Saprast UDHS. Grāmata vecākiem un pedagogiem. Ir NOLIKTAVĀ

Pēdējos gados, šķiet, UDHS jeb uzmanības deficīta un hiperaktivitātes sindroms tiek skandināts visur – gan vietā, gan nevietā. Latvijā nav statistikas par to, cik bērniem ikdienā ir jāsadzīvo ar UDHS iezīmēm, bet pasaules dati rāda, ka tie ir vidēji 5–10 % bērnu. Un mums nav pamata domāt, ka Latvijā tas varētu būt citādi. Tātad vidēji katrā bērnudārza grupiņā vai skolas klasē vismaz vienam bērnam ir UDHS. Un, iedomājoties visu skolu vai bērnudārzu kopumā, tas jau ir krietns pulciņš bērnu.

Daudziem sabiedrībā ir kāda ideja vai viedoklis, bet kas tad īsti ir šī mistiskā burtu kombinācija UDHS? Pirmkārt, būtu jāsaprot, ka tā nav slimība, bet gan vairāku grūtību un simptomu kopums, ko ir nolemts saukt par UDHS.

Otrkārt, būtu jāņem vērā, ka UDHS biežāk ir sastopams kombinācijā ar citiem traucējumiem. Visbiežākās kombinācijas: UDHS ar autiskā spektra, mācīšanās, opozicionārajiem, uzvedības, garastāvokļa un (vai) trauksmes spektra traucējumiem. Un tas tikai apgrūtina bērnu diagnosticēšanu un terapijas izvēli.

Šī grāmata ir mēģinājums dziļāk un vienkāršāk izskaidrot, kas ir UDHS un ko piedzīvo BĒRNS, jo visa centrā ir BĒRNS, nevis UDHS. Ja bērnam ir redzes traucējumi, mēs taču par bērnu nedomājam kā par mazāk spējīgu, vai ne? Mēs taču visi gribam bērniem palīdzēt. Ticu, ka visi vecāki vēlas darīt labāko, kas ir viņu spēkos. Zinu, ka pedagogi kļuva par pedagogiem, jo vēlējās būt daļa no bērnu panākumu atslēgas, – tas taču ir sirds darbs. UDHS vēl joprojām tiek pārāk daudz stigmatizēts un stereotipizēts, tāpēc mēģināsim lauzt stereotipus, aplūkojot bieži dzirdētās nepatiesības vai puspatiesības par šiem traucējumiem. Grāmatā varēs gūt ieskatu līdzšinējos zinātnieku atklājumos, tādējādi apstiprinot, ka UDHS un tas, ko šie bērni piedzīvo, ir patiess un nav radies no ekrānierīcēs pavadītā laika vai vecāku audzināšanas stila (visatļautības).

Būtu jāatceras, ka aiz katra veiksmīga bērna (arī tiem, kuriem ir kādi traucējumi vai grūtības) stāv vismaz viens pieaugušais, kurš sākumā šim bērnam ir noticējis. Dažreiz tā ir mamma vai vecākā māsa, bet dažreiz spēcīgus pašvērtējuma pamatus ir ielikusi kāda mīļa un atbalstoša auklīte vai skolotāja. Un, ja jau jūs šo lasāt, tad ticu, ka vēlaties kādam bērnam kļūt par šo īpašo un vērīgo pieaugušo.

Dodamies izzināt un saprast UDHS!
 

Dana Skara
psiholoģe, pētniece, grāmatas "Saprast UDHS" autore