Skolotāj, kāpēc mums nav grāmatu?

16.06.2026

Dalīties:

Madonas pilsētas vidusskolas sākumskolas skolotāja Alla Sniedze

Šobrīd valsts finansējums mācību līdzekļu iegādei ir aptuveni 35,20 eiro uz vienu skolēnu, lai gan pilnvērtīgai viena skolēna nodrošināšanai ar nepieciešamajiem mācību līdzekļiem būtu nepieciešami aptuveni 60 līdz 100 eiro gadā. Rezultātā daudzām skolām trūkst mācību grāmatu un darba burtnīcu, un skolotāji un skolēni ikdienā saskaras ar virkni praktisku problēmu, kādas bija arī tad, kad tikko sākām strādāt ar jauno kompetenču saturu.

Katru dienu bija jādomā, no kā rīt strādāsim – no kādas agrāk izdotas grāmatas, darba lapas, prezentācijas vai pašas saliktiem uzdevumiem. Protams, skolotājs to var izdomāt, taču tas rada milzīgu slogu, turklāt šāda kārtība nav piemērota sākumskolas skolēniem, kuri tikai sper pirmos soļus izglītības sistēmā un gūst pirmo mācīšanās pieredzi.

Skolotāji paši veido prezentācijas, darba lapas un uzdevumus
Jaunais saturs ienāca brīdī, kad skolotājiem bija tikai programma, dažas idejas un atsevišķi materiāli platformā MAPE. Ar to nepietika ikdienas darbam, un skolotājiem bija jāiepazīst programma un jāizdomā, kā to pārvērst stundā, lai bērniem būtu saprotami un interesanti. Mūsu skolā ļoti palīdzēja kolēģu komanda – bijām piecas sākumskolas skolotājas, sadalījām priekšmetus un kopā veidojām prezentācijas, darba lapas un uzdevumus. Tas bija liels atbalsts, taču vienlaikus parādīja, cik daudz trūkstošā bija jāaizpilda pašām. Ja šādas komandas nebūtu, vienam skolotājam vajadzētu sagatavot materiālus vairākiem priekšmetiem, un tas nozīmētu šķirstīt pieejamās grāmatas, meklēt uzdevumus internetā, pārbaudīt, pielāgot un vēl domāt, kā darbu diferencēt dažādiem bērniem.

Mācību līdzekļu trūkumu kompensē skolotāja laiks
Pirmajos gados mans darba laiks bieži nebeidzās līdz ar pēdējo stundu – pēc stundām paliku skolā, jo bibliotēkā bija grāmatas, kuras vēl varēja pārskatīt un no kurām kaut ko piemeklēt. Sēdēju līdz brīdim, kad skolu jau slēdza, bet pēc tam darbs turpinājās mājās. Vakaros vēl meklēju materiālus internetā, salīdzināju, pārbaudīju, kombinēju. No malas var šķist, ka skolotājs radoši pielāgo mācību darbu, taču patiesībā tas bija ļoti nogurdinošs periods.

Ja mācību līdzekļu nav vai tie ir novecojuši, trūkumu kompensē skolotāja laiks – bieži pēc stundām, vakaros un uz ģimenes laika rēķina.

Bērni juta, ka kaut kas nav kārtībā
Bērni ļoti labi juta, ka trūkst grāmatu – lai varētu izmantot vecos mācību līdzekļus, darījām to fragmentāri, “lēkājot” starp dažādām nodaļām un uzdevumiem, un tad viņi, protams, jautāja, kāpēc jāizlaiž tik daudz lapu.

Reizēm, mācoties vienu tēmu, jāatver 80. lappuse un pēc tam 35., tad 62. vai 28. – bērnam tas nav pašsaprotami.

Pieaugušais zina, ka skolotājs cenšas izmantot to, kas vēl atbilst jaunajam saturam, taču bērns redz, ka stundas materiāls mainās no dienas uz dienu. Bērni, protams, pielāgojās, taču tas nenozīmē, ka tā ir laba mācību vide. Viņi vienkārši pamana, ka vienā dienā ir grāmata, citā dienā lapa, vēl citā – kaut kas uz ekrāna vai skolotājas sagatavots uzdevums.

Grāmata un burtnīca maina stundas ritmu
Šogad bērniem jautāju, vai ir vieglāk mācīties, ja strādā ar grāmatām un darba burtnīcām, un viņi atbildēja, ka ļoti patīk grāmatas, jo tad ir materiāls, ko var paņemt rokās, pāršķirstīt, izlasīt un sekot līdzi, jo tas palīdz saprast, kas notiek tālāk.

Arī, runājot par darba burtnīcām – ja skolēns ir izpratis tās struktūru, viņš var sekmīgi pašvadīt savu stundas darbu. Darba burtnīcā paliek bērnu paveiktais – viņi redz, kas jau izdarīts, ko vajag turpināt vai pabeigt.

Tas ir īpaši svarīgi pirmajās klasēs, kur bērns vēl pierod pie skolas darba ritma. Ir skolēni, kuri darba burtnīcas uzdevumus pabeidz mājās un nākamajā dienā ar prieku rāda, ko paveikuši. Tā nav tikai vēl viena aizpildīta lapa, bet iespēja bērnam pašam turpināt iesākto un redzēt savu rezultātu.

Sākumskolā bez grāmatas un darba burtnīcas iztikt nevar
Problēmas rodas tad, ja darba lapas kļūst par galveno mācību materiālu sākumskolā, jo bērniem vēl nav tik stabilu ieradumu, lai katru dienu sakārtotu daudz atsevišķu lapu. It kā ir mapīte, bet lapa var izkrist, palikt mājās vai sajukt ar sola biedra lapām. Nākamajā dienā skolotājs aicina darbu turpināt, bet dažiem bērniem lapas vairs nav.

Ņemot vērā, ka jaunāko klašu skolēniem vecāku iesaiste ir nozīmīga un nepieciešama, tad lielāku atbalstu vecāki var sniegt, ja ir pieejama grāmata un darba burtnīca – vieglāk ieskatīties, sekot līdzi un saprast mācību ikdienu: kura tēma tiek apgūta, kas klasē darīts un kādi ir bērna sasniegumi.

Manuprāt, sākumskolā bez grāmatas un darba burtnīcas iztikt nevar, īpaši latviešu valodā un matemātikā.

Šajos priekšmetos bērnam jāredz, ko viņš jau ir rakstījis, kā ir labojis kļūdas, kur palicis pusceļā un kas jādara tālāk.

Darba lapa var noderēt vienai stundai, arī digitāls uzdevums var labi palīdzēt, bet nākamajā dienā bērnam vajag atvērt savu mācību līdzekli un turpināt, nevis atkal sākt ar jaunu lapu. Skolotājs var daudz ko pielāgot, bet sākumskolā visu mācību dienu nevar balstīt tikai uz kopētām lapām.

Lai vērstu politikas veidotāju uzmanību izaicinājumiem, ko rada finansējuma trūkums mācību līdzekļiem un nevienlīdzīga situācija dažādās pašvaldībās, izdevniecība “Skolas Vārds” 20. maijā organizēja diskusiju “Mācību līdzekļi skolās: valsts atbildība vai pašvaldību iespēju jautājums?”, kurā piedalījās politisko partiju pārstāvji.

Diskusijā piedalījās Ilze Vergina (“Jaunā Vienotība”), Antoņina Ņenaševa (“Progresīvie”), Česlavs Batņa (“Apvienotais saraksts”), Jānis Grasbergs (Nacionālā apvienība), Ilze Stobova (“Latvija pirmajā vietā”), Uldis Vanags (“Suverēnā vara”), Rita Vectirāne (Zaļo un zemnieku savienība).
Diskusija notika klātienē izdevniecības “Skolas Vārds” telpās (Brīvības gatve 208 a, Rīgā).

Diskusijas ieraksts ir pieejams “Skolas Vārda” Youtube kontā.

Foto no personīgā arhīva

Atgriešanās atpakaļ