Uzmanības centrā šobrīd ir bērns, nevis skolotājs

27.03.2023
Dalīties:

Sanita Dāboliņa   I   Izdevniecība Skolas Vārds

Valsts izglītības satura centra (VISC) vadītāja Liene Voroņenko pēc mazliet vairāk nekā gada šajā amatā ir gandarīta, ka centra darbība pārorientēta uz noteiktu funkciju veikšanu un kļuvusi efektīvāka, bet cer, ka labākais sniegums gaidāms nākotnē.


► Kādi ir galvenie VISC paveiktie darbi?

Patiešām nozīmīgi darbi, kuri gan vēl nav noslēgušies, ir divi: pirmkārt, pārejas periods uz pilnveidotā satura ieviešanu, respektīvi, to beidzam šogad, 31. maijā, un esam mēģinājuši saklausīt pirmās bažas, indikācijas vai vērtējumus gan par pilnveidotā satura ieviešanu, gan par, iespējams, turpmākajiem izaicinājumiem; otrkārt, pirmoreiz organizējam augstākā līmeņa eksāmenus.
Esam vērtējuši arī savu kapacitāti, to, kādā veidā varam būt vislabākie partneri saviem nozares dalībniekiem: skolotājiem, skolēniem, organizācijām. Tāpēc mūsu darbā, arī rēķinoties ar cilvēkresursu trūkumu, ir noteiktas izmaiņas. Esam pārskatījuši darbības veidu, no atsevišķiem izglītības segmentiem pārorientējušies uz trim noteiktām funkcijām, kuru izpilde paredzēta centra nolikumā: veidojam izglītības saturu, nodrošinām satura novērtēšanas procesu, metodisko atbalstu un profesionālo pilnveidi.

► Kas tiek darīts norādījumu, kontroles un atbalsta funkciju līdzsvarošanai?

Ļoti gribu cerēt, ka VISC atbalsta funkcija vienmēr ir bijusi prioritāra, pēc būtības esam palīgs nozarei. Esam daudz sarunājušies ar partneriem, piemēram, skolotāju asociācijām, sabiedriskajām organizācijām, to vidū vecāku organizācijām, par to, kā efektīvāk atbildēt uz visiem izaicinājumiem, kas kopumā ir raksturīgi ne tikai Latvijai, bet izglītībai visā pasaulē. Mums, protams, jārēķinās ar specifiku: katrai valstij ir sava kultūras, tradīciju, pieredzes bagāža, un atbildes nevar nokopēt no ārvalstīm, tās ir jārod pašiem. Kontekstā ar pilnveidoto saturu atbilžu meklēšanas process pagājušajā gadā ir bijis ļoti intensīvs.

 

Diskusijas liecina: galvenais, ko partneri novērtē pozitīvi, – ka izglītībā esam mainījuši fokusu, uzmanības centrā šobrīd ir bērns vai jaunietis, nevis skolotājs un ka tiešām mācāmies, kā viņam mācību procesā palīdzēt, kā būt blakus. Tā ir milzīga vērtība, milzīga domāšanas maiņa, milzīgs darbs pašam ar sevi.


Nākamais jautājums ir – vai zināšanas un prasmes, ko bērns iegūst, atbilst mūsdienu tirgus vajadzībām, izglītības vajadzībām un vai mūsu radītie instrumenti ir labākie, ko savam skolēnam varam piedāvāt, un šī diskusija noteikti nebeigsies 31. maijā.

► Minējāt sarunas. Ar kādiem vēl instrumentiem iegūstat izpratni par sistēmas vajadzībām un gaidām?

Kvantitatīvi aptaujājam pedagogus un apzinām viņu vajadzības. Intensīvi mēģinām atrast resursus, ar kuru palīdzību sasniegt pēc iespējas plašāku mērķauditoriju un saņemt atgriezenisko saiti. Pozitīvi vērtējam individuālo atgriezenisko saiti, piemēram, nesen publicējām eksāmenu materiālus, skolotāji ir iepazinušies, norāda uz riskiem, niansēm, ko ievērot satura izstrādē vai vērtēšanas procesā. Mudinu uz dialogu, jo, apzinoties to visu, mums ir iespēja informatīvi atbalstīt skolotājus. Šogad esam tikušies arī ar skolēniem: runājām par eksāmeniem, uzklausījām jautājumus, ieteikumus. Man ir milzīgs prieks, ka VISC ir daudz skolā strādājošu darbinieku: kad diskutējam par satura jautājumiem, izmantojam ikdienas praktisko pieredzi, jo izglītības saturs nedrīkst būt atrauts no tās, izglītības saturs netop Vaļņu ielā, izglītības saturs top pedagogu, mācībspēka, sabiedrības diskusijās un zināšanās.

► Kā tiks nodrošināti mācību līdzekļi atbilstīgi jaunajam saturam?

Ļoti plašs jautājums. Kļūstot par VISC vadītāju, to identificēju par galveno darbu. Man ir iemācīts: jebkuram izcilam darbam ir vajadzīgi izcili instrumenti. Skolotājam tās ir ne tikai viņa paša zināšanas, bet arī izmantojamie resursi. Pilnveidotā satura ieviešana norisinājās pēctecīgi: standarts, programmu paraugi, mācību līdzekļi. Autoru kolektīvam vienas klases mācību grāmatas izstrādei vajag vidēji vienu mācību gadu.

 

Uz jautājumu, vai vajadzēja sākt reformu, ja nebija izstrādāti mācību līdzekļi, mana atbilde ir: bērniem stāstām, ka zināšanas, pieredzi iegūstam mācīšanās procesā, arī kļūdoties; vai mēs tiešām būtu pilnīgi pārliecināti, ka radītu simtprocentīgi pareizākās programmas, mācību līdzekļus, ja ikdienā to nepraktizētu dažādās skolās ar ļoti dažādiem izglītojamiem viņu vajadzībās? Bet tas, protams, nepalīdz skolotājam tad, kad ir daudz darba un ilgi jāgatavojas stundām.


Šobrīd lielajiem priekšmetiem ir izstrādātas ceļa kartes – noteiktās vietnēs pieejamo resursu apkopojums. Mēģinām motivēt un veidot jaunas autoru komandas, kas izstrādā mācību līdzekļus. Liels prieks par augstskolām, kas atsaucās attiecībā uz vidusskolas posmu, īpaši STEM jomu, kur jau top fizikas pamatkursa materiāli – Latvijas Universitātes fiziķi un skolotāju asociācija rāda brīnišķīgu sadarbības piemēru, top ļoti labi brīvpieejas materiāli. Tomēr jāapzinās, ka materiālu papildināšana būs nebeidzams process – vajadzības mūsdienu sabiedrībā mainās tik strauji, ka ir jābūt gataviem mācību līdzekli visu laiku papildināt, attīstīt, pārskatīt. Galvenais izaicinājums pašlaik ir latviešu valoda un matemātika, tomēr domājams, ka trīs gados izdevniecības būs gatavas mācību grāmatas piedāvāt.
Otrs milzīgs jautājums ir finansējums. Pašvaldībām mācību līdzekļu iegādei ir limitēts apjoms, straujais izmaksu sadārdzinājums paaugstina arī mācību literatūras izmaksas. Tāpēc arvien lielāku nozīmi iegūst digitālais saturs, kuru turklāt var nemitīgi aktualizēt. Tas turpmāk mūsu ikdienas dzīvē spēlēs aizvien lielāku lomu.

► Vai ir padomā mācību līdzekļus pirkt no ārzemēm?

Šobrīd eksperimentāli sadarbojamies ar Rīgas Biznesa skolu – programmēšanas II vajadzībām adaptēsim Hārvarda Universitātes mācību līdzekļus, respektīvi, programmēšanas kursu. Šis piemērs liecina, ka ļoti ierobežotā laikā intensīvā sadarbībā ar skolotājiem ir iespējams saprast, kādā veidā standartu realizēt ar ārvalstu materiāliem, kuri jau aprobēti lielā izglītojamo auditorijā. Ir skaidri pierādījumi, ka saturs izveidots atbilstīgi labākajiem iespējamiem sasniegumiem, kādus sagaidām no izglītojamiem. Līdzīgi dizainā un tehnoloģijās izmantojam Oksfordas materiālus, lai maksimāli ātri atbalstītu skolotājus. Pasaulē ir radīts daudz laba, kvalitatīva satura, lielākoties tehnoloģijās un dabaszinātnēs, tomēr tas, kas saistās ar mūsu pašu valodu vai vēsturi, vienmēr taps mūsu valstī.

► Kā turpinās darboties projekts Skola2030, vai paredzētas izmaiņas?
31. maijā mums būs rezultāti: programmas, mācību līdzekļu paraugi; būs notikuši daudzi profesionālās pilnveides pasākumi. Pašlaik projektā notiek iekšēja izvērtēšana. Pagaidām pietrūkst datu, vai izglītojamais spēj apgūt saturu. Kad mums būs izvērtējums kopā ar datiem, tad galvenais mērķis būs diskutēt par katru mācību priekšmetu, problēmām. Ar dažu mācību priekšmetu asociācijām jau esam runājuši par tālākajiem soļiem. Ir, protams, jautājums, vai tas nesīs standartu grozījumus.

 

Ļoti ceru, ka vasaras izskaņā, kad skolotāji būs atpūtušies, VISC par ikkatru mācību priekšmetu varēs pateikt, kas ir izdarīts, kas vēl būtu darāms, kur nav problēmu, kur vajadzīgas fundamentālas pārmaiņas. Domāju, ka trīs galvenie mācību priekšmeti, par kuriem diskutēsim, būs latviešu valoda, vēsture un programmēšana, tomēr sarunu ir pelnījuši visi mācību priekšmeti, pilnīgi visos ir, par ko diskutēt.


Tam vajadzēs daudz laika, būs jāmēģina sadzirdēt vienam otru, bet mēs visi kopā esam gudrāki, nekā bijām pirms trijiem gadiem, mums ir uzkrāta milzīga pieredze. Cerams, ka diskusijas nesīs aizvien labāku rezultātu izglītojamajam.

► Vai VISC pietiks darbinieku tik plašam un dziļam darbam?

Pārskatot centra funkcijas un resursus, esam izveidojuši Metodiskā atbalsta departamentu. Tas sakrīt ar nozares nepieciešamību.

 

Skolotāji norāda, ka pietrūkst skaidras centrālās ass, kur visa informācija, procesi un partneri satiekas un panāk kompromisu. Tāpēc atjaunojām metodiskā atbalsta funkciju. Ir skaidrs, ka atbildes būs jāmeklē vēl gadu, divus un trīs: jo vairāk mainās izglītojamo vajadzības, jo vairāk jautājumu rodas.


Mūsu plāns: katrai mācību jomai ir vadītājs, piesaistām metodiķus, un ar metodiķiem savu atbalstu varam aiznest līdz katrai skolai, skolas mācību jomu vadītājiem.
Plānots, ka departamentā darbosies aptuveni 22 cilvēki un daļa no viņiem noteikti būs tie paši, kuri strādā projektā, arī skolotāji praktiķi – jo vairāk zinām par skolu, jo precīzākas atbildes varam sniegt.

► Kāda ir jūsu izpratne par eksāmeniem, to lomu?

Mēs, sabiedrība, esam ļoti tendēti uz vērtējumu atzīmēs, mazāk runājam par vērtējumu, kas kalpo par pamatu efektīvai izmantošanai un augšanai zināšanās un prasmēs. Mūsu lielais izaicinājums – kādā veidā no atzīmēm, no reitingiem pāriet uz vērtēšanu kā bāzi, uz kuras veidojam savas mūža prasmes un zināšanas. Eksāmens ir viens no instrumentiem, pašlaik dominējošs. Te ir divi svarīgi jautājumi: pirmkārt, lai eksāmeni būtu objektīvi un savstarpēji salīdzināmi – to mēģinām panākt ar centralizēto eksamināciju un vērtēšanu; otrkārt, Latvija ir viena no valstīm, kurās ir vislielākais skaits obligāto eksāmenu. Arī pasaulē kopumā ir dažādas prakses. Regulārai, iespējams, citādai vērtēšanas sistēmai – monitoringa sistēmai, kas dod atbildi, vai mācām vajadzīgo, vai mācām kvalitatīvi, – varētu būt lielāka ietekme nekā eksāmeniem, kuri, visticamāk, būtiskus pavērsienus dzīvē nerada. Mans skatījums ilgtermiņā: pārskatīt eksaminācijas sistēmas mērķus, arī valsts pārbaudes darbu sistēmu. Jo labāku bāzi izglītojamam iedosim, jo labāk viņš jutīsies nākamajā posmā, jo ātrāk atradīs nišas, kurās vēlas attīstīties. Eksāmens nemotivē, drīzāk piespiež mācīties atzīmei.

► Pēdējā gada laikā pienākumi papildinājušies, jo Latvijas skolās mācās arī ukraiņu skolēni.

Pēc datiem uz 2023. gada 13. februāri kopumā Latvijas vispārējās izglītības iestādēs izglītības ieguve nodrošināta 4291 Ukrainas civiliedzīvotājam: 1499 bērni apgūst pirmsskolas izglītības programmas, bet 2792 mācās 1.–12. klasē. Savukārt 96 Ukrainas civiliedzīvotāji apgūst profesionālās vidējās izglītības programmas.
Ukraiņu ienākšana izglītības sistēmā ir ļoti liels izaicinājums. Mēs esam bijuši ļoti, ļoti introverti un nevarējām iedomāties, ar kādām lingvistiskām, sociālām un emocionālām barjerām saskarsimies. Ukrainas civiliedzīvotāju koncentrācija dažādās pilsētās atšķiras, un pat divu trīs bērnu ienākšana prasa milzīgus resursus. Uzklausām izglītības iestādes, esam izstrādājuši jaunu piedāvājumu, kā turpmāk ukraiņus vai jebkuras citas valsts pilsoņus, patvēruma meklētājus, arī reemigrantus integrēt izglītības sistēmā, paredzot, ka vispirms ir jāsasniedz noteikts valodas līmenis, tikai pēc tam tiek noteikta izglītojamā piederība konkrētai klasei, kurā viņš apgūst mācību saturu, un tur paredzēti vēl papildu pasākumi. Bet kopumā gada laikā izglītības iestādes, pedagogi un sistēma kopumā ir paveikusi grandiozu darbu attiecībā uz sistēmas atvērtību, lai mēs spētu būt iekļaujoši ilgtermiņā. Pēc kovida izglītības sistēma vēl nav atguvusies, šīs krīzes risināšanai atkal vajadzēja papildresursus, bet tas ir mūsu pienākums, un mēs to paveiksim. Jāapzinās, ka vēl ir daudzi tūkstoši ukraiņu bērnu, kuri nav piederīgi Latvijas izglītības sistēmai, bet tuvāko gadu laikā, visticamāk, tādi kļūs. Daudz esam runājuši par individuāliem risinājumiem, piemēram, valsts pārbaudes darbos ukraiņu skolēniem, esam radījuši diezgan elastīgus risinājumus, lai nepazaudētu galveno – viņu vēlmi mācīties un kvalitatīvi iekļauties ilgtermiņā mūsu izglītības sistēmā. Paldies skolām par pretimnākšanu!

 



Intervija publicēta žurnāla SKOLAS VĀRDS 14.03.2023. numurā.
 
Atgriešanās atpakaļ