„Vai jūs bērnu ar brillēm arī gribētu sūtīt specskolā?” jeb Kas notiek iekļaujošajā izglītībā?

28.01.2026

Dalīties:

Agrīnās diagnostikas, atbalsta personāla un zināšanu trūkums. Tās bija galvenās identificētās problēmas, realizējot iekļaujošo izglītību pirms diviem gadiem, kad „Skolas Vārda” rakstu sērijā analizējām situāciju šajā jomā. Pētām, kas pa šo laiku mainījies.

Ko tas vispār nozīmē

„Kas vispār ir iekļaujošā izglītība?” jautā skolotājs Pēteris*, kad tiekamies, lai runātu par ikdienas situācijām, ar ko saskaras pedagogi. Viņš strādā lielas pilsētas skolā, kurā mācās vairāk nekā tūkstoš skolēnu. Par funkcionāliem traucējumiem skaidrs – tie ir acīmredzami. Taču pēdējos gados skolotājam radušās aizdomas, ka aiz dažādām garīgās attīstības un uzvedības traucējumu diagnozēm un atbalsta pasākumu vajadzībām patiesībā slēpjas nevēlēšanās darīt, slinkums. Par piemēru viņš min mācīšanās grūtības, kas tagad tiek konstatētas ļoti daudziem audzēkņiem. Tāds traucējums dod iespēju izmantot atgādnes, tātad – atliek tikai sarakstīt špikerus, no galvas nekas nav jāatceras.

Lai gan par iekļaujošās izglītības ieviešanu Latvijā aktīvi runā jau divas desmitgades, likumā patlaban šāds termins tiešām nav aprakstīts. Nozares profesionāļi un politikas veidotāji visā pasaulē joprojām diskutē par jēdziena „iekļaujošā izglītība” definīciju, arī dažādas starptautiskas organizācijas to raksturo atšķirīgi – teikts valdības šogad apstiprinātajā informatīvajā ziņojumā par iekļaujošo izglītību.

Izglītības un zinātnes ministrijā (IZM) problēmu atzīst un stāsta, ka ir sperts pirmais solis ceļā uz tās risināšanu. Saeima pirmajā lasījumā apstiprinājusi likumprojektu, kurā ietverta iekļaujošās izglītības definīcija. Tajā teikts, ka iekļaujošā izglītība ir „izglītības process, kas nodrošina izglītojamiem neatkarīgi no viņu spējām un daudzveidīgajām vajadzībām atbilstošas izglītības programmas, piemērotas mācību metodes un pielāgotu vidi, veicinot ikviena izglītojamā līdzdalības iespējas”. Saeima to divos lasījumos jau apstiprinājusi, līdz oktobra sākumam varēja iesniegt precizējumus trešajam. (Šeit atrodama saite uz ziņojumu.)

Šajā rakstā aplūkosim problēmjautājumus, kas skar to bērnu izglītošanu, kuriem ir funkcionāli vai mentāli traucējumi. Pēc valsts izglītības informācijas sistēmas (VIIS) datiem, šajā mācību gadā vispārizglītojošajās skolās speciālās izglītības programmas apgūst gandrīz 8700 bērnu. Pavisam 1.–12. klasē mācās 221 tūkstotis bērnu, tātad īpašās izglītības programmas piemērotas apmēram 4 %. Speciālās izglītības iestādēs mācās daudz mazāk audzēkņu, kam ir īpašas vajadzības, – ap 4800.

Vajag tikai izpratni

„Runa nav par krekliem, bet sirdsapziņām,” pārfrāzējot populāro Imanta Kalniņa dziesmu, saka Egita*. Viņas 17 gadus vecajai meitai ir 5. pakāpes dzirdes traucējumi – tie ir paši smagākie. Taču Ingai* ir divi dzirdes implanti, kas ļauj uztvert apkārt notiekošo. Pamatskolas eksāmenus nokārtojusi bez palīglīdzekļiem un atbalsta pasākumiem, patlaban mācās ģimnāzijas 11. klasē. Taču ceļš līdz tam nav bijis viegls.

To, ka bērnam ir dzirdes traucējumi, vecāki uzzināja ļoti agri – jau līdz gada vecumam. Meitenei ievietoja dzirdes implantus, un viņa gāja parastajā bērnudārzā, tikai logopēdijas grupā. Viss veicās labi, tomēr vecāki bija piesardzīgi un mācībām skolā izvēlējās izglītības iestādi laukos – ar mazu skolēnu skaitu. Ģimene dzīvoja vienā no lielajām Latvijas pilsētām un bērnu katru dienu vadāja uz skolu, kas atradās samērā netālu.

Kāpēc vecāki vispār gribēja, lai Inga mācās vispārizglītojošajā, nevis speciālajā skolā? „Vai jūs bērnu ar brillēm arī gribētu sūtīt specskolā?” ar pretjautājumu atbild mamma. Dzirdes implants dod iespēju dzirdēt līdzīgi kā cilvēkiem, kuriem tāda traucējuma nav, tikai ir situācijas, kad skaņu grūti uztvert, piemēram, ja runā vairāki cilvēki reizē, ja runātājs staigā pa klasi vai atrodas ar muguru pret klausītāju. Sarežģīti ir uztvert arī audio un vizuālos materiālus, ko atskaņo klasē, ir grūti pašam dziedāt.

Izvēlētajā skolā bērni mācījās tikai līdz 4. klasei, katrā bija apmēram 10 audzēkņu. Vecāki bija noskaidrojuši, ka tur jau iepriekš mācījušies skolēni ar dzirdes traucējumiem, tātad pedagogiem bija pieredze un zināšanas. Taču Egita tik un tā pirms tam devās uz skolu izskaidrot meitas traucējumu veidu un vajadzības. „Katram bērnam tas atšķiras, vispārināt nedrīkst,” mamma skaidro. Respektīvi, visiem neder viena veida darba metodes un atbalsts.

Pēc 4. klases beigšanas Inga sāka mācīties pilsētas sākumskolā, kas nodrošina izglītību līdz 6. klasei. Arī tur problēmas neradās. Taču daudz grūtāk gāja ģimnāzijā, kur meitene mācījās no 7. līdz 9. klasei. Lai gan vajadzīgais atbalsts nebija liels – tikai dažu nianšu ievērošana –, klases audzinātājs to ignorēja. Arī klases ekskursijas organizēja uz vietām, ko Inga dzirdes traucējumu un implantu dēļ apmeklēt nedrīkst, piemēram, uz akvaparku un lāzertagu. Reiz pat pateica: „Te nav nekāda speciālā skola! Pati izvēlējies nākt uz normālo skolu.” Tas sāpēja.

Tagad Inga mācās citā ģimnāzijā. Kad sāka to apmeklēt, ilgu laiku nevienam par dzirdes traucējumiem neteica. Implantus slēpa, staigādama izlaistiem matiem. Tikai sajūtoties droša, ka jaunajā skolā vide ir empātiskāka nekā iepriekšējā, par savām speciālajām vajadzībām izstāstīja klases audzinātājam un pakāpeniski arī klasesbiedriem. IZM atgādina, ka likumā noteikts vecākiem skolu informēt par bērnu īpašajām vajadzībām.

Kā var nesaprast?

Ar izpratnes trūkumu no pedagogu puses saskārusies arī Guna*, kuras bērnam ir 2. pakāpes dzirdes traucējumi. Bērns tos ieguvis ap divu gadu vecumu, kad vidusauss iekaisuma dēļ vajadzēja lietot antibiotikas. Diagnozi Elzai* noteica trīsarpus gados. Tagad viņa mācās 2. klasē, ģimene izvēlējusies vispārizglītojošo skolu. Tajā ir liels audzēkņu skaits, un tā atrodas piepilsētā.

Kad Elza sāka skolas gaitas, mamma devās uz izvēlēto mācību iestādi, tikās ar visiem pedagogiem un izstāstīja par meitas traucējumiem. Skaidroja, ka meitai var būt sarežģījumi ar teksta un konteksta izpratni, tāpēc vēlams izmantot vieglo valodu. Pirmajā pusgadā viss bijis labi, bet otrajā semestrī, kad apgūstamā viela kļuvusi grūtāka, pēkšņi kādā formatīvajā darbā vērtējums bija vien 20 %. Mamma nekavējoties sazinājās ar skolotāju, jautājot, kāpēc tā. Viņa atsūtījusi bildi ar uzdevumu un piebildi „nesaprotu, kā var nesaprast”. Mamma atgādinājusi par vieglo valodu – uzdevuma noteikumi tajā nebija uzrakstīti – un nosūtījusi tabulu ar skaidrojumiem. „Skolotāja pateicās, sakot, ka arī pašai jāmācās,” stāsta Guna.

Tomēr līdzīgi sarežģījumi turpinājās. Vairāki Elzas skolotāji neesot sapratuši, kā var būt, ka lieto dzirdes aparātu, bet tik un tā nedzird. Pēc tikšanās ar izglītības iestādes psiholoģi Guna meitai izcīnīja atbalsta pasākumus, to vidū pedagoga palīga palīdzību. Dzīvē tas īstenojās reti, jo darbinieks vairāk uzmanības pievērsa Elzas klasesbiedram ar autiskā spektra traucējumiem un uz viņas pacelto roku nereaģēja. Galu galā mamma vērsās pedagoģiski medicīniskajā komisijā, lai saņemtu oficiālu atzinumu. Tur arī uzzināja, ka Elza var izmantot tādu ierīci kā indukcijas cilpa, kas palīdz cilvēkiem ar dzirdes traucējumiem, īpaši gadījumos, kad ir liels fona troksnis vai runātājs nerunā skaidri.

Šogad latviešu valodas stundās logopēds ar meiteni strādā individuāli, vēl piesaistīts speciālais pedagogs un uz pacelto roku beidzot reaģē pedagoga palīgs. Bērnam ir ass prāts, stipra loģika, un diktātos uzrādītais rezultāts ir otrais trešais labākais klasē – ar Elzas mācību rezultātiem palepojas Guna.

Par maz zināšanu

„Iekļaujošā izglītība strādā tikai attiecībā uz tiem bērniem, kurus nav problēmu iekļaut. Taču tā nevajadzētu būt. Skolotājam jābūt gatavam strādāt ar jebkuru bērnu, kuram ir vajadzīgs atbalsts,” ir pārliecināta Egita.

Skolotājs Pēteris stāsta, ka pirms 20 gadiem, kad viņš studēja augstskolā, speciālo izglītību topošajiem skolotājiem mācīja tikai vienu gadu četru kredītpunktu apjomā. Tādējādi, lai diendienā strādātu klasē, kurā ir bērni ar ļoti dažādām vajadzībām, iegūtās zināšanas nav pietiekamas. „Bērnu vajadzības kļūst arvien daudzveidīgākas, un skolotājiem šīs prasmes ir vajadzīgas,” atzīst IZM Izglītības departamenta direktora vietniece iekļaujošas izglītības jautājumos Olga Ozola. Tāpēc ministrija plāno nodrošināt regulāru profesionālās kompetences pilnveidi gan pedagogiem, gan atbalsta personālam, arī informēt par speciālās un iekļaujošās izglītības aktualitātēm, mācīt individuālā mācību plāna izstrādi, dinamikas izvērtēšanu, mācību procesa individualizēšanu un diferencēšanu.

Informācija par semināriem un kursiem pieejama Valsts izglītības attīstības aģentūras (VIAA) mājaslapas sadaļā „Jaunumi”. Pirmās nodarbības jau notikušas, to ieraksti atrodami aģentūras tīmekļvietnē, kā arī sociālā tīkla „Facebook” kontā un platformā „YouTube”. VIAA iespējams saņemt arī konsultācijas par iekļaujošo izglītību, tās gatava sniegt Pedagogu profesionālā atbalsta departamenta valsts metodiķe Vineta Cibiņa. „Pie viņas var vērsties gan pēc palīdzības, gan padoma, gan idejām,” iedrošina O. Ozola.

Taču profesionālo atbalstu šajos jautājumos skolotājiem vajadzētu varēt saņemt arī savā izglītības iestādē vai pašvaldības izglītības pārvaldē. Tā kā iekļaujošas skolas izveidē liela nozīme ir direktora nostājai, zināšanām un prasmēm, VIAA plāno plašu darbu ar izglītības iestāžu vadītājiem – viņi apgūs prasmi motivēt un noskaņot kolektīvu.

Bet vai mūsdienās topošajiem skolotājiem speciālo pedagoģiju augstskolā māca lielākā apjomā? „Programmas veido augstskolas pašas, mēs varam tikai aicināt,” norāda ministrijas pārstāve. Tomēr progress ir vērojams. Piemēram, Rīgas Tehniskās universitātes Liepājas akadēmijas direktora pienākumu izpildītāja Dace Medne stāsta, ka topošie skolotāji speciālās izglītības nianses apgūst jau sešu kredītpunktu apjomā, un piebilst, ka skolotājiem, kuri jau strādā, augstskola piedāvā profesionālās pilnveides kursus.

Pārmaiņas jāpieņem

„Ne visi var un grib strādāt ar bērniem, kuriem ir īpašas vajadzības,” pēc sarunām ar kolēģiem secina skolotājs Pēteris, „tāpēc jau viņi mācījās par vispārējo priekšmetu, kā matemātikas vai latviešu valodas, nevis speciālās izglītības skolotājiem.” Viņš spriež, ka vajadzība strādāt diferencēti varētu būt viens no pašreizējā pedagogu trūkuma iemesliem. Tas tomēr nozīmē papildu materiālu sagatavošanu, kam vajadzīgs laiks, un papildu darbu arī klasē.

O. Ozola saka – tāds tagad ir ikdienas darbs, un tas vienkārši jāpieņem. Viņa pati ir strādājusi skolā, tāpēc runā ne tikai no ierēdņa pozīcijām: „Manuprāt, mēs, pedagogi, ikdienā ļoti koncentrējamies uz to, ko bērns nevar, nevis uz to, ko viņš var.” Diferencēt uzdevumus jau nevajag tikai bērniem, kuriem ir speciālas vajadzības, bet arī talantīgajiem skolēniem un skolēniem ar zemiem sasniegumiem.

Ministrijā saprot, ka jauno realitāti visgrūtāk pieņemt varētu būt skolotājiem, kuri augstskolā mācījušies pirms ļoti daudziem gadiem un skolā strādā samērā sen. Iespējams, tās vienkārši ir bailes no nezināmā. „Taču mēs nevaram atteikt iespēju bērnam mācīties vispārizglītojošā skolā tikai tāpēc, ka viņam ir uzvedības grūtības vai veselības problēmas. Visi ir pelnījuši mācīties tajā izglītības iestādē, kurā vēlas mācīties,” saka O. Ozola un vēlreiz atgādina par pedagogiem pieejamajiem atbalsta instrumentiem.

Grūtības noteikt diagnozi

Atšķirībā no abu meiteņu mammām Judītei Punculei vajadzēja noiet garu ceļu, līdz viņas dēls Rojs tika līdz īstajai diagnozei. To, ka puika attīstās citādi nekā viņa vienaudži, mamma pamanīja jau pavisam agri. Draudzenēm bija bērni tajā pašā vecumā. Kad pārējie divgadnieki jau veidoja teikumus, Rojs vispār vēl nerunāja. Judīte aizveda viņu pie logopēda, kurš mierināja – ir bērni, kuri sāk runāt tikai piecos gados.

Kad Rojs sāka iet bērnudārzā, audzinātāja mammai apliecināja, ka viņas aizdomām tomēr ir pamats, un rosināja bērnu aizvest uz pedagoģiski medicīnisko komisiju. Tā noteica diagnozi – uzmanības deficīta un hiperaktivitātes sindroms (UDHS) ar jauktiem attīstības traucējumiem. Vēlāk gan atklājās, ka patiesībā zēnam ir Aspergera sindroms. Tas ir autisma paveids.

Pedagogi skolā nereti saskaras ar vecāku nevēlēšanos redzēt problēmu, noteikt diagnozi. „Jo agrāk ved pie speciālistiem un darbojas, jo lielāka iespēja bērnam palīdzēt,” iedrošina Judīte. Vēlāk atklājies, ka speciālas vajadzības ir arī jaunākajam dēlam Raivo. Viņam ir UDHS, kā dēļ bija kavēta valodas attīstība un ļoti traucē trokšņi. Tie apgrūtina spēju koncentrēties.

Arī agrīnās diagnostikas trūkumu IZM paredzējusi risināt. Ar nākamā gada 1. septembri bērnudārzos paredzēts ieviest inovatīvu agrīnās attīstības skrīninga instrumentu komplektu (BAASIK), tas attieksies uz bērniem vecumā no trim līdz sešiem gadiem. „Un tad, jau nākot uz 1. klasi, būs zināms, kādas vajadzības bērnam diagnosticētas pirmsskolas izglītības iestādē, kādi atbalsta pasākumi viņam nepieciešami,” skaidro O. Ozola.

Agrīnās attīstības diagnostikas skrīninga instrumentu komplektu izstrādāja Latvijas Universitāte (LU), un vairākas pirmsskolas izglītības iestādes to jau ir aprobējušas. Ieviešana praksē tagad gulst uz Valsts kancelejas pleciem. Lielākais jautājums ir par finansējumu digitālās platformas izstrādei. Tā nepieciešama, jo programma ietver četrus rādītājus: vajadzīgi ne vien izglītības iestādes, bet arī ģimenes ārsta novērojumi, bērnam un vecākiem jāpilda tests.

Paredzēts strādāt tā, lai informācija nepazustu, ne mainot izglītības pakāpi vai mācību iestādi, ne mainoties pedagogiem. To, ka skolēnam nepieciešami atbalsta pasākumi, pat ja nav pedagoģiski medicīniskās komisijas atzinuma, atzīmēs VIIS. Arī šīs izmaiņas varētu notikt jau ar nākamo mācību gadu. „Tas bērniem palīdzētu, jo katrā skolā viss nebūtu jāsāk no sākuma – jāidentificē problēma, jāvērtē speciālās vajadzības, jānosaka atbalsta pasākumi,” pamato O. Ozola.

Labais piemērs

Pirmajos skolas gados Rojs bieži mainīja izglītības iestādi, jo ģimene meklēja bērna vajadzībām piemērotāko. Mamma novērojusi, ka katrā skolā bija sava pieeja un savas atbalsta metodes. Vislabākās atmiņas palikušas no Šķibes pamatskolas, ko Rojs absolvēja un kur tagad mācās arī Raivo.

„Cepuri nost šai skolai! Pedagogi nebaidās, kaut bērni ir dažādi, arī ar dusmu un agresijas lēkmēm. Cenšas atrast pieeju katram,” saka Judīte, piebilstot, ka ne mazāka nozīme ir vecāku iesaistei vispārējās izglītības procesā – tas nozīmē papildu darbu mājās.

Šķibes pamatskolas direktore Lilija Andrasone stāsta, ka skolā mācās 158 skolēni, trešdaļai ir izstrādāts individuāls izglītības plāns. Šo bērnu vidū ir gan tādi, kuriem vienkārši nepieciešami atbalsta pasākumi, gan tādi, kuri apgūst kādu no trijām speciālās izglītības programmām: audzēkņiem ar mācīšanās traucējumiem, ar garīgās attīstības traucējumiem un ar smagiem garīgās attīstības traucējumiem.

Programmā ar smagiem garīgās attīstības traucējumiem mācās viens bērns, to realizē pirmo gadu. „Pagaidām esam tikuši tik tālu, ka nebaidās nākt iekšā skolā,” apliecina direktore. Viņa piebilst, ka tikai turpina to, kam spēcīgus pamatus ielikusi ilggadējā skolas vadītāja Sandra Pluģe.

Skolā ir pilna atbalsta personāla komanda – izglītības psihologs, sociālais pedagogs, karjeras konsultants, logopēds un speciālais pedagogs, kurš par šiem jautājumiem izglīto gan citus pedagogus, gan direktori. Lielākā daļa skolotāju apmeklējuši arī speciālās izglītības kursus 90 stundu garumā un ieguvuši speciālā skolotāja kvalifikāciju. Pavisam skolā strādā aptuveni 20 pedagogu. Atbalsta komandu vēl papildina viena pedagoga palīga slodze, ko dala vairāki skolotāji. Viņi pienākumu pilda laikā, kad pašiem nav kontaktstundu.

Kur tam visam var ņemt naudu? Šķibes pamatskolas direktore atgādina, ka skolēniem ar speciālām vajadzībām seko valsts dotācija ar lielāku koeficientu. Papildus tam skola vienmēr izjutusi lielu pašvaldības atbalstu. „Neatceros, ka kādreiz kas būtu atteikts,” viņa norāda. Šķibes pamatskola atrodas Jelgavas novadā.

Šajā mācību gadā papildu finansējums atbalsta komandas algošanai gan nav bijis vajadzīgs. Šā mācību gada pirmo četru mēnešu valsts mērķdotācijā iekļauts papildu finansējums atbalsta personāla darba samaksai – vairāk nekā 6,8 miljoni eiro, tāpēc ka pakāpeniski sāk īstenot jauno pedagogu darba samaksas finansēšanas modeli „Programma skolā”. Pilnā apmērā to ieviesīs ar 2026. gada 1. septembri.

Gadiem ilgās skolu sūdzības par to, ka iekļaujošo izglītību nav iespējams nodrošināt atbalsta personāla trūkuma dēļ, pavasarī, pēc stāšanās amatā, sadzirdēja jaunā nozares ministre Dace Melbārde. Pedagogu un arī vecāku stāstītais liek secināt, ka tas tiešām situāciju uzlabo, vienīgi direktori sūdzas par pašu speciālistu trūkumu. Ministrijā mierina, ka arī to ir paredzēts risināt.

Līdz šim speciālos pedagogus sagatavoja tikai Rēzeknē, bet logopēdus – tikai Liepājā. Tagad paredzēts, ka Liepājā varēs apgūt arī speciālo pedagoģiju, bet Rēzeknē – arī logopēdiju. Vēl IZM noslēgusi līgumu ar LU – paredzēts īstenot profesionālās kompetences pilnveides programmu „Sociālais pedagogs”. Tādējādi, O. Ozola norāda, palielināsies visu šo izglītības programmu pieejamība.

Kopā, bet atsevišķi

Īrijā bērniem, kuriem ir, piemēram, autiskā spektra traucējumi, visu laiku līdzās ir viņam „piestiprināts” skolotājs, stāsta Amanda Vītola, kura pati pilda šā amata pienākumus. Bērns, kuram ir īpašas vajadzības, lielāko daļu laika mācās individuāli, klasē kopā ar pārējiem atrodas tikai atsevišķās stundās. Kolīdz pedagogs jūt, ka parādās trauksmes indikācijas, abi kopā dodas uz atsevišķu telpu. Līdzīga pieredze ir arī skolās Zviedrijā un Somijā, zina teikt skolotājs Pēteris, kurš tur bijis pieredzes apmaiņā. Visi skolēni mācās vienā ēkā, bet īpašie bērni – atsevišķā tās spārnā.

Līdzīgu praksi jau ieviesusi arī Šķibes pamatskola. Tur bērni ar speciālām vajadzībām lielu daļu mācību priekšmetu apgūst atsevišķā telpā. Iespējas piedalīties mācību stundās kopā ar klasesbiedriem vērtē atkarībā no bērna spējas koncentrēties un trauksmes indikācijām.

A. Vītola papildina, ka skolā, kurā strādā viņa, audzēkņi ar speciālām vajadzībām mācās tikai tik lielā skaitā, cik atļauj atbalsta personāla pieejamība. Ja individuālu pedagoga palīgu nav iespējams nodrošināt, šādus skolēnus vairs neuzņem. „Bērnu ar autiskā spektra traucējumiem atstāt starpbrīdī vienu ir vardarbība pret šo bērnu, jo viņš paliek viens situācijā, kad apkārt ir milzum daudz faktoru, kas izraisa trauksmi,” norāda skolotāja palīdze.

Kur skolotājiem meklēt atbildes

Pedagogu profesionālā atbalsta departamenta valsts metodiķe iekļaujošajā izglītībā Vineta Cibiņa: [email protected].

* vārds mainīts

Ilze Šķietniece
Foto: shutterstock,com

Atgriešanās atpakaļ