Iespēja saglabāt sakņu sajūtu

Dalīties:

Tādā mazākumtautību skolā vēl nekad nebija būts. Uzraksti uz plāksnītēm pie kabinetu, klašu un citu telpu durvīm uzdrukāti gan latīņu, gan ebreju alfabēta burtiem. Starpbrīdī gaitenī pārsvarā dzird krievu valodu, bet kāda skolotāja savus audzēkņus latviski pamāca: “Ja jums ir iespēja, runājiet latviešu valodā!”. Šimona Dubnova Rīgas Ebreju vidusskolas audzēkņi jau no 1. klases apgūst četras valodas un trīs rakstu sistēmas.

Likuma grozījumi – jau spēkā

Oktobra beigās stājās spēkā Izglītības likuma grozījumi, kas paredz pakāpenisku pāreju uz mācībām valsts valodā mazākumtautību izglītības iestādēs. Tie nosaka, ka no nākamā gada 1. septembra mācībām latviski jānotiek pirmsskolā, kā arī 1., 4. un 7. klasē. Reformai jānoslēdzas 2025. gadā.
Vienlaikus skolu direktoriem un pedagogiem noteiktas stingrākas prasības attiecībā uz valsts valodas prasmēm. Gadījumā, ja Valsts valodas centrs konstatēs, ka tās neatbilst Ministru kabineta noteiktajam līmenim – šobrīd tas ir C1 –, nekavējoties tiks izdarīts ieraksts Pedagogu reģistrā. Pedagogu vai iestādes vadītāju no amata atstādinās uz laiku līdz trim mēnešiem un dos iespēju šajā laikā uzlabot zināšanas. Darbā varēs atgriezties, tikai nokārtojot valsts valodas prasmes pārbaudi nepieciešamajā apjomā.
“Iemeslu panikai mūsu skolā neredzu,” par gaidāmo reformu rimti saka Š. Dubnova Rīgas Ebreju vidusskolas direktore Karīna Brikmane. Viņas vadītā izglītības iestāde ir viena no retajām mazākumtautību skolām Latvijā, kuras galvenā mērķauditorija nav krievu tautības bērni. Saskaņā ar Izglītības un zinātnes ministrijas (IZM) datiem, Latvijā ir četras skolas, kur mācības notiek angļu plūsmā, tikpat daudzās bērni mācās poļu plūsmā. Vēl bērniem Latvijā ir iespēja mācīties baltkrievu, franču, vācu un ukraiņu skolā. Saskaņā ar Izglītības likuma grozījumu anotācijā atrodamo informāciju, Rīgā darbojas arī igauņu un lietuviešu skolas, kur var apgūt šo valstu valodu.


Pirmā Padomju Savienībā

Ebreju izglītībai Latvijā ir dziļas vēsturiskas saknes, teikts skolas mājaslapā. Līdz 1940. gadam šīs tautības bērni varēja mācīties latviešu, ebreju, jidiša un vācu valodā. Jidišs ir ebreju valoda Eiropā un vairāk līdzinās vācu valodai, skaidro K. Brikmane. Okupācijas laikā šādas mazākumtautību skolas tika likvidētas. Š. Dubnova Rīgas Ebreju vidusskola durvis vēra Atmodas sākumā – 1989. gada 1. septembrī. Tādējādi tā kļuva par pirmo vispārējo ebreju skolu bijušās PSRS teritorijā.

Interesi par iespēju mācīties šajā izglītības iestādē tolaik izrādīja aptuveni 400 audzēkņi no citām mazākumtautību skolām. “Tajā brīdī ebreju diaspora pārsvarā runāja krieviski, tāpēc krievu valoda tika noteikta par mācību valodu,” stāsta K. Brikmane. Kāpēc tā? Tas ir padomju laika mantojums, viņa nosaka. “Otrs iemesls – kad tika atvērtas robežas, liela daļa ebreju, kas dzīvoja Latvijā, devās uz Izraēlu, bet uz Latviju pārcēlās ebreji no citām Padomju Savienības valstīm. Līdz ar to viņiem vēsturiski nebija latviešu valodas zināšanu.”


Bērniem problēmu nav

Patlaban Rīgas Ebreju vidusskolā atbilstoši Ministru kabineta noteikumiem visās vidusskolas klasēs mācības notiek latviski. Par to pārliecinājāmies, bez iepriekšēja brīdinājuma kopā ar direktori izejot ātrā ekskursijā pa skolu. Arī pamatskolas posmā paralēli izglītības programmai mazākumtautībām jau piekto gadu tiek realizēta programma latviešu valodā. Šogad, piemēram, skolā ir trīs 1. klases, divās no tām skolēni mācās latviešu valodā.

Vecāki jau dzirdējuši, ka mazākumtautību skolās paredzēta reforma un savas atvases tam gatavo laikus, šo tendenci skaidro K. Brikmane un uzsver: “Bērniem jau problēmu nav. Problēmas ir manas paaudzes skolotājiem.” Lai arī viņi prot runāt latviski, ir grūti “pārkāpt savai ēnai” un parādīt, ka kaut ko nevar izdarīt perfekti. Turklāt – valodu nelietojot, iemaņas ātri zūd. Par to pati pārliecinājās attālināto mācību laikā. Direktores dzimtā valoda ir latviešu, taču arī krievu valodu viņa prot ļoti augstā līmenī. Atsākot darbu klātienē, nācās secināt, ka, piemēram, runājot ar vecākiem, grūti atrast īstos vārdus.

“Es saviem skolotājiem mācu – ja kaut ko nezināt, paprasiet skolēniem. Mums visās klasēs ir bērni, kuri var palīdzēt latviešu valodā. Taču ir vecā kaluma skolotāji, kam šķiet, ka pedagogam vienmēr jābūt solīti augstāk par skolēnu,” atzīst direktore.

Kopumā ebreju vidusskolā strādā 49 pedagogi, 10 no tiem ir vecumā līdz 35 gadiem. Skolā strādā arī bijušie audzēkņi, kas devušies studēt uz Izraēlu un pēc augstskolas absolvēšanas atgriezušies Latvijā. “Par viņiem man ir liels prieks. Un ar visiem bijušajiem audzēkņiem runāju tikai latviski. Tas nozīmē, ka viņi ir sapratuši valsts valodas nozīmi,” secina K. Brikmane.

Lai pedagogiem palīdzētu sekmīgāk sagatavoties pārejai uz mācībām latviešu valodā, projekta “Kompetenču pieeja mācību saturā” laikā tiek piedāvāti profesionālās kompetences pilnveides kursi. Tos organizē Latviešu valodas aģentūra, informē IZM Komunikācijas nodaļas vecākā konsultante Inta Bērziņa. Skolotājiem pieejami kursi par, piemēram, sociālās un pilsoniskās jomas satura un latviešu valodas integrētas apguves metodiku, latviešu valodas, matemātikas un dabaszinātņu mācīšanu lingvistiski neviendabīgā vidē.

“Atbalsta pasākumi pedagogiem tiek piedāvāti regulāri,” piebilst I. Bērziņa. Laika gaitā paredzēts īstenot vēl virkni aktivitāšu – izveidot mācīšanās kopienas, kas konsultētos tiešsaistē, organizēt pieredzes apmaiņu un metodikas skolu.


Izzina tautas kultūru un vēsturi

Daudzas Latvijā dzīvojošās ebreju ģimenes savus bērnus izvēlas sūtīt mazākumtautību skolā, jo aizvien nav zaudējušas saikni ar dzimto zemi. “Katram otrajam mūsu audzēknim radinieki dzīvo Izraēlā un viņi bieži dodas uz turieni,” saka direktore. “Mācības šeit bērniem dod iespēju saglabāt savu sakņu sajūtu, apzināt savas tautas vērtības, kultūru un iemācīties tās valodu.”

Skolā izveidots nacionālais mācību cikls un vidēji piecas mācību stundas nedēļā veltītas specifiskiem mācību priekšmetiem. Visi audzēkņi no 1. līdz 12. klasei apgūst ivritu, ebreju tautas vēsturi un ebreju tautas tradīcijas, vidusskolēni – arī jūdaisma pamatus.

Nepieciešamos pedagogus palīdz nodrošināt nodibinātā sadarbība ar Izraēlas Izglītības ministriju, kas izveidojusi programmu “Ivrita mācīšana bijušās Padomju Savienības valstīs”. Tās ietvaros tiek piedāvāta iespēja piesaistīt viesskolotājus. Viņi gan pamatā var sazināties ivritā un krieviski, taču komunikācijā ir ļoti elastīgi. Piemēram, saņemot rakstisku informāciju skolas “WhatsApp” grupā, visu iztulko, izmantojot vietni “Google Translate”.

Ebreju kultūru skolēni iepazīst arī neformālās aktivitātēs. Katru piektdienu divi garie starpbrīži tiek veltīti Sabatam. 1. – 6. un 7. – 12. klases audzēkņi pulcējas skolas zālē un kopā ar pedagogiem apspriež, kas aizgājušajā nedēļā bijis labs, kas – slikts. Pēc tam skolēni rāda 10 minūšu garu uzvedumu, bet skolotāji runā par galveno nedēļas nodaļā Torā, tiek aizdegtas sveces. “Mēs neesam reliģiska skola, bet pieturamies pie senajām ebreju tradīcijām un kultūras mantojuma,” skaidro K. Brikmane. Pēc stundām jaunieši bieži dodas uz Latvijas ebreju kopienas namu, kur notiek dažādi pasākumi.

Šī varētu būt laba pieredze, ko, pārejot uz mācībām latviešu valodā, aizgūt tā sauktajām krievu skolām. Izglītības likums papildināts ar normu, kas paredz pašvaldībām pienākumu nodrošināt iespēju bez maksas apgūt arī mazākumtautību valodas un kultūrvēstures interešu izglītības programmas.


Inteliģences jautājums

“Taču vispār mūsu skolēniem nav viegli,” atzīst direktore. Paralēli ivritam kā pirmo svešvalodu visi apgūst angļu valodu. Bērniem, kas mācās krievu plūsmas klasēs, ir latviešu valodas stundas, bet latviešu plūsmai sākumskolā iespējams fakultatīvi mācīties krievu valodu. Tas liek apgūt trīs rakstu sistēmas – latīņu, ebreju un kirilicu. Jo vairāk valodu cilvēks zina, jo plašāks ir viņa redzesloks, pārliecināta K. Brikmane.

Direktore gan atzīst, ka līdzīgi kā citās mazākumtautību skolās, arī viņas vadītajā izglītības iestādē pirmklasnieku valsts valodas zināšanas mēdz būt sliktas. Pat latviešu plūsmā ne visi pilnībā prot runāt latviski. “Mēs arī eksperimentējam,” saka K. Brikmane. Piemēram, reiz 1. klasē norīkoja strādāt skolotāju no Valmieras, kura vispār neprata krievu valodu. Bet skolēni viņu ātrāk iemācīja runāt krieviski nekā paši apguva latviešu valodu, direktore ar smaidu stāsta. Tagad šīs klases audzēkņi jau ir piektklasnieki un visi runā latviski. Pēc šīs pieredzes secināts, ka vislabāk tomēr, ja pedagogs labā līmenī prot abas valodas. Tas ļauj stundas laikā ātri paskaidrot mācību vielu, lai bērns “neatslēdzas no mācību procesa”.

Skolā mācās arī vairāk nekā 10 Ukrainas kara bēgļu bērni un bērni, kuru vecāki ir izraidīti no Maskavas. “Daudzi atnāca uz mūsu skolu maijā, jūnijā, tāpēc varu salīdzināt viņu latviešu valodas prasmes – vasarā tiešām to cītīgi mācījušies,” uzslavē direktore. “Zināt valsts valodu ir svarīgi, ja apzinies, ka šeit paliksi un dzīvosi.”

Bet attiecībā uz ukraiņu bērniem šis jautājums ir sarežģīts – neviens, arī paši, nezina, cik ilgi viņi būs Latvijā un kad atgriezīsies dzimtenē. Mācīties tās valsts valodu, kurā uzturies, ir arī inteliģences jautājums, uzskata K. Brikmane. “Nav pareizi nostāties pozā – man to valodu nekad nevajadzēs! Ja es, piemēram, uz gadu aizbrauktu uz Vāciju, censtos iemācīties vācu valodu.”


Ar misijas apziņu

Valsts centralizētajos eksāmenos ebreju vidusskolas audzēkņu vidējais rādītājs ir 52%. Direktores ieskatā, tas ir labs rezultāts. Viņa uzsver, ka skolas princips ir lielāko uzmanību pievērst bērniem ar vidējām sekmēm un stiprināt viņu zināšanas. Tajā pašā laikā notiek darbs arī ar izcilniekiem un skolēniem, kam nepieciešams īpašs atbalsts. “Mēs uzņemam arī tos ebreju bērnus, kuriem citās skolās ar mācībām neveicas labi. Tāda ir mūsu misija,” saka K. Brikmane.

Pagājušajā gadā skolā sāka mācīties audzēknis, kuram pedagoģiski medicīniskā komisija bija noteikusi 56. kodu jeb speciālās izglītības programmu bērniem ar mācīšanās traucējumiem. Taču, piemērojot nepieciešamos atbalsta pasākumus, situācija neuzlabojās. Puika otro gadu palika 1. klasē. Tagad viņam noteikts 58. kods jeb speciālās izglītības programma bērniem ar garīgās attīstības traucējumiem.
Izglītības kvalitātes valsts dienests (IKVD) skolai pieprasa licencēt šo izglītības programmu, pretējā gadījumā skolēns mācības tajā nevarot turpināt. K. Brikmane ar to nav mierā: “Kāpēc viena bērna dēļ ir jālicencē programma? IKVD apgalvo, ka citādāk es nevaru iedot nepieciešamo saturu un pielāgot vērtēšanu. Bet es varu! Sadarbojos ar speciālo skolu un noskaidroju, kas jādara. Bērns šeit ir iekļauts skolas vidē.” Viņam tiek nodrošināti visi nepieciešamie atbalsta pasākumi – iekārtota atsevišķa vieta mācībām, pielāgots stundu saraksts, nodrošināts speciālais pedagogs un pedagoga palīgs. Šādu pieeju, atmetot tā saukto kodu sistēmu, atbalsta arī psihiatrs Ņikita Bezborodovs.

Tomēr oktobrī izglītības iestāde saņēma IKVD vēstuli, kas adresēta arī Tiesībsargam Jurim Jansonam, pašvaldības vadītājam Mārtiņam Staķim un citām amatpersonām. Direktorei zināms, ka audzēkņa mamma nevēlas dēlam mainīt skolu, tādēļ gatava par savu taisnību cīņu turpināt.

 



Komentārs




Maksims Platonovs, IKVD Uzraudzības departamenta direktora vietnieks

Izglītības kvalitātes valsts dienests, izskatot sūdzību, secinājis, ka ir apšaubāma bērna labāko interešu ievērošana Š. Dubnova Rīgas Ebreju vidusskolas, Rīgas domes Izglītības, kultūras un sporta departamenta un vecāku līdzšinējās darbībās. Vidusskola, departaments un vecāki nenodrošina iespēju konkrētajam bērnam apgūt viņa veselības stāvoklim, spēju un attīstības līmenim atbilstošu speciālās pamatizglītības programmu.

Lai veicinātu bērna labāko interešu ievērošanu, kvalitātes dienests uzdeva vidusskolai un departamentam līdz šā mācību gada sākumam nodrošināt konkrētā bērna speciālajām vajadzībām atbilstošas pamatizglītības ieguvi, tas ir, nodrošināt iespēju apgūt attiecīgo speciālās pamatizglītības programmu vai arī tiesisku pāriešanu uz citu izglītības iestādi, kura īsteno šādu izglītības programmu.
Ievērojot, ka uzdotais netika izpildīts un līdz ar to netiek ievērotas bērna labākās intereses, kvalitātes dienests aicināja vidusskolas dibinātāju – Rīgas valstspilsētas pašvaldību, Rīgas pilsētas bāriņtiesu, Latvijas Republikas Tiesībsargu un Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekciju atbilstoši kompetencei iesaistīties situācijas izvērtēšanā un iespējami īsā laikā rast risinājumu konkrētā bērna interesēs.
Konkrētais bērns objektīvu iemeslu dēļ nespēj sasniegt valsts pamatizglītības standartā noteiktos uzdevumus, turpinot apgūt valsts un pašvaldības pedagoģiski medicīniskās komisijas ieteikumam neatbilstošu izglītības programmu. Nav pieļaujams pamatizglītības obligāto saturu un tā apguves plānotos rezultātus mācību jomās pielāgot konkrētā bērna veselības stāvoklim, spējām un attīstības līmenim. Tas ir attiecināms vienīgi uz izglītojamo, kurš apgūst speciālās pamatizglītības programmu, nevis uz konkrēto bērnu, kurš 2022./2023. mācību gadā turpina vidusskolā apgūt vispārējās izglītības programmu.



 











 



 

Skaidrojošā vārdnīca

  •  Sabats – jūdaistu dievlūgšanas un atpūtas diena, kas ilgst no piektdienas saulrieta līdz sestdienas saulrietam un ir stingri jāievēro.
  • Tora – ebreju Bībeles pirmās piecas grāmatas, kas atbilst Pentateiham jeb Vecās Derības pirmajām piecām grāmatām.

Avots: tezaurs.lv.








Raksta autores: Ilze Šķietniece, Vita Pļaviņa, Izdevniecība Skolas Vārds
Foto: Ilze Šķietniece, no skolas arhīva

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Raksts sagatavots Latvijas valsts budžeta finansētās programmas “Atbalsts medijiem sabiedriski nozīmīga satura veidošanai un nacionālās kultūrtelpas stiprināšanai latviešu valodā” projekta “Analītisko rakstu sērija “Mazākumtautību skolēnu integrācija. Kas notiek skolās”” ietvaros. Projekta numurs 2022.LV/NMA/37. Par raksta “Iespēja saglabāt sakņu sajūtu" saturu atbild Izdevniecība Skolas Vārds.

Atgriešanās atpakaļ