Reformai gatavi

Liepājas 8. vidusskolas gaiteņu logi izdekorēti ar karmīnkrāsas auseklīšiem. Kad noskan zvans un bērni iznāk no mācību klasēm starpbrīdī, visapkārt dzirdama tikai latviešu valoda. Šī ir viena no tā sauktajām krievu skolām, kas uz mācībām valsts valodā vidusskolas posmā pilnībā pārgāja jau 90. gadu beigās. Ar likuma spēku šāda prasība mazākumtautību skolām Latvijā noteikta tikai pērn. Skaidrojam, kāda ir veiksmes atslēga, lai reforma notiktu pēc iespējas “nesāpīgāk”.

Divas plūsmas

Lai arī starpbrīdis, latviešu valodas un literatūras skolotājas Kristīnes Ķipstes klasē vēl darbojas divas 8. klases meitenes. Viņas mācās krievu plūsmā. “Latviešu valodu šiem bērniem esmu mācījusi jau no 1. klases. Viņiem zināšanas ir noturīgākas. Grūtības vairāk rodas darbā ar tiem, kas atnāk no citām skolām. Dažiem latviešu valodas zināšanu līmenis ir zems,” skolotāja vērtē. Viņa 8. vidusskolā strādā jau vairāk nekā 20 gadu un novērojusi, ka vislabākās sekmes latviešu valodas apguvē ir tiem bērniem, kuri izglītības gaitas sākuši pirmsskolās, kas īsteno mācības valsts valodā.

Liepājas 8. vidusskola atrodas Ezerkrasta mikrorajonā, gandrīz pie pašas pilsētas robežas. No fasādes puses logiem paveras skats uz parku, kas atrodas otrpus ielai. Aiz tā ir Pērkones kanāls, kas savieno ezeru un jūru. Savukārt no pārējām trim pusēm skolu ieskauj vienmuļi daudzstāvu nami. Tos šeit sāka būvēt 70. gados, lai rūpnīcu strādniekiem nodrošinātu dzīvesvietu. Viņu vidū bija daudz imigrantu, līdz ar to arī Ezerkrasta mikrorajonā veidojās krieviska vide. Skolas ēka uzbūvēta 1987. gadā. Pēc publikācijām tā laika periodikā secināms, ka mācības sākumā notika vienā maiņā, bet divās plūsmās – krievu un latviešu. Latviešu plūsma bija tikai pamatskolas posmā, turklāt tajā mācījās ļoti maz skolēnu. Vidusskolas klasēs mācības notika tikai krievu valodā. Noprotams, ka, dzelzs priekškaram krītot, veidojās konfliktsituācijas un bija centieni skolu pilnībā “pārkrievot”.

“Mēģinājums izlikt latviešu bērnus aiz skolas durvīm uzskatāms par netaisnu un nedraudzīgu aktu, jo vairāk tādēļ, ka attālums līdz citām latviešu skolām ir pārāk liels, turklāt tās ir pārslogotas,” publiskā paziņojumā pauda Latvijas Tautas frontes Liepājas pilsētas nodaļas Izglītības darba grupa. Tā aicināja mikrorajonā būvēt jaunu izglītības iestādi, kas būtu paredzēta latviešu bērniem, bet līdz tam 8. vidusskolā nodrošināt “stabilu, drošu un pilnvērtīgu mācību procesu” un izveidot patstāvīgu administrāciju “perspektīvajai latviešu vidusskolai”. Paziņojumu parakstījusi arī Jevgēņija Mickēviča – pedagoģe, kas astoņus gadus vēlāk kļuva par šīs skolas direktori.

Direktores harizma

Drīz pēc Atmodas izglītības iestāde bija zaudējusi vidusskolas statusu, un, stājoties amatā, J. Mickēviča tā atjaunošanu uzskatīja par vienu no savām prioritātēm. Taču viņas pārliecība bija – vidusskolā mācībām jānotiek tikai latviešu valodā. Lai panāktu mazākumtautību skolēnu vecāku piekrišanu, tika sarīkota kopsapulce. Laikabiedri atceras, ka direktore prata uzrunāt krievvalodīgo auditoriju un ceļā uz kopēju mērķi apvienot cilvēkus neatkarīgi no tautības.  Daudziem par pārsteigumu, lielākā daļa vecāku arī piekrita savus bērnus pēc pamatskolas beigšanas sūtīt latviešu vidusskolā. Asu pretestību izrādīja tikai daži cilvēki. Liepājas 8. vidusskola 10. klasē skolēnus atkal uzņēma 1998. gada rudenī. Tika izveidotas trīs klases. Sākotnēji bērnus mēģināja dalīt pēc tā, vai viņi pamatskolā mācījušies latviešu vai krievu plūsmā.  “Man iedeva divas vienpadsmitās klases, un es viņus mācīju tīrā latviešu valodā,” atceras matemātikas skolotāja, kura šajā skolā sāka strādāt pāris gadu vēlāk. Viņa ir latviete un pirms tam bija strādājusi tikai latviešu skolās. Viņasprāt: “Vislabākās sekmes valsts valodas apguvē krievu bērniem būs tad, ja stundas viņiem vadīs tikai latviešu valodā. Krievvalodīgie skolotāji blēdās. Lai gan, no otras puses, to var arī saprast – ja tu esi krievs, tev pretī sēž krievu bērni, ir pretdabiski visiem lauzīties latviešu valodā.”  Lielākā daļa krievu skolotāju gan visus nepieciešamos terminus latviski iemācījās. Jaunajai kārtībai strikti pretojās tikai pāris pedagogu. Viņi latviešu valodu pat necentās apgūt. Kad nāca Valsts valodas centra pārbaudes, šie skolotāji ņēma darbnespējas lapu vai izdomāja iemeslu, kādēļ pēkšņi jādodas prom no skolas.

Lielāka motivācija

Pašreizējā skolas direktore Anita Kuncīte Liepājas 8. vidusskolā sāka strādāt pirms 10 gadiem. Viņa pēc izglītības ir latviešu valodas un literatūras skolotāja. “Pirmajā gadā strādāju arī vienā vidusskolas klasē, kurā bija skolēni, kas līdz 9. klasei mācījušies mazākumtautību programmā. Man tas bija izaicinājums, jo iepriekš strādāju tikai ar latviešu bērniem,” viņa atzīst. Stundas vajadzēja organizēt citādāk. Bija brīži, kad nācās atkāpties no vidusskolas programmas un palīdzēt saprast lietas, ko latviešu bērni apgūst jau līdz 9. klasei. “Mums diezgan ilgi nācās runāt par to, kāpēc vienam vai otram vārdam vajag garumzīmi. Ir vārdu grupas, kam var piemērot likumu, lai to paskaidrotu, bet ir arī vārdi, kam likumu piemeklēt nav iespējams. Tad nācās teikt, ka tā vienkārši ir.”

Vēl skolotāja saskārās ar tādām problēmām kā teksta izpratnes grūtības un nepareizas teikumu konstrukcijas rakstu darbos. Pēc tām varēja spriest, ka jaunieši tekstu vispirms izdomā krievu valodā un tad pārtulko latviski. Tādēļ viņa aicināja bērnus uzreiz domāt valodā, kurā jāraksta: “Pat ja teikumi būs vienkārši, kļūdu – mazāk un stils veiksmīgāks.” Īpašu nepatiku pret latviešu valodu neviens no pedagogiem neatceras izjutis. Drīzāk ar krievvalodīgajiem jauniešiem bijis vieglāk strādāt augstāka motivācijas līmeņa dēļ. “Viņi grib iemācīties latviešu valodu, lai brīvi varētu iestāties kādā no Latvijas augstskolām un lai nebūtu atsevišķi jākārto valsts valodas prasmes eksāmens,” pamato A. Kuncīte. Šīs skolas 12. klases beidzēji jau kopš 90. gadu beigām visus valsts pārbaudījumus kārto latviešu valodā. “Mani krievvalodīgie skolēni kārtoja to pašu matemātikas eksāmenu, ko latviešu bērni. Un nedomājiet, ka rezultāti bija daudz sliktāki!” uzsver skolotāja, kura savu vārdu nevēlējās publiskot.

Valsts izglītības un satura centra dati par eksāmenu rezultātiem rāda, ka 2009. gadā Liepājas 8. vidusskolā latviešu valodas eksāmenu “B” līmenī nokārtoja trīs jaunieši, “C” – seši, “D” – 14, bet “E” – septiņi. Vidējais rādītājs 8. vidusskolā bija 45,18 %, kas bija mazāk nekā pilsētas skolās kopumā – 51,17%. Arī matemātikā rezultāti bija zemāki nekā vidēji Liepājas izglītības iestādēs – 32,69%. Gadu gaitā situācija tikai pasliktinājusies. Matemātikas skolotāja norāda, ka gan agrāk, gan tagad audzēkņu vidū ir bērni ar zemiem mācību sasniegumiem. Tomēr tas nav saistīts ar valodas prasmi, bet vispārējām intelektuālajām spējām. Skola piedāvā arī izglītības programmas bērniem ar mācīšanās traucējumiem.

Valodas prasmes – dažādas

Ar laiku krievvalodīgie skolēni aizvien biežāk lūdza viņus 10. – 12. klašu posmā likt tā sauktajās latviešu klasēs. Viņi saprata, ka pilnvērtīgai valodas apguvei svarīgi ir ne tikai stundās, bet arī brīvajā laikā sarunāties valsts valodā. Līdz ar to sāka veidot klases, kurās vienkopus mācījās dažādu tautību bērni. Pamazām pārtrauca arī organizēt pasākumus, kas paredzēti atšķirīgām auditorijām. Agrāk to darīja, balstoties uz katras tautas tradīcijām. Piemēram, Jauno gadu krievvalodīgie skolēni atzīmēja daudz plašāk nekā latviešu bērni.

Patlaban mazākumtautību programma tiek īstenota vairs tikai trijās klasēs – 6., 7. un 8. Tajās kopumā mācās aptuveni 40 bērnu. Pašreizējā 9. klase uz mācībām latviešu valodā pārgāja pirms trim gadiem. “Togad sākām īstenot jūraszinību mācību kursu, un to bija ļoti grūti salāgot ar mazākumtautību izglītības programmu,” pamato direktore. Šis ir ceturtais gads, kad 1. klasē skolēnus uzņem tikai latviešu plūsmā. Tas aizsākās gluži dabiski. Gadā, kad vēl bija izsludināta uzņemšana divās plūsmās, mazākumtautību programmai tika pieteikti tik maz skolēnu, ka neizdevās nokomplektēt klasi.

Abos gadījumos skolas vadība runāja ar vecākiem, kas pārejai uz mācībām latviešu valodā piekrita bez lieliem iebildumiem. “Ar kādu varbūt nācās arī parunāt vairāk, taču beigās visi piekrita,” stāsta A. Kuncīte. “Protams, ka latviešu valodas prasmes līmenis bērniem, kas nāk no mazākumtautību ģimenēm, ir ļoti dažāds. Ne visi latviski runā raiti, ne visi pat labi saprot valodu.”

Viņa piebilst, ka arvien biežāk nākas izpildīt lūgumus uz latviešu plūsmu pārcelt skolēnus no atlikušajām mazākumtautību klasēm. Dzirdot ziņas par gaidāmo pāreju uz mācībām latviešu valodā, šogad 8. vidusskolā sākuši mācīties vairāki audzēkņi no Liepājas mazākumtautību skolām. Turklāt audzēkņu skaitu papildinājuši 20 Ukrainas kara bēgļi. “Šajā gadījumā tas, ka mūsu skolā ir bērni un skolotāji, kas spēj runāt krievu valodā, ir pluss. Viņi var komunicēt valodā, ko zina gan vieni, gan otri, tāpēc vieglāk integrējas,” novērojusi A. Kuncīte. No šī mācību gada ukraiņu bērni drīkst mācīties tikai latviešu plūsmā.

Grāmatas neatšķiras

Skolotāju pieeja, skaidrojot krievvalodīgajiem bērniem nesaprotamos terminus vai vārdus, atšķiras. Ir tādi, kas veido vārdnīcas, ir tādi, kas cenšas izskaidrot jēgu latviski, lietojot sinonīmus. Vēl citi talkā ņem vizuālus materiālus. “Ja terminu uzreiz māca latviešu valodā, reizēm bērni pat nezina, kā tas ir krieviski,” piebilst direktore. Tas ir tāpat kā iemācīties jaunu svešvārdu.

Priekšvēlēšanu diskusijās televīzijā izskanēja tas, ka mazākumtautību izglītības programmās ir vēl lielākas problēmas ar mācību līdzekļiem, kas atbilst kompetenču pieejai, nekā latviešu skolās. A. Kuncīte uzsver, ka vismaz pēdējos astoņus gadus visi audzēkņi saņem vienādas grāmatas – tikai valsts valodā. Līdz ar to šobrīd mazākumtautību programmā pedagogiem problēmas ir tādas pašas, kā izglītības iestādēs, kur mācības notiek tikai latviski.

Tas, ka mācību līdzekļi tiek iepirkti tikai latviešu valodā, skolotājiem problēmas nesagādā, jo visi latviski runā brīvi, apgalvo direktore. Visticamāk, to veicinājusi prakse, ka vieni un tie paši pedagogi strādā gan latviešu, gan krievu plūsmā. Atrasts arī veids, kā veiksmīgāk integrēt skolotājus, kas agrāk mācīja mazākumtautību valodu un literatūru vai arī mazākumtautību klases sākumskolā. Viņi latviešu plūsmas klasēs māca krievu valodu kā svešvalodu. Bet latviešu valodas skolotāja, kas agrāk strādāja tikai ar mazākumtautību skolēniem, tagad vada stundas arī latviešu klasēs.

Līdz ar to A. Kuncīte apliecina gatavību skolā realizēt pilnīgu pāreju uz mācībām latviešu valodā. Likumprojekts paredz šo procesu sākt nākamajā mācību gadā. Tas gan vēl Saeimai jāpieņem trešajā lasījumā. “Ceļu uz to ejam jau ilgstoši. Protams, tas ne vienmēr ir bijis viegli. Situācijas bijušas dažādas,” viņa atzīst.

Izaicinājumu radīja arī Covid-19 pandēmijas dēļ ierobežotais klātienes mācību process teju trīs gadu garumā. Bija skolēni, kurus tas atmeta vairākus soļus atpakaļ. “Lai valodas prasmi attīstītu un pilnveidotu, to nepieciešams lietot nepārtraukti ikdienā. Bērni, kuri aug krievvalodīgās ģimenēs, mājās ikdienā vairāk sazinās dzimtajā valodā. Ar to, ka latviešu valodu dzird “Zoom” stundās, ir daudz par maz,” A. Kuncīte secina. Atgriežoties klātienes mācību procesā, pedagogiem nācās pielikt papildu pūles, lai sasniegtu iepriekšējo valodas zināšanu līmeni.

Izmantotie informācijas avoti

"Pēc astoņu gadu pārtraukuma Liepājā uzbūvēta jauna skola!", Andra Magale, Padomju Jaunatne, 1987.09.02. 
"Pirmais zvans", (nav autora), Komunists, 1987.09.03.
"Tālākās attīstības pamats", A. Bulatovs, Komunists, 1987.12.31.
"Vārdiem pretī jāliek darbs", N. Kārkls, Komunists, 1987.08.29.
"Par ekonomiskās un sociālās attīstības valsts plāna izpildes rezultātiem Liepājā 1986.gadā", (nav autora), Komunists, 1987.02.03.

“Latvijas Tautas frontes Liepājas pilsētas nodaļas izglītības darba grupas paziņojums”, Liepājas Vārds, 1989.12.22.

Pedagogi iesaka

• Nepieciešams veidot jauktas klases, kurās ir dažādu tautību bērni.
• Svarīgi skolotājiem nodrošināt iespēju vadīt stundas gan latviešu, gan mazākumtautību plūsmas klasēs.
• Ieteicams izmantot mācību līdzekļus tikai latviešu valodā.
• Nezināmos terminus un vārdiņus var ierakstīt paša veidotā vārdnīcā. Tādu var rosināt veidot arī skolēniem.

Ar cieņu pret ikvienu kultūru

Roberts Osguds (Robert L.Osgood), Fulbraita programmas stipendiāts Latvijas Universitātē:

"Mēs ASV jau gadsimtiem ilgi risinām jautājumus, kas rodas saistībā ar imigrantiem un bērniem, kas nerunā angļu valodā, bet nāk uz ASV skolām. Lai gan esam ļoti pieredzējuši šajā ziņā, daudzas lietas aizvien ir vieglāk pateikt nekā izdarīt. Multikulturālās izglītības mērķis ir palīdzēt skolēniem no dažādām etniskajām grupām saprast citam citu, sazināties citam ar citu un reflektēt citam citu. Mēs izglītības iestādēs cenšamies apvienot dažādas kultūras un meklēt atšķirīgām etniskajām grupām piemērotus mācību paņēmienus, lai tās iemācītos sadarboties. Skolēniem ir jāiemācās angļu valoda, bet vienlaikus cenšamies piedāvāt iespēju izmantot viņu dzimto valodu, lai viņi varētu mācīties un veikt pārbaudījumus. Visos izglītības līmeņos cenšamies ņemt vērā, ko cilvēki mācās citās valstīs, kā attiecas pret savu kultūru un valodu. Cienām to, ka katrai valstij ir sava unikālā kultūra, patiesībā – pat vairākas subkultūras vienā valstī. Mums ir jācenšas panākt to, lai katrs bērns klasē justos pieņemts, gaidīts, piederīgs, novērtēts neatkarīgi no izcelsmes, valodas zināšanām, akadēmiskām spējām, politiskās pārliecības. Tomēr situācija dažādās skolās aizvien atšķiras. Mēs esam redzējuši gan veiksmes stāstus, gan neveiksmes. Lai panāktu iekļaujošo izglītību, domājot par dažādām etniskajām grupām, pedagogiem ir daudz jālasa un jāmācās. Lai mēs varētu monitorēt izglītības iestādē notiekošo, svarīga regulāra komunikācija starp skolotājiem, administrāciju un vecākiem par to, kā bērns jūtas skolā."

Avots: IKVD konference “Izglītības kvalitātes monitorings iekļaujošai izglītībai”.

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Raksts sagatavots Latvijas valsts budžeta finansētās programmas “Atbalsts medijiem sabiedriski nozīmīga satura veidošanai un nacionālās kultūrtelpas stiprināšanai latviešu valodā” projekta “Analītisko rakstu sērija “Mazākumtautību skolēnu integrācija. Kas notiek skolās”” ietvaros. Projekta numurs 2022.LV/NMA/37. Par raksta “Reformai gatavi” saturu atbild Izdevniecība Skolas Vārds.

___________________________________
Raksta autores: Ilze Šķietniece, Vita Pļaviņa