Būt otra acīm. Arī vājredzīgi un neredzīgi bērni var mācīties iekļaujoši

Par spīti redzes zudumam, liepājnieks Kirils Švidčenko pabeidzis vispārizglītojošo skolu, mūzikas skolā apguvis ģitāras, klavieru un akordeona spēli un tagad mācās Klaipēdā. Viņam palaimējies savā ceļā satikt skolotājus, kas nenobīstas no diagnozes un pieredzes trūkuma − skolotājus, kas izaicinājumus uzskata par iespēju.

Ticēja, ka viss izdosies

Kirils bija vēl pavisam mazs, kad ģimene uzzināja – zēnam ir Alstroma sindroms. Tā ir reta ģenētiska saslimšana, kas rada redzes un dzirdes traucējumus. Papildus tiem var attīstīties sirds mazspēja, cukura diabēts un citas veselības problēmas. Slimība ar katru gadu progresē, stāsta mamma Svetlana. Līdz trīs gadu vecumam Kirils redzēja labi, bet, kad vajadzēja sākt skolas gaitas, jau bija vājredzīgs.
Latvijā vienīgā speciālā skola, kur māca bērnus ar redzes traucējumiem, atrodas Rīgā. Tā ir Strazdumuižas vidusskola – attīstības centrs. No Liepājas to šķir aptuveni 200 kilometru, tādēļ dēlu katru dienu izvadāt uz skolu nebija iespējams. Arī aizvest un uz nedēļu atstāt internātā mamma negribēja. “Bērnam labāk dzīvot ģimenē, socializēties. Turklāt – ko viņš darītu pēc speciālās skolas beigšanas?” norāda Svetlana.
Viņa meklēja iespēju bērnu skolot pēc iespējas tuvāk dzīvesvietai. Tas izdevās – puiku 1. klasē uzņēma Liepājas 3. pamatskola, kas atrodas Karostā un realizē pamatizglītības mazākumtautību programmu. Mamma apzinājās, ka vispārizglītojošā skolā dēlam būs grūtāk, bet vienlaikus ticēja, ka viss izdosies. Kirils spēj pārvietoties, kustēties, ir gudrs, ar fenomenālu atmiņu, viņa uzskaita.

Tikai trīs skolēni

Saskaņā ar Latvijas Neredzīgo biedrības datiem Latvijā ir vairāk nekā 12 000 cilvēku, kuri, daļēji vai pilnībā zaudējot redzi, kļuvuši par invalīdiem. Taču Izglītības un zinātnes ministrijas oficiālā statistika rāda, ka pēdējo septiņu mācību gadu laikā vispārizglītojošās skolās speciālā izglītības programma bērniem ar redzes traucējumiem piemērota vien dažos gadījumos. Pagājušajā mācību gadā “parastā” skolā to apguva vien trīs bērni.
Reālā situācija ir citāda, zina teikt Strazdumuižas vidusskolas direktores vietniece mācību darbā Sarmīte Rozīte. “Ar vājredzīgiem bērniem ir pilnas skolas!” Taču ne visās licencētas izglītības programmas skolēniem ar redzes traucējumiem un ne visi vecāki dodas uz Valsts pedagoģiski medicīnisko komisiju, lai bērns iegūtu speciālo kodu.
“Ja paši var tikt galā, tad mācās masu skolā vispārizglītojošā programmā,” skaidro S. Rozīte. Lai gan sākotnēji tā varbūt nešķiet, neredzība uzskatāma par vienu no smagākajām invaliditātes formām. Pētījumi rāda, ka šie cilvēki zaudējuši 70–80% no iespējām uztvert informāciju un rīkoties patstāvīgi.

Izstrādā savas metodes

Kirila pirmā klases audzinātāja Marina Mikrjukova stāsta, ka ar jauno audzēkni sāka strādāt bez bailēm: “Man nebija nekādas pieredzes darbā ar šādiem bērniem. Trūka arī izpratnes par problēmas dziļumu un nopietnību.” Līdz ar to sākumā viņai gāja grūti. Lai atrastu piemērotāko veidu, kā zēnam mācīties, tika izmēģinātas dažādas metodes un paņēmieni. Šajā procesā atbalstu sniedza Liepājas Neredzīgo biedrība. “Mēs strādājām gan ar skolu, gan ģimeni,” piebilst organizācijas valdes priekšsēdētājs Māris Ceirulis.
Papildinot zināšanas par darbu ar īpašiem bērniem, M. Mikrjukova apmeklēja arī kursus un seminārus. Smēlās pieredzi, tiekoties ar kolēģiem no Lielbritānijas. Uzzināja, ka tur šādos gadījumos ar bērnu strādā individuāli. “Bet man klasē bija 32 skolēni!” salīdzina skolotāja.
Mācot lasīt, viņa Kirilam drukāja tekstus ar ļoti lieliem burtiem. Stundas laikā zēns lasīja kopā ar visiem pārējiem bērniem, bet – no savas lapas. Rakstīt mācījās uz lapām, kam ar flomāsteru ievilktas treknas, melnas līnijas. Stundās sēdēja pie skolotājas galda, lai jebkurā brīdī būtu pieejama palīdzība. Izmantoja tādus palīglīdzekļus kā elektroniskā lupa un FM klausīšanās iekārtu.
Pārbaudes darbus Kirils pildīja speciālā pedagoga uzraudzībā. Skolotājs skaļi izlasīja tekstu, un puisis rakstīja atbildi. Ik pa brīdim viņa roku vajadzēja virzīt tā, lai rakstāmais neietu pāri lapas malām vai arī tur, kur reiz jau rakstīts. Kad iestājās pilnīgs redzes zudums, viņš sāka atbildēt mutiski. Tad M. Mikrjukova zēnam centās iemācīt Braila rakstu. Problēmas sagādāja tas, ka pilsētā nav pieejamas speciālās grāmatas, līdz ar to Kirils literatūru sāka iepazīt, klausoties audiogrāmatas.

Izaicinājums kā iespēja

Pildot mājasdarbus, lielu darbu ieguldīja Kirila mamma – viņa lasīja priekšā tekstus visos priekšmetos. Pat 10 un 20 reižu, lai zēns iemācītos un varētu skolā atstāstīt. Svetlana Kirilu katru dienu veda uz skolu un palīdzēja pārvietoties no telpas uz telpu. Pildīja asistenta pienākumus. Reizēm sēdēja blakus stundās gluži kā skolotāja palīgs.
“Zēnam ir laba atmiņa un viņš ir ļoti ziņkārīgs,” M. Mikrjukova norāda, ka šo iemeslu dēļ mācības par spīti veselības problēmām veicās ļoti labi. To pašu saka Liepājas 2. mūzikas skolas pedagoģe Dace Milzere. Viņa ar Kirilu sāka strādāt, kad puisis jau bija pusaudža vecumā un veselības problēmas progresējušas tiktāl, ka viņš vairs neko neredzēja.
Puisis pats bija izdomājis, ka vēlas apgūt ģitāras spēli. Mamma sazinājās ar mūzikas skolu, un direktore skolotājai piedāvāja jaunu izaicinājumu. “Mani izsauca pie vadības un teica, ka ir iespēja strādāt ar bērnu, kurš pilnībā neredz un kuram ir arī dzirdes problēmas,” atceras D. Milzere. “Ļāva izvēlēties, vai vēlos to darīt. Varēju atteikties, jo pieredzes nebija. Taču man likās – ja jau Dievs piedāvā šādu iespēju, ir jāmēģina.”
Informāciju par mācību metodēm kolēģi mudināja meklēt internetā. Taču D. Milzere nolēma paļauties uz savu intuīciju. “Pirmās stundas bija tādas, ka pēc katras man likās – esmu nostrādājusi 10,” viņa neslēpj. “Strādāt ar neredzīgu bērnu ir pavisam citādi. Tas prasa pilnīgi citu metodiku.”

Spēlē tikai pēc atmiņas

Sākumā skolotāja vēl cerēja, ka varbūt vismaz kaut ko puisis redz. Paņēma lielu lapu, uzzīmēja veselu noti un rādīja audzēknim. Bet viņš “skatījās” pretējā virzienā… “Tad es sapratu, ka man ir jābūt viņa acīm. Noformulēju sev, ka man jāizstāsta viss, ko redzu. Piemēram, ja ieraugu noti “la”, sīkumos jāapraksta, kādu to redzu,” stāsta pedagoģe.
Nākamais solis bija palīdzēt saprast, kur atrodas ģitāras ladas – šaurie metāla gabaliņi uz grifa virsmas. Sākumā skolotāja vadīja puiša roku, bet tad izdomāja grifa otrā pusē uzlīmēt leikoplastu, kas ar īkšķi palīdzētu sajust, kur atrodas, piemēram, pirmā, otrā, septītā lada.
Mūzikai neredzīgais puisis pieķērās kā pie pēdējā salmiņa. Juta, ka tajā var sevi izpaust, un ielika sirdi. “Kirila vēlēšanās mācīties – tas bija kaut kas neredzēts!” vērtē skolotāja. Spēlējot ģitāru, zēns pavadīja pat četras, piecas stundas dienā. “Viņš ļoti gribēja mācīties, un tā ir atšķirība no talantīgiem bērniem, kuri nemācās, kurus uz mūzikas skolu [piespiedu kārtā] ved vecāki.” Papildus Kirils apguva akordeona un klavierspēli.
Ar laiku D. Milzere Kirilu sāka virzīt uz mūzikas konkursiem. Tur gadījās dzirdēt aizrādījumus, ka jaunais mūziķis spēlē pārāk īsus gabalus. “Tādos brīžos man mazliet iedūrās sirdī. Gribējās pajautāt, vai šie cilvēki saprot, ka Kirils neko neredz un ko prasa mācīt šādu bērnu,” skolotāja atklāj. Katru skaņdarbu viņš spēlē tikai pēc atmiņas. Šādā veidā dienā iespējams iemācīties septiņas līdz 10 taktis. Bet skaņdarbam ir, piemēram, 200!

Dāvana no Dieva

Protams, bērnu mūzikas skolas pedagoga atalgojums nav tik liels, lai apmaksātu ieguldīto darbu. Lūgta to komentēt, D. Milzere norāda – ne visu var un vajag novērtēt naudā. Lai to ilustrētu, izstāsta kādu gadījumu.
Reiz Kirils piedalījās konkursā “Ineses Galantes talanti”, ieguva tajā godalgotu vietu. Pēc diviem gadiem skolotājai piezvanīja pati operas māksliniece, apvaicājās, kā audzēknim klājas, un uzaicināja spēlēt starptautiskā mūzikas festivāla “Summertime – aicina Inese Galante” galā koncertā. Pēc uzstāšanās skolotājai vajadzēja kāpt uz skatuves, lai Kirilam palīdzētu tikt līdz savai vietai. Skanēja skaļi aplausi, un I. Galante tiem ļāva ilgt vairāk nekā parasti.
“Tajā mirklī arī es kā skolotāja sajutu lielu pateicību. Kas tā bija par dāvanu!” saka D. Milzere. “Brīdī, kad sajūti, ka tev kā pedagogam ir iedots kaut kas tik liels un tik skaists, visi grūtumi aizmirstas. Tik talantīgu bērnu kā Kirils otrreiz Dievs man droši vien neiedos.”
Savukārt Kirilam tas deva iespēju atrast savu ceļu dzīvē. Tagad puisis spēlē daudz garākas kompozīcijas nekā skolas laikā un studē Klaipēdā, Lietuvas Mūzikas un teātra akadēmijas filiālē. Mācības notiek angļu valodā. Pagaidām viņš ir 1. kursā. Uz akadēmiju, tāpat kā iepriekš uz skolu, vadā mamma.
Izvēle par labu mūzikas studijām Lietuvā tika izdarīta tādēļ, ka Klaipēda atrodas divas reizes tuvāk Liepājai nekā Rīga, pamato Svetlana. Turklāt Kirils jau bija pazīstams ar šīs augstskolas profesoru – iepriekš pie viņa mācījās individuāli. Lai varētu sagatavot referātus, prezentācijas un citus studijām nepieciešamos darbus, Svetlana dēlu ved uz Liepājas Neredzīgo biedrību. Tur Kirils mācās rakstīt ar datoru.

Jābūt gataviem mainīties

“Iekļaujošas sabiedrības veidošana – tas ir ļoti, ļoti svarīgi, un to mēs arī cenšamies darīt,” saka Liepājas Neredzīgo biedrības vadītājs M. Ceirulis. Organizācijas pārstāvji ir devušies uz skolām, lai iepazīstinātu audzēkņus ar Braila rakstu, balto spieķi un citiem palīglīdzekļiem, uzņem interesentus pie sevis, dodot iespēju satikt cilvēkus ar funkcionāliem traucējumiem klātienē un redzēt, ko viņi spēj paveikt. Tāpat tiek organizēti semināri par emocionālo inteliģenci un universālo dizainu.
Sabiedrības izglītošana nepieciešama, lai mazinātu situācijas, kad pedagogi vai vecāki nevēlas, lai klasē mācītos bērns ar funkcionāliem traucējumiem, skaidro M. Ceirulis. Sava darba augļus viņš jūt. To vispārizglītojošo skolu skaits, kas nevēlas uzņemt bērnus ar funkcionāliem traucējumiem, pēdējos gados sarūk.
Jautāts, kas ir galvenais, strādājot ar bērniem, kam ir redzes traucējumi, viņš min informācijas pieejamību. “Kad pats mācījos Liepājas Universitātē par iestādes un uzņēmuma vadītāju, pasniedzēja rakstīja uz tāfeles formulas, rēķināja, bet – es taču neko neredzu! Palūdzu, lai runā to, ko raksta, un es varu piefiksēt. Viņa pusotru minūti runāja, un atkal iestājās klusums,” stāsta M. Ceirulis. Tā tas atkārtojās vairākas reizes.
Skaidrs, ka tas nebija aiz ļauna, situāciju vērtē bijušais students. Pedagoģe vienkārši darbojās saskaņā ar gadu gaitā izveidotām iestrādnēm un nebija gatava ko mainīt. “Cilvēciskais faktors darbojas jebkurā jomā. Ir dakteri pēc aicinājuma un ir dakteri, kas grib tikai dabūt lielo naudas maisu. Ir mācītāji, kas ved cilvēkus pie Kristus, un ir tādi, kam galvenais – izpildīt rituālu un spīdēt pasaulē,” uzskata M. Ceirulis. “Tas pats attiecas uz skolotājiem.”

Lēnāks temps, pieejama vide

Strazdumuižas vidusskolas direktora vietniece S. Rozīte papildina, ka darbā ar vājredzīgiem un neredzīgiem bērniem svarīgs ir lēnāks temps gan stundās, gan mācību procesā kopumā. Jāatceras, ka viņi nespēj ātri lasīt, un tas var radīt grūtības mācībās. Līdz ar to vajadzētu meklēt iespēju drukātu tekstu pārvērst audioformātā vai vismaz samazināt tā garumu. Var izmantot iespējas, ko sniedz modernās tehnoloģijas. “Tagad taču ir skeneri, kas izlasa tekstu mūsu vietā!” piebilst pedagoģe.
Strazdumuižas vidusskola vienlaikus ir attīstības centrs. Tas nozīmē, ka pedagogi gatavi konsultēt kolēģus vispārizglītojošās skolās un piedāvā jau gatavus mācību materiālus, tajā skaitā speciālas burtnīcas ar dažādu līniju biezumu un krāsu. Viena no izglītības iestādēm, kas ar to pastāvīgi sadarbojas, ir Vaivaru pamatskola Jūrmalā. Tā ir viena no retajām, kas piedāvā izglītības programmu bērniem ar redzes traucējumiem.
Vēl skolām vajadzētu domāt par vides pieejamību cilvēkiem ar redzes traucējumiem, norāda M. Ceirulis. Tā kā tas prasa būtiskus finanšu resursus, bieži vien izglītības iestādes šo jautājumu sāk risināt tikai tad, kad šāds skolēns jau sācis mācīties. Taču sagatavoties tam vajadzētu jau laikus, viņš uzskata. Tad arī skola varētu deklarēt, ka tā ir atvērta dažādībai.
 

PIEREDZE


Speciālās skolas nosaukums bojā CV
Ramona Ganiņa, sieviete ar redzes traucējumiem

Manas redzes problēmas ir tādas, ka brilles daudz nepalīdz, bet nav nepieciešami arī palīglīdzekļi, kas domāti vājredzīgiem un neredzīgiem cilvēkiem. Līdz 10. klasei mācījos Balvu pilsētas ģimnāzijā. Klasē visi bija informēti, ka man ir slikta redze. Sēdēju pirmajā solā, bet bieži vien arī tas bija tālu no tāfeles, tāpēc bija reizes, kad nevarēju neko saskatīt, tad pacēlu roku un pajautāju, kas tur rakstīts.
Dzīvesvietas maiņas dēļ pēdējās divas vidusskolas klases pabeidzu speciālajā skolā. Tā nebija mana izvēle. Ja manos spēkos būtu to ietekmēt, izvēlētos to nedarīt. Pēc būtības speciālajā skolā nebija slikti. Vienīgi apmācību līmenis, man šķiet, bija nedaudz zemāks nekā ģimnāzijā. Bet galvenā problēma ir tā, ka specializētas skolas nosaukums ļoti “bojā” CV. Iespējamajiem darba devējiem un sabiedrībai kopumā par speciālajām skolām ir diezgan negatīvs viedoklis.
Turklāt manā gadījumā skola deva atbrīvojumu no centralizētajiem eksāmeniem. Tobrīd es to uzņēmu ar ļoti lielu prieku – galvenokārt angļu valodas eksāmena dēļ –, bet vēlāk smagi nožēloju. Tas, ka nebiju kārtojusi eksāmenus, radīja problēmas tālāk, stājoties augstākajās mācību iestādēs. Ja neskaita svešvalodas – angļu un krievu –, es mācījos ļoti labi. Nebūtu melots, ja teiktu, ka biju teicamniece, tāpēc nokārtot eksāmenus nebūtu bijis problēmu.
Vēlāk iestājos Latvijas Universitātē neklātienē studēt sociālās zinātnes. Pēc augstskolas beigšanas aptuveni gadu nostrādāju laikrakstā “Rītdiena”. Tad tas bankrotēja, un nu strādāju par apkopēju. Man šis darbs tīri labi patīk – tas disciplinē, jo liek agri celties, un ir fiziskā slodze. Savu darbu uztveru kā rīta rosmi. Turklāt ir daudz brīva laika darīt citas lietas, piemēram, mācīties.
Pirms astoņiem gadiem no patversmes paņēmu suni un pamazām nonācu līdz domai, ka labprāt strādātu ar suņiem, kuriem ir uzvedības problēmas. Pabeidzu Latvijas Kinoloģiskās federācijas organizētus kursus. Bet šobrīd izmantoju 21. gadsimta priekšrocības un mācos onlainā. Apgūstu etoloģiju, zoopsiholoģiju, bet skola reāli atrodas Izraēlā. Apmācības notiek krievu valodā. Grūti man iet, daudz jāzina par tādām lietām, par kurām iepriekš pat dzirdējusi nebiju, ir ļoti, ļoti augstas prasības, bet cīnos!

Kur meklēt palīdzību?

•  Rīgas Strazdumuižas vidusskola – attīstības centrs

https://strazduskola.lv

•  Latvijas Neredzīgo biedrība

www.lnbiedriba.lv

•  Liepājas Neredzīgo biedrība

Raksta autores:
Ilze Šķietniece, Vita Pļaviņa, Izdevniecība Skolas Vārds

Foto: Vitālijs Vinogrādovs, no personīgā arhīva

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Raksts sagatavots Latvijas valsts budžeta finansētās programmas “Atbalsts medijiem sabiedriski nozīmīga satura veidošanai latviešu valodā tematiskajās kategorijās” projekta “Iekļaujošā izglītība Latvijā. Kā ir patiesībā?” ietvaros. Projekta numurs 2022.LV/TMA/56.  Par raksta “Būt otra acīm. Arī vājredzīgi un neredzīgi bērni var mācīties iekļaujoši” saturu atbild Izdevniecība Skolas Vārds.