Skolas vīzijas īstenošanu apdraud pati izglītības sistēma
Oskars Kaulēns, Draudzīgā Aicinājuma Cēsu Valsts ģimnāzijas direktors: "Izglītībā darbojos vairāk nekā 10 gadus. Šajā nozarē esmu ienācis no citas jomas, esmu te palicis un darījis pēc labākās sirdsapziņas. Un turpinu darīt. Tāpat es ticu pārmaiņām, kas ir uzsāktas saistībā ar kompetenču pieejas īstenošanu izglītībā. Es tā no sirds un pa īstam ticu, ka kvalitatīvas izglītības mērķim ir jābūt prasmīgiem, radošiem un uzņēmīgiem skolēniem (un arī skolotājiem). Un vēl es ticu tam, ka arī skolām ir jākļūst par mācīšanās organizācijām, kurām ir skaidra misija, vīzija un vērtības; kurās ikvienam ir iespēja nepārtraukti mācīties un augt; kurās skolas vadība ir tā, kas vada un organizē savu un citu mācīšanos un rada inovācijas, kas dod iespēju izdarīt vairāk. Jo tieši sadarbībā, savstarpējā atbalstā un kopradē ir patiesā izglītības jauda. Arī mūsējā.
Un tad ir realitāte, kur gadiem ilgi neīstenotu strukturālu reformu dēļ skaistie ideāli par to, cik efektīvas skolas mēs varam izveidot un cik kvalitatīvu izglītību varam piedāvāt, kļūst par sapni vai neprātīgu ilūziju. Daļa no direktoru ikdienas laika tiek tērēts meklējot, lūdzoties un pārvilinot kolēģus no citām skolām, lai varētu nodrošināt mācību procesu. Taču cauruma aizlāpīšana vienā skolā ir cauruma pārcelšana uz citu skolu, un tas notiek uz milzīgu emocionālo resursu patēriņa rēķina. Vai kāds ir pajautājis, kā skolas direktors jūtas to direktoru sabiedrībā, kuriem viņš ir “atņēmis” skolotāju? Par kādu direktoru un skolu kvalitatīvu sadarbību te var būt runa.
Un tad skolotāju ikgadējā konferencē Saeimas atbildīgās komisijas vadītājs mūs informē, ka svarīga pārmaiņa izglītībā aizvadīto četru gadu laikā ir tā, ka likumā esot ierakstīta norma, ka ikvienam skolēnam ir tiesības saņemt kvalitatīvu izglītību. Vai tas ir joks vai domāts nopietni? Pārmaiņa? Beidzot?
Labi, ir priekšvēlēšanu laiks. Tāpēc to mēs varam norakstīt uz neprofesionālu aizmiršanos.
Bet kādu izglītības kvalitāti mēs varam piedāvāt skolās, kurās mācās daži desmiti skolēnu? Tajās skolās, kur liela daļa skolotāju ir viesa statusā uz vienu vai divām dienām, jo vienas skolas ietvaros viņiem nevar nodrošināt slodzi? Kur skolotājiem vienlaikus ir jāmāca vairāku klašu skolēni vienā mācību stundā, jo tāda ir “optimizācijas” blakne? Kāds ir šādu skolu dzīvotspējas indekss?
Man šķiet, ka mēs mānām paši sevi un šo skolu ļaudis, ka te kaut kas ir iespējams, lai gan skaidri zinām, ka nebūs. Ir skolas, kas tiek atstātas nolemtībai, jo citiem pietrūkst drosmes un gribas būt godīgiem un pateikt – “diemžēl nesanāks”. Ekonomiskā realitāte ir tāda, kāda tā ir. Izglītībā esošo cilvēkresursu daudzums un kvalitāte ir tāda, kāda tā ir. Kā skolas vadītājam man arī gribētos, lai es personāla politiku varētu veidot pēc uzņēmumu labākās prakses – aprunāties ar vairākiem pretendentiem uz amata vietu un izvēlēties labāko. Taču man nav tādas iespējas. Bet no kanceles man sludina, ka skolās, redziet, vajag īstenot efektīvu personāla politiku. Kur un kā man to darīt, lūdzu?
Un vēl mani ļoti satrauc, ja cilvēki “no augšas” ar izglītības profesionāļiem runā tā, it kā mēs dzīvotu citā realitātē. Mēs jau varam lūkoties uz skolotājiem kā uz tiem, kuri pirmo reizi dzird vārdu savienojumu “digitālā revolūcija”, taču normālā izglītības sistēmā tieši skolotāji ir tie, kuri ir pārmaiņu aģenti. Tā tas ir arī pie mums, kur dažs labs skolotājs lieto tik daudz tehnoloģisko risinājumu, kas citiem nav pat sapņos rādījies. Nē, mēs neesam pirmo reizi ar pīpi uz jumta, un katru dienu esam digitālās revolūcijas frontes līnijā.
Mana problēma, domājams, ir līdzīga daudzu citu direktoru problēmai. Manas vīzijas un redzējuma īstenošanu par to, kur skolai kā organizācijai būtu jādodas un kā jāīsteno mācīšanās organizācijas principi, apdraud pati izglītības sistēma un vide, kādā esam spiesti darboties. Tajā ir ļoti daudz nenoteiktības, nesaskaņotu rīcību un ārkārtīgi maz drosmes. No mums sagaida pārcilvēcīgas investīcijas un augstvērtīgus rezultātus, bet tajā pašā laikā nodarbina ar pienākumiem, kam nav nekādas ietekmes uz skolēnu mācīšanos. Kamēr izglītības sistēmā iztrūks drosmes, tikmēr būs bailes. Kamēr būs bailes, dzīvotspēja būs pieticīga."
Oskars Kaulēns, Draudzīgā Aicinājuma Cēsu Valsts ģimnāzijas direktors
(Foto: DACVĢ)
