Veiksmīga sadarbība starp vecākiem un skolu ir atslēga bērna grūtību savlaicīgai atpazīšanai

Jauna mācību gada uzsākšana ir lielas pārmaiņas bērna ikdienas dzīvē pēc vasaras brīvlaika, tādēļ jaunā mācību gada sākumā bērna uzvedībā un pašsajūtā var parādīties pārmaiņas, kuras ne vienmēr ir viegli pamanīt vai izskaidrot. Tas, ko skolotājs novēro skolā, var būtiski atšķirties no tā, ko vecāki redz mājās. Tāpēc savlaicīga un regulāra informācijas apmaiņa starp ģimeni un skolu ir būtiska, lai kopīgi saprastu, kas ar bērnu notiek, atšķirtu īslaicīgas pielāgošanās grūtības no situācijām, kurās nepieciešams papildu atbalsts, un laikus rīkotos.

Skolas darbinieki un ģimene bērnu redz pilnīgi citā vidē nekā mājās, atšķirīgās situācijās, tāpēc abu pušu novērojumi var papildināt viens otru. Skolotāji bērnu ikdienā redz strukturētā vidē un vienaudžu grupā, tādēļ nereti pirmie pamana, piemēram, sociālo izolēšanos, izmaiņas draugu lokā, grūtības sadarboties, uzmanības noturēšanas problēmas, motivācijas zudumu vai biežākus konfliktus. Savukārt mājās bērns var justies drošāk un uzvesties citādi, tāpēc vecākiem šīs pārmaiņas var nebūt tik acīmredzamas.

Veiksmīga sadarbība palīdz pārmaiņas pamanīt savlaicīgi

“Visefektīvākie risinājumi rodas tad, kad skola un ģimene darbojas kā viena komanda. Veiksmīga sadarbība nozīmē regulāru, savlaicīgu un abpusēji cieņpilnu informācijas apmaiņu. Svarīgi, lai gan vecāki, gan skola negaida problēmu saasināšanos, bet dalās novērojumos jau pie pirmajām bažām,” uzsver projekta “Skola–kopienā” eksperte Liesma Ose.

Ne katra bērna uzvedības izmaiņa liecina par nopietnām grūtībām. Pielāgošanās skolas ritmam var prasīt divas līdz četras nedēļas, tāpēc būtiski vērtēt nevis vienu atsevišķu epizodi, bet gan to, cik ilgi pārmaiņas saglabājas un kā tās ietekmē bērna ikdienu. Skolā tās var izpausties kā nevēlēšanās iesaistīties mācībās, grūtības koncentrēties, biežāki konflikti, noslēgšanās vai sekmju pasliktināšanās. Taču svarīgākais ir nevis atsevišķs signāls, bet pārmaiņas kopumā un tas, vai tās saglabājas ilgākā laikā. Šeit īpaši nozīmīga ir vecāku un skolas savstarpējā saziņa, jo vienā vidē pamanītais var palīdzēt labāk izprast bērna uzvedību arī otrā un rīkoties savlaicīgi.

Praktiski ieteikumi sarunas uzsākšanai par bērna grūtībām

Veiksmīgas sadarbības pamatā ir ne tikai savlaicīga saziņa, bet arī tas, kā saruna starp skolu un vecākiem tiek veidota. Pirmā saruna vienmēr jāplāno drošā gaisotnē, piemēram, divatā ar skolas darbinieku. Ja skolā pamanītas pārmaiņas bērna uzvedībā, sarunai būtu jābalstās konkrētos novērojumos, cieņpilnā komunikācijā, bez pārmetumiem un vēlmē kopīgi izprast situāciju.

Saruna jāuzsāk ar bērna stiprajām pusēm, pēc tam aprakstīt konkrēti pamanīto, izvairīties no pārmetumiem un diagnozēm, uzdot atvērtus jautājumus un vienoties par turpmāko rīcību. Daudz veiksmīgāk sarunu ir uzsākt ar frāzi, piemēram, “Pēdējā mēneša laikā esam novērojuši, ka bērnam kļūst grūtāk iesaistīties mācību darbā,” nevis apgalvot, ka bērns “rada problēmas”.

Skolas darbinieks šajā sadarbības procesā ir profesionālis – viņa uzdevums ir vadīt sarunu, saglabāt mieru un sniegt atbalstu vecākiem, tādējādi radot drošu vidi veiksmīgai turpmākajai sadarbībai. Tikpat nozīmīga ir vecāku reakcija uz skolotāju teikto. Pirmajā sarunā ieteicams uzklausīt skolotāju novērojumus bez pārsteidzīgiem secinājumiem, uzdot precizējošus jautājumus un dalīties ar to, kas pamanīts mājās. Savukārt automātiska problēmas noliegšana, vainīgā meklēšana vai skolotāju kritizēšana bērna klātbūtnē var apgrūtināt turpmāko sadarbību.

Ilgtermiņa plāns palīdz rīkoties, pirms grūtības saasinās

Svarīgākais princips ir negaidīt, kamēr problēma kļūst nopietna. Jo agrāk tiek sniegts atbalsts, jo lielāka iespēja novērst grūtību saasināšanos un palīdzēt bērnam veiksmīgi attīstīties. Vecāku un skolas sadarbībai nevajadzētu sākties tikai tad, kad problēma jau kļuvusi acīmredzama, un tai nevajadzētu beigties pēc vienas sarunas. Veiksmīga sadarbība nozīmē regulāras sarunas, vienošanos par kopīgiem mērķiem, skaidru atbalsta plānu un regulāru progresa izvērtēšanu. 

Ja grūtības saglabājas ilgstoši vai parādās būtiskas emocionālas un uzvedības problēmas, situācijas izvērtēšanā var būt nepieciešams iesaistīt dažādus speciālistus. Atkarībā no situācijas tas var būt skolas psihologs, sociālais vai speciālais pedagogs, ģimenes ārsts, bērnu psihiatrs vai cits speciālists.

Informācija tapusi Eiropas Sociālā fonda Plus līdzfinansētā projekta Nr. 4.3.6.5/1/24/I/001 “Atbalsta pasākumi bērniem ar uzvedības vai atkarību problēmām un to ģimenēm” ietvaros.