Skola2030: “svaigi krāsots” sajūta

13.09.2022

Projekta Skola2030 mācību satura ieviešanas vadītāja Zane Oliņa maijā noslēdza darbu projektā, bet ne Latvijas izglītībā. Sarunājamies par atziņām un secinājumiem – kas ir izdevies un kas palicis turpmākai iedzīvināšanai. Tāda mēroga mācību satura izmaiņas uzreiz – no bērnudārza līdz vidusskolai un visās jomās – ne vien Latvija, bet arī lielākā daļa citu valstu nekad nav veikusi,” par kompetenču pieejas ieviešanu mācību saturā saka Zane Oliņa.

Ko uzskatāt par savu galveno ieguldījumu projektā?
– Man bija svarīga loma un uzdevums uzbūvēt vienotu skeletu un ribas tieši attiecībā uz jauno mācību pieeju. Liels izaicinājums bija atrast cilvēkus, kuri būtu gatavi to visu darīt, turklāt ļoti ātrā tempā. Līdz šim projektā kopā ir strādājuši aptuveni tūkstoš cilvēki – visu jomu eksperti. Ļoti svarīgi bija tas, ka mums tik ātri izdevās uzsākt satura izstrādes procesu un ar sapulcētajiem cilvēkiem, atvēlēto laiku un citiem pieejamiem resursiem izveidot piedāvājumu, par kuru mums visiem nākamos desmit gadus sarunāties un kuru, protams, precizēt un pilnveidot. Projekts visvairāk ietekmējis šos tūkstoš cilvēkus, un, jā, diemžēl pat viņi visi nav gatavi uzņemties atbildību par pašu radīto – par programmām, ko paši uzrakstījuši. Tas liecina tikai par to, ka mūsu darītais nav bijis nekas vienkāršs, ka tam ir vajadzīgs vairāk laika, lai cilvēki sagatavotos, iemācītos salīdzināt piezīmes, un ka tas ir jāturpina – vienreiz izdarījis, cilvēks pēc laika saskata, ka šodien to izdarītu labāk. Domāju, ka skeleta ribas mēs esam uzzīmējuši un tās ir gana labi redzamas, bet detaļas vēl jāprecizē, jāpilnveido – es to redzu kā turpmāko ceļu. Izglītība nav revolūciju joma, izglītība ir evolucionējošs process.

Vienojoties par interviju, teicāt, ka projekts jums ir beidzies, tomēr nupat piedalījāties konferencē “Mākslai ir nozīme” Liepājā. Vai tajā pieredzējāt projekta iedzīvinājumu un izpausmi praksē?
– Šai konferencei gatavojāmies ilgi, tā bija ļoti nozīmīga. Mēs daudz runājam par STEM, bet valsts līmenī aktualizēt kultūras un mākslas izglītību, kas ir svarīga formālās izglītības daļa, – tādu pieteikumu līdz šim nebijām īstenojuši. Man ir liels prieks, ka izdevās.
Viena ziņa, ko dalībniekiem vajadzēja nolasīt – mākslu skolotājiem skolā ir būtiski “mesties kopā”. Piemēros arvien vairāk redzam, ka skolotāji atrod sadarbību, ka valoda, kādā viņi māca skolēniem šos priekšmetus, kļūst līdzīgāka, arī skolēni to ierauga. Vēl ir ļoti būtiski, ka skolēni reāli pieredz mākslas un kultūras notikumus. Tas nozīmē, ka ir gan jāiet ārpus skolas, gan arī skolā vajag citādu laika ietvaru. Jaunais saturs to pieļauj. Elastīguma nepietiekamība skolās, manuprāt, vairāk ir saistīta ar iztēles trūkumu un bailēm, nevis ar iespējām praktiski izveidot atbilstošu stundu sarakstu vai saturiski saprast darāmo.
Tālākās satura ieviešanas veiksme vai neveiksme būs atkarīga no tā, vai mums izdosies saprātīgi ieviest vērtēšanas principus, kas nemaz nav jauni. Tiem jau sen –vismaz pēdējos 30 gadus – būtu bijis jāīstenojas skolā. Nereti ir priekšstats, ka mākslas priekšmetus nevajag vērtēt, jo – kā tad radošumu novērtēt? Bet formālās izglītības ietvarā ir noteikti mērķi, kas jāsasniedz visiem skolēniem, un arī mākslām ir noteikts konkrēts saturs un prasmes, kas jāattīsta. Skolotājam ikdienā jāvēro, vai skolēns attīstās šajos virzienos. Arī skolēnam jāzina, kā viņam iet. Tāpēc arī mākslas priekšmetos, tāpat kā citos, darbi jāvērtē.

Vai jūtat, ka jūsu un jūsu komandas lielais pēdējo gadu darbs nes augļus, ka vismaz dažās jomās, dažos mācību priekšmetos jau darbojas jauni principi?

– Jā, bet jautājums vienmēr ir par pakāpi un vairāk saistīts ar katru konkrēto skolu un skolotāju. Es gribu atgādināt to, ka mācību satura izstrāde pamatā bija vērsta uz pieejas nostiprināšanu. Ļoti svarīgi, ka skolotājs saprot sava mācību priekšmeta saturu, struktūru, saprot, vai konkrētajā brīdī māca prasmi vai noteiktas zināšanas, izpratni vai to kombināciju. Tad daudz labāk var atbalstīt skolēnu ceļā uz rezultātu. Redzu, ka aizvien biežāk skolēniem tiek ļauts uz rezultātu iet pakāpeniski – vispirms izveidot uzmetumu vai prototipu, vai melnrakstu, tad saņemt atgriezenisko saiti, nevis visu laiku kaut ko vienkārši ražot. Ļoti bēdīga ir prakse no skolēniem prasīt paveikt uzdevumu vienkārši darīšanas pēc un nepārtraukti likt atzīmes. Kāda tam jēga? Tā skolēns nemācās, jo uz katru notikumu skatās kā uz vienreizēju aktu, nevis kā uz noteiktu, turpmāk vajadzīgu prasmju apguvi. Mums vajadzīga sava veida slow food kustība, kad mēs izgaršojam mācīšanos. Ir ļoti svarīgi atgriezenisko saiti saņemt procesā, jo beigās, kad atzīme jau ielikta, atgriezeniskajai saitei skolēns uzmanību pievērš minimāli. Vēl pamanāms, ka skolēniem ir arvien vairāk iespēju risināt kompleksus uzdevumus, īstenot mācību projektus. Tas nozīmē, ka viņiem ir arvien vairāk iespēju saprast, kā dzīvē izmantot to, ko māca skolā. Īpaši svarīgi tas ir mākslās.

Tāpat jūtamas izmaiņas sadarbībā skolas līmenī. Skolotāji arvien vairāk kopīgi plāno darbu, saskaņo, saprot, ko skolēni mācījušies, ko darīt tālāk. Kopējās plānošanas procesu daudzviet, sevišķi skolās, kur tā iepriekš netika praktizēta, gan aizkavēja pandēmija. Tajā pašā laikā pandēmija plānošanu savā veidā veicināja. Parādījās, manuprāt, ļoti vērtīgs jauns fenomens, ka visi skolotāji un skolēni ieraudzīja nedēļas griezumā visos mācību priekšmetos visus sasniedzamos rezultātus un mācību uzdevumus. Ceru, ka skolas turpinās saskaņot mācību saturu arī turpmāk, protams – ne tik detalizēti.

Ko vēl vajadzētu pilnveidot?
– Skolēni pamatskolā mācās apmēram 18 mācību priekšmetu vienā nedēļā – tas ir par daudz. Taču visi priekšmeti nav jāapgūst vienlaikus visu laiku! Ceru, ka arvien vairāk skolu izvērtēs, cik mērķtiecīgi ir tā darīt un ka biežāk akceptēsim citādu stundu sarakstu, tad skolotājs iegūs vairāk laika iepazīt un atbalstīt skolēnus. Mēs esam ieraduši domāt skolotāju slodzes un stundu skaita kategorijās, nevis skolotāju slodzes un skolēnu skaita kategorijās. Matemātikā un valodās skolēnu skaits, ar kuriem skolotājs ikdienā strādā un sniedz atgriezenisko saiti, ir mazāks, viņi satiekas biežāk, savukārt, piemēram, vizuālās mākslas skolotājam vienlaikus ir 200 skolēnu un vairāk – viņš pat visu vārdus nepaspēj iegaumēt. Kāda jēga no šādas sistēmas? Mācību priekšmetos, kuros nav vajadzīga ikdienas vingrināšanās, regularitāte, vajadzētu veidot stundu blokus, veltīt visu dienu reizi mēnesī, visu mācību gadu saturu mācīt vienā semestrī vai katru otro gadu vai kā citādi.

Kā jums šķiet, vai skolotāji jauno pieeju un pilnveidoto saturu lielākoties īsteno formāli vai no sirds?
– Manuprāt, ikdienā novērojami abi gadījumi. Viens novērojums ir “svaigi krāsots” sajūta. Daudzviet vienkārši pārkrāsojam to pašu veco virtuves skapīti, darām formāli. Tas visvairāk saistīts ar skolas vadības attieksmi, redzējumu, iestādes iekšējo kultūru un nostāju. To neviens no ārpuses nevar ietekmēt. Bet zinām arī skolas, sevišķi tās, ar kurām bijusi ilgāka saskare, piemēram, projekta pilotskolas, kas atzīst: esam sapratuši, ka bērniem tā ir jēdzīgi, un mēs to turpināsim, vienalga, vai liks “no augšas”, vai nē. Ir vidusskolas, kas atzinušas – jaunais vidusskolas modelis strādā, jo skolēna apzinātais lēmums, ko viņš grib mācīties un kāpēc viņam to vajag, ir ļoti nozīmīgs. Skolēni iegūst vairāk laika mācīties padziļināti noteiktus priekšmetus, jūtas motivēti, vairāk iesaistās un galu galā ieguvums no mācību procesa ir lielāks visiem. Bet prieks un gandarījums nevar atnākt visiem uzreiz. Piesardzība ir normāla izpausme šajā ceļā.

Kur turpmāk saskatāt savu lomu Latvijas izglītībā?
– Es noteikti gribu strādāt ar projekta saturiskajām idejām. Īpaši interesē, kā mēs varam atbalstīt vairāk skolotāju un skolēnu komplekso rezultātu apguvē. Te runāju par apjomīgākiem uzdevumiem, par mācību projektiem. Šāda mācību plānošana ir izaicinājums ne tikai Latvijā, bet arī visur pasaulē – gan augstskolās, gan skolās, un skolēni parasti nesaņem pietiekamu atbalstu šādu uzdevumu izpildē. Arī vērtēšanas jautājumi mani ļoti interesē, piemēram, kam ir jānotiek, lai mēs par vērtēšanu sāktu domāt citādāk. Skola nav par nemitīgu novērtēšanu un ielikšanu kādā kastītē! Vērtēšanas process ir tikai atbalsts mācībās, nevis atzīmju izlikšana.

Foto: projekts “Skola2030”
Autors:  Sanita Dāboliņa
Atgriešanās atpakaļ