Gandarījums dod spēku strādāt
28.02.2025
Sandra Burve
/ Druvas vidusskolas latviešu valodas un literatūras skolotāja.
/ Mācījusies Latvijas Universitātes Pedagoģijas fakultātē par latviešu valodas un literatūras skolotāju.
/ Maģistra grādu pedagoģijā ieguvusi Liepājas Universitātē.
/ Studiju laikā strādājusi Rīgas 77. vidusskolā.
/ "Latvijas Gada skolotājs 2024" nominācijā "Latviešu valodas un literatūras skolotājs"
Brīžiem jaunieši netic paši saviem spēkiem. Tāpēc vajag skolotāju, kas palīdz, pamudina, paslavē, uzskata Druvas vidusskolas pedagoģe Sandra Burve. Viņa saņēma apbalvojumu nominācijā “Latviešu valodas un literatūras skolotājs”. “Balvu uztveru kā lielu paldies savam darbam, Druvas vidusskolai un visiem latviešu valodas skolotājiem visā Latvijā,” saka skolotāja.
Ar skolotāju vienojamies tikties rīta pusē viņas darbavietā. Piebraucot pie skolas, secinu, ka tā neizskatās pēc parastas mācību iestādes. Nav būvēta pēc tipveida projekta, kādus izmantoja padomju okupācijas laikā. Pie ieejas sagaida dežurante, siltu acu un smaida īpašniece. Viņa pavada līdz latviešu valodas un literatūras skolotājas Sandras Burves kabinetam. Ir starpbrīdis, tomēr bērni uzvedas klusāk nekā daudzās citās skolās. Telpas piepilda skolas radio balss. Kad atskan zvans – dziesmas “Dar’ man, tēvis, pastaliņas” melodija –, troksnis norimst pavisam.
– Pirms intervijas teicāt, ka Druvas skola ir parasta lauku skola. Man tomēr negribas piekrist. Druvas skola ir viena no tām izglītības iestādēm Latvijā, kas saistās ar kvalitātes zīmogu. Tā ieņem augstas vietas dažādos ar mācībām saistītos topos, audzēkņiem ir labi panākumi olimpiādēs un konkursos. Kas varētu būt tas, kas padara skolu īpašu?
–Tās dzimšanas laiks ir astoņdesmito gadu beigas. Jaunā direktora Sergeja Beļkeviča vīzija par Druvas vidusskolu bija tiem laikiem īpaša, citādāka – bērniem, jauniešiem draudzīga skola, kurā ir interesanti, kurā viņi jūtas brīvi, radoši, bet kurā vienlaikus svarīga ir kvalitāte, ko panāk ar kopēju darbu. Komandu veidoja no jauniem pedagogiem, kuriem bija vienāds redzējums. Man bija liels pagodinājums būt šādā enerģisku un radošu skolotāju kolektīvā.
Šobrīd mūsu skatījums neatšķiras – ikdienas procesā cenšamies visu darīt ar sirdi. Tikko ir izaicinājumi, konkursi, iespēja piedalīties projektos, direktors vienmēr saka – jāpiedalās, jāriskē un jāmēģina, jo tikai tā mēs dodamies uz priekšu.
Ja šī būtu parasta skola, manī, iespējams, nebūtu vēlēšanās būt šeit jau trīsdesmit piecus gadus. Varbūt izklausās triviāli, bet katru dienu braucu uz skolu kā uz otrajām mājām. Strādāju ar vidusskolēniem, ļoti labi saprotos. Viņu vidū ir ne tikai vietējie jaunieši, bet ir arī audzēkņi, kas brauc no Saldus, Kuldīgas un citiem novadiem. To zinot, manī ir pārliecība – nevienā brīdī nedrīkstu strādāt pavirši. Visu laiku ir jāstrādā ļoti labi un radoši, lai viņus nepieviltu.
– Vai šī jums ir vienīgā darbavieta?
– Studiju laikā strādāju Rīgas 77. vidusskolā. Tā bija iespēja būt praksē, kamēr augstskolā mācījos teoriju. Tas ļāva apjaust, ka teorija un prakse ir divas dažādas lietas. Toreiz mācīju 7. klases skolēnus, un tas bija liels izaicinājums. Pēc Latvijas Universitātes absolvēšanas atgriezos Saldū, sāku strādāt tikko uzceltajā Druvas skolā. Tā būvēta divsimt audzēkņiem, šobrīd ir jau vairāk nekā pieci simti skolēnu. Mēs augam.
– Kas bija vilcējspēks, kas lika kļūt par skolotāju?– Bērnībā sapņoju par divām profesijām. Viena no tām – skolotāja. Man patika mācīt, labot darbus. Mājās mani audzēkņi bija lelles un rotaļu lāči. Tētis bija izgatavojis īstu tāfeli, biju iekārtojusi klases žurnālu, kuram kreisajā malā varēja atlocīt sarakstu ar audzēkņu vārdiem. Tā romantiski. Kad jau mācījos vidusskolā, ļoti patika gatavot stundas un mācīt mazākos bērnus, kad bija tāda iespēja. Arī manu skolotāju harizma bija viens no iemesliem, kāpēc izvēlējos kļūt par skolotāju. Otra sapņu profesija – dārzniece. Saldū pie mājas bija liels dārzs. Man bija iedalītas savas dobes. Patika kaut ko audzēt, kopt, lolot, skatīties, kā aug, uztraukties, pielabot. Šķiet, šie darbības vārdi raksturo abas profesijas.
– Interese par pedagoģiju radās, jo ģimenē vēl kāds ar šo jomu saistīts?
– Vecākā māsa jau bija izvēlējusies kļūt par latviešu valodas un literatūras skolotāju. Vecāki nebija saistīti ar skolu. Tētis bija savas jomas meistars – ļoti labs krāsotājs, mammīte – zootehniķe.
– Teicāt, ka skolas laikā patika mācīt mazākus bērnus. Bet tagad strādājat tikai ar vidusskolēniem.
– Esmu mācījusi arī skolēnus, sākot no 5. klases. Tiešām apbrīnoju savas kolēģes, kuras ir sākumskolas skolotājas. Šis vecumposms no skolotāja prasa īpašu pieeju un izturību. Strādājot ar vidusskolēniem, varu darboties kā līdzīgs ar līdzīgu. Mēs kopā ejam uz sasniedzamo rezultātu, daudz komunicējam.
– Pagājušā gada beigās ieguvāt balvu nominācijā “Latviešu valodas un literatūras skolotājs”. Vai tas bija pārsteigums? Ko jums šis apbalvojums nozīmē?
– Par konkursu “Gada skolotājs” biju lasījusi, bet neuzskatīju, ka šī informācija attiecas uz mani. Kad rudenī direktors mani uzrunāja, lai izvirzītu nominācijai, sākumā nepiekritu. Jau otro gadu ir sarežģīts laiks ģimenes locekļu veselības problēmu dēļ. Tomēr direktors bija neatlaidīgs – aktualizēja sasniegumus radošajos konkursos, centralizētajos eksāmenos, diezgan ilgstoši komunicējām par ikdienas darbu, skolēnu attieksmi. Iedrošināja arī kolēģu labie un sirsnīgie vārdi, un es piekritu.
Kad pirms balvas pasniegšanas piezvanīja konkursa organizatori un paziņoja, ka esmu uzvarējusi nominācijā “Gada skolotājs latviešu valodā un literatūrā”, sākumā īsti pat nenoticēju. Kaut kas tāds notiek vienu reizi dzīvē!
Saņemot balvu, jutos ļoti laimīga, bet reizē apmulsusi, jo zinu, cik izcili strādā daudzi kolēģi visā Latvijā. Esmu Latviešu valodas skolotāju asociācijas biedre, vairāk nekā divdesmit gadus Saldus novadā vadu Latviešu valodas un literatūras skolotāju apvienību, šobrīd esmu valodu jomas koordinatore.
– Apbalvojuma pamatojumā minēts, ka nesavtīgi ziedojat laiku, lai sagatavotu skolēnus eksāmeniem, olimpiādēm, zinātniski pētnieciskajiem darbiem. Vai tas nozīmē, ka cauriem vakariem sēžat skolā un strādājat ar viņiem, veltāt laiku brīvdienās?
– Protams, ja klasē ir divdesmit skolēnu, ne visus izdodas aizraut. Katram ir savas spējas, talanti, prasmes, vēlēšanās un intereses. Ja no visiem ir maza grupiņa, kaut pieci, seši, kurus izdodas uzrunāt un kopā doties konkursu, projektu, olimpiāžu virzienā, tas ir skaisti.
Janvāris mums bieži vien ir sarežģīts, jo strādāju diferencēti. Kabinetā vienā pusē skolēni mācās pēc programmas, plānojuma, otrā – meitenes gatavojas olimpiādēm. Tad audzēkņiem saku – Sandra ir vienā klases pusē, Burvīte – otrā. Strādājam arī pēc stundām, konsultācijās, agrāk strādājām pat vakaros. Pēdējos gados tas nav iespējams, jo jaunietes ir gan dejotājas, gan sportistes, viņām notiek treniņu nodarbības. Tagad olimpiāde ir noslēgusies, rezultāti ir labi, meitenes – gandarītas.
– Jūsos ir azarts, griba uzvarēt?
– Ne vienmēr vajag uzvarēt, bet jāizdara labākais iespējamais. Man nepatīk, ja saka, ka tikai kaut kā paveikts. Uzskatu – vai nu dara ļoti labi, vai nedara vispār. Audzēkņu rezultāti konkursos man arī ļauj apjaust, vai strādāju pareizā virzienā. Ja Druvas vidusskolas jaunieši var konkurēt ar labāko valsts ģimnāziju audzēkņiem, tad viss ir kārtībā.
– Pagājušajā gadā valstī eksāmenu viszemākie vidējie rādītāji bija matemātikā, visaugstākie – angļu valodā. Vai ir loģiski, ka latviešu valodā rezultāti ir sliktāki nekā angļu valodā?
– Optimālā līmeņa centralizētajos eksāmenos angļu valodā bija 62%, latviešu valodā – 55%. Vērtējot skolēnu eksāmenu darbus, secinu, ka vidējo rādītāju pazemina skolēni, kuriem dzimtā valoda nav latviešu. Tomēr situācija uzlabojas. Pirms desmit gadiem bieži bija nodotas tukšas lapas, jo skolēns neko nebija sapratis. Tagad citu tautību jaunieši analizē tekstus, pilda uzdevumus. Jā, ir ortogrāfijas, gramatiskās un stilistiskās kļūdas, tomēr darbs tiek veikts.
Taču mani uztrauc jauna tendence latviešu skolēnu vidū. Viņu valodā ir ļoti daudz anglicismu. Kaut gan esam lauku skola, arī pie mums starpbrīžos gaiteņos ir dzirdamas sarunas angļu valodā. To dara gan pamatskolas audzēkņi, gan vidusskolēni. Mani skolēni nu jau zina –, ja redz Burvīti, jārunā latviski. Mums ir bijušas sarunas par to, ka ārpus skolas savās kopienās drīkst runāt jauniešu slengā, kurā ir daudz anglicismu. Skolā mēs komunicējam un rakstām latviešu valodā.
Brīžiem pat stundās dzirdu jautājumu – skolotāj, zinu, kā tas ir angļu valodā, bet kā ir latviski? Kad skolēni saņem savus rakstu darbus, brīžiem brīnās – kāpēc tik daudz kļūdu?! Pirms kāda laika bija rusicismi, krievu valodas konstrukcijas, bet tagad – angļu. Nedēļas dienas, vārds “latvietis” ar lielo burtu, arī vārdu savienojumi tiek pārtulkoti.
– Man arī meita latviski lasa ļoti slikti, lai gan bērnībā viņai daudz esmu lasījusi priekšā, rādu piemēru, lasot pati. Toties angliski viņa lasa labi un ātri. Saprotu, ka tā nav individuāla, bet visas paaudzes problēma. Kā to mainīt?
– Mācot savu priekšmetu, runāju par latviešu valodas burvību un to, ka pasaulē ir daudz citu valodu. Tās jāapgūst, bet jāciena sava dzimtā valoda. Stundās runājam par latviešu valodas kultūru. Mācu, kā ievērot interpunkciju, pareizrakstību. Daudzi jaunieši plāno stāties Latvijas augstskolās. Pēc uzņemšanas noteikumiem secinām, ka ļoti svarīgi ir centralizēto eksāmenu rezultāti latviešu valodā.
Literatūrā lasām latviešu literātu darbus. Kad jaunietis to izdzīvo caur savu pieredzi, atzīst, ka “tā grāmata tiešām nemaz nebija tik slikta”. Tomēr bieži vien, kad rakstām pārspriedumus, argumentētās esejas, izskan jautājums, vai var rakstīt par grāmatu angļu valodā.
– Un ko jūs atbildat?
– Atbildu, ka diemžēl nevarēs. To var darīt angļu valodas stundās.
– Pētījumi rāda, ka problēmas bērniem sagādā ne tikai lasītprasme, bet arī tekstpratība, kas nepieciešama arī citos mācību priekšmetos, piemēram, dabaszinībās un matemātikā. Kāda ir jūsu recepte, to mācot saviem audzēkņiem?
– Recepšu ir ļoti daudz. Skolas metodiskajā padomē vienojāmies, ka tekstpratībai pievēršam lielāku uzmanību. Lai mēs runātu par tekstu, tas ir jāsaprot. Vienmēr saku – ja skolotāja Burve uzdod lasīt, tad tas nozīmē iekrāsot. Tā ir viena no stratēģijām, ko izmantoju. Jauniešiem saku – pati vienmēr krāsoju par daudz. Laikam tāpēc, ka tētis krāsotājs (iesmejas). Jau septembrī mani jaunieši zina, ka viņiem vajag flomāsterus vismaz trīs krāsās. Ar vienu atzīmē atslēgvārdus, ar otru – svarīgākos teikumus, ar trešo – atziņu, kas uzrunā.
Pirms desmit gadiem varēja iedot lasīt stāstu vai noveli, un stundā bija satura pārbaude, runājām par varoņu raksturojumu. Tagad tā vairs nevar, īpaši tad, ja runā par senāku literatūru. Vienu stundu veicu eksperimentu – gājām cauri katram vārdam visā tekstā. Tā bija 30. gadu literatūra – Pāvila Rozīša “Dzīvība”. Īss darbs, trīs lapas. Nesaprotamo izrunājām, vārdu skaidrojumus meklējām vietnē tezaurs.lv. Pēc tam bija gandarījums, jo visi saprata notikumus, laiku, telpu, frazeoloģismus, apvidvārdus, vecvārdus. Man šķiet, ka pēc tam nākamos daiļdarbus viņi lasīja lēnāk un pamatīgāk, neskrēja pāri pa diagonāli.
Mūsu laikā skolēns ir vērsts uz vizuālo uztveri. Ar acīm ļoti bieži skrien uz priekšu, tāpēc iesaku lasot katru vārdu izrunāt klusiņām pie sevis.
Skaidroju, ka arī es kļūdos, ja skrienu tekstam pāri. Starp citu, man ir iekārtota konfekšu atvilktne. Ja kāds atrod manu kļūdu, viņš ir pelnījis konfekti. Tās piešķiru arī par ļoti dziļiem jautājumiem, uz kuriem atbildēt iespējams tikai tad, ja ļoti, ļoti jāpadomā.
– Vai visi vienmēr izlasa mājās uzdoto?
– Nekad nelieku nepietiekamu vērtējumu. Jebkuram dzīvē var visādi gadīties – jaunieši slimo, ir problēmas ģimenē. Ja darbs nav veikts, nosaku jaunu termiņu, kad to izdarīt. Mājasdarbus bieži neuzdodu. Daudz darām klasē. Zinu, ka jauniešiem ir gara diena – deviņas un pat desmit stundas, pēc tam vēl pulciņi, treniņi. Mājās viņi ir astoņos, deviņos vakarā. Vai es pulksten astoņos, deviņos pēc grūtas darba dienas vēl gribētu sēdēt un līdz pusnaktij mācīties? Laikam tomēr nē...
– Rodas sajūta, ka jums ir ļoti labas attiecības ar skolēniem. Jūs viņus izprotat, nerājat par neizdarītiem mājasdarbiem un pretī saņemat cieņu. Kā to panākt?
– Man stundās nekad nav bijis problēmu ar disciplīnu, ar to, ka jaunieši būtu skaļi. Daudz eksperimentēju, domāju, ko un kā darīt. Pirms dažām dienām bija situācija. Vairāki jaunieši nebija veikuši mājās uzdoto – kāds nebija sapratis, kas jādara, vēl kādam lapa bija palikusi mājās. Vienmēr mēģinu panākt, ka stundas beigās esam uz viena viļņa, bet šoreiz tas vienkārši nebija iespējams. Sapratu – kaut kas jāizdomā, lai novērstu šādas situācijas nākotnē. Ātri izveidoju izejas biļetes – mazas lapiņas ar uzdevumu interpunkcijā, kas nākamajā dienā kļuva par ieejas biļetēm. Pie sevis domāju – diezgan nejauki no manas puses. Bet nākamajā dienā pulksten 8.15 visi tika ielaisti kabinetā. Uzdevums bija veikts. Stundā var gadīties dažādi, skolotājam ir ļoti ātri jādomā plāns A, B vai C.
– Nevar izdomāt vienu plānu un pēc tā strādāt, neņemot vērā reālo situāciju.
– Stundas plānā var būt korekcijas. Tas var arī sabrukt pavisam. Par to nedrīkst dusmoties. Un nevar arī atsēsties krēslā – ja nav, tad nav, šodien neko nedarīsim. Jārīkojas tā, lai stundā visi strādātu un virzītos uz sasniedzamo rezultātu. Kaut vai maziem solīšiem.
Bija arī tāda situācija – vajadzēja izlasīt Māra Bērziņa romānu “Svina garša”. Biju izdomājusi, kā stundā strādāt, kādus grupu un pāru darbus veikt, ko pētīt, par ko diskutēt, bet divi jaunieši nebija izlasījuši. Ko darīt? Teicu, lai abi paņem grāmatu un lasa. Noteicām jaunu termiņu – pēc nedēļas. Es jau nezināju, kas šiem puišiem bija atgadījies, kāpēc viņi to nebija izdarījuši. Var būt tā, ka latviešu valoda un literatūra kādu vispār neinteresē. Varbūt arī tā, ka sadzīvē ir tik daudz problēmu, ka latviešu valoda ir pēdējais, kas tajā brīdī ir svarīgs. Abi puiši darbu izlasīja, pēc tam atnāca un uzrakstīja pārspriedumu. Ļoti cilvēcīgi, bez mākslīgā intelekta...
Viens no puišiem godīgi uzrakstīja, ka negribēja lasīt, jo sākums nešķita interesants, grāmata neaizrāva. Kļūdu darbā daudz, bet – kāds saturs! Pirmie četri no desmit kritērijiem izpildīti izcili. Tika atklāts temats, argumenti, personiskā pieredze. Kā es viņu slavēju par to, ka nebaidās atklāt savas domas, savu sirdi! Pēc tam puisis prasīja, kad varētu nākt vēl pārrunāt.
Ne tikai lielie sasniegumi, bet arī šādi mazie panākumi man dod gandarījumu. Gandarījums savukārt dod spēku strādāt turpmāk.
– Saprotu, ka skolēniem un skolai veltāt daudz privātā laika. Kas palīdz neizdegt? Kā atjaunojat spēkus?
– Neizdegt palīdz gandarījums par savu jauniešu sasniegumiem, prieka mirkļi stundā, humors, ko stundās varam atļauties. Mācību process nedrīkst būt tāds, kas uzdzen drebuļus. Ar skolēniem varu atļauties parunāt par reālo dzīvi. Kādreiz šīs sarunas ieilgst – jaunieši jau zina, uz kurām pogām spiest (pasmaida).
Viņi zina gan manas stiprās, gan vājās puses. Un es zinu viņu stiprās un vājās puses. Tā svaru kausi turas līdzsvarā, un tā mēs mīļi kopā dzīvojam.
Skolā baterijas uzlādē kolēģi, īpaši latviešu valodas skolotājas. Mums ir neliela latviešu valodas katedra, kur tiekamies starpbrīžos. Tikko rodas kādas problēmas, varam cita citai palīdzēt. Varam parunāt arī par apmeklētajiem kursiem, citās skolās vērotajām stundām, aktualitātēm un dzīvi.
Var jau būt, ka kādreiz esmu izdegusi, bet vienmēr kaut kas kvēlspuldzi iededz atpakaļ. Mani apkārtējie cilvēki vienmēr pasniedz roku. Dodos uz teātri Liepājā vai Rīgā. Tikko ar kolēģi un jauniešiem, kas gatavojas olimpiādei, bijām uz Latvijas Nacionālā teātra izrādi “Cilvēki laivās”. Vislielākais paldies ir manai ģimenei – vīram un mīļajām meitiņām. Viņas šad tad organizē pārsteiguma izbraukumus uz pāris dienām. Tas arī uzlādē.
Pirms kovida pandēmijas sāku apmeklēt zumbas nodarbības. Vidusskolas laikā dejoju Saldus tautas deju ansamblī “Kursa”. Šim hobijam šobrīd nav laika. Taču man ir citi vaļasprieki – dārzkopība un sēņošana. Nesen Janīnas Kursītes jaunajā grāmatā “Kamolkoks” izlasīju, ka latvieši esot sēņotāju tauta. Tas ir par mani! Pirms pieciem gadiem bija baraviku gads, man bija simt desmit baraviku burciņu! Pēc mācību stundām ar mammīti braucām uz mežu šeit, Saldus novadā. Trīs stundu laikā katra salasījām pa diviem, trim groziem baraviku. Nezinu, vai tā kādreiz vēl būs!
Reizēm redzu – cilvēkam dzīvē viss ir kārtībā, bet viņš kurn un čīkst, visu laiku kaut kas nav labi. Kad patiesi ir smagi, vairāk novērtē savas iespējas un darbu. Varbūt dīvaini, bet mana šā brīža atziņa ir – cik labi, ka varu strādāt!
Kāpēc ir vērts strādāt skolā?
Skola ir vieta, kur visu mūžu būt jaunam. Es joprojām daudz ko nezinu, un ir jomas, kurās jaunieši ir gudrāki par mani. Viņi man palīdz, un es mācos.
Kādas ir galvenās prasmes, ko gribat ieaudzināt skolēnos?
Es teiktu, ka vairāk gribu ieaudzināt vērtības. Atbildību. Godīgumu. Cieņu citam pret citu. Un tikai tad mācīt zināšanas un prasmes.
Vai ir kāds gadījums, kas devis vērtīgu mācību turpmākajam darbam?
Katra diena skolā ir citādāka un dod jaunas mācības. Daudz analizēju savu darbu, ikdienu. Situācijas jauniešiem ģimenē ir ļoti dažādas, un ir jautājumi, no kuriem sarunās vajadzētu izvairīties. Tas pats attiecas uz izmantotajām metodēm. Ja jūtu, ka kādam jaunietim metode liek justies slikti, to savā praksē konkrētajā klasē vairs neizmantoju.
Ilze Šķietniece, e-izdevums "Izglītība un Kultūra"
Foto no publicitātes materiāliem
