Alternatīva jau esošajiem mācību līdzekļiem, lai ir ērti lietot skolotājiem un skolēniem
“Izdevniecības “Skolas Vārds” autoru komanda ir jauna un aizrautīga, tādēļ ir liels lepnums būt daļai no tās. Saturu varu veidot, kā man šķiet vispiemērotāk un tā ir zināma alternatīva jau pieejamiem mācību līdzekļiem. Patīk pieeja, ka galvenais ir, lai būtu ērti lietot skolotājiem un skolēniem,” stāsta Rīgas 72. vidusskolas direktora vietniece, vēstures un sociālo zinību skolotāja Annija Bergmane, kura ir autore sociālo zinību darba burtnīcām 1. līdz 3. klasei un topošajai Latvijas un pasaules vēstures rakstāmgrāmatai 7. klasei.
Kā sākāt būvēt ideju? Jums pat ir radīts personāžs – Skudra, vai tā, jūsuprāt, bērniem ir vieglāk uztvert vēstījumu?
Izdevniecības “Skolas Vārds” projektu vadītāja Vita Pļaviņa ieteica izmantot kādu pavadoni, kas kopā ar bēniem palīdz apgūt tematus. Sākumskolas posmā man tas šķita īpaši iederīgi un izvēlējos Skudriņu, kas ļoti labi sasaucas ar dažādiem sociālo zinību tematiem, parādās saikne ar dabaszinībām. Piemēram, kad skolēns mācās par dienas režīmu, viņam ir iespēja iepazīt, kā dienu pavada skudra, vai, mācoties par attiecībām, izpēta, kādas ir attiecības skudru kopienā. Skolēnam veidojas vēl citas asociācijas – ir piemērs no dzīvnieku, kukaiņu vides un salīdzina, ko un kā dara cilvēki.
Jūs uzsākāt studijas politikas zinātnē, pēc tam maģistratūrā studējāt vēsturi, kurā brīdī sapratāt, ka vēlaties strādāt skolā?
Mācoties vidusskolā, jau zināju, ka vēlos strādāt skolā, bet īsti nezināju, vai būs pa spēkam. Pirmā izvēle vairāk saistījās ar apsvērumu, ka pēc tam atradīšu nodarbošanos. Iegūtās zināšanas politikas zinātnē izrādījās ļoti noderīgas, jo patlaban mācu pamatskolas un vidusskolas klases. Vēsture bija sirdij tuva jau skolas laikā un to vēlējos mācīt. Varētu teikt, ka politikas zinātne pavēra durvis uz sociālo zinību mācību priekšmetu, jo studiju laikā bija kursi par jurisprudenci, ekonomiku u.c.
Skolā bija iespēja strādāt ar dažāda vecuma skolēniem. Iesaistoties projektā Skola2030, bija darbs ar saturu, kuru paredz pilnveidotā mācību programma, sākot no sākumskolas līdz vidusskolai, tādēļ dažādā pieredze skolā ļoti palīdzēja. Veidojot mācību materiālus, papildināju zināšanas par metodiku.
Sociālo zinību darba burtnīcas pirmie izmēģināja manas iepriekšējās darba vietas – Salaspils 1. vidusskolas pirmklasnieki, bet kolēģiem patīk, ka uzdevumi ir citādāki, atšķirībā no citiem publicētajiem mācību materiāliem. Skolēniem ir dota iespēja pašiem pētīt un praktiski darboties.
Esat vērsusi uzmanību uz savstarpējām attiecībām, emocijām. Vai tas ir ar nolūku, lai bērni censtos vairāk iepazīt sevi un citus?
Jā. Tā ir sociālo zinību priekšmeta būtība, īpaši sākumskolas klasēs – palīdzēt saprast sevi un apkārtējos, palīdzēt darboties kā pilntiesīgam sabiedrības loceklim un iemācīties vairāk par savu jauno lomu, kā tas ir būt skolēnam, kas ir jāņem vērā, nākot uz skolu. Vēlāk ir arvien nopietnākas tēmas – par uzņēmējdarbību, par Latvijas svētkiem, novadiem un kultūras bagātību. Sociālās zinības ir ļoti plašs mācību priekšmets.
Esat radījusi arī Skolotāja rokasgrāmatu sociālajās zinībās, ar ko vēlējāties nākt talkā kolēģiem?
Tas ir domāts kā palīgs, lai skolotājs varētu gan saplānot savu darbu, gan labāk saprast, kas ir domāts ar katru uzdevumu, jo vēstījums sākumskolas skolēnam un viņa skolotājam, protams, atšķiras. Ar rokasgrāmatu gribēju kolēģiem parādīt, kāds ir katra uzdevuma mērķis un dažādās izmantošanas iespējas, piemēram, talantīgākiem skolēniem, kuri vēlas paveikt kaut ko vairāk u.tml., tāpat ir norādes uz dažādiem papildu resursiem – video u.c.
Esat uzsākusi darbu pie vēstures rakstāmgrāmatas, ar ko tā atšķirsies no jau esošajām?
Tā būs rakstāmgrāmata Latvijas un pasaules vēsturē 7. klasei.
Vai piekrītat kolēģiem, kuri nesen notikušajā konferencē sprieda, ka vēsturi ir jāsāk mācīties no 6. klases? Skolotāji norādīja, ka līdz tam skolēniem nav piesaiste zināšanām, kas liedz apgūt pamatprasmes. Piemēram, 4. klasē skolēniem ir grūtības uztvert notikumu hronoloģiju, laika ritējumu, lai vēlāk izprastu vēsturiskos procesus, arī psihologu pētījumi liecina, ka vecumposmā no 4. līdz 6. klasei bērni laika skaitīšanu neuztver.
Manuprāt, jau līdz 6. klasei skolēniem ir jāiemācās, kas ir vēstures avoti, kas ir hronoloģija, jo sasaistās sociālo zinību tematiem, piemēram, kad pēta savu ģimenes vēsturi. Skola2030 programmā līdz 6. klasei ir ielikti tādi vēstures temati, kas palīdz skolēnam saprast, kā vēsturnieks domā un darbojas, analizējot avotus. Piekrītu, ka nopietnu saturu jāsāk apgūt no 7. klases.
Bijāt arī platformas skolo.lv e-kursu paraugu izstrādes vadītāja. Vai darbs pie tā vēl turpinās?
Tas notika projekta Skola2030 ietvaros – veidoju saturu vēstures un sociālo zinību priekšmetiem un koordinēju pārējo autoru darbu, taču projekts ir noslēdzies.
Jūs līdz šim jau diezgan daudz un interesanti esat veidojusi dažādus materiālus par vēsturi, piemēram, YouTube kanālā ir atrodama “Vēsturnīca”, kurai veidojāt video, dokumentālam raidījumam “Atslēgas” radījāt vēstures stundu plānu paraugus un mācību materiālus par valsts vēstures notikumiem. Vai jūs aicina to darīt, vai pati piedāvājat idejas?
Mans galvenais mērķis ir par vēsturi ieinteresēt bērnus un jauniešus, parādīt, ka vēsture nav sausu faktu apkopojums, bet kaut kas ļoti dzīvs, kas ietekmē cilvēkus pagātnē un turpina ietekmēt mūsdienās.
“Vēsturnīca” ir mana iniciatīva, jo sapratu, ka latviešu valodā trūkst izglītojoši, informatīvi video gan par Latvijas, gan pasaules vēstures tematiem. Šķiet, man padodas un tādā veidā skaidroju dažādus vēstures tematus ne tikai savas skolas skolēniem. Nesen tapuši vairāki jauni video.
Veidot materiālus “Atslēgām” mani uzrunāja žurnālista Mārtiņa Ķibilda sieva Ilze Grase-Ķibilde, kura turpināja mirušā vīra aizsākto projektu. Jau pirms tam, skatoties raidījumus, sapratu, ka uzfilmētos sižetus būtu lieliski izmantot vēstures stundās un daudzus iekļāvu stundu plānos. Sākotnēji viņa lūdza izdomāt tēmas diskusijām, bet varēju piedāvāt kaut ko vairāk.
Ja atgriežamies pie sociālo zinību darba burtnīcām 1. līdz 3. klasei, vienā no tām ievēroju skaidrojumu – skola palīdz saprast, kas katram labāk padodas. Tā arī uzskatāt?
Jā. Šķita ļoti svarīgi ar uzdevumiem ļaut katram izpausties, tādēļ arī Skolotāja rokasgrāmatā piedāvāju iespējas, kā diferencēt darbu. Iespējams kādam nepadodas kaut ko attēlot shēmas veidā, bet labāk izdodas ar zīmējumu, vai otrādi.
Vai ir kāds noteikts vecums, kad sadarbība tomēr saista vairāk?
Dīvainā kārtā man vislabāk patīk strādāt ar pamatskolas posmu, īpaši ar 7. līdz 9. klasi, lai arī šajā vecumā parādās visas iespējamās uzvedības problēmas, jo jaunieši sāk meklēt sevi. Man ir interesanti veidot ar viņiem attiecības. Tā kā viņi tikai sāk mācīties vēsturi, tad varu būt kā atklājēja, kas stāsta par vēstures notikumiem un palīdz pētīt arī pašiem. Patīk viņu acīs redzēt azartu un simpatizē pusaudžu aizrautība! Vidusskolā skolēni jau daudz ko zina, bet tad, protams, ar viņiem ir cita dziļuma sarunas.
Nenoliegsiet, ka ir jau vēstures mācību grāmatas, kuras joprojām var izmantot, bet kas ir galvenais, kāpēc tās ir jārada no jauna vai jāpapildina?
Pats galvenais, kas mainās, ir pieeja, kā labāk būvēt savu stundu.
Nereti tiek runāts, ka skolēnu atmiņa paliek arvien vājāka, ko novērojat savās stundās, vai skolēni spēj atcerēties notikumus, gadskaitļus?
Jāatzīst, ka man pašai ir ļoti īsa atmiņa uz datumiem, kas var šķist pilnīgi nesavienojami ar vēsturnieka izglītību, un līdz ar to man ir vieglāk iejusties skolēnu ādā. Faktus būvēju uz izpratnes principa, lai atcerētos, ar ko atšķīrās dažādi vēstures periodi. Stundās ar skolēniem līdzīgi veidojam asociācijas ar laika periodiem, personām u.tml., bet ir daži konkrēti datumi un personas, kas ir jāatceras un tos atkārtojam, lai paliktu atmiņā.
Darba burtnīcā ievēroju, ka jau pirmklasniekiem ir jāsāk apgūt, ar ko atšķiras fakts no viedokļa, lai arī ne mazums pieaugušo to īsti neatšķir.
Jaunajā standartā un mācību programmu paraugos tas ir iekļauts un man patīk, ka pamazām sākam runāt par šiem svarīgajiem konceptiem, ne tikai par skolu un sabiedrību. Nenoliedzami faktu no viedokļa atšķirt skolēns mācās līdz pat vidusskolai. Cerams, ka absolvējot skolu, to arī pratīs un tas veidos izglītotāku sabiedrību.
Vai jau pamatskolā pievēršat uzmanību arī puspatiesībām, jo tā iespējams manipulēt arī ar faktiem?
Par informācijas pratību runājam jau pamatskolā caur vēstures avotu analīzi, mācāmies meklēt, kas avotu ir radījis un domāt par iespējamiem riskiem. Sociālajās zinībās ir temati, kā atšķirt viltus ziņas.
Vai izjūtat arī mākslīgā intelekta klātbūtni un skolēni izmanto šos pakalpojumus?
Centos skolēnus apsteigt un atklāju, ka zinu, kas ir mākslīgais intelekts. Ja uzdevums ir rakstīt argumentētu eseju, tad mans uzdevums ir panākt, lai eseju raksta pats skolēns, vienlaikus viņu nesodot, ja ir izmantojis arī mākslīgā intelekta atbalstu. Jāatrod veids, lai skolēns neiekāpj vienā vai otrā grāvī.
Esat izteikusies, ka interesi par vēsturi radīja jūsu skolotāji, kāda bija viņu pieeja un kas ir mainījies?
Skolotāji Rīgas Teikas vidusskolā, kuri mani iedvesmoja izvēlēties pedagoģiju un mācīt vēsturi, bija ļoti mūsdienīgi. Viņi bija ļoti cilvēcīgi un domāja par to, kā savas zināšanas aiznest līdz skolēnam, nevis stāvēja klases priekšā un lika iekalt faktus. Īpaši vidusskolas posmā skolotāji runāja par būtību – gan vēstures, gan literatūras stundās, viņi nebaidījās “izkāpt” no mācību programmas, ja redzēja, ka mūs kaut kas aizrauj. Stundas veidoja mums, nevis tā, kā ērtāk pašiem. Tā ir panākumu atslēga arī patlaban. Vienu brīdi pat vēlējos kļūt par latviešu valodas un literatūras skolotāju. Nekas daudz jau nav mainījies, arī mēs stundu laikā sastrādājām dažādus pigorus, taču, ja skolēni izjūt, ka skolotājs ir ieinteresēts viņu izaugsmē, tad uzvedība mainās un viņi pavelkas līdzi skolotājam.
Vai mēdzat izmantot arī “Latvijas skolas somas” iespējas, lai skolēniem paplašinātu redzesloku vēsturē, sociālajās zinībās un labāk izprastu kādu no mācību tematiem?
Jā, skolā klašu audzinātāji ir ļoti atsaucīgi un domājam, lai ekskursijas būtu jēgpilnas, apmeklē teātra izrādes par vēsturiskiem notikumiem un vēstures stundās pārrunājam redzēto, lai rastos pilnīgāka izpratne. Arī pati ar skolēniem dodos nelielās ekskursijās.
Kas ir avoti, kurus izmantojat, lai izjustu pasaules elpu un būtu temati sarunās ar skolēniem?
Galvenās ir grāmatas un ļoti daudz lasu vēsturiskos romānus. Tas bieži kalpo kā pamats mācību stundai. Skolēniem piedāvāju lasīt fragmentus no atbilstošām grāmatām, ja mācāmies, piemēram, par nacionālo pretošanās kustību, vai par deportācijām u.tml. Grāmatas mani iedvesmo aizdomāties par tādiem vēstures aspektiem, par kādiem nebiju aizdomājusies un lasām arī kopā ar skolēniem.
Ilze Brinkmane I Skolas Vārds
Foto autors: no personīgā arhīva, Edgars Pogožeļskis
