Ar aizrautību rada jaunus mācību līdzekļus

Annija Vilnīte ir viena no skolotājām, kas ar prieku un aizrautību pati radīja iztrūkstošos mācību materiālus, bija gatava ar tiem dalīties un atsaucās izdevniecības “Skolas Vārds” aicinājumam to izdošanā gan digitāli, gan drukātā veidā. Viņu dēvē arī par lapsēna Mika mammu, jo šis ir Annijas izdomāts tēls, kas pirmklasniekiem palīdz apgūt matemātiku jaunajā mācību komplektizdevumā “Matemātika 1. klasei I un II daļa”. Patlaban daudziem skolotājiem un skolēniem zināms atbalsts ir Annijas izlolotā dabaszinību Skolēna grāmata un darba burtnīca 1. klasei, kurai šogad seko arī turpinājums 2. klasei. Un pēdējais jaunums – skolotāja plānotājs un skolēna dienasgrāmata.

Annija, kur patlaban strādājat?
Strādāju Rīgas 9. vidusskolā, mācu 2. klasi, matemātiku arī pamatskolā un esmu sākumskolas jomas koordinatore. Skolotājas profesijā strādāju desmit gadus. Skolā sāku strādāt, kad Rīgas Pedagoģijas un vadības augstskolā studēju 2. kursā, tā kā diezgan jauna – 22 gadu vecumā.

Kas deva pārliecību, ka vari ne tikai mācīt, bet pati radīt mācību grāmatas?
Pirms meitiņas piedzimšanas es strādāju pamatskolā par matemātikas skolotāju, vakaros mācīju arī jauniešus un pieaugušos. Kad atgriezos pēc mazuļa kopšanas atvaļinājuma, skolās sāka ieviest pilnveidoto mācību saturu un pieeju, bet mācību materiālu īsti nebija, visu nācās domāt pašiem. Kolēģi atzina, ka man labi sanāk un labprāt tos izmanto savās stundās, tad sāku likt arī mācību materiālu krātuvē. Izdevniecības “Skolas Vārds” projektu vadītāja Vita Pļaviņa tos pamanīja un piekritu trakai idejai gatavot mācību grāmatas. Šķita, ka man arī ir ko dot, un visi atzinīgi novērtēja manas idejas. Ķēros reizē gan pie matemātikas, gan dabazinībām 1. klasei. Diemžēl nācās uz pusgadu iepauzēt, jo saslimu, un Linda Ādamsone no mūsu komandas pārņēma un sagatavoja matemātikas grāmatas un darba burtnīcas 1. klasei II daļu.
 

Kāds ir galvenais priekšnoteikums, lai kļūtu par mācību grāmatu autoru?
Protams, ir jāpārzina teorija. Dabaszinībās ilgu laiku veltījām, lai pārbaudītu visus terminus. Tomēr ir ļoti svarīgi, ka grāmatas autors ir arī praktizējošs skolotājs. Ikdienā izjūtu, kas skolēniem ir grūtās tēmas, saprotu, kur nepieciešams pilnveidoties, reizēm stundas laikā rodas ideja interesantai metodikai. Tātad nepieciešama spēcīga teorija un laba prakse.

Ko esi ņēmusi vērā – bērnu vecumposma attīstību, uztveri?
Jā, tā ir. Mācu gan pusaudžus, gan mazos, bet nevaru izmantot visiem vienu metodi. Uzreiz mainās uztvere, domāšana, ir citas aktuālās lietas. Ļoti svarīgi, gan vadot mācību procesu, gan veidojot mācību līdzekli, to saistīt ar attiecīgajam vecumposmam aktuālo un bērniem saistošo. Diezin vai 8. un 9. klasē viņus aizrautu lapsēns Miku, jo pusaudžiem jau rodas citas intereses un aktualitātes.

Ja atgriežamies pie nesen radītajiem mācību materiāliem dabaszinībās 1. klasei, tad, piemēram, sadaļā par Visuma izpēti skolēniem ir jāraksta, jāpabeidz teikumi, jāieraksta novērojumi u.tml. Kāda ir bērnu lasīt un rakstītprasme, vai visiem tas ir pa spēkam? Ko esi novērojusi savā praksē?
Mana līdzšinējā pieredze ir darbs divās dažādās sākumskolās. Vienā nāca ļoti sagatavoti bērni, kuri mācēja lasīt, rakstīt, bet otrajā bērni to nemācēja, tad pat pirmo skolotājas rakstīto sveicienu uz tāfeles 1. septembrī neprata izlasīt, nerunājot par tekstu mācību grāmatā. Protams, ka tas apstādina visu mācību procesu. Lasītprasme un rakstītprasme ir primārais un ne mazāk svarīga ir lasīt izpratne, lai saprot, ko izlasa. Piemēram, skolā mācījās jauka vjetnamiešu meitene, kura lasīja perfekti, bet, kad pajautāju atsevišķu vārdu nozīmi, viņa nespēja atbildēt, kas ir saule, mēness, mākoņi, lietus.

Veidojot grāmatu un burtnīcu, kopā ar komandu domājām, ka maksimāli daudz ir jālieto rakstītos burtus, jāizmanto bērniem jau zināmā trīs līniju sistēma. Šķita pašsaprotami, ka darba burtnīcā nevar būt cita sistēma, tāpat  matemātikas darba burtnīcā visās vietās, kur ir iespējams, ir ievērota trīs līniju sistēma, rūtiņu fonts izmantots atbilstoši metodiskajiem ieteikumiem un 1. klases rūtiņu burtnīcas rūtiņu lielumam.
Rakstītos burtus izmantojām, lai savā veidā papildus veicinātu lasītprasmes un rakstītprasmes apguvi.

Bērniem ir jābūt vērīgiem, jo mācību līdzeklī viņi tiek aicināti pētīt dažādus materiālus, atpazīt kokus. Vai bērni atšķiras arī ar šīm prasmēm un pieredzi?
Pirmkārt, tas ir atkarīgs no paša bērna, otrkārt, no vietas, kurā viņš dzīvo. Sarunās ar citu grāmatu autoriem, kuri dzīvo un strādā  tālāk no Rīgas, atklājas, ka bērni zina nosaukt gan paugurus, gan savvaļas ziedus, gan kokus, bet lielo pilsētu bērniem ar to ir grūtāk. Atkarīgs arī no vecākiem, cik daudz kopā ar bērnu kaut kur dodas un bērnībā stāsta, piemēram, ka tas ir bērzs un no tā tecina sulu. Tomēr sākumskolā tas ir arī mūsu uzdevums – atklāt ko jaunu, iemācīt, bet nenosodīt, ja kaut ko nezina.

Kādas ir atsauksmes no kolēģiem par jau paveikto?
No tuvākajiem dzirdu tikai pozitīvu vērtējumu gan par grāmatām, gan darba burtnīcām. Īpašu paldies dzirdu par matemātikas mācību līdzekļiem, ka tie beidzot ir!
Izdevniecības “Skolas Vārds” e-pastā arī ir daudz pozitīvu atsauksmju, un man kā autoram ir svarīgi zināt, ka darbs kādam ir noderīgs, jo tas mudina turpināt.

Tev ir bijis pietiekami daudz enerģijas un vēlme radīt arī Skolotāja plānotāju. Kā radās šī ideja?
Tas bija mans sapnis. Jau ilgāku laiku neapmierināja situācija, ka esošajos skolotāju plānotājos vienā atvērumā bija saliktas vairākas dienas un laiks paredzēts tikai līdz plkst. 14.00, bet diena taču ilgst no plkst. 8.00 līdz vēlam vakaram. Bieži pirku vairākus plānotājus un ielīmēju papildus lapas, lai ierakstītu vairākus stundu sarakstus u.tml.
Atkal nāca pamudinājums no izdevniecības “Skolas Vārds” un varēju piedāvāt jau gatavu ideju.

Pāršķirstot plānotāju, redzu, ka katrā mēnesī esi īpaši norādījusi dažādas dienas, piemēram, februārī tā ir Sveču diena, Meteņi, Valentīna diena, Starptautiskā dzimtās valodas dienas. Vai tās parasti skolā atzīmē?
Ir ne tikai dienas un datumi, bet iekavās norādīts, kura nedēļas diena, jo vēlos zināt, kad ir Putras diena, Policistu diena u.c. Ja tā iekrīt sestdienā, tad jāizdomā, vai ar klasi par to runāšu dienu iepriekš vai pirmdienā. Iespēju robežās ieliku dienas, kuras parasti citos plānotājos neliek, bet skolā atzīmē, piemēram, februārī Sveču dienā lejam sveces.

Skolotāja plānotājā esi paredzējusi vietu arī ierakstiem par klases sasniedzamiem rezultātiem, bet ko nozīmē pakārtotais sasniedzamais rezultāts?
Viens no plānotājiem (4. – 12. klasei) noderēs ikvienam skolotājam, bet otrs plānotājs  vairāk piemērots sākumskolai (1. – 3. klasei), kur vieta ir visu pirmo trīs klašu sasniedzamiem rezultātiem. Ja sasniedzamais rezultāts ir pārāk plašs, tad skolotājs to sadala pakārtotos sasniedzamos rezultātos, tāpēc atstāju brīvu vietu, kur tos saplānot. Pati vienmēr esmu tos rakstījusi un vēl iekrāsojusi ar dažādu krāsu zīmuļiem. Tagad var redzēt visus trīs mācību gadus un vieglāk ir kaut ko samainīt, ja nepieciešams.
 

Kā sākumskolā notiek tehnoloģiju izmantošana, vai tās bērnu uztverē konkurē ar grāmatu, šķiet interesantākas?
Neteiktu, ka bērniem ir interesanti darboties tikai ar datoru. Bērniem ļoti patīk kaut ko darīt ar savām rokām, tāpat bieži ejam ārā, daudz ko veidojam praktiski un pārbaudām to. Varu apgalvot, ka viņiem tās ir interesantākās stundas un patīk vairāk, nekā datorika vai dizains un tehnoloģijas. Protams, ikdiena ļoti daudz norit digitālā vidē – ja nav mobilais tālrunis, tad multiplikācijas filmas skatās planšetē vai televizorā, redz, ka vecāki izmanto tehnoloģijas.
Manā klasē ir interaktīva tāfele. 1. klasē pirmās trīs nedēļas bērnus redzētais aizrāva un šķita ļoti interesanti, bet tagad jau pie šīs tehnoloģijas ir pieraduši un uztver kā parastu tāfeli. Bērniem vairāk patīk doties laukā, pētīt. Piemēram, pirms mūsu sarunas stundā ar skolēniem runājām par dažādām auduma faktūrām un viņiem patīk tās pataustīt, aprunāties ar citiem par sajūtām. Drīzāk bērniem patīk izkustēšanās un dzīvīgums.

Kādā radio raidījumā esi izteikusies, ka jāmācās ir arī vasarā. Kāpēc tā uzskati un ko ar to domāji?
Mēģinu popularizēt savu pārliecību un runāju arī ar savas klases bērnu vecākiem par to, ka mācīšanos nav jāuztver kā piespiedu pasākumu, bet kā kopīgu piedzīvojumu. Ja vecāki ar bērnu dodas uz jūrmalu, vai pārgājienā, tad nākamajā dienā būtu labi pajautāt, kas bērnam patika vislabāk un to lūgt uzzīmēt vai uzrakstīt trīs teikumus. Tas palīdzēs noturēt uzmanību, attīstīs zināmas prasmes. Diemžēl ir bijušas situācijas, ka deviņus mēnešus esmu centusies mācīt lasīt, pilnveidot lasītprasmi un rakstītprasmi, bet septembrī bērns atnāk kā balta lapa, jo vasarā nekas nav darīts. Vislielākā problēma, ka bērnam rodas stress. Iedomājieties, ja jums būs bijis trīs mēnešu atvaļinājums un, atnākot uz darbu, liek atsākt no vietas, kur palikāt. Domāju, ka būtu trauksmes sajūta. Bērnam skolotājs ir autoritāte, grib no viņa saņemt uzslavu, bet šiem bērniem pirmajās divās adaptācijas nedēļās ir panika, lai cik iejūtīgs arī būtu skolotājs.
Tāpēc vasaras brīvlaikā vecākiem būtu jāvelta 10 līdz 15 minūtes sarunai, kādai nodarbei, kas neļautu aizmirst jau apgūto.
Patlaban bērni mācās mācīties un, ja parādīsim, ka tas ir viegli un forši un tā ir norma ik pa laikam atkārtot, ko jau ir iemācījies, tad kļūs par ieradumu un aizies kā ieeļļots zobratiņš. Iespējams vēlme neko nedarīt iestāsies vēlāk vai neiestāsies nemaz.

Kā Tu raksturotu, kas ir jaunā pieeja mācību procesā?
Man ir tuva kompetenču pieeja un tā patīk, jo balstās uz to, ka bērns dara pats, mācās patstāvību, mācās pētīt, izzināt, spriest, kritiski domāt. 
 

Man ļoti patīk ar bērniem darboties praktiski, tāpēc patīk šī pieeja. Sākumā, līdzīgi kā citi skolotāji, biju ļoti apjukusi, kamēr izgāju cauri standartam un  programmai. Arī studējot augstskolā, trūka kompetenču pieejai atbilstošu mācību grāmatu un uzskates materiālu. Protams, ir daudz grāmatu, taču, lai apgūtu konkrētu tēmu, nācās meklēt informāciju dažādos un daudzos resursos. Ilgs laiks pagāja, lai saplānotu katru mācību stundu. Īpaši grūti ir jaunajiem pedagogiem, kuri tikko sākuši darbu skolā, jo nav grāmatas, kas palīdzētu saprast, kā mācīt secīgi.

Kas Tevi iedvesmoja kļūt par skolotāju? Bija labi skolotāji, padevās matemātika?
Skolā man matemātika nepadevās, likās garlaicīgas stundas. Mīlestību pret skolotājas darbu radīja flautas skolotāja Iveta Lāriņa Juglas mūzikas skolā. Viņa bija fantastiski mīļa un jauka skolotāja, tad radās doma, ka arī gribu strādāt ar maziem bērniem.
Studējot par sākumskolas skolotāju, ir dota izvēle un tiesības mācīt vienu priekšmetu, tad ieslēdzās zināms spīts un apņemšanās, ka parādīšu, ka matemātika var būt arī interesanta. Labi, ka praksē varēju pārbaudīt, kas strādā un kas nestrādā. Kopā ar bērniem esam taisījuši pulksteņus, kas vēl tagad skolā stāv pie sienas, tāpat arī daudzas citas jaukas lietas.

Kāda ir Tava atšķirīgā pieeja, veidojot mācību materiālus dabaszinībās?
Bija sajūta, ka bērni var un spēj saprast vairāk, dziļāk. Satikāmies ar skolotāju Signi Unguri no Ikšķiles vidusskolas un Santu Isačonoku-Atopkinu no Ķekavas vidusskolas un sapratām, ka vajag vairāk pētījumus, eksperimentus, domājamos uzdevumus. Svarīgi šķita, lai ir reāli attēli – fotogrāfijas, nevis ilustrācijas. Īpaši domāju par Rīgas bērniem, kuriem nav lauki, kur aizbraukt, bet attēli no pilsētas vides noder lauku skolu bērniem. Svarīgi, lai bilde ir precīza un skaidri saprotama, tāpat, lai darba burtnīca būtu krāsaina.
Kovida pandēmijas laikā iegādājos krāsu printeri, lai varētu izdrukāt krāsainas darba lapas matemātikā un dabaszinībās, lai bērniem veidojas pareiza izpratne.

Vai tas nozīmē, ka skolotāji paši visu pērk?
Vairs nē. Šajā skolā man ir laimējies un visu nepieciešamo sagādā, pat krāsainas pildspalvas. Daudz kas atkarīgs no skolas vadības un finansēm.

Kas Tev palīdz uzturēt možu garu, lai rastos arvien jaunas idejas?
Mans darbs ir mana sirdslieta. Bērni uzlādē ar enerģiju un vēlos būt ar viņiem kopā, lai cik brīžiem ir arī grūti. Vēlos viņiem atklāt, ka kopā varam iemācīties gan domāt, gan sasiet kurpju šņores. Man patīk, ka bērni uzdod jautājumus, patīk redzēt, kā viņi aug un kādas personības veidojas, par kādiem cilvēkiem viņi kļūst.