Vieniem skolas somā ir grāmatas, citiem – kopētas lapas

Diskusijā par mācību līdzekļu pieejamību vispārizglītojošajās skolās un esošo finansējumu to iegādei piedalījās pārstāvji no dažādām institūcijām un interešu grupām. Lai arī visi ir vienisprātis, ka mācību līdzekļu nodrošinājumam ir jābūt prioritātei, lai skolotāji varētu mācīt un katram skolēnam būtu nodrošināta iespēja mācīties no atbilstošiem, kompetenču pieejā balstītiem mācību materiāliem atbilstošā formā un saprotamā vērtēšanas sistēmā, tomēr realitātē par šo prioritāti vēl nākas nopietni iestāties.

Izdevniecības “Skolas Vārds” 17. aprīlī organizētā saruna atklāja ne tikai to, cik atšķirīgas ir situācijas dažādās skolās, bet arī faktu, ka Valsts izglītības satura centra (VISC) mācību līdzekļu izvērtēšanas process ir diezgan nesaprotams un necaurspīdīgs, savukārt skolu nepietiekamie finanšu līdzekļi veicina bērnu nevienlīdzīgu izglītības ieguvi, jo daudzi sākumskolā mācības uzsāk no melnbaltām kopētām lapām, kas savukārt izvēršas par vairāku izdevēju autortiesību pārkāpumiem. Taču galvenā atziņa – zaudētājs ir bērns un cieš izglītības kvalitāte. Sanākušie varēja sev un citiem atbildēt uz jautājumu, vai mācību līdzekļu nodrošinājums mūsu valstī patiesi ir prioritāte, ja visi kopā patiesi ir ieinteresēti valsts ilgtspējā.

Kāpēc 14 miljoni eiro pazūd tulkojumā?

Kā liecina Izglītības un zinātnes ministrijas (IZM) sniegtā informācija, no valsts budžeta nodrošināts finansējums mācību līdzekļiem, tai skaitā digitālajiem mācību līdzekļiem un mācību literatūrai, izglītības satura apguvei vispārējās izglītības iestādēs 2023. gadam  bija 5 933 061 eiro, 2024. gadam – 9 428 970 eiro. Līdzekļu saņēmējs ir novadu pašvaldības un valstspilsētu pašvaldības, kā arī privātās izglītības iestādes.
 

Netika ņemti vērā arī bijušās VISC vadītājas Lienes Voroņenko pērn maijā sniegtā informācija Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes komisijai, ka ar esošo mērķdotāciju nevar iegādāties pilnu komplektu jau ar pieejamiem mācību līdzekļiem un budžetā tam ir jāparedz finansējums.

IZM Izglītības departamenta direktore Edīte Kanaviņa piekrīt, ka kopā ar VISC tika veikts izvērtējums, kāds finansējums ir nepieciešams, lai skolas spētu iegādāties jaunus un viena gada laikā nomainītu jau tirgū esošos mācību līdzekļus: “Raugoties uz reālo situāciju un saprotot, ka pilnā apjomā pieprasītais finansējums netiks apstiprināts, pieļāvām, ka mācību līdzekļus varētu nomainīt secīgi trīs gadu laikā. Droši vien šogad cenām jau būtu jāpierēķina klāt vēl inflācijas procents un izmaksas būtu citas.

Nāksim ar iniciatīvu, ka finansējums ir jāpalielina, bet nezinām, kā lems lēmējvara, apstiprinot valsts budžetu. Domājot par atbalstu skolēniem un skolotājiem, ņemam vērā trīs aspektus: finansējums, metodiskais atbalsts skolotājiem un mācību līdzekļi skolēniem.”

Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes komisijas priekšsēdētājai Agitai Zariņai-Stūrei nākas atgādināt, ka 2023. gada maijā viņa atzina, ka Saeimas uzdevums ir naudas piešķiršana mācību līdzekļiem un, ka nevar prasīt izglītības kvalitāti, ja nenodrošina skolotājiem pašu vienkāršāko darba instrumentu, tādēļ personīgi un komisija “turēsim roku uz pulsa un iesim uz priekšu lieliem soļiem.” Kādi un cik plati ir bijuši šie soļi, A. Zariņa-Stūre joprojām atzīst, ka mācību saturu var realizēt tikai ar pilnvērtīgiem mācību līdzekļiem un par izglītības kvalitāti var runāt tikai tad, ja ir atbalsts pedagogam: “Šobrīd esam spēruši soli uz priekšu un ceram, ka nākamā gada budžets nesīs vēl labas ziņas.” Viņasprāt, ir problēmas ar izdevēju brīvo konkurenci, tādēļ kādam būtu pedagogiem jādod metodiskās vadlīnijas mācību līdzekļu izvēlē. Kāpēc Saeimas deputāti kā augstākā lēmējinstitūcija valstī pieļāva situāciju, ka būtiskai prioritātei piešķir daudz mazāku summu?

Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes komisijas Augstākās izglītības, zinātnes un cilvēkkapitāla apakškomisijas vadītājs Česlavs Batņa jau iepriekš norādījis, ka mācību līdzekļi ir vitāli svarīgi pedagogu piesaistei, taču diskusijas laikā ir tikpat lielā neizpratnē, kāpēc no prioritātes un paredzētajiem apmēram 20 miljoniem eiro, beigās tā vairs nav prioritāte, bet valsts piešķir vien ap 9 miljoniem un rodas 14 miljoni eiro iztrūkums.

IZM pārstāve E. Kanaviņa skaidro, ka ir radies pārpratums, jo 14 miljoni bijuši paredzēti, lai izstrādātu metodiskos atbalsta materiālus pedagogiem, nevis finansējumam katram skolēnam un mācību līdzekļiem, kas nonāktu skolās. Taču finansējums mācību līdzekļiem, tāpat kā pedagoga atalgojumam, saglabājoties kā prioritāte, apgalvo Izglītības departamenta direktore.

Pirmajās klasēs bērniem nav piemēroti digitāli mācību līdzekļi

Klātesošos nedaudz pārsteidz VISC Izglītības satura atbalsta nodaļas vadītājas Lienes Zeiles optimistiskais redzējums, ka līdz 2024. gada decembra beigām veikalu plauktos būs pamatizglītībā nepieciešamās mācību grāmatas visos mācību priekšmetos un visās klasēs. Tas esot paveikts, pateicoties kopīgam darbam ar izdevniecībām un atsevišķiem komersantiem, tādēļ neaizpildītu robu palicis pavisam maz. “Kāpēc reizēm nesakrīt manis teiktais ar to, ko stāsta kāds skolas pārstāvis, tad problēma rodas tajā brīdī, kad skola ir iesākusi pirkt kāda izdevēja grāmatas, bet, piemēram, ir radušās problēmas ar autoriem un nevar secīgi nākamajā gadā sagatavot  8. vai 9. klases grāmatu. Situācija vairs nav tāda, kāda tā bija ilgu laiku, un nenosegti ir tikai divi mācību priekšmeti – matemātika un latviešu valoda un arī tikai trīs klasēs. Grāmatas ir, paliek jautājums, kā tās nokļūst līdz skolēnam.”

Tiek pieminēts, ka ir rastas finanses digitālo mācību līdzekļu izstrādei, taču  Rīgas 9. vidusskolas sākumskolas skolotāja Annija Vilnīte atzīst, ka pirmajās klasēs bērniem nav piemēroti digitāli mācību līdzekļi ne klasē, ne mājās, tādēļ par saviem līdzekļiem ir iegādājusies krāsu printeri un drukājusi pašas sagatavotus mācību materiālus: “To vien darīju, kā drukāju un drukāju, jo pirmajās klasēs bērni nespēj orientēties ne soma.lv, ne uzdevumi.lv. Sākumskola atvērās tikai pagājušajā gadā un skolai nebija matemātikas mācību grāmatas, kas atbilstu kompetenču pieejai un iepirka tādas, kas bija pieejamas, lai būtu kaut kas. Tagad skolai atkal nāksies meklēt finansējumu, lai iegādātos jaunas.” Č. Batņa stāsta, ka sākumskolā mācot mūziku un ir pateicīgs kolēģiem, kuri sagatavojuši trūkstošos mācību līdzekļus un gaida, kad izdevniecībā “Skolas Vārds” tiks izdota mācību grāmata muzikā 2. un 3. klasei, jo veikalu plauktos gan neko tamlīdzīgu neredz.

Nepārdomāti ir noņemta atbildība arī no vecākiem

Atgādinot tiesībsarga atzinumu, ka pašvaldībām ir jāspēj nodrošināt savas skolas ar visu nepieciešamo un aicināta raksturot situāciju, Latvijas Pašvaldību savienības padomniece izglītības un kultūras jautājumos Ināra Dundure piekrīt izteiktajam viedoklim, ka līdz galam nepārdomāti ir noņemta atbildība arī no vecākiem. “Esam spiesti segt izdevumus par cirkuļiem un krāsām un citām lietām, kuras iepriekš iegādājās vecāki. Ja mainām noteikumus, nedomājot, cik tas maksā, tad radām problēmas visiem, jo uzreiz ir jābūt finansējuma avotam. Vecāki neiesaistās, bet pieprasa skolas vadībai un tās vēršas pie pašvaldības, ka vajag tik un tik. Pirms diskusijas veicu Izglītības pārvalžu vadītāju aptauju.
 

Viņa vēlas zināt, kā VISC veic dažādo izdevēju piedāvāto mācību līdzekļu izvērtējumu, lai nenāktos vilties un pārmaksāt? Kāpēc IZM nepiešķir mērķētu summu no valsts budžeta mācību grāmatu iegādei 1. līdz 3. klašu skolēniem, lai skolotājiem nebūtu jākopē grāmatu un darba burtnīcu saturs?

L. Zeile stāsta, ka Izglītības likums deleģē Ministru kabinetu noteikt kārtību, kādā izvērtēt mācību literatūru un tās atbilstību izglītības standartam. “VISC visu mācību literatūru, kuru izdevēji iesniedz, arī izvērtē atbilstoši standartam un programmai. Ir izdevēji, kuri veido savas programmas, un tas ir atļauts, un lielākā daļa izdevēju, atbilstoši jaunajam standartam, mācību grāmatas ir veidojuši pēc Skola2030 programmām. Ir kārtība un kritēriji atbilstoši jaunajam saturam. VISC apmāca recenzentus un ir gan zinātniskais, gan mācību satura un pieejas recenzents, kas izvērtē iesniegtos manuskriptus. Pēc tam VISC sniedz atzinumu, vai grāmata atbilst standartam un programmai, kurai veidota. Viens no risinājumiem, kā skolotājam izvēlēties vienu no visām, varētu būt, ka publicējam 16 kritērijus, kas ir novērtēti četros līmeņos,” skaidro VISC pārstāve.

Te gan jāpiebilst, ka pirms diskusijas izdevniecība “Skolas Vārds” no VISC Izglītības satura atbalsta nodaļas vecākās ekspertes Lauras Veremejas saņēma skaidrojumu:
 

Diskusijā klātesošās skolotājas no Rīgas Hanzas vidusskolas un Rīgas 9. vidusskolas norāda, ka diemžēl ir nācies vilties, jo vairākās VISC apstiprinātajās grāmatās nav atrodamas izmaiņas, kas liecinātu par kompetenču pieeja mācību saturā, vien senāk izdotajām no jauna pievienoti vairāki attēli un pāris uzdevumi.
 

Atbilde LPS padomniecei I. Dundurei patlaban ir šāda: tas, vai attiecīgais mācību līdzeklis ir atbilstošs gan mācību līdzekļa definīcijai, gan izglītības standartiem, ir izglītības iestādes/tās dibinātāja un pakalpojuma sniedzēja atbildība.

Izglītības portāla uzdevumi.lv direktors Edgars Škutāns uzsver, ka ar katru gadu pieaug arī klientu prasības, tādēļ bez nopietna finansējuma nav iespējams piesaistīt kvalitatīvus autorus un nodrošināt visām prasībām atbilstošu izdevējdarbību.

Kāda ir politiķu atbildība par valstī noteiktajām prioritātēm?

Lūgta izteikt savu viedokli par dzirdēto, Tiesībsarga biroja Bērnu tiesību nodaļas vadītāja Laila Grāvere secina: “Šodienas diskusija ir par bērnu tiesībām, lai bērniem dotu to labāko, lai viņi iegūtu kvalitatīvu izglītību, un mērķis ir kvalitatīva izglītība katram bērnam. Latvijas Republikas Satversmes nodaļā “Cilvēka pamattiesības” 112. pants saka, ka pamata un vidējā izglītība ir iegūstama bez maksas. Jūs iebildīsiet, ka viss ir dārgs, bet bez maksas ir cilvēkam – bērnam. Protams, ka kāds par to maksā un tā ir valsts un pašvaldība. Ļoti pozitīvi, ka valsts finansējums ir pieaudzis. Pagājušajā gadā par mācību līdzekļu iegādes iespējām veicām pašvaldību aptauju un neviena pašvaldība neteica, ka nav naudas mācību līdzekļiem. Ja kāda skola vecākiem iedeva garāku sarakstu, nekā likums paredz, tad pašvaldības apgalvoja, ka skola iepriekš nav aprēķinājusi un pieprasījusi vajadzīgo summu, taču, ja būtu, tad arī piešķirtu.”

Uz iebildi, ka ne visas pašvaldības rīkojas tā, kā apgalvo, bet vecākiem ir liegta legāla iespēja, piemēram, vienoties un iegādāties darba burtnīcas, ja skolas vadība informē skolotāju, ka naudas burtnīcu iegādei nav, L. Grāvere skaidro, ka Izglītības likums paredz, ka skola var atvērt ziedojumu kontu, kur vecāki var ziedot, cik vēlas.

“Lai arī dažādās iesaistītās puses runājām, kas ir izdarīts, ko un kā vēl vajadzētu, šodien skolā stāv skolēns un pedagogs un viņiem šodien vajag mācību līdzekļus. Kamēr politikas veidotājiem nepieleks, ka izglītota sabiedrība ir mūsu valsts iekšējā drošība un izglītībai nav visu resursu, tad tā no viņu puses ir divkosība. Mācību līdzekļus pērk no publiskā finansējuma – valsts un pašvaldību budžeta līdzekļiem, tad arī tam, kas maksā, ir jāpasūta mūzika. Izglītības nodrošināšana ir valsts pamatfunkcija. Citādi tas ir bezatbildīgi pret mūsu bērniem,” norāda LIZDA priekšsēdētāja  I. Vanaga. Viņa piebilst, ka visu nevarētu atstāt pašplūsmā, atbildību par saturu atstājot izdevēju ziņā u.tml., bet ir jābūt līgumsaistībām un noteiktiem termiņiem, kas vienlaicīgi negrautu veselīgu konkurenci. LIZDA politiķiem atgādina, ka ir neapgūti Eiropas struktūrfondu līdzekļi, kurus var pārdalīt arī šādiem mērķiem, jo eksāmenus jau kārto pēc jaunās pieejas un satura, taču joprojām daudzos mācību priekšmetos nav atbilstošu mācību līdzekļu.
 

Klātesošie parlamentārieši teicās atbildīgajā komisijā atgādināt, ka prioritāte ir nodrošināt mācību līdzekļus katram bērnam.
 

Izdevniecības “Skolas Vārds” rīkotajā diskusijā par mācību līdzekļu pieejamību un finansējumu piedalījās:

►  Latvijas Izglītības un zinātnes darbinieku arodbiedrības priekšsēdētāja Inga Vanaga
►  Latvijas Pašvaldību savienības padomniece izglītības un kultūras jautājumos Ināra Dundure
►  Tiesībsarga biroja Bērnu tiesību nodaļas vadītāja Laila Grāvere
►  Rīgas Hanzas vidusskolas skolotājas Liene Andže, Guna Vanaga un Anna Helēna Lapiņa
►  Valsts izglītības satura centra Izglītības satura atbalsta nodaļas vadītāja Liene Zeile
►  Izglītības un zinātnes ministrijas Izglītības departamenta direktore Edīte Kanaviņa
►  Izdevniecības “Skolas Vārds” vadītāja Violeta Brenčeva
►  Rīgas 9. vidusskolas sākumskolas skolotāja Annija Vilnīte
►  Teikas vidusskolas direktore Guna Pudule
►  Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes komisijas priekšsēdētāja Agita  Zariņa-Stūre
►  Latvijas Darba devēju konfederācijas izglītības un nodarbinātības vadītāja, Salaspils 1. vidusskolas skolotāja Liene Voroņenko
►  Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes komisijas Augstākās izglītības, zinātnes un cilvēkkapitāla apakškomisijas vadītājs Česlavs Batņa
►  Kultūras ministrijas Autortiesību nodaļas vadītāja Ilona Pētersone
►  Izglītības portāla uzdevumi.lv direktors Edgars Škutāns