. Meklēju ar google palīdzību un atradu četras izdevniecības, kas izdod matemātikas grāmatas un burtnīcas 1. klasei. Tā kā jaunākais dēls mācās 1. klasē, tad arī viņš varēja palīdzēt noteikt kritērijus un arī man kā mammai ātri kļuva skaidrs, ka palīdzēt saprast matemātiku vislabāk var izdevniecības “Skolas Vārds” grāmata un burtnīca,” stāsta Alise Kantiniece, kura Latvijas Universitātē piepilda savu bērnības sapni – kļūt par skolotāju.

Salīdzina un izvērtē četru izdevēju piedāvājumu

A. Kantiniece atklāj, ka pēc vidusskolas vēlējusies studēt pedagoģiju vai psiholoģiju, bet uzņemta ekonomistos. Kad nesen izteikts piedāvājums apgūt pedagoģiju, jo patlaban skolās trūkst skolotāju, kas māca matemātiku, ilgi nedomājot arī piekritusi.

Jaunākā dēla skola izvēlējusies iegādāties citas izdevniecības grāmatas, taču Alise novērojusi, ka tās saturs ir diezgan sarežģīts, tāpat līdzīgi arī pārējo izdevniecību piedāvātajās grāmatās.

“Kad sāku pētīt “Skolas Vārds” matemātikas grāmatu, uzreiz bija skaidrs, ka autori ir domājuši par bērniem, lai viņiem mācīties būtu saistoši. Tūlīt pēc pirmsskolas bērni vēl grib spēlēties un, atverot šo grāmatu, dēlam uzreiz radās interese. Ļoti jauks ir izdomātais tēls lapsiņa Miks, kas pirmklasniekam palīdz grūtajā mācību procesā, tikpat būtiski, ka grāmata un burtnīca ir krāsaina.

Rādot autoru ieteikto video, bērns ar interesi vēlas zināt, kas tur būs, ir patīkami pārsteigts, ka var strādāt arī ar mobilo tālruni. Stundas noslēgumā var uzspēlēt arī spēli, kas trāpīgi uzrunā mūsdienu bērnus,” atzīst A. Kantiniece un piebilst, ka ar dēlu jau ir vienojušies iegādāties “Skolas Vārds” matemātikas darba burtnīcu, lai vasarā neaizmirstu matemātiku. Pašai radušās pārdomas, kāpēc skolās tik maz manāmas izdevniecības “Skolas Vārds” grāmatas un vecākiem nepiedāvā izvēles iespējas.

Vaicāta, pēc kādiem kritērijiem veikusi mācību līdzekļu izvērtēšanu, A. Kantiniece teic, ka noteicošais bijis, vai atbilst izglītības standartam un Skola2030 programmai. “Runāju arī ar vecākiem un lūdzu izteikt viedokli. Vairākums atzina, ka tieši “Skolas Vārds” grāmata un burtnīca ir vispieņemamākā, jo pieeja liecina par izpratni, ka klasē mācās arī bērni ar mācīšanās grūtībām un dažādiem traucējumiem.

“Piemēram, manam dēlam ir valodas traucējumi, tādēļ ir grūti koncentrēties un izlasīt jautājumus,” stāsta topošā skolotāja. Viņa atklāj, ka, apgūstot pedagoģijas pamatus, bijis uzdevums izveidot divu mācību stundu plānu un darbā izmantojusi dēla mācību grāmatu. LU mācībspēki nebija pārliecināti, ka uzdevumus var paveikt 1. klases skolēni, norādīja par pārāk sarežģīti formulētiem jautājumiem.

“Novēroju, ar kādu piespiešanos dēls atver grāmatu, līdz beigās paziņo, ka neko nesaprot. Salīdzinoši “Skolas Vārds” autores piedāvā arī Montesori metodes un tas uzdevumus palīdz labāk uztvert bērniem ar īpašām vajadzībām. Ja sākšu strādāt skolā, tad uzsvēršu nepieciešamību iesaistīties arī vecākiem un, paņemot šo grāmatu, viņi arī varēs paskaidrot. Es personīgi ļoti daudz atbalstīju dēlu, lai viņš spētu apgūt 1. klases mācību vielu. Mācījāmies kopā, jo patlaban mācās pilnīgi citādi, nekā, kad es sāku iet skolā 1996. gadā, kā arī atšķiras, kad mācījās vecākais dēls. Tā kā 1. klases matemātiku mācos no jauna jau trešo reizi.

Patlaban sešgadnieku vecākiem iesaku iegādāties “Skolas Vārds” matemātikas burtnīcas 1. daļu, lai būtu labāki pamati, pirms dodas uz skolu,” aizrautīgi stāsta A. Kantiniece.

Ne visi runā bērniem saprotamā valodā

Sarunā atklāju, ka mācību līdzekļu autores Annija Vilnīte un Linda Ādamsone ir praktizējošas skolotājas, kuras labi izjūt, kā skaitļu pasauli uztver bērni un kāda pieeja palīdz noturēt viņu interesi, ņemot vērā, cik skolēni ir dažādi un atšķirīgi.

“Par to, ka ne visi spēj runāt ar bērniem viņiem saprotamā valodā liecina arī fakts, ka no 27 bērniem klasē – seši ir nesekmīgi. Iespējams ir jāpārskata Skola2030 izstrādātā programma, vai arī citu grāmatu saturs.

Kad jautāju bērnam, kuram palīdzu mācīties, kas sagādā lielākās grūtības, viņš atteica, ka apmaldās ciparos un labāk nemaz nesāk darīt. Zēna attieksme nedaudz jau mainījās, kad sākām iet solīti pa solītim kopā ar lapsēnu Miku. Tā kā izdevniecības “Skolas Vārds” darba burtnīcu ņemšu arī sev palīgos, lai bērnam sapratne rastos un neapmaldītos ciparos,” norāda A. Kantiniece un piebilst, ka joprojām ir pārsteigta, ka Imantas un Iļģuciema skolās šos mācību līdzekļus nepiemin un neizmanto.

Līdzīgi esot arī citos mācību priekšmetos. Viņasprāt, ar izvēles iespējām ir jāiepazīstina ne tikai skolotāji, bet arī vecāki. Vēl kā variantu piedāvājot izdevniecībai “Skolas Vārds” par saviem izdevumiem veikt lielāku reklāmu plašākai sabiedrībai, kā arī sociālajos tīklos matemātikas skolotāju grupās, jo pati informāciju atradusi visai nejauši.

Kā uzsver A. Kantiniece, tekstiem ir jābūt bērnam saprotamā valodā un noformējumam vizuāli pievilcīgam, bet diemžēl ne visi izdevēji tam pievērsuši pietiekamu uzmanību.

Uz vaicājumu, kurām klasēm un ko mācīs, kad uzsāks darba gaitas skolā, topošā skolotāja atklāj, ka būs tiesības mācīt matemātiku no 1. līdz 12. klasei. Viņa dalās pārdomās par piedzīvoto, piemēram, 6. klases skolēniem ir pārbaudes darbs par apgūto mācību vielu no 1. līdz 6. klasei. Atklājās, ka aizmirsies, ko mācījušies pirmajās klasēs, kas liecina, ka pamati nav nostiprināti, bet mainījusies arī programma un skolotāji.

Skola2030 programma 1. klasē paredz apgūt to, ko pirms tam bērni mācījās 2. klasē otrajā semestrī. “Pirmklasniekam tas ir par grūtu. Par šo tēmu rādīju video un pamanu, ka bērns nespēj uztvert un “aizpeld”. Deviņos gados noteikti jau var saprast, taču ne 6 vai 7 gadu vecumā. “Skolas Vārds” grāmatas autores šādas būtiskas nianses ir ņēmušas vērā un to novērtēju. Dažkārt šķiet, ka ir aizmirsts par bērniem ar īpašām vajadzībām, kuri tiek integrēti visās skolās,” atzīst A. Kantiniece. Viņa atklāj, ka bieži padomu prasa savai mammai, kura ir skolotāja ar 30 gadu darba stāžu un ir speciālā pedagoģe.

Pašai kā mammai nācies pierādīt, cik daudz var paveikt ar nepacietību, līdz bērns iemācās burtus un ciparus, lasīt un rēķināt. Ne mazums bērnu tādēļ tiek atstāti uz otru gadu, ja vecāki nav raduši laiku un vēlmi palīdzēt tikt galā ar grūtībām.

“Mans nodoms ir īpaši palīdzēt bēriem ar mācīšanās grūtībām, tādēļ meklēju un studēju attiecīgo literatūru, lai izveidotu atbilstīgus mācību materiālus, lai zinātu, ar kādu pieeju strādāt, lai bērni vispār sāktu kaut ko saprast gan matemātikā, gan mācoties valodu un citus priekšmetus.

Manuprāt, daudzi pedagogi tādēļ pamet darbu, jo nezina un nav mācījušies, kā strādāt ar integrējamiem bērniem,” secina A. Kantiniece un norāda: “Bērni ļoti pārdzīvo, ja nesaprot, tāpat viņiem ir jāzina, vai domā pareizi, jo daudzi baidās kļūdīties un nedara vispār. Skolotājam ir jārada drošības izjūta, jāapliecina, ka dara pareizi arī pārbaudes darba laikā un tas nenozīmē teikt priekšā.

Diskutējama būtu ne tikai mācību programma, bet arī Skola2030 piedāvātā vērtēšanas sistēma. Piemēram, vienā no mācību grāmatām ir doti vērtēšanas kritēriji: ja bērns ir pacēlis roku un vairākkārt jautājis, vai dara pareizi, tad vērtējumā saņem burtu “s”, kas liecinot, ka patstāvīgi neko neprot darīt. Atliek cerēt, ka skolotāji iepazīsies un arvien vairāk novērtēs un vēlēsies izmantot savā darbā mācību līdzekļus, kuri rada interesi un ir atbalsts gan bērniem, gan pašiem.”

Foto no personiskā arhīva
Autore: Ilze Brinkmane

Atgriešanās atpakaļ