Vai iekļaujošo izglītību veicinās speciālo skolu slēgšana?

No pašreizējām 43 speciālās izglītības iestādēm reorganizējamas vai slēdzamas ir 12. Tas atlikušajām ļautu attīstīties, izveidojot kvalitatīvu mācību vidi un infrastruktūru, teikts informatīvajā ziņojumā “Par speciālās izglītības iestāžu tīkla izvērtējumu”. Ideālā pasaulē nauda, kas atbrīvojas, slēdzot speciālās skolas, tiktu izmantota iekļaujošās izglītības nodrošināšanai, saka bērnu psihiatrs Ņikita Bezborodovs. Diemžēl mēs tādā pasaulē nedzīvojam.

Vai bērniem būs labāk?
Pēc pērn notikušās reģionālās reformas Dienvidkurzemes novadā atrodas divas speciālās skolas – Padures un Mežupes. Vienu no otras šķir aptuveni 50 kilometru attālums. Abas atrodas salīdzinoši nomaļā, bet skaistā vietā, bijušo muižu ēkās. Abās īsteno izglītības programmas bērniem ar garīgās attīstības traucējumiem dažādās pakāpēs, kā arī profesionālās pamatizglītības programmas. Padures pamatskolā mācās 60 skolēnu, bet Mežupes – 75.

Izglītības un zinātnes ministrijas (IZM) izstrādātajā ziņojumā par speciālās izglītības iestāžu tīkla izvērtējumu minēts, ka “no Padures un Mežupes pamatskolām būtu veidojama viena speciālās izglītības iestāde, primāri nodrošinot piemērotas telpas ar atbilstošu infrastruktūru un vides pieejamību”. Gan vienā, gan otrā skolā par šo ierosinājumu izsakās ļoti piesardzīgi.

“Fiziski apvienot abas skolas ir ļoti sarežģīti, jo viena no otras atrodas ļoti tālu. Ja aizvērtu mūsu skolu, šie bērni nevarētu izbraukāt uz Mežupi un tāpat arī otrādi,” stāsta Padures pamatskolas direktore Vita Levica.

Mežupes pamatskolas direktore Anitra Šneidere piebilst, ka šādā situācijā tieši bērni būtu lielākie zaudētāji. Lielākajai daļai speciālo skolu audzēkņu transportu uz skolu un mājās nodrošina pašvaldība. Jau tagad šim mērķim tiek izlietoti gana lieli līdzekļi, taču, ja vienu no abām skolām slēgs, izdevumi būs vēl lielāki un ceļš vēl garāks. Izeja varētu būt dzīvošana internātā. Taču tajā pašā IZM ziņojumā visām speciālajām skolām aizrādīts, ka tās patlaban šādā veidā pilda sociālās funkcijas, kas izglītības iestādēm nebūtu jādara. “Šiem bērniem pēc iespējas vairāk vakaros ir jābūt mājās, ģimenē,” piekrīt V. Levica, tāpēc cenšas šo jautājumu regulēt, veicot pārrunas ar vecākiem. Šobrīd no visiem Padures skolas audzēkņiem iespēju dzīvot internātā izmanto ne vairāk kā 25, Mežupes pamatskolā – 30 līdz 40 bērnu.

Lēmumu noveļ uz pašvaldību pleciem
Patlaban Latvijā ir 43 speciālās izglītības iestādes. To skaits kopš 2015./2016. mācību gada sarucis par 17, taču IZM uzskata, ka speciālo skolu tīkla sakārtošanu vajag turpināt. “Nepieciešams izveidot mūsdienīgi iekārtotas un aprīkotas speciālās izglītības iestādes ar kvalitatīvu infrastruktūru – mācību telpām un telpām profesionālās izglītības programmu apguvei, ērtu internātu. Svarīgs ir arī speciālās izglītības iestāžu izvietojums – lai tās būtu ērti pieejamas arī ar sabiedrisko transportu,” pamato IZM Komunikācijas nodaļa.

Ziņojuma autoru ieskatā Kurzemes un Zemgales reģionā no katrā esošajām astoņām speciālās izglītības iestādēm būtu attīstāms pa sešām, Vidzemes reģionā no 11 speciālās izglītības iestādēm saglabājamas septiņas, Latgales reģionā no sešām – piecas. Savukārt Pierīgā un Rīgā būtu saglabājamas visas līdzšinējās 10 speciālās izglītības iestādes.

Speciālās izglītības iestāžu tīkla kārtošanu sadarbībā ar pašvaldībām plānots veikt pakāpeniski līdz 2027. gadam. IZM ir izstrādājusi projektu kritērijiem, kuri būtu ņemami vērā, pilnveidojot speciālās izglītības iestāžu tīklu un vienlaikus attīstot iekļaujošas izglītības iespējas.

Dienvidkurzemes novada domes priekšsēdētāja vietnieks izglītības, sociālajos un sporta jautājumos Andris Jankovskis apliecina, ka par IZM ziņojuma saturu ir informēts. Tomēr pagaidām pašvaldība padziļināti šo jautājumu neesot skatījusi. “Katrai skolai ir savi plusi un savi mīnusi,” viņš saka. Galvenais, ka tās atrodas katra savā novada malā, līdz ar to nāksies izšķirties, kuru no izglītības iestādēm atstāt, bet kuru slēgt. Iespējams, šis jautājums skatāms kompleksi ar jauno novada izglītības attīstības programmu. Līdz pavasarim tiek veikts pētījums par to, kuras vispārizglītojošās skolas būtu saglabājamas, kuras – reorganizējamas vai slēdzamas.

Nav tik viegli iekļaujami
 

Tas nozīmē, ka vispārējā skolā lielākā daļa uzmanības būtu jāvelta šiem skolēniem, līdz ar to talantīgajiem bērniem tiktu liegta iespēja iegūt vēlamo izglītības kvalitāti.

Uz jautājumu, cik no audzēkņiem būtu spējīgi mācīties “parastā” skolā, abu speciālo izglītības iestāžu vadītājas konkrēti neatbild. Viņuprāt, skaits ļoti mazs, jo bērnu ar viegliem garīgās attīstības traucējumiem šajās skolās nav daudz. Lielākajai daļai ir vidēji smagi un smagi garīgās attīstības traucējumi. “Šādi bērni nav tik viegli iekļaujami kā visi pārējie, tāpēc jau arī speciālās skolas vēl ir,” norāda A. Šneidere.

No 2020. gada 1. septembra speciālās izglītības programmās speciālajās skolās vairs nevar mācīties izglītojamie ar fiziskās attīstības, valodas traucējumiem, somatiskām saslimšanām un mācīšanās grūtībām. To nosaka Vispārējās izglītības likuma grozījumi. Bērniem ar šādām diagnozēm jāmācās iekļaujoši pašvaldību vispārizglītojošās izglītības iestādēs. Patlaban gan vēl spēkā ir pārejas periods.
Speciālajās izglītības iestādēs pagaidām atļauts turpināt mācības bērniem ar garīgās attīstības, garīgās veselības un smagiem garīgās attīstības traucējumiem vai vairākiem smagiem attīstības traucējumiem. Papildus tās ir tiesīgas realizēt izglītības programmas audzēkņiem ar redzes un dzirdes traucējumiem. Bērnu psihiatrs Ņ. Bezborodovs uzskata, ka nākamā, ko būtu nepieciešams pārcelt tikai uz vispārizglītojošām skolām, būtu 57. koda izglītības programma. Tajā mācās skolēni ar garīgās veselības traucējumiem. “Latvijas apstākļos šajā programmā pamatā nonāk bērni ar uzvedības grūtībām neatkarīgi no pamatdiagnozes,” viņš apgalvo.

Kur paliek ietaupītā nauda?
Ņ. Bezborodovs atbalsta speciālo skolu slēgšanu un iekļaujošās izglītības realizēšanu: “Iekļaujošā izglītība ir labāka par segregēto vairāku iemeslu pēc. Bet pats galvenais – tas ir vienīgais ceļš uz funkcionējošu, iekļaujošu sabiedrību, kas ir toleranta pret dažādību.”

V. Levica gan psihiatram iebilst – aizvērt visas speciālās skolas nebūtu pareizi: “Šie bērni ļoti pierod pie vides. Tas, ka viņus sāk raustīt uz vienu skolu, uz otru, trešo, atstāj sekas uz veselības stāvokli.” Direktore uzskata, ka vismaz bērniem ar vidēji smagiem un smagiem garīgās attīstības traucējumiem labāk būtu mācīties speciālās izglītības iestādē. Tam ir daudz iemeslu.

Pirmkārt, liela daļa no speciālo skolu audzēkņiem pēc nonākšanas “parastā” skolā to vispār neapmeklētu. Galvenais iemesls – daudzi nāk no sociāli nelabvēlīgām ģimenēm, kur vecāki par izglītību sevišķi neuztraucas un bērnu gaitas neuzrauga. Otrkārt, daudziem no šiem skolēniem līdz ar pamatdiagnozi nāk uzvedības traucējumi, epilepsija un citas hroniskas saslimšanas, līdz ar to regulāri nepieciešams lietot medikamentus. Speciālajā skolā strādā mediķis, kurš uzrauga, vai zāles tiešām tiek iedzertas, tāpat ir nodrošināts viss nepieciešamais atbalsta personāls.

Treškārt, bērniem ar smagiem veselības traucējumiem būtiski atrasties mazā vidē. Cilvēku pūlis viņos rada trauksmi un līdz ar to – krīzes situācijas. Speciālajās skolās bērniem ar vidēji smagiem un smagiem garīgās attīstības traucējumiem klases ir pavisam nelielas – no četriem līdz sešiem bērniem. Ja šis skaits ir sasniegts, kopā ar pedagogu strādā arī skolotāja palīgs. Lielākas klases ir vienīgi vieglu garīgās attīstības traucējumu gadījumā, jo šie bērni spēj strādāt arī patstāvīgi.

Lai šādus apstākļus varētu nodrošināt, Padures skolā uz 60 bērniem ir 20 pedagogu un 18 cilvēku liels atbalsta personāls. To skaitā V. Levica ierēķina arī tehniskos darbiniekus – nakts dežurantus, apkopējas, sociālos aprūpētājus. Mežupes pamatskolā uz 75 bērniem ir 27 skolotāji un arī gana plašs atbalsta personāls – sociālais pedagogs, psihologs, logopēds, kanisterapeits, mūzikas terapeits, speciālisti, kas strādā pēc Montessori pedagoģijas principiem.

Tas ir slaktiņš!
“Ja bērnam ir uzvedības traucējumi un viņš ir viens no 20 skolēniem klasē, viņam nepieciešamo atbalstu var sniegt. Bet, ja mazākā, bet speciālā klasē ir 10 puiši ar uzvedības traucējumiem, tas ir slaktiņš! Nekādi resursi nebūs pietiekami, lai sniegtu atbalstu, kas viņiem nepieciešams,” pārliecināts Ņ. Bezborodovs.
V. Levica gan norāda, ka, iekļaujot vispārizglītojošā skolā vienu īpašo bērnu, nereti cieš pārējie. Pati savulaik strādājusi vispārizglītojošā skolā, klasē, kurā mācījās meitene ar smagiem garīgās attīstības traucējumiem. Lasīt un rakstīt viņa neprata, taču labprāt iesaistījās mājturības stundās. To, ka meitenei ir attīstības traucējumi, vizuāli nevarēja redzēt, tāpēc gan skolotāja, gan pārējie skolēni sākumā piedzīvoja šoku. “Viņa bija ļoti hiperaktīva – katram gribēja pieiet klāt, katru apmīļot, pieķerties. Bērni baidījās, un pirmais pusgads mums visiem pagāja ļoti trauksmaini un sarežģīti,” skolotāja dalās pieredzē.

Pakāpeniski visi pie meitenītes īpašajām vajadzībām pierada un iemācījās sastrādāties. Taču V. Levica praksē pārliecinājās, ka šādā situācijā lielākā uzmanība tiek vienam bērnam un pārējie paliek novārtā. Līdz ar to nav iespējams realizēt vispārizglītojošās skolas mācību programmu. Tajā laikā gan skolotājiem nebija pieejams ne pedagoga palīgs, ne cita veida atbalsts, viņa piebilst.
 

Tādēļ viņš aizstāv viedokli, ka naudu, kas atbrīvojas, slēdzot speciālās skolas, vajadzētu ieguldīt vispārējās izglītības sistēmā – palielināt atbalsta personāla skaitu, celt pedagogu kvalifikāciju, lai viņi prastu atbalstīt bērnus ar dažādām vajadzībām, atpazīt grūtības un novērtēt speciālās izglītības vajadzības. Diemžēl dzīvē notiek citādi. Valstī vajadzību ir ļoti daudz, un skolu reorganizācijas ceļā ietaupītie līdzekļi aiziet, piemēram, bedraino ceļu sakārtošanā. “Tas ir absolūti politisks lēmums par prioritātēm,” Ņ. Bezborodovs saka.

Līdz ar to notiek sliktākais no iespējamiem scenārijiem. Speciālās skolas tiek slēgtas, apvienotas vai reorganizētas, atbrīvojušies līdzekļi novirzīti citu problēmu risināšanai, bet bērni, kam nepieciešams atbalsts, paliek bez tā. Jo vecā sistēma ir likvidēta, bet jauna vēl nav izveidota. “Mēs patlaban esam šajā starpstadijā un turpināsim tajā vēl kādu laiku būt,” rezumē speciālists. Viņš gan piebilst, ka nezina nevienu valsti pasaulē, kurai būtu izdevies iet ideālo ceļu.
 

PIEREDZE
Sandra Aigare, īpašā bērna mamma

Gaidot meitu, man bija jau vairāk nekā 40 gadu. Mediķi tā arī pateica: “Vecdzemdētāja.” Tomēr es uzskatu, ka gadu skaits nav pie vainas tam, ka mans bērns piedzima ar speciālām vajadzībām. Dakteri dzemdībās pieļāva kļūdu.

Sākumā Ilze bija ļoti kustīgs bērniņš. Viņai bija tā ļoti retā slimības forma, kas izpaudās kā hiperkinēze. Nevarēja veidoties dabiskas kustības, jo kustējās viss. Uz kājām Ilzi dabūjām ar Vojta metodi (ar speciālu punktu aktivizāciju izsauc trūkstošus kustību kompleksus). Tagad viņa var paiet. Runas motoriku gan neesmu varējusi ielikt, bet mēs ļoti labi saprotamies.

Mēs dzīvojam Dienvidkurzemes novadā, Rucavas pagastā. Kad Ilzei vajadzēja sākt iet skolā, uz vietas iespējas izglītot bērnu ar īpašām vajadzībām nebija. Sākumā vedu viņu uz nodarbībām valsts sociālās aprūpes centā Liepājā, Apšu ielā, kur uzturējās bērni ar smagiem garīgās attīstības traucējumiem. Darbinieki pierunāja Ilzi nevest uz nodarbībām tikai atsevišķās dienās, bet atstāt ilgāk. Braucām meitai pakaļ ik pēc trim, četrām dienām. Bet mēs tur pat nedrīkstējām ieiet, jo tā dzīve nav visiem rādāma. Jā, skaitījās, ka ir nodarbības baseinā, fizioterapija un vēl daudz kas cits, bet mēs sapratām, ka ar Ilzi notiek kaut kas slikts. Pēkšņi viņa nokritās svarā, negribēja ēst, lai gan iepriekš bija laba apetīte, pazeminājās hemoglobīna līmenis. Domāju, ka viens no iemesliem bija atrautība no mums, jo šiem bērniem ir svarīgi būt mājās, ģimenē. Otrs bija tas, ka tādējādi mēs viņas prasmju līmeni pazeminājām, nevis paaugstinājām. Viņa tur bija kopā ar psihiski slimiem bērniem, vidē, kas nepalīdz attīstīties.

Otrs mēģinājums dzīvot ārpus mājas, bija laikā, kad Ilze sāka mācīties speciālajā skolā Purmsātos (tagadējā Mežupes pamatskolā – aut.), kas atrodas pārdesmit kilometru attālumā no Rucavas. Sākumā viņa bieži uzturējās kopā ar bērniem, kuriem ir B līmenis (viegli garīgās attīstības traucējumi (A un B līmenis), vidēji smagi un smagi vai vairāki smagi attīstības traucējumi (C līmenis)). Tie ir skolēni, kuriem mācībās neveicas pārāk labi, jo ir aizkavēta uztvere. Bet piepeši uztaisīja atsevišķu korpusu bērniem ar smagiem attīstības traucējumiem. Tajā ielika arī Ilzi, jo viņai arī bija C līmenis. Viņa staigāja, kustējās, bet pārējie varēja tikai sēdēt vai gulēt ratiņkrēslā. Tas atkal nozīmēja spēju līmeņa pazemināšanu. Nolēmu ņemt ārā no skolas un apmācīt pati mājās. Izcīnīju, ka skaitos skolotāja Purmsātos savam bērnam – man kvalifikācija un izietie kursi to ļāva –, un par šo darbu saņēmu vismaz simbolisku samaksu.

Īpašajiem bērniem, kuri aug ģimenēs, ir pilnīgi cits attīstības līmenis nekā tiem, kas dzīvo institūcijās. To redzu, jo biedrībās “Dižvanagi” un “Cerība. Ticība. Mīlestība” es viņiem mācu folkloru. Mēs esam tādu attīstību panākuši! Viens otrs nevar parunāt, bet vienalga balso līdzi, un kopā mums skan. Manai meitai tagad ir 20 gadu, un es ar viņu runāju kā ar pieaugušu cilvēku. Kaut nerunā, viņa visu saprot, pat humoru.
Ne jau personāls valsts institūcijās ir pie kaut kā vainīgs. Vienkārši nodrošinājums ir tik minimāls, ka nav iespējams katram veltīt uzmanību. Personāls veic elementāru aprūpi, un pārējā laikā bērns vienkārši sēž.

 

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Raksts sagatavots Latvijas valsts budžeta finansētās programmas “Atbalsts medijiem sabiedriski nozīmīga satura veidošanai latviešu valodā tematiskajās kategorijās” projekta “Iekļaujošā izglītība Latvijā. Kā ir patiesībā?” ietvaros. Projekta numurs 2022.LV/TMA/56.  “Par raksta “Vai iekļaujošo izglītību veicinās speciālo skolu slēgšana?” saturu atbild Izdevniecība Skolas Vārds.