Vecā sistēma likvidēta, jauna vēl nav izveidota

“Es patiešām nedomāju, ka kaut kas tāds var notikt!” saka liepājniece Sveta. Viņas 17 gadus vecā meita Ļena (abām vārdi mainīti) septembra beigās uzbruka savai skolotājai, astoņas reizes sadurot ar nazi. Garīgas saslimšanas dēļ pamatskolas klasēs meitenei bija noteikta mājmācība. Pēc 9. klases beigšanas abas ar mammu izlēma mēģināt atgriezties pie mācībām klātienē. Latvijā ir gandrīz pus tūkstotis skolēnu ar garīgās veselības traucējumiem. Vispārējās izglītības sistēmā iekļauti tikai aptuveni 8%.

Skolā nevarēja iekļauties
Sveta piekrīt pavisam īsai sarunai, jo ieradusies Rīgā, lai slimnīcā tiktos ar meitu un viņas ārstu. Viņa stāsta, ka diagnozi Ļenai uzstādīja pirms gandrīz trim gadiem, kad meitene mācījās Liepājas 7. vidusskolā. Pēc redakcijas rīcībā esošās informācijas, viņai konstatēti šizotipiski traucējumi.

“Lai gan ārsti rakstīja, ka viņa var mācīties pēc vispārizglītojošās programmas, es prasīju mājmācību,” stāsta mamma. To viņa lūgusi vēl pirms oficiālas diagnozes uzstādīšanas. “Sapratu, ka skolā viņa nevarēs iekļauties.” Tuvāk viņa šo frāzi nepaskaidro.

Jau rakstīts, ka pedagogu novērojumi bērnudārzā liecināja, ka meitenes uzvedība ir neadekvāta. Skolā tika novērotas vēl lielākas atkāpes no vispārpieņemtajām normām. Viņa agresīvi izturējās pret pedagogu, zīmēja uz sienām un neadekvāti rīkojās sanitārajās telpās. Punktu pielika tas, ka Ļena ar nazi uzbruka savai mammai.

“Jelgavā ārsts sacīja – Liepāja nav maza pilsēta, kāpēc meitai nevar piemērot 57. koda izglītības programmu?” turpina Sveta. Tā ir izglītības programma bērniem, kuriem konstatēti garīgās veselības traucējumi. Mamma ar šādu jautājumu vērsās Liepājas Izglītības pārvaldē, bet saņēma atraidījumu. Neviena no pilsētas vispārizglītojošām skolām tādu nerealizējot.

Intelekts normas robežās
Saskaņā ar statistiku psihiskās veselības traucējumi ir aptuveni 10% bērnu. Pagājušajā mācību gadā Latvijas skolās bija 483 audzēkņi, kuriem ir garīgās veselības traucējumi jeb tā sauktais 57. kods, rāda Izglītības un zinātnes ministrijas oficiālā statistika. 39 no viņiem mācījās vispārējās izglītības iestādēs, bet 444 – speciālajās skolās.

Garīgās veselības traucējumi no garīgās attīstības traucējumiem atšķiras ar to, ka pirmajā gadījumā intelekts ir normāls, bet otrajā – pazemināts jeb zem IQ 70 standartballēm, skaidro Valsts izglītības satura centra Speciālās izglītības nodaļas vadītāja Anita Falka. Viņa piebilst, ka var būt gadījumi, kad cilvēkam abi šie traucējumi ir kombinēti. Tad bieži vien lieto terminu “garīga rakstura traucējumi”.
Izglītībā terminus “garīgās attīstības traucējumi” un “garīgās veselības traucējumi” nodala, uzsver speciāliste. Primārais ir intelekta izvērtējums. Skolēni ar pazeminātu intelektu, tātad – garīgās attīstības traucējumiem –, apgūst atvieglotu mācību saturu. Skolēni ar garīgās veselības traucējumiem apgūst pamatizglītības standarta saturu pilnā apjomā, bet ar atbalsta pasākumiem.
Atbalsta pasākumus nosaka Ministru kabineta noteikumi. Tie paredz nepieciešamību nodrošināt psihologa un pedagoga palīga pieejamību, iekārtot darba vidi, iespējami samazinot apkārtējos stimulus, kas var novērst uzmanību no mācībām, un relaksācijas vietu. Mācību procesa organizēšanai ir jāizstrādā individuāls uzvedības korekcijas plāns, nodrošinot skolēnam uzraudzību mācību stundās un ārpus tām.

Diagnoze nenosaka vajadzības
Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas bērnu psihiatrs Ņikita Bezborodovs uzskata, ka šāds iedalījums mūsdienās ir novecojis un būtu nepieciešamas izmaiņas. “Kodi atbilstoši diagnozei tika ieviesti septiņdesmitajos gados ar ļoti skaidru mērķi – dot piekļuvi speciālajai izglītībai,” viņš atgādina. “Taču tie joprojām eksistē arī mūsdienu normatīvajā regulējumā. 57. koda izglītības programma paredzēta bērniem ar ļoti dažādiem psihiskajiem traucējumiem, tajā skaitā – uzvedības grūtībām. Taču diagnoze nenosaka izglītības vajadzības.”

Kā piemēru N. Bezborodovs min uzmanības deficīta un hiperaktivitātes sindromu (UDHS). Pēc pašreizējā regulējuma skolēnam ar šādu diagnozi piemērojama 57. izglītības programma. Taču, ja viņam ir tikai uzmanības noturības un koncentrēšanās grūtības, nepieciešamais atbalsts līdzinās tam, kāds vajadzīgs bērniem ar mācīšanās traucējumiem, piemēram, disleksiju. Formāli piemērot 56. izglītības programmu šajā gadījumā nav iespējams.

Patlaban 57. koda izglītības programmu pārsvarā īsteno speciālās izglītības iestādēs. Ņ. Bezborodovs uzskata – tā kā to bieži vien piemēro bērniem ar uzvedības traucējumiem, šī izglītības programma būtu nākamā, kuras realizāciju vajadzētu pārcelt tikai vispārizglītojošām skolām.

No mājmācības līdz tehnikumam
Tā kā Liepājas vispārizglītojošās skolās Ļenas vajadzībām atbilstošu izglītības programmu nevarēja piedāvāt, viņa nonāca mājmācībā. 7. vidusskolas skolotāji ar audzēkni strādāja, organizējot nodarbības platformā “Zoom”. Trīs gadu laikā bija jūtami veselības uzlabojumi.

Pēc pamatskolas beigšanas Izglītības pārvaldē jautāja, kur meitene mācīsies tālāk, stāsta mamma. Viņa saprata, ka valsts finansējuma trūkuma dēļ skolai 10. – 12. klasē nav iespēju nodrošināt mājmācību. Sveta apsvēra domu par tālmācības profesionālās izglītības programmām, bet labākās izrādījās par maksu. To ģimene nevarēja atļauties. “Programmas, kas bija pieejams bez maksas, lika domāt, ka process notiek tā, ka bērns ar mammu pats mācās,” Sveta skumji pasmaida.

Izglītības pārvaldē viņai ieteica vērsties pie karjeras konsultantes, kas izrādījās tā pati persona, kas skolā strādāja par sociālo pedagoģi. Mamma uzsver – viņa par Ļenas veselības problēmām bija informēta. Karjeras konsultante ieteica mēģināt mācīties tehnikumā. Vēl piebilda, ka meitenei jebkurā laikā būs iespēja pāriet uz mācībām attālināti.

Kad Ļena iestājās Liepājas Valsts tehnikumā, Sveta informāciju par meitas veselības problēmām neesot slēpusi. Dienu pirms 1. septembra grupas audzinātājai pateikusi gan slimības kodu – F21 –, gan to, ka Ļenai noteikta invaliditāte. Vēlāk to uzrakstījusi arī vēstulē visiem pedagogiem, kam tas būtu jāzina. “Ja man būtu uzdots jautājums, vai iepriekš bijusi agresija, es to būtu atklāti pateikusi,” Sveta piebilst. Viņa neesot domājusi, ka klātienes mācības meitai radīs tādu stresu, kas novedīs pie slimības saasinājuma. Arī ģimenes ārsts bija devis akceptu mācībām klātienē. Tas teikts izziņā tehnikumam. Konkrēta diagnoze gan tajā nav minēta. To liedz datu aizsardzības regulas.

Pret grozījumiem iebilst
Fakts, ka medicīniskajā izziņā tehnikumam audzēknes diagnoze nav minēta, aktualizēja jautājumu, vai un kam būtu jāsniedz informācija par to, ka bērnam ir garīgās veselības traucējumi. Likums patlaban paredz pienākumu vecākiem informēt izglītības iestādi par bērna veselības problēmām, kas var ietekmēt mācību procesu. Latvijas Izglītības un zinātnes darbinieku arodbiedrība norāda uz nepieciešamību šo pienākumu nostiprināt, nosakot par obligātu, ja tas var būt drauds gan paša audzēkņa, gan pārējās sabiedrības veselībai un drošībai.

Ņ. Bezborodovs nenoliedz, ka skolai būtu jāzina vispārēja informācija par bērna veselības stāvokli. Piemēram, ja audzēknim ir iedzimta sirdskaite, skolotājs nedrīkst uzlikt pārmērīgi lielu fizisko slodzi, pretējā gadījumā bērns var nonākt slimnīcā. Taču psihiatrs nepiekrīt, ka izglītības iestāde būtu jāinformē par konkrētu diagnozi. “Es saprotu skolotājus, kuri šobrīd ir satraukti. Bet – ko jums dos tas, ja zināsit – man ir šizofrēnija? Ko tas par mani pasaka?” viņš retoriski vaicā. “Izglītības vajadzības nav tiešā veidā saistītas ar diagnozi. Vienīgais, ko tas var dot – papildu iemeslu diskriminācijai.”

Uz iebildi, ka šāda informācija var palīdzēt pedagogiem strādāt uzmanīgāk un vērot, vai bērnam nemainās uzvedība, izskats, ārsts norāda: parasti psihiskie traucējumi nepalielina agresijas risku. Statistika rāda, ka biežāk likumpārkāpumus izdara cilvēki bez garīgās veselības problēmām. “Bet, protams, ir izņēmumi, kad psihiskais stāvoklis, kā halucinācijas, ietekmē cilvēka uzvedību,” Ņ. Bezborodovs atzīst. “Tomēr uz šo izņēmumu pamata mēs nedrīkstam pieņemt likumus!”

Norāda uz trūkumiem
To, ka Ļenas garīgās veselības stāvoklis pasliktinās, mamma pamanīja jau drīz pēc mācību gada sākuma. Par to sūdzējās arī pati meitene. Mācību process viņai radīja grūtības. Ļena nesaprata, ko skolotāji stundās stāsta. Un tas nebija latviešu valodas zināšanu trūkuma dēļ. “Tāds bija viņas psiholoģiskais stāvoklis. Meita teica, ka tad, kad skolotāja atsūta balss ziņu telefonā, visu saprot, bet, tiklīdz nokļūst kolektīvā… Īstenojot iekļaujošo izglītību, pret šādu bērnu nevar izturēties tāpat kā pret tiem, kas ir pilnīgi veseli! Ir nepieciešama individuāla pieeja,” uzsver Sveta. “Bet kurš un kad skolotājus apmāca strādāt ar šādiem bērniem?”

Liepājas Valsts tehnikumā speciālās izglītības programmas netiek realizētas. No atbalsta personāla ir tikai sociālais pedagogs, karjeras konsultants un medicīnas māsa. Psihologa nav. “Tagad ar iekļaujošo izglītību sanāk tā, it kā sportistu, kuram ir trauma, iemestu komandā un teiktu – domāsim, ka esi vesels,” Sveta salīdzina.
 

“Taču es arī nezinu nevienu valsti, kur tas ideāli būtu noticis. Visiem ceļš uz iekļaujošo izglītību ir bijis smags,” saka ārsts. “Šobrīd mēs atrodamies posmā, kad vecā sistēma ir likvidēta, bet jaunā vēl nav izveidota. Līdz ar to bērni, kam ir nepieciešams atbalsts, paliek bez tā.”

Rinda izrādījās par garu
Sajūtot, ka meitas veselības stāvoklis pasliktinās, jau 6. septembrī Sveta zvanīja uz medicīnas iestādi, lai pieteiktu vizīti pie psihiatra. Rinda pie valsts apmaksātā speciālista izrādījās ļoti gara – pierakstu varēja dabūt tikai uz 3. novembri. “Šis ir vēl viens sistēmas trūkums, kas noveda pie nelaimes,” Sveta uzskata. “Skaitās, ka pie mums ir deinstucionalizācija, kas paredz, ka bērnu nav jāliek slimnīcā. Bet tādā gadījumā palīdzībai vajadzētu būt pieejamai ātrāk, ja vajag palielināt devu zālēm vai kaut ko citu mainīt.”
24. septembrī Ļena uzbruka savai grupas audzinātājai. Tagad meitene ievietota psihoneiroloģiska rakstura medicīnas iestādē un pret viņu uzsākts kriminālprocess par vidēja smaguma miesas bojājuma tīšu nodarīšanu. Par to, kā Ļena mācīsies pēc tam, kad iznāks no slimnīcas, pagaidām mamma nedomā. Ar cietušo skolotāju viņa ir sazinājusies un lūgusi piedošanu par notikušo.

 

Juris Gaigals, Ābeļu pamatskolas direktors
Tagad bērni ar garīgās veselības traucējumiem ir ļoti daudzās skolās, jo ir notikusi deinstucionalizācija. Priekš Eiropas esam ievilkuši ķeksīti, ka tas ir izdarīts, bet reāli resursu nav. Visi tikai māk gudri runāt, kā skolās jābūt, bet – iedodiet naudu un sagatavojiet speciālistus! Pirms gadiem 20 bija dižkonference par agrīno diagnostiku un intervenci, bet līdz šim nekas nav mainījies.
Arī mūsu skolā ir mācījušies bērni ar milzīgām neirozēm, ar psihotiskām iezīmēm. Institūcijās un arī visā sabiedrībā kopumā nesaprot, ko šāds bērns nozīmē skolām!

Tāpat nepieciešams uzvedības terapeits. Un vēl – ir taču arī bērni, kas nav iekļaujami lielā klasē, jo vienkārši nevar izturēt kņadu. Viņiem vajadzīga atsevišķa klase, atsevišķa darbavieta ar stingru kārtību un pārējiem var pievienoties starpbrīžos vai citā laikā.
Paradoksāli, bet, ja visas šīs lietas netiek nodrošinātas, pārējiem skolēniem nav nodrošināta ne vienlīdzīga izglītības kvalitāte, ne vienlīdzīgas tiesības. Viņi ir pilnīgi neaizsargāti.
Uzskatu, ka iniciatīvai, prasot sakārtot sistēmu, būtu jānāk no vecākiem. Atsevišķi centieni Rīgā bijuši un ir joprojām, bet ar to ir par maz. Ja vecāki izdarītu kārtīgu spiedienu uz valsts institūcijām, gan jau kaut kas beidzot ietu uz priekšu.
 

Atbalsta pasākumi izglītojamiem ar garīgās veselības traucējumiem

Avots: Ministru kabineta noteikumi Nr. 556 “Prasības vispārējās izglītības iestādēm, lai to īstenotajās izglītības programmās uzņemtu izglītojamos ar speciālām vajadzībām”.
 

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Raksts sagatavots Latvijas valsts budžeta finansētās programmas “Atbalsts medijiem sabiedriski nozīmīga satura veidošanai latviešu valodā tematiskajās kategorijās” projekta “Iekļaujošā izglītība Latvijā. Kā ir patiesībā?” ietvaros. Projekta numurs 2022.LV/TMA/56. 
“Par raksta “Vecā sistēma likvidēta, jauna vēl nav izveidota” saturu atbild Izdevniecība Skolas Vārds.